projekti

Likumprojekts

Par 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi

Saeimas dok.nr. 3556; likumprojekts nr. 984

1.pants. 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme ir Latvijas Republikas godazīme.

1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi (tālāk tekstā — piemiņas zīme) nodibina par piemiņu aktīviem Latvijas neatkarības aizstāvjiem — barikāžu dalībniekiem un personām, kas devušas nozīmīgu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā.

2.pants. Piemiņas zīmi piešķir par 1991. gada janvārī un augustā parādītu drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī valsts amatpersonām, privātām un ārvalstu personām, kas morāli un materiāli atbalstījušas 1991. gada barikāžu dalībniekus un veicinājuši Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Piemiņas zīme kritušajiem un mirušajiem barikāžu dalībniekiem piešķirama viņu piederīgajiem.

3.pants. 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir ozzolapu vainagota vairoga veida medaļa, 4 cm diametrā, uz kuras attēlota lauva, kas tur mazāku vairogu ar sakrustotām atslēgām. Virs pamatvairoga uzraksts “BAF” (Vai “LR”) “1991” un zīmes otrajā pusē uzraksts “Par Latviju”.

4.pants. Piemiņas zīme nēsājama uz sarkanbaltsarkanas angļu tipa krūšu lentes. Piemiņas zīmi nēsā tikai svētkos un svinīgos gadījumos, bet ikdienā atļauts nēsāt piemiņas zīmes mazo nozīmīti un piemiņas zīmes lentes atgriezumu.

Piemiņas zīme nēsājama aiz Triju Zvaigžņu ordeņa un pārējiem valsts apbalvojumiem.

5.pants. Piemiņas zīmes piešķiršana nedod nekādas priekšrocības.

6.pants. Piemiņas zīmi piešķir 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta atklātā sabiedriskā fonda (tālāk tekstā BAF) valde, kurā ar balsstiesībām piedalās pa vienai Valsts prezidenta un Ministru prezidenta pilnvarotajai personai. Valdes lēmumi par piemiņas zīmes piešķiršanu publicējami “Latvijas Vēstnesī”.

7.pants. Apbalvotajām personām tiek izsniegta apliecība, ko parakstījis Valsts prezidents, Ministru prezidents vai viņa pilnvarots Ministru kabineta loceklis un 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta atklātā sabiedriskā fonda prezidents, un tā ir apstiprināta ar BAF zīmogu.

8.pants. Ierosinājumu par apbalvošanu BAF valdē var iesniegt jebkura persona piemiņas zīmes noteikumos noteiktajā kārtībā.

9.pants. Izdevumus par piemiņas zīmes izgatavošanu sedz valsts.

10.pants. Ar piemiņas zīmi saistītās lietas kārto BAF valde, bet tās lietvedību — 1991. gada piemiņas centrs Rīgā, Krāmu ielā 3.

11.pants. BAF valde izstrādā noteikumus par piemiņas zīmi.

12.pants. Pielīdzināt 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta atklātā sabiedriskā fonda līdz šī likuma pieņemšanai izdotās 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes nodibinātajai valsts godazīmei.

Saeimas deputāti: Z.Čevers, I.Bišers, J.Lagzdiņš, A.Kiršteins, P.Kļaviņš,

1997. gada 11. decembrī A.Seiksts, J.Celmiņš, J.Bunkšs, J.Dobelis, A.Ameriks

Par Saeimas deputātu darbības nodrošinājuma likumu

Saeimas dok.nr. 3561; likumprojekts nr.986

Saeimas Prezidijam

Saskaņā ar Satversmes 65.pantu likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedzam Saeimas izskatīšanai likumprojektu “Par Saeimas deputātu darbības nodrošināšanu”.

Saeimas deputāti: V.Kalnbērzs, L.Stašs, U.Veldre, G.Grīnblats,

A.Pētersons, R.Jurdžs, R.Marjaša, P.Kļaviņš, V.Dozorcevs,

A.Ločmelis, G.Valdmanis, J.Ābele, V.Gredzens, O.Grinbergs,

1997.gada 11.decembrī J.Rubulis, A.Krastiņš, J.Rāzna, P.Keišs

Saeimas Prezidijam

Ar šo atsaucu savu parakstu zem dokumenta Nr.3561 “Saeimas deputātu darbības nodrošinājuma likums”.

1997.gada 16.decembrī U.Veldre, Saeimas deputāts

Likumprojekts

Saeimas deputātu darbības nodrošinājuma likums

1.nodaļa. Saeimas deputātu atalgojums un kompensācijas

1.pants. Saeimas deputāts saņem atalgojumu, kas atbilst valsts civildienesta pirmās kvalifikācijas kategorijas ierēdņa atalgojumam. Par katru pilnu nostrādāto Saeimas sasaukuma laiku deputāta atalgojums palielinās par divdesmit procentiem, bet ne vairāk par piecdesmit procentiem.

2.pants. Saeimas priekšsēdētājam atalgojums tiek palielināts par septiņdesmit procentiem, pārējiem Saeimas Prezidija locekļiem — par piecdesmit procentiem, Saeimas komisiju un frakciju priekšsēdētājiem — par trīsdesmit procentiem, Saeimas komisiju un frakciju priekšsēdētāju vietniekiem un komisiju sekretāriem — par desmit procentiem.

3.pants. Par piedalīšanos Saeimas komisiju un apakškomisiju sēdēs deputātiem tiek izmaksāta papildu atlīdzība, kuras apmērus nosaka Saeimas Prezidijs Saeimas budžeta ietvaros.

4.pants. Par Saeimas plenārsēžu, kā arī komisiju un apakškomisiju sēžu neapmeklēšanu bez attaisnojošiem iemesliem deputātu atalgojums var tikt samazināts Saeimas Kārtības rullī paredzētā kārtībā un apmēros.

5.pants. (1) Saeimas deputātiem no Saeimas budžeta tiek kompensēti izdevumi, kas tiem radušies, realizējot savas pilnvaras.

(2) Saeimas deputātiem izmaksā kompensāciju korespondences un sakaru pakalpojumu segšanai, kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu segšanai un kompensācijas ārvalstu komandējumu izdevumu segšanai.

6.pants. Kompensācijas korespondences un sakaru pakalpojumu segšanai izmaksā piecu procentu apmērā no deputāta atalgojuma.

7.pants. (1) Kompensāciju transporta izdevumu segšanai izmaksā deputātiem, kuriem dienesta lietošanā nav nodota Saeimas autobāzes automašīna.

(2) Kompensāciju transporta izdevumu segšanai deputātiem, kuri dzīvo Rīgā un ne vairāk kā 50 kilometru attālumā no Rīgas, izmaksā trīsdesmit procentu apmērā, deputātiem, kuri dzīvo 50–150 kilometru attālumā no Rīgas, — četrdesmit procentu apmērā, deputātiem, kuri dzīvo vairāk nekā 150 kilometru attālumā no Rīgas, — piecdesmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma.

8.pants. Kompensācija telpu īres izdevumu segšanai tiek izmaksāta piecpadsmit procentu apmērā no mēnešalgas tiem deputātiem, kuru pastāvīgā dzīves vieta ir ārpus Rīgas un kuri nesaņem kompensāciju transporta izdevumu segšanai.

9.pants. Kompensācija reprezentācijas izdevumu segšanai Saeimas Prezidija locekļiem tiek izmaksāta piecpadsmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma, bet pārējiem Saeimas deputātiem — desmit procentu apmērā.

10.pants. Kompensācija ārvalstu komandējumu segšanai Saeimas deputātiem ietver dienas naudu pēc Saeimas Prezidija apstiprinātām likmēm, faktiskos izdevumus par viesnīcu un transportu, kā arī ceļa izdevumus pēc 1.klases tarifa neatkarīgi no transporta veida.

11.pants. Ja Saeimas deputāts ar Saeimas lēmumu saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli ar Saeimas lēmumu tiek atstādināts no Saeimas un tās komisiju darba, viņš atstādināšanas laikā zaudē tiesības uz atalgojumu un kompensācijām. Ja atstādināšana tiek atzīta par nepamatotu, deputātam izmaksā visu viņa atstādināšanas laikā neizmaksāto atalgojumu un kompensācijas.

12.pants. Uz Saeimas deputātiem tiek attiecinātas likuma “Par valsts civildienestu” 36.un 39.pantā noteiktās piemaksas.

2.nodaļa. Sociālās un citas garantijas

13.pants. Saeimas deputātam slimības laikā tiek saglabāts atalgojums un šajā likumā noteiktās kompensācijas.

14.pants. (1) Deputātam, kura pilnvaras ir izbeigušās sakarā ar Saeimas pilnvaru izbeigšanos vai arī sakarā ar to, ka savas pilnvaras atjaunojis deputāts, kurš tās bija nolicis uz Ministru kabineta locekļu pienākumu pildīšanas laiku, ir tiesības saņemt izstāšanās pabalstu.

(2) Izstāšanās pabalsta apmēru nosaka viena mēneša deputāta atalgojuma apmērā par katru pilnu kalendāro gadu, kura laikā viņš ir pildījis Saeimas deputāta pienākumus, bet ne vairāk kā sešu mēnešu deputāta atalgojuma apmērā. Ja Saeimas deputāts ir pildījis deputāta pienākumus mazāk par vienu gadu, viņam izmaksā izstāšanās pabalstu viena mēneša deputāta atalgojuma apmērā.

(3) Ja Saeimas deputāta pilnvaras ir izbeigušās sakarā ar Saeimas pilnvaru izbeigšanos, bet viņš ir ievēlēts arī nākošās Saeimas sastāvā, viņš izstāšanās pabalstu nesaņem.

15.pants. Ja Saeimas deputāts mirst deputāta pienākumu pildīšanas laikā, viņu apglabā uz valsts rēķina. Viņa ģimenei izmaksā pabalstu tādā apmērā, kāds izstāšanās pabalsts miršanas brīdī pienāktos pašam deputātam.

16.pants. Pensiju izmaksai Saeimas deputātiem Saeimā tiek izveidots īpašs pensiju fonds. Minētajā fondā ieskaita par Saeimas deputātiem nomaksāto sociālo nodokli, kā arī nepieciešamā apmērā Saeimas budžeta līdzekļus. Saeimas Prezidijs apstiprina nolikumu par minētā fonda pārvaldīšanu.

17.pants. (1) Personām, kas ir pildījušas Saeimas deputāta pienākumus ne mazāk kā vienas Saeimas pilnu darbības laiku, pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas ir tiesīgas saņemt deputāta pensiju septiņdesmit piecu procentu apmērā no Saeimas deputāta atalgojuma pensijas izmaksas brīdī.

(2) Personām, kuras Saeimas deputāta pienākumus ir pildījušas ne mazāk par diviem gadiem, ir tiesības uz deputāta pensiju piecdesmit procentu apmērā no Saeimas deputātu atalgojuma pensijas saņemšanas brīdī.

(3) Stāžā deputāta pensijas saņemšanai ir ieskaitāms arī laika posms, kad deputāts ir nolicis mandātu uz Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, ministra vai valsts ministra pildīšanas laiku.

18.pants. (1) Saeimas deputātiem, kuri deputāta pienākumu pildīšanas laikā pilnīgi vai daļēji zaudējuši darba spējas, tiek piešķirta deputāta invaliditātes pensija neatkarīgi no darba stāža.

(2) Deputāta invaliditātes pensijas apmērs ir:

1) pirmās grupas invalīdiem — septiņdesmit piecu procentu apmērā no deputāta atalgojuma;

2) otrās grupas invalīdiem — piecdesmit procentu apmērā no deputāta atalgojuma;

3) trešās grupas invalīdiem — divdesmit piecu procentu apmērā no deputāta atalgojuma.

19.pants. (1) Deputāta pensiju un deputāta invaliditātes pensiju nevar saņemt vienlaicīgi ar pensiju no sociālās nodrošināšanas fonda līdzekļiem.

(2) Deputāta pensiju nevar saņemt personas, kuras saņem atalgojumu par kāda cita darba veikšanu, izņemot radošo, zinātnisko vai pedagoģisko darbu. Šī noteikuma neievērošanas gadījumā deputāta pensija var tikt anulēta.

(3) Saeimas deputātam, kurš pēc deputāta invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina pildīt deputāta pienākumus, izmaksā trīsdesmit procentus no piešķirtās pensijas.

20.pants. Saeimas deputātiem izmaksājamās kompensācijas un pabalsti, kā arī deputātu pensijas un deputātu invaliditātes pensijas netiek apliktas ar nodokļiem.

Pārejas noteikums

Šis likums stājas spēkā ar 1998.gada 1.oktobri.

Likumprojekts

Streiku likums

Saeimas dok.nr.3525; likumprojekts nr.967

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

1997.gada 9.decembra sēdē akceptēts (prot.nr.69, 4.¤)

un 10. decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) kolektīvais darba strīds — tāds darba strīds, kurš izriet no darba tiesiskajām attiecībām un kurā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares arodbiedrības vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbinieku prasības darba devējam attiecas uz visiem vai daļu no attiecīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas vai nozares darbiniekiem, un tās pauž visi vai daļa minēto darbinieku;

2) kolektīvā darba strīda puses — darba devējs, darba devēju grupa, darba devēju organizācija, nozares pārvaldes institūcija un uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbinieku arodbiedrība vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbinieki vai minēto darbinieku pilnvarotie pārstāvji;

3) streiks — kolektīvā darba strīda risināšanas veids, kas izpaužas kā brīvprātīgs uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbinieku grupas pilnīgs vai daļējs darba veikšanas pārtraukums;

4) streika sarunas — kolektīvā darba strīda pušu sarunas, kuru mērķis ir panākt vienošanos kolektīvajā darba strīdā un izbeigt streiku;

5) solidaritātes streiks — streiks, kura pamatā ir nevis kolektīvais darba strīds, bet solidarizēšanās ar cita uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares arodbiedrības vai cita uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbinieku prasībām, lai panāktu minēto prasību ievērošanu;

6) streika pieteikums — paziņojums par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares arodbiedrības vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbinieku, vai minēto darbinieku pilnvaroto pārstāvju lēmumu streikot;

7) streika norise — process, kas ietver streika pieteikšanu, streiku un streika sarunas un kura laikā kolektīvā darba strīda puses realizē likumā noteiktās tiesības un pienākumus.

2.pants. Šis likums nosaka:

1) kolektīvā darba strīda pušu tiesības un pienākumus sarunu pirms streika pieteikšanas laikā, kā arī streika norises laikā;

2) streikošanas tiesību ierobežojumus;

3) pamatu streika vai streika pieteikuma atzīšanai par nelikumīgu;

4) streika norises uzraudzības kārtību;

5) atbildību par šā likuma pārkāpšanu un streika laikā nodarītajiem zaudējumiem.

3.pants. (1) Uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares darbiniekiem (turpmāk —, darbinieki) ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses.

(2) Tiesības streikot kā galējs līdzeklis izmantojamas tikai tad, kad visas citas iespējas panākt vienošanos un samierināšanos kolektīvajā darba strīdā ir izsmeltas sarunās pirms streika pieteikšanas un streika sarunās.

4.pants. (1) Piedalīšanās streikā ir brīvprātīga.

(2) Darbinieku nedrīkst piespiest piedalīties streikā vai neļaut viņam piedalīties streikā.

(3) Pret darbinieku, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā piedalās streikā, nedrīkst vērst nekādus piespiedu pasākumus, lai viņš izbeigtu streiku.

5.pants. (1) Uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes, organizācijas, nozares arodbiedrība (turpmāk — arodbiedrība) vai darbinieki, vai darbinieku pilnvarotie pārstāvji iesniedz attiecīgajam darba devējam, darba devēju grupai, darba devēju organizācijai, attiecīgās nozares pārvaldes institūcijai (turpmāk — darba devējs) rakstiski noformētas attiecīgās arodbiedrības vai darbinieku prasības.

(2) Kolektīvā darba strīda atrisināšanai pirms streika pieteikšanas kolektīvā darba strīda puses rīko sarunas šā likuma 8., 9., 10. un 11.pantā noteiktajā kārtībā.

6.pants. (1) Kolektīvā darba strīda puses streika laikā rīko streika sarunas.

(2) Streika sarunu laikā kolektīvā darba strīda pušu iesniegtās prasības, izteiktie priekšlikumi un ierosinājumi, uz tiem sniegtās atbildes, kā arī pieņemtie lēmumi un panāktās vienošanās noformējamas rakstiski.

(3) Ja darba devējs nepilda streika sarunās panākto vienošanos par kolektīvā darba strīda atrisināšanu, arodbiedrībai vai darbiniekiem ir tiesības atsākt streiku, neievērojot šā likuma 12.un 13.panta noteikumus.

7.pants. Kolektīvā darba strīda puses nodrošina sarunu pirms streika pieteikšanas norisi un streika norisi šajā likumā noteiktajā kārtībā.

II nodaļa. Sarunas pirms streika pieteikšanas

8.pants. Ne vēlāk kā desmit dienu laikā pēc arodbiedrības vai darbinieku prasību iesniegšanas darba devējam kolektīvā darba strīda puses izveido izlīgšanas komisiju sarunām pirms streika pieteikšanas (turpmāk—izlīgšanas komisija) ne mazāk kā sešu cilvēku sastāvā, pilnvarojot vienādu pārstāvju skaitu no abām kolektīvā darba strīda pusēm.

9.pants. (1) Arodbiedrība savus pārstāvjus darbam izlīgšanas komisijā pilnvaro arodbiedrības statūtos noteiktajā kārtībā. Ja uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā), iestādē, organizācijā, nozarē (turpmāk — uzņēmums) ir vairākas arodbiedrības, darbam izlīgšanas komisijā tiek pilnvaroti pārstāvji proporcionāli katras arodbiedrības biedru skaitam, bet vismaz viens pārstāvis no katras arodbiedrības.

(2) Darbinieki savus pārstāvjus darbam izlīgšanas komisijā pilnvaro, nobalsojot par to ar vienkāršu balsu vairākumu, ja balsošanā piedalās vismaz puse no attiecīgā uzņēmuma darbinieku skaita, bet ne mazāk par desmit darbiniekiem. Darbinieki nosaka pilnvaroto pārstāvju skaitu, taču tas nedrīkst būt mazāks par vienu desmito daļu no attiecīgā uzņēmuma darbinieku skaita. Minētās balsošanas gaita un rezultāti ir jāprotokolē.

10.pants. Izlīgšanas komisija fiksē protokolā sarunu pirms streika pieteikšanas gaitu.

11.pants. Ja sarunu pirms streika pieteikšanas gaitā vienas kolektīvā darba strīda puses iebildumu dēļ vienošanos par streika novēršanu panākt nav iespējams, arodbiedrībai vai darbiniekiem ir tiesības pieteikt streiku šā likuma 12.un 13.pantā noteiktajā kārtībā.

III nodaļa. Streika pieteikšana

12.pants. (1) Arodbiedrība lēmumu par streika pieteikšanu pieņem attiecīgās arodbiedrības statūtos noteiktajā kārtībā sasauktā arodbiedrības biedru kopsapulcē, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no attiecīgās arodbiedrības biedru skaita, un minētais lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso trīs ceturtdaļas no klātesošo attiecīgās arodbiedrības biedru skaita. Minētās balsošanas gaita un rezultāti ir jāprotokolē.

(2) Ja arodbiedrībai nav iespējams sasaukt attiecīgās arodbiedrības biedru kopsapulci lielā biedru skaita dēļ vai darba organizācijas īpatnību dēļ, lēmumu par streika pieteikšanu pieņem attiecīgās arodbiedrības statūtos noteiktajā kārtībā sasauktā arodbiedrības biedru pilnvaroto pārstāvju sapulcē, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no attiecīgās arodbiedrības biedru pilnvaroto pārstāvju skaita, un minētais lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso trīs ceturtdaļas no klātesošo attiecīgās arodbiedrības biedru pilnvaroto pārstāvju skaita. Minētās balsošanas gaita un rezultāti ir jāprotokolē.

(3) Ja arodbiedrība vai šā panta otrajā daļā minētie arodbiedrības pilnvarotie pārstāvji (turpmāk — arodbiedrības biedru pilnvarotie pārstāvji) lēmumu par streika pieteikšanu pieņem visu attiecīgā uzņēmuma darbinieku vārdā (arī to darbinieku vārdā, kuri nav attiecīgās arodbiedrības biedri, tad arodbiedrībai vai arodbiedrības biedru pilnvarotajiem pārstāvjiem par šā panta otrajā un trešajā daļā pieņemtajiem lēmumiem ir jāpanāk atbalsts no trim ceturtdaļām attiecīgā uzņēmuma darbinieku skaita un tas jāapliecina ar attiecīgu protokolu.

13.pants. (1) Darbinieki lēmumu par streika pieteikšanu pieņem attiecīgā uzņēmuma darbinieku kopsapulcē, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no attiecīgā uzņēmuma darbinieku skaita, un minētais lēmums ir pieņemts, ja par to, aizklāti balsojot, nobalso trīs ceturtdaļas no klātesošo attiecīgā uzņēmuma darbinieku skaita. Minētās balsošanas gaita un rezultāti ir jāprotokolē.

(2) Ja darbinieku kopsapulci nav iespējams sasaukt attiecīgā uzņēmuma lielā darbinieku skaita dēļ vai darba organizācijas īpatnību dēļ, tad lēmumu par streika pieteikšanu pieņem attiecīgā uzņēmuma darbinieku pilnvaroto pārstāvju sapulcē, kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no attiecīgā uzņēmuma darbinieku pilnvaroto pārstāv-ju skaita, un minētais lēmums ir pieņemts, ja par to, aizklāti balsojot, nobalso trīs ceturtdaļas no klātesošo attiecīgā uzņēmuma darbinieku pilnvaroto pārstāvju skaita. Minētās balsošanas gaita un rezultāti ir jāprotokolē.

14.pants. Arodbiedrība (arodbiedrības biedru pilnvarotie pārstāvji) vai darbinieki (darbinieku pilnvarotie pārstāvji) vienlaikus ar lēmuma par streika pieteikšanu pieņemšanu izveido streika komiteju, kas vadīs streiku un pārstāvēs attiecīgās arodbiedrības vai attiecīgā uzņēmuma darbinieku intereses streika sarunās ar darba devēju. Streika komitejas skaitlisko sastāvu un izveidošanas kārtību nosaka arodbiedrība (arodbiedrības biedru pilnvarotie pārstāvji) vai darbinieki (darbinieku pilnvarotie pārstāvji).

15.pants. (1) Streika komitejai ne vēlāk kā piecpadsmit dienas pirms streika sākuma attiecīgajam darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Latvijas Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes (turpmāk tekstā — Trīspusējā padome) sekretāram ir rakstiski jāiesniedz:

1) streika pieteikums, kurā norādīts:

a) streika sākuma datums, laiks un streika vieta,

b) streika iemesli,

c) streikotāju prasības,

d) streikotāju skaits,

e) streika komiteja, tās sastāvs un vadītājs;

2) attiecīgās sapulces (kopsapulces) lēmums par streika pieteikšanu, kam pievienots protokols par balsošanas par minētā lēmuma pieņemšanu rezultātiem, bet šā likuma 12.panta trešajā daļā noteiktajos gadījumos — arī protokols, kas apliecina minēto atbalstu.

(2) Arodbiedrībai vai darbiniekiem streika laikā ir aizliegts izvirzīt attiecīgajam darba devējam prasības, kas nav norādītas streika pieteikumā.

16.pants. Streika komitejas pilnvaras izbeidzas, ja kolektīvā darba strīda puses vienojas par streika izbeigšanu vai ja streiks ir atzīts par nelikumīgu.

IV nodaļa. Streikošanas tiesību ierobežojumi

17.pants. Streikot ir izliegts tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un personām, kas dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos.

18.pants. (1) Lai garantētu sabiedrībai svarīgāko interešu aizsardzību, darba devējam un streika komitejai jānodrošina tāda minimāli nepieciešamā darba turpināšana streika laikā sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), organizācijās un iestādēs (turpmāk — sabiedrībai nepieciešamie dienesti), kura pārtraukšana radītu draudus valsts drošībai, visas sabiedrības noteiktas iedzīvotāju grupas vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai vai dzīvībai.

(2) Sabiedrībai nepieciešamie dienesti ir:

1) ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienesti;

2) sabiedriskā transporta dienesti;

3) dzeramā ūdens piegādes dienesti;

4) elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes dienesti;

5) sakaru dienesti;

6) gaisa satiksmes kontroles dienesti un dienesti, kas veic gaisa satiksmes kontroles dienestu nodrošināšanu ar meteoroloģisko informāciju;

7) dienesti, kas saistīti ar visu veidu transporta kustības drošību;

8) atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas iestādes vai dienesti;

9) radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienesti;

10) civilās aizsardzības dienesti.

(3) Ja nepieciešams, ne vēlāk kā trīs darbadienas pirms streika sākuma darba devējs un streika komiteja rakstiski vienojas un no tiem darbiniekiem, kas piedalīsies streikā, norīko noteiktu skaitu darbinieku, kuri veiks šā panta pirmajā daļā minēto darbu streika laikā, nosakot minētajiem darbiniekiem praktiskās darbības apjomu un dodot konkrētus rīkojumus.

(4) Darbinieka atteikšanās pildīt šā panta trešajā daļā noteikto praktiskās darbības apjomu un rīkojumus, lai nodrošinātu attiecīgā sabiedrībai nepieciešamā dienesta darbību vai darba līgumā vai darba koplīgumā paredzēto streika laikā veicamo minimāli nepieciešamo darbu, uzskatāma par darba kārtības pārkāpumu, un darbinieks saucams pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

19.pants. Ja nepieciešams, streika komiteja un darba devējs ne vēlāk kā trīs darbadienas pirms streika sākuma rakstiski vienojas par streika laikā veicamajiem pasākumiem, kas:

1) uzturētu uzņēmumu, tā iekārtas un aprīkojumu vai ierīces tādā stāvoklī, kas ļautu atsākt darbu tūlīt pēc streika izbeigšanas;

2) nodrošinātu aizsardzību uzņēmuma izejmateriāliem, pabeigtajai un nepabeigtajai produkcijai;

3) nodrošinātu uzņēmuma iekārtu un telpu apsardzi.

V nodaļa. Streika norises uzraudzība

20.pants. (1) Streika norises uzraudzību veic Valsts darba inspekcija, kas:

1) uzrauga streika norises atbilstību šim likumam un citiem normatīvajiem aktiem;

2) uzrauga, kā tiek ievēroti Valsts darba inspekcijas saistošie norādījumi;

3) darbojas kā starpnieks starp darba devēju un streika komiteju, nosakot streika sarunu vietu un laiku, ja puses nespēj panākt vienošanos;

4) sastāda protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem un piemēro administratīvos sodus.

(2) Valsts darba inspekcijai ir tiesības:

1) atlikt vai pārtraukt streiku šā likuma 21.pantā paredzētajos gadījumos;

2) dot saistošus norādījumus kolektīvā darba strīda pusēm šā likuma 22. un 23. pantā noteiktajos gadījumos;

3) pieprasīt no kolektīvā darba strīda pusēm kolektīvā darba strīda atrisināšanai un streika sarunu rīkošanai nepieciešamo informāciju.

21.pants. Dabas katastrofas, liela mēroga avārijas vai epidēmijas gadījumā Valsts darba inspekcija var atlikt streika sākumu vai pārtraukt streiku uz laiku līdz trim mēnešiem.

22.pants. Ja kolektīvā darba strīda puses nenodrošina šā likuma 18.panta noteikumu izpildi, Valsts darba inspekcija dod tām saistošus norādījumus minimāli nepieciešamā darba turpināšanai sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, norādot dabinieku skaitu, kam jāveic minētais uzdevums.

23.pants. Ja kolektīvā darba strīda puses pēc streika pieteikšanas nevar vienoties par šā likuma 19.pantā minētajiem pasākumiem, Valsts darba inspekcija pēc darba devēja lūguma vai pēc savas iniciatīvas nosaka darbinieku skaitu, kam streika laikā jāveic šā likuma 19.pantā minētie pasākumi.

VI nodaļa. Streika vai streika pieteikuma atzīšana par nelikumīgu

24.pants. (1) Streiks vai streika pieteikums ir atzīstams par nelikumīgu, ja:

1) ir pārkāpts šis likums;

2) tas pieteikts jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā, lai mainītu minētā koplīguma noteikumus, pārkāpjot tajā paredzēto koplīguma grozīšanas kārtību;

3) tas ir solidaritātes streiks, kas nav saistīts ar ģenerālvienošanās (par tarifiem, darba un citām sociālās aizsardzības garantijām) nenoslēgšanu vai neizpildi;

4) tas ierosināts, lai paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku protestu.

(2) Streiks ir atzīstams par nelikumīgu, ja tas attiecas uz jautājumiem, par kuriem puses jau ir vienojušās streika sarunās.

25.pants. (1) Streiku vai streika pieteikumu par nelikumīgu var atzīt tikai tiesa.

(2) Darba devējam ir tiesības prasīt atzīt streiku vai streika pieteikumu par nelikumīgu, pamatojoties uz šajā likumā minētajiem iemesliem.

(3) Darba devējam pieteikums par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu jāiesniedz tiesā piecu dienu laikā no streika pieteikšanas dienas.

(4) Ja līdz streika pieteikumā norādītajam streika sākuma datumam tiesā ir iesniegts pieteikums par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu, streiku nedrīkst uzsākt līdz brīdim, kad tiesas spriedums stājas spēkā.

26.pants. Par nelikumīgu atzīts streiks ir nekavējoties jāpārtrauc, bet, ja streiks vēl nav sācies un tiesa atzinusi streika pieteikumu par nelikumīgu, streiku uzsākt aizliegts.

VII nodaļa. Darbinieku un darba devēju tiesības un pienākumi streika laikā

27.pants. (1) Streika ierosināšana, pieteikšana un piedalīšanās streikā saskaņā ar šajā likumā noteikto kārtību nav uzskatāma par darba līguma un darba tiesību pārkāpumu un tāpēc nevar būt par pamatu darbinieka atlaišanai no darba.

(2) Darbiniekiem, kas piedalās streikā saskaņā ar šajā likumā noteikto kārtību, tiek saglabāta darba vieta.

(3) Darbinieki, kas piedalās streikā saskaņā ar šajā likumā noteikto kārtību, nav disciplināri sodāmi par to.

28.pants. (1) Laiku, kurā darbinieks piedalās streikā, pēc viņa pieprasījuma neieskaita uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņā. Šādiem līgumiem termiņa tecējums ir apturēts pa visu streika laiku un tas atjaunojas, tiklīdz streiks tiek izbeigts šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Laiku, kurā darbinieks piedalās streikā, pēc viņa pieprasījuma neieskaita darba līguma uzteikuma termiņā.

29.pants. (1) Streika laikā darbinieki, kas tajā piedalās, nesaņem darba samaksu, un darba devējs par šiem darbiniekiem neizdara sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja vien kolektīvā darba strīda puses nav vienojušās citādi.

(2) Darbinieki, kas streika laikā strādā saskaņā ar šā likuma 18.vai 19.pantu, saņem darba samaksu atbilstoši padarītajam darbam.

30.pants. Darbiniekiem, kuri nepiedalās streikā, bet sakarā ar streiku nevar pildīt savus darba pienākumus, uz noteiktu laiku noslēgtā darba līguma termiņa tecējums pēc darbinieka pieprasījuma ir apturēts uz to laiku, kurā darbinieks streika dēļ nevar veikt savu darbu, un tas atjaunojas, tiklīdz streiks tiek izbeigts šajā likumā noteiktajā kārtībā.

31.pants. (1) Darbiniekiem, kas nepiedalās streikā un turpina darbu, ir saistoši visi darba līguma un darba koplīguma noteikumi, un viņi saņem darba samaksu atbilstoši attiecīgajam darba līgumam un darba koplīgumam.

(2) Darbiniekus, kas nepiedalās streikā un turpina darbu, nevar piespiest uzņemties streikojošo darbinieku darbu.

32.pants. (1) Arodbiedrība, darbinieki un streika komiteja var no brīvprātīgām darbinieku un citu personu iemaksām, ziedojumiem un citiem līdzekļiem izveidot fondu, lai sniegtu materiālu atbalstu arodbiedrībai vai darbiniekiem, kas piedalās streikā.

(2) Arodbiedrība vai darbinieki var izveidot arī īpašu brīvprātīgās apdrošināšanas fondu.

(3) Politisko organizāciju (partiju) materiālā un finansiālā palīdzība šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem fondiem ir aizliegta.

33.pants. (1) Uzņēmuma, kurā notiek streiks, blokāde, ieeju un caurbrauktuvju aizsprostošana ir aizliegta.

(2) Darbiniekiem streika laikā ir tiesības organizēt sapulces, gājienus un piketus likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” noteiktajā kārtībā.

34.pants. Streika laikā darba devējs nedrīkst pieņemt darbā darbiniekus streikojošo darbinieku vietā, lai novērstu vai apturētu streiku, vai kavētu streikojošo prasību izpildi.

VIII nodaļa. Atbildība par likuma pārkāpumiem

un streika laikā nodarītajiem zaudējumiem

35.pants. Darba devēji un amatpersonas ir administratīvi atbildīgas par šā likuma 27.panta pirmās daļas, 31.panta otrās daļas un 34.pantā minēto noteikumu pārkāpšanu.

36.pants. Personas, kurām saskaņā ar šo likumu ir aizliegts streikot, ir disciplināri un mantiski atbildīgas par piedalīšanos streikā.

37.pants. Darbinieki, kas piedalās nelikumīgā streikā, ir disciplināri un mantiski atbildīgi saskaņā ar Latvijas Darba likumu kodeksu.

38.pants. (1) Ja arodbiedrība vai darbinieki aicina piedalīties nelikumīgā streikā, kā rezultātā minētais streiks notiek, arodbiedrība vai darbinieki ir mantiski atbildīgi par streika laikā nodarītajiem zaudējumiem darba devējam un trešajām personām, turklāt attiecīgie arodbiedrības vadītāji vai darbinieki ir arī administratīvi atbildīgi.

(2) Ja arodbiedrība nepārtrauc streiku, kurš atzīts par nelikumīgu, tā ir mantiski atbildīga par streika laikā nodarītajiem zaudējumiem darba devējam un trešajām personām, bet attiecīgās arodbiedrības vadītāji ir administratīvi atbildīgi.

Likumprojekts

Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā

Saeimas dok. nr. 3528; likumprojekts nr. 970

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

1997. gada 9. decembra sēdē akceptēts (prot. nr.69, 6.¤)

un 10. decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā šādus grozījumus:

1. Papildināt kodeksu ar 41.2 pantu šādā redakcijā:

“41.2 pants. Streikošanas tiesību pārkāpšana

Par darbinieka, kas Streiku likumā noteiktajā kārtībā piedalās streikā, atlaišanu no darba uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonām līdz divsimt piecdesmit latiem.

Par darbinieka, kas nepiedalās streikā, piespiešanu uzņemties streikojošo darbinieku darbu uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonām līdz divsimt piecdesmit latiem.

Par darbinieku pieņemšanu darbā streikojošo darbinieku vietā, lai novērstu vai apturētu streiku vai kavētu streikojošo darbinieku prasību izpildi uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonām līdz divsimt piecdesmit latiem.

Par aicināšanu piedalīties nelikumīgā streikā, kā rezultātā streiks notiek, uzliek naudas sodu darbiniekiem vai arodorganizāciju vadītājiem līdz divsimt piecdesmit latiem.

Par nelikumīga streika turpināšanu uzliek naudas sodu arodorganizāciju vadītājiem līdz divsimt piecdesmit latiem.”

2. 215.3 pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārdiem “41. pantā” ar vārdiem “41.2 pantā”;

izteikt otrās daļas 1. punktā sankciju sādā redakcijā:

“izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem;”.

Likumprojekts

Grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā

Saeimas dok. nr.3529; likumprojekts nr.971

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

1997.gada 9.decembra sēdē akceptēts (prot. nr.69, 5.¤)

un 10.decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt Latvijas Civilprocesa kodeksā šādus grozījumus:

1. Papildināt 245.pantu ar 17.punktu šādā redakcijā:

“17) par streika vai streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu.”

2. Papildināt kodeksu ar divdesmit septīto C nodaļu šādā redakcijā:

“Divdesmit septītā C nodaļa

Streika vai streika pieteikuma atzīšana par nelikumīgu

253.9 pants. Pieteikuma iesniegšana

Pieteikumu par streika vai streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu saskaņā ar Streiku likumā minēto pamatu un noteikto kārtību var iesniegt darba devējs.

Pieteikums par streika vai streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu iesniedzams rajona (pilsētas) tiesā pēc streika norises vietas.

253.10 pants. Pieteikuma saturs

Pieteikumā jānorāda streika pieteicēji, streika pieteicēju vai streikotāju prasības, streika komitejas vadītājs, sastāvs, atrašanās vieta, Streiku likumā minētais pamats, saskaņā ar kuru streiks vai streika pieteikums atzīstams par nelikumīgu.

Pieteikumam jāpievieno darba devēja un darbinieku vai darbinieku arodorganizācijas streika sarunu protokoli.

253.11 pants. Pieteikuma izskatīšana

Tiesa izskata pieteikumu desmit dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Pieteikumu izskata tiesas sēdē, par ko iepriekš paziņo darba devējam, Valsts darba inspekcijai un streika komitejai.

Pieteikuma iesniedzēja piedalīšanās tiesas sēdē ir obligāta. Tā neierašanas gadījumā tiesai ir pamats lietu izbeigt.

253.12 pants. Prokurora piedalīšanās obligātums

Lietas sakarā ar pieteikumiem par streika vai streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu tiesa izskata, obligāti piedaloties prokuroram.

253.13 pants. Tiesas spriedums par pieteikumu

Izskatījusi pieteikumu, tiesa taisa spriedumu, ar kuru:

1) atzīst streiku vai streika pieteikumu par likumīgu un noraida pieteikumu;

2) atzīst pieteikumu par pamatotu un atzīst streiku vai streika pieteikumu par nelikumīgu.

Tiesas spriedums ir galīgs.”

Likumprojekts

Grozījumi likumā “Par budžetu un finansu vadību”

Saeimas dok.nr.3517; likumprojekts nr.965

Ministru kabineta 1997. gada 3. decembra sēdē akceptēts

(prot.nr.68, 1.¤) un 8.decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt likumā “Par budžetu un finansu vadību” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994., 8.nr.; 1996., 24.nr.; 1997., 21.nr.) šādus grozījumus:

1. Izteikt likuma preambulas trešo teikumu šādā redakcijā:

“Šā likuma noteikumi neattiecas uz valsts un pašvaldību uzņēmumu finansiālo darbību, izņemot gadījumus, kad tiem piešķirti valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļi vai to īpaši nosaka likums vai Ministru kabineta noteikumi.”

2. I nodaļā “Likumā lietotie termini”:

izteikt terminu “Budžeta institūcijas” šādā redakcijā:

“Budžeta finansētas institūcijas — budžeta iestādes, visi pilnīgi vai daļēji tieši no budžeta finansētie uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un organizācijas.”;

izslēgt terminu “Deficīts vai pārpalikums”;

izteikt terminu “Ieņēmumi” šādā redakcijā:

“Ieņēmumi — saskaņā ar nodokļu likumiem savāktie vai saņemtie nodokļu, valsts un pašvaldību nodevu un citi maksājumi budžetos, kā arī valsts un pašvaldību budžeta iestāžu ieņēmumi no to sniegtajiem maksas pakalpojumiem un citi pašu ieņēmumi, un īpašiem mērķiem iezīmēti ieņēmumi, aktīvu realizācijas tīrie ieņēmumi, saņemtie procentu maksājumi un dividendes, ziedojumi un dāvinājumi naudā vai natūrā (ar uzskaiti naudā).”;

izteikt terminu “Pamatbudžets” šādā redakcijā:

“Pamatbudžets — budžeta daļa, kuru veido visi ieņēmumi, izņemot īpašiem mērķiem iezīmētos ieņēmumus, kā arī ziedojumus un dāvinājumus, un izdevumi, kurus paredzēts segt no šiem ieņēmumiem.”;

izteikt terminu “Speciālais budžets” šādā redakcijā:

“Speciālais budžets — budžets, kuru veido īpašiem mērķiem iezīmēti ieņēmumi, kā arī ziedojumi un dāvinājumi naudā vai natūrā (ar uzskaiti naudā) un kura līdzekļi izlietojami saistībā ar šiem ieņēmumiem.”;

papildināt nodaļu ar jauniem terminiem (alfabēta secībā) šādā redakcijā:

“Aizdevumi — valdības un pašvaldību izsniegtie kredīti, pārņemtās summas, ja kredīta ņēmējs palicis parādā valdībai vai pašvaldībām.”;

“Aizdevumu atmaksas — visi valdībai un pašvaldībām atmaksātie aizdevumi.”;

“Budžeta iestādes — visas pilnīgi vai daļēji no budžeta finansētās iestādes.”;

“Dotācijas — budžeta līdzekļi, kurus piešķir citiem budžetiem, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), organizācijām, lai nodrošinātu valsts un pašvaldību funkciju izpildi.”;

“Konsolidētais kopbudžets — valsts pamatbudžeta, valsts speciālā budžeta, pašvaldību pamatbudžeta, pašvaldību speciālo budžetu summa, no kuras atskaitīti transferti — tiešie naudas līdzekļu savstarpējie pārskaitījumi dažādiem budžetiem.”;

“Mērķdotācijas — valsts budžeta līdzekļi, kurus piešķir citiem budžetiem noteikta mērķa sasniegšanai.”;

“Subsīdijas — budžeta līdzekļi uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) to izdevumu daļējai vai pilnīgai segšanai, kuri saistīti ar noteiktu preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu.”;

“Tīrais aizdevums — valdības un pašvaldību kopējie aizdevumi uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un organizācijām, kas ieguldīti valsts politikas mērķu realizācijai un no kuriem atskaitāmi atmaksātie aizdevumi (aizdevumi mīnus atmaksas).”;

“Valdības parāds — kopējā saistību summa naudas izteiksmē, par kuru finansu ministrs Latvijas Republikas vārdā atbild ar valsts budžeta līdzekļiem kā galvenais parādnieks.”

3. Aizstāt 3. panta trešajā daļā vārdus “Latvijas Republikas kopbudžetu” ar vārdiem “konsolidēto kopbudžetu”.

4. Izteikt 5. pantu šādā redakcijā:

“5. pants. Valsts budžets

(1) Visi valdības un budžeta iestāžu savāktie vai saņemtie ieņēmumi ir valsts budžeta līdzekļi, kurus apropriē valsts mērķiem.

(2) Valsts budžeta līdzekļus var piešķirt vai saņemt vienīgi ar gadskārtējā valsts budžeta likumā paredzētu apropriāciju vai ar pastāvīgu apropriāciju.

(3) Valsts budžeta izdevumi sastāv no:

1) apropriācijām noteiktām valsts vajadzībām saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu;

2) apropriācijām (ieskaitot speciālā budžeta kontus) saskaņā ar citiem likumiem.

(4) Valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu starpība ir budžeta finansiālais pārpalikums (ja ieņēmumi ir lielāki par izdevumiem) vai budžeta finansiālais deficīts (ja izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem).

(5) Valsts budžeta aizdevumi ir izsniegtie kredīti, pārņemtās saistības, ja kredīta ņēmējs palicis parādā valdībai.

(6) Valsts budžeta aizdevumu atmaksas veido visi atmaksātie aizdevumi.

(7) Valsts budžeta finansiālā pārpalikuma vai finansiālā deficīta (finansiālā bilance) un tīro aizdevumu starpība veido valsts budžeta fiskālo deficītu vai fiskālo pārpalikumu (fiskālo bilanci).”

5. Izteikt 7. panta tekstu šādā redakcijā:

“(1) Pamatbudžets ir budžeta daļa, kas ietver:

1) visus valsts vai pašvaldības ieņēmumus, kuri paredzēti izdevumu segšanai un nav iezīmēti īpašiem mērķiem;

2) apropriācijas visiem valsts vai pašvaldības izdevumiem, kurus paredzēts segt no pamatbudžeta līdzekļiem.

(2) Valdības aizdevumi, valdības aizdevumu atmaksas, izdevumi valdības garantiju un galvojumu saistību izpildei attiecas tikai uz pamatbudžetu, ja likums nenosaka citādi.”

6. Aizstāt 8. panta pirmās daļas 2. punktā vārdu “institūcija” ar vārdu “iestāde”.

7. 9. pantā:

aizstāt panta trešajā daļā vārdus “pilnībā neizlietot” ar vārdiem “uz laiku samazināt”;

izteikt panta ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Speciālajam budžetam ir pastāvīga apropriācija, kas pieļauj tikai tādus izdevumus, kuri nepārsniedz faktisko ieņēmumu apmērus un līdzekļu atlikumus gada sākumā.”;

izteikt panta sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Valsts budžeta iestāžu ieņēmumus no maksas pakalpojumiem un citus ieņēmumus, kas pārsniedz gadskārtējā valsts budžeta likumā galvenajiem budžeta izpildītājiem noteiktos apjomus un šā likuma 27. pantā noteiktajā kārtībā aprēķināto budžeta iestāžu maksas pakalpojumu ieņēmumu atlikumus uz saimnieciskā gada sākumu, ar finansu ministra atļauju var novirzīt budžeta izdevumu papildu finansēšanai kā pastāvīgu apropriāciju.”

8. Izteikt 11. pantu šādā redakcijā:

“11. pants. Klasifikācija

Finansu ministrs nosaka valsts budžeta ieņēmumu, izdevumu, finansēšanas un valdības parāda uzskaites klasifikāciju, kas nodrošina budžeta līdzekļu izlietošanas kontroli un dod iespēju veikt nepieciešamo analīzi atbilstoši administratīvajām, funkcionālajām un ekonomiskajām kategorijām.”

9. Izteikt 13. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Noteiktiem nacionālās drošības pasākumiem paredzētos slepenos izdevumus gadskārtējā valsts budžeta likumā apstiprina bez izklāsta.”

10. Izteikt 17. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Finansu ministrs izdod budžeta pieprasījumu sastādīšanas instrukciju, kas informē resorus par ekonomiskajiem apstākļiem nākamajā saimnieciskajā gadā un sniedz ieteikumus budžeta pieprasījuma sastādīšanai.”

11. 18. pantā:

izteikt panta pirmās daļas 3. punktu šādā redakcijā:

“3) jānorāda kapitālieguldījumiem — kapitālajam remontam, investīcijām, pamatlīdzekļu iegādēm — plānojamo naudas līdzekļu apjoms.”;

papildināt pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Budžeta finansētas institūcijas, kas tieši saņem valsts budžeta dotāciju, izstrādā valsts budžeta līdzekļu pieprasījumu saskaņā ar finansu ministra izdoto budžeta pieprasījumu sastādīšanas instrukciju.”

12. Izteikt 19. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ministru kabinets, konsultējoties ar Latvijas Banku un ņemot vērā makroekonomiskās attīstības tendences, nosaka finansu stratēģiju, kas izmantojama nākamā saimnieciskā gada valsts budžeta pieprasījuma un valsts budžeta likuma projekta izstrādē. Finansu ministrs nosaka, kādu kopējo budžeta ieņēmumu un izdevumu apjomu valstī var plānot nākamā saimnieciskā gada budžetā, un novērtē fiskālā deficīta līmeni. Finansu ministrs nosaka katram resoram maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu apjomu nākamajam saimnieciskajam gadam.”

13. Izteikt 21. pantu šādā redakcijā:

“21. pants. Gadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumu projektu paketes) iesniegšana

(1) Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 1. oktobrim iesniedz Saeimai pieņemšanai gadskārtējo valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumu projektu paketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem, un valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumu projektu paketes) paskaidrojumus.

(2) Valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumu projektu paketes) paskaidrojumi ietver:

1) Ministru prezidenta ievadziņojumu;

2) finansu ministra ziņojumu, kurā sniegti galvenie valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumu projektu paketes) paskaidrojumi;

3) informāciju par valsts ekonomisko stāvokli un valsts budžeta pamatā liktās makroekonomiskās stratēģijas aprakstu;

4) ieņēmumu kopapjomu, aprēķinus un analīzi pa ieņēmumu veidiem;

5) līdzekļu kopapjomu izdevumiem, to sadalījumu pa budžeta klasifikāciju kategorijām, pamatojumu jauno pasākumu izdevumiem;

6) pieprasījumu valsts investīciju programmas projekta īstenošanai nepieciešamajiem līdzekļiem un finansēšanas avotu veidu sīkāku izklāstu;

7) līdzekļu pieprasījumu investīciju projekta pabeigšanai nepieciešamajiem izdevumiem nākamajos gados, ja pieprasījums satur jaunu projektu, kas pārsniedz saimnieciskā gada ietvarus, kā arī ikgadējos ekspluatācijas izdevumus pēc projekta pabeigšanas;

8) priekšlikumus par tiem grozījumiem likumos, kuri nav ietverti valsts budžeta likumu projektu paketē, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem;

9) izdevumu finansēšanai ieteiktos valdības aizņēmumus, paskaidrojumu par saistībām un operācijām ar aizņēmumiem iepriekšējā, kārtējā, nākamajā un aiznākamajā saimnieciskajā gadā;

10) nodokļu atvieglojumu summas;

11) konsolidētā kopbudžeta projektu, kas ietver valsts budžeta projektu un pašvaldību budžetu kopsavilkuma prognozes;

12) valdības parādu un garantiju finansiālo saistību kopsavilkumu attiecībā uz kārtējo saimniecisko gadu un vismaz pieciem turpmākajiem gadiem, šajos aprēķinos norādot valdības rīcības pieļaujamās robežas, lai segtu izdevumus, kas var rasties, pildot uz valsts budžetu attiecināmās parāda saistības.”

14. Izteikt 22. panta otrās daļas 1. punktu šādā redakcijā:

“1) valdības parāda un budžeta fiskālā deficīta augšējo robežu saimnieciskajā gadā, deficīta segšanai izlietojamā valdības aizņēmuma augšējo robežu, kā arī valdības garantiju un galvojumu kopējā valdības parāda un no jauna saimnieciskajā gadā izsniedzamo garantiju un galvojumu apjomus;”.

15. Izteikt 23. pantu šādā redakcijā:

“23. pants. Valsts kase

Valsts kase ir Finansu ministrijas pakļautībā esoša iestāde, kas asignē un veic maksājumus noteiktiem mērķiem no valsts budžeta ieņēmumiem, organizē un veic valsts budžeta kontroles un uzskaites funkcijas, valdības parāda vadības funkcijas, kā arī citas ar finansu vadību saistītās funkcijas.”

16. 25.pantā:

aizstāt visā pantā vārdu “deficīts” ar vārdiem “fiskālais deficīts”;

izteikt panta ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Speciālā budžeta asignējumus Valsts kase izdara tā, lai kopējie izdevumi šā budžeta mērķiem nebūtu lielāki par līdzekļiem, kas šiem mērķiem saņemti speciālajā budžetā, un par naudas līdzekļu atlikumu apjomu saimnieciskā gada sākumā.”

17. Izteikt 27. panta otro teikumu šādā redakcijā:

“Gada beigās budžeta iestāžu kontos esošo līdzekļu atlikumi, kuri radušies no ieņēmumiem par sniegtajiem maksas pakalpojumiem, ja šo ieņēmumu atlikums nepārsniedz gada laikā faktiski saņemto līdzekļu apmēru, paliek iestāžu rīcībā un var tikt izlietoti nākamajā gadā papildu izdevumu finansēšanai kā pastāvīga apropriācija.”

18. Izteikt 30. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Budžeta finansētas institūcijas saskaņā ar Valsts kases rīkojumiem un instrukcijām iesniedz grāmatvedības pārskatus un ziņojumus par budžeta izpildi. Budžeta iestādes, mainoties budžeta izpildītājam, iesniedz arī ziņojumus par lietu nodošanu un pieņemšanu.”

19. Izteikt 31. panta otrās daļas 4. un 5. punktu šādā redakcijā:

“4) salīdzinājuma tabulu, kas parāda:

a) neatmaksāto valdības parādu un maksājumus, kas saskaņā ar parāda saistībām veikti kārtējā gadā un pēdējos trijos gados,

b) ikgadējās parāda saistības attiecībā uz pieciem turpmākajiem gadiem;

5) neatmaksāto valdības parādu, valdības ņemto aizņēmumu un doto aizdevumu pilnīgu sarakstu;”.

20. Izslēgt 34. panta pirmajā daļā vārdu “īstermiņa”.

21. 35. pantā:

izteikt panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Valdība var ņemt aizņēmumus gadskārtējā valsts budžeta likumā atļautajos apmēros. Aizņēmumu līdzekļi tiek izlietoti tikai apropriācijas kārtībā. Valdība var aizņemties tikai, lai finansētu valsts budžeta fiskālo deficītu, refinansētu valdības parādu, kā arī citiem mērķiem, ja tie ir noteikti gadskārtējā valsts budžeta likumā.”;

izteikt panta ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Gadskārtējais valsts budžeta likums nosaka neatmaksātā valdības parāda un valdības rīcības pieļaujamās robežas neparedzētu apstākļu izraisītu valdības saistību gadījumā. Šīs robežas tiek noteiktas latos atbilstoši Latvijas Bankas valūtas apmaiņas kursam, kāds bijis spēkā attiecīgā gada valsts budžeta likuma pieņemšanas brīdī.”

22. Izteikt 36. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Tikai finansu ministrs drīkst kārtot aizņēmumu vai aizdevumu lietas ar gadskārtējo valsts budžeta likumu noteiktajos ietvaros, tāpēc viņš:

1) pārstāv valdību visos aizņēmuma vai aizdevuma līgumos;

2) pilnvaro atbildīgo institūciju glabāt dokumentu oriģinālus un visu valdības aizņēmuma un aizdevuma līgumu reģistrus, kā arī neparedzētu apstākļu radīto parādu saistību reģistrus;

3) nosaka aizdevumu izsniegšanas un apkalpošanas kārtību;

4) dara sabiedrībai zināmus valdības noslēgto līgumu noteikumus attiecībā uz aizņēmumiem naudas vai kapitāla tirgū.”

23. Izteikt 37.pantu šādā redakcijā:

“37.pants. Garantijas un galvojumi

(1) Tikai finansu ministrs valsts vārdā var dot garantijas un galvojumus, kas uzliek saistības valsts līdzekļiem gadskārtējā likuma par valsts budžetu ietvaros, ar noteikumu, ka:

1) viņš ir saņēmis un izskatījis nepieciešamo pamatojumu un saistības sakarā ar ierosinātajām vai jau esošajām garantijām un galvojumiem;

2) valdības izdevumi, kas saistīti ar garantiju un galvojumu saistību izpildi, tiek attiecināti uz valdības parādu.

(2) Garantiju un galvojumu apkalpošanas kārtību nosaka finansu ministrs.”

24. Izteikt 39.pantu šādā redakcijā:

“39.pants. Valdības parāda atmaksas apropriācija

Izdevumiem parādu saistību kārtošanai, arī parāda atmaksai un procentu maksājumiem ir pastāvīga apropriācija. Izdevumi parāda saistību kārtošanai ir jāizdara saskaņā ar aizņēmuma līgumu neatkarīgi no gadskārtējā valsts budžetā šiem mērķiem paredzētā līdzekļu apjoma. Ja finansu ministrs konstatē, ka izdevumi valdības parāda kārtošanai var pārsniegt gadskārtējā valsts budžetā šiem mērķiem paredzēto līdzekļu daudzumu, viņš nekavējoties par to informē Ministru kabinetu un Saeimu.”

25. Izteikt 41.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Pašvaldību budžetiem ir jāatspoguļo pašvaldību administratīvās struktūras un jāatbilst šā likuma 11.pantā noteiktajām prasībām.”

26. Aizstāt 46.panta pirmajā daļā vārdus “budžeta izpildītāji” ar vārdiem “budžeta finansēto institūciju vadītāji”.

27. Izteikt 47.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja ir pārkāpti finansu vadības noteikumi, arī finansēšanas plānu izstrādāšanas kārtība, saskaņā ar šo likumu finansu ministrs, kā arī Valsts kases pārvaldnieks un resoru vadītāji attiecībā uz budžeta izpildītājiem, kuriem tie piešķīruši asignējumus, var veikt šādus pasākumus:

1) uz laiku atņemt pilnvarojumu asignēt vai rīkot budžeta ieņēmumus vai izdevumus;

2) noteikt budžeta kontu lietošanas ierobežojumus;

3) atsaukt vai apturēt asignējumus, lai tiktu atlīdzināti nelikumīgi izlietotie līdzekļi, vai arī pieprasīt nelikumīgi izlietoto līdzekļu atmaksāšanu;

4) iesniegt tiesā civilprasību vai nodot materiālus krimināllietas ierosināšanai.”

Likums stājas spēkā ar 1998.gada 1.janvāri.

Likumprojekts

Grozījums likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem”

Saeimas dok. nr.3534; likumprojekts nr.976

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas iesniegts (11.12.1997.) Saeimas izskatīšanai

Izdarīt likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 44.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 8.nr.; 1996, 24.nr.) šādu grozījumu:

Izteikt 62.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Visi uzņēmumu gada pārskati un ziņojumi pakļauti obligātai revidentu pārbaudei. Pārbaudi veic, ievērojot Latvijas zvērinātu revidentu asociācijas apstiprinātos revīzijas standartus. Uzņēmējsabiedrībās, kuru rādītāji pārsniedz divus no šā likuma 54.panta otrās daļas kritērijiem, izņemot statūtsabiedrības un zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu un kuru ieņēmumi no pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas realizācijas, kā arī ar lauksaimniecību un komunālo saimniecību saistīto pakalpojumu realizācijas iepriekšējo 12 mēnešu laikā ir vismaz 90 procenti no kopējiem realizācijas ieņēmumiem, šo pārbaudi veic zvērināts revidents. Pārējos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), kā arī iepriekšminētajās statūtsabiedrībās vai zemnieku saimniecībās, kurās nav pārsniegti divi no sekojošiem kritērijiem: bilances kopsumma nepārsniedz 500 000 latu, netto apgrozījums 1 000 000 latu un pārskata gada vidējais darbinieku skaits 200 pārbaudi var veikt šā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) revīzijas komisija vai revidents, kurš iecelts vai ievēlēts saskaņā ar likumu par attiecīgo uzņēmējdarbības formu un uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) statūtiem.”

Likumprojekts

Grozījums likumā “Par nodokļiem un nodevām”

Saeimas dok. nr.3535; likumprojekts nr.977

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas iesniegts (11.12.1997.) Saeimas izskatīšanai

Izdarīt likumā “Par nodokļiem un nodevām” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 7.nr.; 1996, 15.nr.) šādu grozījumu:

Papildināt 24.panta trešo daļu ar 4.punktu šādā redakcijā:

“4) Statūtsabiedrībām un zemnieku saimniecībām, kurās ieņēmumi no pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas realizācijas, kā arī ar lauksaimniecību un komunālo saimniecību saistīto pakalpojumu realizācijas iepriekšējo 12 mēnešu laikā ir vismaz 90 procenti no kopējiem realizācijas ieņēmumiem, pagarināt nokavēto valsts budžetā ieskaitāmo nodokļu parādu (pēc stāvokļa uz 1997.gada 1.janvāri) samaksas termiņu uz trijiem gadiem, neaprēķinot šajā likumā un konkrētā nodokļu likumā noteikto nokavējuma naudu, kā arī par 100 procentiem samazināt iepriekš aprēķināto nokavējuma naudu.”

Likumprojekts

Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu likums

Saeimas dok.nr. 3489; likumprojekts nr. 955

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 1997.gada 2.decembra sēdē akceptēts (prot.nr.67, 1.¤)

un 3. decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem — ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu ražošana, imports, apstrāde, iepakošana, uzglabāšana, pārvietošana, lietošana, savākšana, iznīcināšana, pārstrāde vai tirdzniecība, kā arī darbības, kurās ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti tiek lietoti ķīmiskajā procesā kā izejvielas vai piedevas vai tiek radīti kā starpprodukti, vai jebkuras citas līdzīgas darbības;

2) darbību veicējs — jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem;

3) ķīmiskās vielas — dabiskas izcelsmes vai mākslīgi radīti ķīmiskie elementi un to ķīmiskie savienojumi, arī jebkuras piedevas, kas nepieciešamas to stabilitātes nodrošināšanai, un jebkuri piemaisījumi, kas radušies to ražošanas vai uzglabāšanas procesā;

4) ķīmiskie produkti — ķīmisko vielu maisījumi vai šķīdumi, kas sastāv no divām vai vairākām vielām;

5) Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrs — Latvijas Republikas teritorijā importējamo un ražojamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu uzskaites sistēma.

2. pants. Likuma mērķis

Šis likums reglamentē darbības ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, ja tie jebkādā veidā kļūst pieejami citām personām, un tā mērķis ir nepieļaut, aizkavēt vai mazināt kaitējuma iespējamību, ko ķīmiskās vielas un ķīmiskie produkti tiem piemītošo īpašību dēļ var nodarīt videi, cilvēku veselībai vai īpašumam.

3. pants. Likuma darbības joma

(1) Šī likuma prasības nav attiecināmas uz šādiem produktiem un precēm to izgatavošanas galīgajā stadijā:

1) zālēm (arī veterinārijā izmantojamām);

2) kosmētikas izstrādājumiem;

3) alkoholiskajiem dzērieniem;

4) tabakas izstrādājumiem;

5) pārtikas produktiem, pārtikas piedevām un dzīvnieku barībai;

6) pesticīdiem;

7) radioaktīvajām vielām;

8) gatavajām sprāgstvielām, ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, kas kļūst pieejami citām personām un ir izmantojami pirotehniska efekta iegūšanai;

9) biotehnoloģiskajiem produktiem un molekulārās bioloģijas produktiem.

(2) Prasības darbībām ar vielu maisījumiem atkritumu veidā nosaka likums “Par bīstamajiem atkritumiem”.

(3) Papildu prasības ķīmisko vielu un ķīmisko produktu pārvadājumiem (arī tranzītpārvadājumiem) pa ceļiem, dzelzceļu, gaisu, jūru, pastu vai cauruļvadiem, ja netiek veikta jebkāda šo vielu vai produktu apstrāde vai pārstrāde, nosaka normatīvie akti, kas regulē bīstamo kravu pārvadāšanas kārtību.

(4) Papildu prasības darbībām ar narkotiskajām un psihotropajām vielām nosaka likums “Par narkotisko un psihotropo vielu likumīgās aprites kārtību” un citi ar to saistītie normatīvie akti.

(5) Papildu prasības darbībām ar prekursoriem nosaka likums “Par prekursoriem” un citi ar to saistītie normatīvie akti.

(6) Papildu prasības darbībām ar ķīmiskajām vielām nosaka Konvencija par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu.

(7) Šis likums neattiecas uz fiziskām personām, ja tās neveic darbības ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem uzņēmējdarbības nolūkos, izņemot šā likuma 9.panta pirmās daļas, 17.panta pirmās, otrās un trešās daļas, 19.panta un 20.panta nosacījumus.

II nodaļa. Uzraudzība un kontrole

4. pants. Valsts iestāžu kompetence

(1) Darbību ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem uzraudzību veic un to atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības jomā (arī darba vidē) kontrolē Labklājības ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās kontroles un uzraudzības iestādes.

(2) Darbību ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem uzraudzību veic un to atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem vides aizsardzības jomā kontrolē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās kontroles un uzraudzības iestādes.

(3) Darbību ar ķīmiskajām vielām uzraudzību Nacionālajos bruņotajos spēkos veic Aizsardzības ministrija.

(4) Darbības ķīmisko avāriju un citu ar ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu lietošanu saistīto avāriju un ārkārtas situāciju likvidēšanā un neatliekamos glābšanas darbus veic un attiecīgo drošības noteikumu ievērošanu kontrolē Iekšlietu ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās iestādes saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

(5) Citas iestādes darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem uzrauga un kontrolē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

5. pants. Uzraudzības un kontroles iestāžu tiesības

(1) Uzraudzības un kontroles iestādēm ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no darbību veicēja informāciju, kas nepieciešama uzraudzības veikšanai saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

(2) Uzraudzības un kontroles iestādes ir tiesīgas katrā konkrētajā gadījumā savas kompetences ietvaros dot darbību veicējam ieteikumus vai saistošus norādījumus, vai rīkojumu pārtraukt darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, lai nodrošinātu minēto darbību atbilstību šim likumam un ar to saistītajiem normatīvajiem aktiem.

(3) Ja ir pamatotas aizdomas, ka darbības ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem tiek veiktas neatbilstoši normatīvo aktu prasībām, uzraudzības un kontroles iestādēm ir tiesības ņemt ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu paraugus tādos daudzumos, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu akreditētas un pilnvarotas atbilstības novērtēšanas institūcijas atzinumu par ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem vai darbībām ar tiem. Ja aizdomas apstiprinās, pārbaudes izdevumus sedz darbību veicējs.

(4) Uzraudzības un kontroles iestādēm ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no citām valsts institūcijām uzraudzības īstenošanai nepieciešamo informāciju, un analīžu veikšanai izmantot paraugus, ko ieguvušas citas valsts institūcijas.

(5) Uzraudzības un kontroles iestāžu pārstāvjiem, veicot uzraudzību saskaņā ar šo likumu, citiem normatīvajiem aktiem, ir tiesības ierasties un uzturēties teritorijā, būvēs un citos objektos neatkarīgi no to piederības (ievērojot personas dzīvokļa neaizskaramības principu), lai kontrolētu darbību ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem atbilstību šim likumam un ar to saistītajiem normatīvajiem aktiem. Uzturoties objektā, jāievēro drošības tehnikas noteikumi un attiecīgo tehnoloģisko procesu īpatnības. Darbību veicējs nodrošina uzraudzības un kontroles institūciju pārstāvjus ar nepieciešamajiem personīgās aizsardzības līdzekļiem.

6.pants. Atbilstības novērtēšanas iestādes

Uzraudzības un kontroles iestāžu vajadzībām nepieciešamos mērījumus ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu identificēšanai un to fizikālo un ķīmisko parametru noteikšanai veic tikai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā akreditētas un pilnvarotas laboratorijas.

7.pants. Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrs

(1) Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrā reģistrē uzraudzības un kontroles īstenošanai nepieciešamās ziņas par šā panta otrajā daļā minētajām ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, kas uzņēmējdarbības nolūkā tiek importēti vai ražoti Latvijas Republikā.

(2) Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrēšanas kārtību, kā arī ķīmiskās vielas, ķīmiskos produktus un to grupas, kas jāreģistrē Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrā, nosaka Ministru kabinets.

8.pants. Konfidencialitāte

(1) Ikvienam, kas, veicot uzraudzību saskaņā ar šo likumu vai citiem normatīvajiem aktiem, ir ieguvis informāciju, kura attiecas uz darbību veicēja finansiālo stāvokli, biznesa vai profesionālajiem noslēpumiem, ir aizliegts bez attiecīgās personas piekrišanas izpaust šādu informāciju trešajai personai.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētā prasība neattiecas uz informācijas sniegšanu šā likuma 5. pantā minētajām valsts iestādēm uzraudzības un kontroles veikšanai, kā arī uz informācijas nodošanu tiesībaizsardzības iestādēm.

III nodaļa. Darbību veicēja pienākumi

9.pants. Darbību veicēja vispārīgie pienākumi

(1) Darbību veicējam, ņemot vērā ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu bīstamību, daudzumu un to lietošanas vai uzglabāšanas apstākļus, jāievēro spēkā esošo normatīvo aktu prasības, kā arī rūpība un piesardzība un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nepieļautu kaitējumu cilvēku dzīvībai, veselībai, videi un īpašumam.

(2) Darbību veicējam jāizvairās no darbībām ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, kas klasificēti kā bīstami, ja ir pieejami mazāk bīstami to aizvietotāji.

(3) Darbību veicējam jābūt nepieciešamajai informācijai par attiecīgo ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām, bīstamību un iedarbību uz cilvēku veselību un vidi. Šai informācijai jābūt pietiekamai, lai novērtētu minēto vielu vai produktu radītos iespējamos draudus cilvēku dzīvībai, veselībai, videi un īpašumam, veiktu ķīmiskās vielas vai ķīmiskā produkta marķēšanu un atbilstoši rīkotos avārijas gadījumā.

(4) Darbību veicējam, kas uzņēmējdarbības nolūkā veic darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, jānovērtē avāriju iespējamība un jāparedz pasākumi, kas novērstu avārijas vai samazinātu to sekas.

(5) Darbību veicējam, kas uzņēmējdarbības nolūkā veic darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, atbilstoši minēto darbību apjomam un ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu īpašībām nepieciešama ar attiecīgu dokumentu apstiprināta izglītība. Ja darbību veicējs ir juridiska persona, šāda izglītība nepieciešama tām fiziskajām personām, kas ir norīkotas un atbildīgas par darbībām ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem.

(6) Plānojot, projektējot un rekonstruējot ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu lietošanas vai uzglabāšanas iekārtas un ar tām saistītās būves, kā arī veicot darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem:

1) jānovērtē tādu avāriju iespējamība, kas var ietekmēt cilvēkus, vidi vai īpašumu, un jāparedz pasākumi, lai novērstu avārijas vai samazinātu to sekas;

2) Jāievēro ražotnes izvietojums, topogrāfiskie, ģeoloģiskie, meteoroloģiskie un hidroloģiskie apstākļi, citu tuvāko ražotņu, maģistrālo autoceļu, dzelzceļa, cauruļvadu, kā arī īpaši aizsargājamo dabas objektu un teritoriju izvietojums.

10.pants. Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasificēšana

(1) Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražotājs vai importētājs ir atbildīgs par to, lai ķīmiskās vielas un ķīmiskie produkti, nonākot tirdzniecībā vai lietošanā, būtu klasificēti atbilstoši tiem piemītošajām fizikālajām, ķīmiskajām, toksikoloģiskajām un citām īpašībām.

(2) Ķīmiskās vielas un ķīmiskie produkti uzskatāmi par bīstamām ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, ja saskaņā ar šā panta trešajā daļā minētajiem noteikumiem tie ir iedalāmi kādā no šādām klasēm:

1) kodīgas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

2) kairinošas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

3) sensibilizējošas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

4) kancerogēnas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

5) mutagēnas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

6) reproduktīvajai sistēmai toksiskas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

7) videi bīstamas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

8) sprādzienbīstamas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

9) ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti, kas ir spēcīgi oksidētāji;

10) īpaši viegli uzliesmojošas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

11) viegli uzliesmojošas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

12) uzliesmojošas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

13) ļoti toksiskas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

14) toksiskas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti;

15) kaitīgas ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti.

(3) Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasificēšanas kārtību atkarībā no minēto vielu un produktu bīstamajām īpašībām un pakāpes, kādā šīs īpašības tiem piemīt, nosaka Ministru kabinets.

11.pants. Riska analīze

(1) Ministru kabinets nosaka ķīmisko vielu radītā riska novērtēšanas kārtību un riska samazināšanas pasākumus un norāda, uz kurām no esošajām ķīmiskajām vielām šī kārtība un pasākumi attiecas.

(2) Ministru kabinets nosaka ar bīstamajām ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem saistīto rūpniecisko avāriju riska novērtēšanas kārtību un riska samazināšanas pasākumus un norāda, uz kurām vielām un produktiem (atkarībā no to daudzuma un bīstamības pakāpes) šī kārtība un pasākumi attiecas.

12.pants. Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu iepakojums un marķējums

(1) Ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu ražotājam vai importētājam jānodrošina bīstamo ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu iepakojuma izturība un drošums.

(2) Ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu ražotājs vai importētājs nodrošina, lai tālākai izplatīšanai Latvijas Republikā paredzētais bīstamo ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu iepakojums būtu marķēts latviešu valodā.

(3) Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu iepakošanas un marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

13.pants. Jaunas ķīmiskās vielas pieteikšana

(1) Ministru kabinets apstiprina esošo ķīmisko vielu sarakstu un pieteikto ķīmisko vielu sarakstu saskaņā ar Eiropas esošo ķīmisko vielu sarakstu un Eiropas pieteikto ķīmisko vielu sarakstu.

(2) Ķīmiskā viela, kas nav minēta esošo ķīmisko vielu sarakstā, uzskatāma par jaunu ķīmisko vielu.

(3) Latvijas Republikā aizliegts importēt vai pārdot jaunu ķīmisko vielu pirms attiecīgās ķīmiskās vielas iedarbības uz vidi un cilvēku veselību izpētīšanas un attiecīgās ķīmiskās vielas pieteikšanas saskaņā ar Ministru kabineta noteikto jaunas ķīmiskās vielas pieteikšanas kārtību.

(4) Šā panta pirmajā daļā minētais aizliegums neattiecas uz:

1) ķīmiskajām vielām, kas tiek ražotas vai importētas daudzumos, kas nepārsniedz 100 kg uz ražotāju vai importētāju gadā, tādu zinātnisko eksperimentu, analīžu vai pētījumu mērķiem, kas veikti kontrolētos apstākļos un kuru nolūks ir noteikt vielām piemītošās īpašības un to iedarbību;

2) ķīmiskajām vielām, kas tiek ražotas vai importētas daudzumos, kas nepārsniedz 10 kg uz ražotāju vai importētāju gadā, un kuru ražotājs vai importētājs ievēro visus pārējos tam izvirzītos noteikumus. Šādā gadījumā ražotājam vai importētājam jāsaglabā vai jāuzrāda kontroles un uzraudzības institūcijām (pēc to pieprasījuma) rakstiska informācija par ķīmiskās vielas daudzumu, marķējumu un saņēmējiem.

14.pants. Drošības datu lapa

(1) Bīstamas ķīmiskās vielas vai ķīmiskā produkta ražotājam vai importētājam jāaizpilda drošības datu lapa par attiecīgo ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu atbilstoši šā likuma 15. pantā minētajām prasībām.

(2) Ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu ražotājs, importētājs vai cits darbību veicējs drošības datu lapu bez maksas izsniedz arī bīstamās ķīmiskās vielas vai ķīmiskā produkta saņēmējam, ja:

1) izstrādājums ir domāts rūpnieciskai vai citādai profesionālai lietošanai;

2) izstrādājums tiek piegādāts vairumtirdzniecībā pirmo reizi;

3) citos gadījumos, kad saņēmējs to pieprasa.

15.pants. Drošības datu lapas saturs

(1) Ministru kabinets apstiprina drošības datu lapas paraugu, kā arī nosaka drošības datu lapas aizpildīšanas un nosūtīšanas kārtību.

(2) Drošības datu lapā iekļaujama šāda informācija:

1) ķīmiskās vielas vai ķīmiskā produkta identifikācija un ziņas par attiecīgās vielas vai produkta ražotāju, importētāju vai citu personu, kas veic ķīmiskās vielas vai ķīmiskā produkta piegādi Latvijas Republikā;

2) produkta sastāvs un ziņas par tā sastāvdaļām;

3) bīstamības raksturojums;

4) pirmās palīdzības pasākumu apraksts;

5) ugunsdrošības un sprādziendrošības pasākumu apraksts;

6) avārijas gadījumā veicamo pasākumu apraksts;

7) uzglabāšanas un lietošanas noteikumi;

8) darba drošības noteikumi;

9) ziņas par fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām;

10) ziņas par stabilitāti un reaģētspēju;

11) toksikoloģiskā informācija;

12) ekoloģiskā informācija;

13) ziņas par iespējamiem utilizācijas veidiem;

14) informācija par transportēšanu;

15) informācija par normatīvajiem aktiem, kas reglamentē darbības ar attiecīgo ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu;

16) cita no drošības, vides un cilvēku veselības aizsardzības viedokļa nozīmīga informācija.

IV nodaļa. Darbību ar ķīmiskajām vielām

un ķīmiskajiem produktiem ierobežojumi

16.pants. Darbību ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem aizliegšana vai īpaša ierobežošana

Ministru kabinets nosaka īpašus ierobežojumus vai aizliegumus darbībām ar atsevišķām ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, vai citiem materiāliem, kas satur vai ir apstrādāti ar šādām ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem.

17.pants. Toksisku un ļoti toksisku ķīmisko vielu un ķīmisko produktu tirdzniecības ierobežojumi

(1) Toksiskas un ļoti toksiskas ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus ir atļauts pārdot, ja tiek uzrādīts apstiprināts rakstisks pircēja pieprasījums un ievēroti citos normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi.

(2) Pieprasījums, kurā norādīts iepērkamās ķīmiskās vielas vai ķīmiskā produkta izmantošanas nolūks, jāapstiprina Nacionālajā vides veselības centrā.

(3) Toksiskas un ļoti toksiskas ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus aizliegts pārdot personām, kas jaunākas par 18 gadiem.

(4) Juridiskajām personām, kas pārdod toksiskas vai ļoti toksiskas ķīmiskās vielas vai ķīmiskos produktus, ir jāveic minēto ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu pircēju uzskaite un jāglabā šā panta pirmajā daļā minētie pircēju pieprasījumi. Pircēju uzskaites dokumenti un pieprasījumi uzrādāmi kontroles un uzraudzības institūcijām pēc to pieprasījuma.

18.pants. Maksa par ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrāciju un pieprasījumu izskatīšanu

Par ķīmisko vielu un ķīmisko produktu reģistrēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā tiek iekasēta valsts nodeva, kas ieskaitāma valsts pamatbudžetā.

V nodaļa. Atbildība par pārkāpumiem darbībā

ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem

19.pants. Atbildības veidi par pārkāpumiem darbībās ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem

(1) Personas, kas pārkāpušas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības darbībām ar ķīmiskajām vielām, saucamas pie atbildības saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

(2) Ja darbības ar bīstamajām ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem veiktas pretrunā ar šo likumu un ar to saistītajiem normatīvajiem aktiem, attiecīgās vielas vai produktus var izņemt vai konfiscēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Konfiscētās ķīmiskās vielas vai ķīmiskie produkti tiek nodoti vai pārdoti citam darbību veicējam, vai iznīcināti saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

20.pants. Zaudējumu un izdevumu atlīdzināšana

(1) Ja, veicot darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, ir piesārņota vide vai būves, kaitējumu pieļāvušais darbību veicējs nodrošina vides un būvju attīrīšanu par saviem līdzekļiem tā, lai piesārņojums turpmāk neapdraudētu cilvēku dzīvību, veselību un vidi.

(2) Ja, veicot darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem, ir nodarīts kaitējums cilvēku dzīvībai, veselībai vai īpašumam, kaitējumu pieļāvušais darbību veicējs atlīdzina nodarīto kaitējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Darbību veicējs, kas atzīts par vainīgu šā likuma vai citu darbības ar ķīmiskajām vielām vai ķīmiskajiem produktiem regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanā, sedz visus paraugu ņemšanas un izpētes izdevumus.

Likums stājas spēkā ar 1999. gada 1. janvāri.

Par Satversmes II daļu

Saeimas dokuments nr.3424; likumprojekts nr.949

Saeimas Prezidijam

Latvijas Republikas 6.Saeima 1996.gada 18.decembra sēdē nolēma izveidot komisiju Satversmes otrās daļas projekta — par cilvēktiesībām — izstrādei. 1997. gada 27.februāra sēdē Saeima ievēlēja komisijas personālsastāvu, kurā tika iekļauts pa vienam pārstāvim no katras tajā laikā pastāvošās frakcijas.

Komisija, balstoties uz Latvijai saistošiem starptautisko tiesību aktiem un pieaicināto ekspertu slēdzieniem, līdz 1997.gada 18.jūnijam izstrādāja Satversmes otrās daļas sākotnējo projektu, kas tika izsūtīts visiem Saeimas deputātiem, visām ministrijām, Valsts cilvēktiesību birojam, citām valsts ietādēm, sabiedriskām organizācijām, zinātniskām un citām iestādēm, kā arī publicēts vairākos laikrakstos.

Visi saņemtie priekšlikumi tika rūpīgi izskatīti un līdz 1997.gada 20.oktobrim komisija izstrādāja galīgo likumprojekta variantu. Minēto galīgo variantu komisija 20.oktobrī nosūtīja visām Saeimas frakcijām un lūdza paziņot, vai tām ir konceptuāla rakstura iebildumi pret minēto likumprojektu, kas varētu kavēt likumprojekta virzīšanu izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā.

Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija, “Latvijas ceļa” frakcija, LZS, KDS un LDP frakcija atbalstīja projekta virzīšanu izskatīšanai Saeimā.

Tautas saskaņas partijas frakcija konceptuāli atbalstīja projektu, izsakot vienīgi vairākas redakcionāla rakstura piezīmes, kuras varētu apspriest, izskatot projektu trijos lasījumos Saeimā.

Latvijas Nacionālās reformas partijas un Latvijas zaļās partijas frakcija, nenorādot nekādus pamatojumus, konceptuāli neatbalstīja minētā likumprojekta pieņemšanu kā Satversmes otro daļu. Vienlaikus tā paziņoja, ka piekrīt pieņemt minēto likumprojektu kā parastu likumu, kaut gan Saeimas lēmums tieši norāda uz Satversmes otrās daļas pieņemšanas nepieciešamību.

Tēvzemei un brīvībai/LNNK frakcija lūdza mēnesi laika, lai viņu eksperti varētu izvērtēt projektu un frakcija varētu noteikt savu attieksmi, kaut gan šī frakciju pēc abu minēto partiju apvienošanās bija vienīgā, kurai komisijā bija divi pārstāvji. Komisija nolēma dot laiku attieksmes izteikšanai līdz 19. novembrim, taču šajā laikā frakcija nekādus priekšlikumus neiesniedza.

No pārējām frakcijām nekāda atbilde netika saņemta.

Pie šādiem apstākļiem komisija atzina, ka nav pamata vilcināt projekta tālāku virzību, un nolēma iesniegt izstrādāto projektu Saeimas izskatīšanai.

Ar cieņu, — Latvijas Republikas Satversmes II daļas projekta —

par cilvēktiesībām — izstrādes komisijas priekšsēdētājs I.Bišers

1997.gada 20.novembrī

Likumprojekts

Satversmes II daļa Par cilvēktiesībām

89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.

90. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

91. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā.

93. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Dzīvības atņemšanu var neuzskatīt par likuma pārkāpumu, ja tā notiek, aizstāvot sevi vai citus pret nelikumīgu vardarbību, veicot likumīgu arestu vai aizkavējot arestētas personas bēgšanu.

94. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nepamatoti apcietinājumā turētām personām ir tiesības uz atlīdzību.

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.

96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

98. Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārzemēs atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvijas pilsoņus nevar izdot ārvalstīm.

99. Valsts atzīst domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Ikvienam ir tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Baznīca ir šķirta no valsts.

100. Ikvienam ir tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

101. Ikvienam pilntiesīgam Latvijas pilsonim ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldību lietu kārtošanā, kā arī pildīt valsts dienestu.

102. Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās, nevalstiskās organizācijās.

103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.

104. Ikvienam ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību institūcijās ar individuāliem vai kolektīviem iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.

105. Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašums uzliek pienākumus, un to nevar izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana valsts vai sabiedriskām vajadzībām var notikt tikai izņēmuma gadījumos pret taisnīgu atlīdzību un uz atsevišķa likuma pamata.

106. Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīts obligātais valsts dienests, iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

107. Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

108. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību, strādājošo tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot. Tiesības streikot likums var ierobežot tikai attiecībā uz sabiedrībai visnepieciešamākajiem dienestiem.

109. Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošināšanu. Šīs tiesības ietver arī sociālo apdrošināšanu, kas garantē materiālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktos gadījumos.

110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

112. Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamata un vidējo izglītību.

113. Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

114. Latviešu valoda ir valsts valoda.

115. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

116. Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

117. Satversmē noteikto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas.

118. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit ceturtā, deviņdesmit sestā, deviņdesmit septītā, deviņdesmit astotā, deviņdesmit devītā, simtā, simt otrā, simt trešā un simt sestā pantā, var tikt ierobežotas likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Par Tūrisma likumu

Saeimas dokuments nr.3420; likumprojekts nr.947

Saeimas Prezidijam

Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāti lūdz Saeimu 1997.gada 27. novembra sēdes darba kārtībā iekļaut likumprojektu “Tūrisma likums”.

Saeimas deputāti: Z.Čevers, A.Ameriks, E.Jurkāns, L. Teniss, A.Čepānis,

J.Celmiņš, L.Kuprijanova, I.Bišers, V.Dinēvičs, O.Grinbergs,

1997.gada 19.novembrī G.Gannusa, J.Rāzna, E.Bāns, A.Sausnītis, V.Nagobads

Likumprojekts

Tūrisma likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) tūrisms — jebkura veida darbība, kas ir saistīta ar ceļojumu ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanai vai lietišķo darījumu nolūkā, ja tas nav saistīts ar jebkāda veida atalgotu darbu apmeklētajā vietā;

2) tūrists — persona, kura ceļo brīvā laika pavadīšanas nolūkā, neveicot apmeklētajā vietā algotu darbu;

3) tūrisma objekts — dabas vides vai cilvēces kultūrvēsturiskā mantojuma elements vai to kopums, kas veicina tūrisma motīvu rašanos;

4) tūrisma pakalpojumi — mērķtiecīgas darbības tūristu interešu un vajadzību nodrošināšanai;

5) tūrisma nozare —valsts mērķtiecīgi organizēta tautsaimniecības nozare, kuras uzdevums ir tūrisma pakalpojumu sagatavošana un sniegšana;

6) tūrisma veidi — tūrisma iedalījums atkarībā no tā motīva, organizēšanas veida, pārvietošanās aktivitātes, pārvietošanās līdzekļiem vai citiem nosacījumiem;

7) aktīvais tūrisms — tūrisma veids, kurā tūrists visas tam nepieciešamās darbības veic pats;

8) sporta tūrisms — noteiktas grūtības kategorijas tūrisma maršruta veikšana; kā arī sacensības, kurās iekļauta atsevišķu aktīvā tūrisma darbību izpilde;

9) ārstnieciskais tūrisms — tūrisma veids, kurā tūrista mērķis ir kūrvietas vai ārstniecības iestādes apmeklēšana un uzturēšanās tajā, lai uzlabotu savu veselību;

10) vietējais tūrisms — tūrisms, ko veic Latvijas Republikas iedzīvotāji Latvijas teritorijā;

11) starptautiskais tūrisms —tūrisms, ko veic Latvijas Republikas iedzīvotāji ārvalstu teritorijā (tūrisma pakalpojumu imports) vai ārvalstu iedzīvotāji Latvijas teritorijā (tūrisma pakalpojumu eksports);

12) tūrisma uzņēmumi — uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas organizē ceļojumus un sniedz citus tūrisma pakalpojumus;

13) kūrvieta — ar dabiskiem dziedniecības līdzekļiem (minerālūdeņiem, ārstnieciskām dūņām u.c.), kūrortiestādēm un tūrisma infrastruktūru nodrošināta teritorija.

2.pants. Likuma mērķis

Šis likums nosaka tūrisma nozares vietu valsts ekonomikā, tūrisma nozares darbības organizāciju un pārvaldes struktūru, tūristu un tūrisma organizāciju tiesības un pienākumus.

3.pants. Tūrisma nozares galvenie uzdevumi

Tūrisms ir viena no prioritārajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kuras galvenie uzdevumi saskaņā ar 1989.gada Starpparlamentu tūrisma konferences Hāgas tūrisma deklarācijas principiem ir nodrošināt cilvēka tiesību realizāciju uz atpūtu un brīvā laika pavadīšanu, kā arī sekmēt valsts ekonomikas, sociālās jomas un kultūras attīstību.

4.pants. Tūrisma nozares attīstības pamatnosacījumi

(1) Tūrisma plānošana un attīstība notiek, pamatojoties uz 1992.gadā ANO pasaules konferencē “Vide un attīstība” pieņemtajiem globālajiem attīstības principiem un stratēģiju, kas nodrošina sabiedrības pašreizējo vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu interešu īstenošanai.

(2) Latvijas Republikā atļauts nodarboties ar visiem pasaulē atzītiem tūrisma veidiem, ievērojot pastāvošās tradīcijas un starptautiskos noteikumus, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

(3) Latvijas Republikā atļauts nodarboties ar tūrismu visā valsts teritorijā, ievērojot likumos un citos normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus un aizliegumus atsevišķu darbību veikšanai.

5.pants. Ārvalstu tūristu ieceļošanas kārtība Latvijas Republikā

(1) Ārvalstu tūristi drīkst ieceļot Latvijas Republikā, uzrādot Latvijas Republikas atzītu ceļošanas dokumentu ar derīgu ieceļošanas vīzu, ja starpvalstu līgumos nav noteikts citādi.

(2) Noteiktā kārtībā apstiprināta tūrisma vai kūrorta ceļazīme ir pamats vīzas izsniegšanai ārvalstu tūristiem.

6.pants. Starptautiskā sadarbība tūrisma jomā

Harmoniskas tūrisma attīstības nodrošināšanai valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī tūrisma organizācijas savas kompetences ietvaros var piedalīties starptautisko tūrisma organizāciju darbā un slēgt sadarbības līgumus ar ārvalstu partneriem.

II nodaļa. Valsts pārvaldes realizēšana tūrisma nozarē

7.pants. Ministru kabineta kompetence tūrisma jomā

Ministru kabinets:

1) apstiprina tūrisma attīstības valsts programmu noteiktam laika periodam, kā arī atsevišķiem valsts reģioniem;

2) īpaši veicina tūrisma pakalpojumu eksportu un vietējā tūrisma attīstību;

3) nosaka atvieglojumus atsevišķām personu kategorijām (bērniem, studentiem, pensionāriem u.c.) ar ceļojumu saistīto dokumentu kārtošanā;

4) nosaka kūrvietu teritorijas un apstiprina to izmantošanas un aizsardzības noteikumus;

5) nosaka tūrisma un kūrorta ceļazīmju apstiprināšanas kārtību;

6) apstiprina tūrisma uzņēmumu licencēšanas, tūristu apmešanās vietu klasifikācijas, kā arī tūrisma nozares darbinieku sertifikācijas noteikumus;

7) veic citas likumā noteiktās funkcijas.

8.pants. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetence tūrisma jomā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija:

1) izstrādā un īsteno vienotu tūrisma nozares attīstības valsts koncepciju;

2) izstrādā likumprojektus un citu normatīvo aktu projektus tūrisma jomā;

3) realizē tūrisma attīstības pētījumu valsts pasūtītāja funkcijas;

4) veic citus normatīvos aktos noteiktos uzdevumus.

9.pants. Latvijas Tūrisma padome un tās kompetence

(1) Latvijas Tūrisma padome ir valsts institūcija, kas atrodas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā un kuras nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(2) Latvijas Tūrisma padomes uzdevumi ir:

1) koordinēt valsts un pašvaldību institūciju, sabiedrisko organizāciju, juridisko un fizisko personu darbību valsts noteiktās politikas īstenošanā tūrisma nozarē;

2) piedalīties tūrisma nozares attīstības stratēģijas un koncepcijas izstrādāšanā un realizēšanā, kā arī piedalīties tūrisma jomu reglamentējošo normatīvo aktu izstrādāšanā;

3) sagatavot priekšlikumus par tūrisma pakalpojumu standartu noteikšanu, tūrisma pakalpojumu licencēšanu, tūristu apmešanās vietu klasifikāciju;

4) reklamēt ārvalstu tūrisma iespējas Latvijā un veicināt tūrisma reklāmu valsts iekšienē;

5) veidot tūrisma informācijas datu bāzi;

6) sagatavot priekšlikumus par Latvijas tūrisma informācijas biroju atvēršanu ārvalstīs un Latvijā;

7) veikt citus normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus.

10.pants. Pašvaldību kompetence tūrisma jomā

Pašvaldības:

1) izstrādājot teritorijas attīstības plānus, nosaka tajos tūrisma attīstības perspektīvas;

2) veic pasākumus tūrisma attīstībai un savas teritorijas tūrisma iespēju popularizēšanai atbilstoši teritorijas attīstības plānam, kā arī nacionālajam un reģionālajam plānojumam;

3) nodrošina līdzsvaru starp dabas un kultūras objektiem, to uzturēšanu pienācīgā kārtībā un izmantošanu tūrisma vajadzībām;

4) izmanto tūrismu iedzīvotāju kultūrizglītošanas, patriotiskās audzināšanas un veselīga dzīvesveida popularizēšanas nolūkā.

III nodaļa. Uzņēmējdarbība tūrisma nozarē

11.pants. Tūrisma uzņēmumu specializācija

Pēc piedāvāto pakalpojumu specifikas tūrisma uzņēmumus iedala:

1) tūrisma organizatoros, kas sagatavo un sniedz vismaz divus tūrisma pakalpojumus;

2) tūrisma aģentūrās, kas pašas ceļojumus neorganizē, bet veic starpnieka funkcijas un piedāvā tūrisma organizatoru radītus tūrisma pakalpojumus;

3) kompleksos tūrisma uzņēmumos, kas nodarbojas gan ar ceļojumu organizēšanu, gan veic starpnieka funkcijas.

12.pants. Tūrisma uzņēmumu licencēšana

Tūrisma uzņēmumu darbība ir uzsākama tikai pēc speciālas atļaujas (licences) saņemšanas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

13.pants. Tūrisma nozares darbinieku sertifikācija

Tūrisma nozares darbinieku specialitātes, kurās nepieciešama sertifikācija, un šīs sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

14.pants. Personas, kuras nevar strādāt tūrisma nozarē

Uz tūrisma uzņēmuma vadītāja, tūrisma aģenta, gida, tūristu apmešanās vietas vadītāja amatu nevar pretendēt personas:

1) kurām nav atbilstošas profesionālās sagatavotības;

2) kuras ir sodītas par tīšiem noziegumiem;

3) kuru rīcībspēja ir ierobežota likuma noteiktajā kārtībā;

4) kuras neprot valsts valodu atbilstoši Valodu likuma prasībām.

IV nodaļa. Īpašie tūrisma nosacījumi atsevišķās teritorijās

16.pants. Privātpersonu īpašumā esošas zemes un ūdeņu izmantošana

Privātpersonu īpašumā esošo zemi un ūdeņus var izmantot tūrisma vajadzībām, vienojoties par to ar īpašnieku.

17.pants. Ūdens piekrastes izmantošana

Tūristiem–kājāmgājējiem ir tiesības izmantot bez maksas tauvas joslu gar privātajiem ūdeņiem 4m platumā, gar pārējiem — 10m platumā, bet gar jūras piekrasti — 20m platumā. Ja likumā noteiktajā kārtībā tauvas josla tiek paplašināta, tūristi–kājāmgājēji to var izmantot bez maksas visā tās platumā.

18.pants. Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un kūrvietu izmantošana

(1) Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un kūrvietas izmanto tūrisma vajadzībām saskaņā ar to aizsardzības un izmantošanas noteikumiem.

(2) Tūrisma maršrutus, tūristu uzturēšanās laikus un kvotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās nosaka šo teritoriju administrācija, bet gadījumos, kad tādas nav, pašvaldības, saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

19.pants. Kultūras pieminekļu izmantošana

Kultūras pieminekļus var izmantot tūrisma vajadzībām tikai ar kultūras pieminekļa īpašnieka piekrišanu un ievērojot kultūras pieminekļa aizsardzības noteikumus.

20.pants. Tūrisms pierobežas joslā

Pierobežas joslas izmantošana tūrisma vajadzībām ir jāsaskaņo ar robežapsardzības spēku pilnvarotām personām.

V nodaļa. Tūristu tiesības, pienākumi un atbildība

21.pants. Tūristu tiesības

Katram tūristam Latvijas Republikā tiek nodrošinātas tiesības:

1) brīvi izvēlēties tūrisma veidu un pakalpojumus atbilstoši savām interesēm un iespējām;

2) dibināt sabiedriskās organizācijas un to apvienības savu interešu realizācijai tūrisma jomā;

3) saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību;

4) izmantot bez maksas valsts rīcībā esošos sakaru līdzekļus, lai paziņotu paša izvēlētai personai par pret tūristu vai tā īpašumu izdarīto noziegumu;

5) nepieciešamības gadījumā saņemt juridisko palīdzību.

22.pants. Tūristu pienākumi

Katra tūrista pienākums ceļojuma laikā ir:

1) ievērot un izpildīt valsts institūciju, kā arī ceļojumu organizējošā un apkalpojošā tūrisma uzņēmuma pārstāvju likumīgās prasības;

2) ar cieņu izturēties pret apmeklējamo vietu iedzīvotājiem un vietējām tradīcijām;

3) ievērot tūrisma objektu apmeklēšanas un apskates noteikumus;

4) ievērot vides aizsardzības prasības;

5) saudzēt dabu un kultūrvēsturisko mantojumu;

6) rūpēties par savu veselību un drošību.

23.pants. Tūristu atbildība

Par prettiesisku rīcību tūrists ir saucams pie atbildības likumā noteiktā kārtībā.

VI nodaļa. Tūrisma uzņēmumu un valsts institūciju pienākumi

tūristu interešu nodrošināšanā

24.pants. Tūrisma uzņēmuma pienākumi, realizējot tūrisma pakalpojumus

Tūrisma uzņēmuma pienākumi ir:

1) noslēgt ar tūristu līgumu par tam sniedzamajiem tūrisma pakalpojumiem;

2) sniegt tūristam vispusīgu, precīzu un nepārprotamu informāciju par piedāvātajiem tūrisma pakalpojumiem;

3) uzņemties civiltiesisku atbildību par zaudējumiem, kas uzņēmuma vainas dēļ radušies tūristam;

4) uzņemties civiltiesisko atbildību par videi nodarītajiem zaudējumiem, ja nav iespējams saukt pie atbildības tūristu, kura vainas dēļ tie radušies.

25.pants. Tūristiem nepieciešamās informācijas nodrošināšana

(1) Tūrisma uzņēmuma pienākums ir informēt tūristu par sabiedriskās drošības stāvokli valstī vai tās daļā, kuru tūrists vēlas apmeklēt.

(2) Tūrisma uzņēmuma pienākums ir sniegt tā rīcībā esošo informāciju par uz ārvalstīm izbraucošo nepilngadīgo tūristu uzturēšanās vietām viņu vecākiem vai likumīgajiem aizbildņiem.

26.pants. Starptautiskā sadarbība tūristu tiesību aizsardzības un drošības jomā

(1) Latvijas Republika sadarbojas ar citām valstīm, lai nepieciešamības gadījumā nodrošinātu: 1) tūrista ātru repatriāciju uz mītnes zemi gadījumos, kad viņš cietis nelaimes gadījumā vai pret viņa personu vai īpašumu izdarīts noziegums;

2) neatliekamas medicīniskās palīdzības sniegšanu tūristam;

3) ātru visas nepieciešamās informācijas par cietušā tūrista veselības stāvokli, kā arī par apstākļiem, kādos noticis nelaimes gadījums vai noziegums pret tūristu, nodošanu viņa mītnes zemes rīcībā;

4) tūristam nolaupītās un vēlāk atrastās mantas nogādāšanu mītnes zemē;

5) tūrista nāves gadījumā viņa mirstīgo atlieku nogādāšanu mītnes zemē.

(2) Latvijas tūristu tiesību aizsardzību ārvalstīs realizē Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.

VII nodaļa. Tūrisma nozares attīstības veicināšana

27.pants. Aktīvā tūrisma un sporta tūrisma veicināšana un uzraudzība

(1) Izglītības un zinātnes ministrija nodrošina bērnu un jauniešu apmācību aktīvā tūrisma iemaņās, kā arī izmanto tūrismu bērnu un jauniešu audzināšanas procesā.

(2) Sporta tūrisma sacensību noteikumus un tūrisma maršrutu grūtības kategorijas izstrādā un apstiprina attiecīgā tūrisma veida sabiedriskās organizācijas.

(3) Vispārējo uzraudzību pār aktīvā tūrisma un sporta tūrisma norisēm veic Latvijas Tūrisma padome.

28.pants. Tūrisma fonds

(1) Lai radītu papildu finansu līdzekļus tūrisma nozares attīstībai, tiek izveidots tūrisma fonds.

(2) Tūrisma fonda veidošanas avoti ir:

1) maksājumi par speciālo atļauju (licenču) un sertifikātu izsniegšanu;

2) juridisko un fizisko personu ziedojumi;

3) citi ieņēmumi saskaņā ar likumdošanas aktiem.

(3) Tūrisma fonda turētājs ir Latvijas Tūrisma padome.

(4) Tūrisma fonda līdzekļi tiek izmantoti saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.