MĒS VISI BALTIJĀ

Lietuvas Republikā

Vēl neiesaka Lietuvu uzņemšanai NATO

No Rietumeiropas savienības (RES) 43. asamblejas Parīzē atgriezusies Lietuvas delegācija, kurai ir izdevies panākt, ka RES pieņemtajās rezolūcijās ir ierakstīti atsevišķi Lietuvai īpaši labvēlīgi punkti: ka Lietuva ir parakstījusi robežlīgumus ar visām savām kaimiņvalstīm, tajā nav nacionālo minoritāšu problēmu un tādējādi Lietuva stiprina drošību visā Baltijas reģionā. Pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas Lietuva ir kļuvusi par vienīgo Baltijas valsti, kurai ir atsevišķi labvēlīgi RES un Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas secinājumi. Tas var būt svarīgs arguments, tiecoties kļūt par NATO locekli.

Pagaidām RES vēl nav ieteikusi uzņemt Lietuvu NATO, jo nevēlas izdalīt vienu no Baltijas valstīm. RES sesijās un diskusijās daudzkārt izskanējusi doma, ka NATO vajadzētu uzņemt visas Baltijas valstis.

Finansu ministrs finansiālu krīzi neparedz

Lietuvas finansu ministrs Aļģirds Šemeta ir pārliecināts, ka finansu krīze Lietuvu vēl neapdraud, kaut gan viņš atzīst valsts maksājumu bilances deficītu par ļoti nopietnu.

A. Šemeta informējis, ka nākamā gada budžets jūtami neietekmēs valsts maksājumu bilances deficītu. Tāpēc apgalvot, ka Lietuvai jau nākamgad ir nepieciešams izlīdzsvarots valsts budžets, un motivēt šo apgalvojumu ar tekošā rēķina deficīta problēmu ir neloģiski, vēl jo vairāk tāpēc, ka budžeta deficīts tiek proporcionāli samazināts.

Ministrs uzskata, ka pārejas laika ekonomikas apstākļos, kad tiek iepirkts un ievests ļoti daudz jaunu tehnoloģiju rūpniecības modernizēšanai, tirdzniecības bilance parasti ir negatīva, bet nākotnē tirdzniecības, tātad arī tekošā rēķina bilancei būtu jāuzlabojas, jo progresīvās tehnoloģijas ļaus ražot konkurētspējīgu produkciju, ko varēs eksportēt.

Pieņemot budžetu, nācās meklēt kompromisu starp valsts ekonomiskās izaugsmes iespēju un deficītu. Budžeta ietekme uz saimniecības attīstību ir pietiekami liela, tādēļ valsts izdevumu samazināšana varētu negatīvi ietekmēt ekonomiskos rādītājus, kas nākamajam gadam ir paredzēti diezgan labi. Cits variants būtu - palielināt budžeta ieņēmumus, palielinot nodokļus, bet nez vai tas kādam patiktu, teica A. Šemeta. Valdībai ir daudz citu līdzekļu, kā samazināt tekošā rēķina deficītu. Viens no tiem ir taupības veicināšana, kas netieši saistīta arī ar investīciju fonda un nākamā pensiju fonda darbību.

Pagaidām netiek plānots mainīt valsts aizņēmumu politiku, jo pastāvošā stratēģija šai jomā ir pietiekami sabalansēta un elastīga, lai varētu reaģēt uz izmaiņām starptautiskajā tirgū un valsts iekšienē.

Paredzēta “Lietuvos telekomas” privatizācija

Nākamā gada aprīlī paredzēts privatizēt vienu no 14 Lietuvas stratēģiski svarīgajiem objektiem - sabiedrību “Lietuvos telekomas”. Šī uzņēmuma, kura apgrozījums šī gada deviņos mēnešos bija 473,3 milj. litu, bet peļņa - 110,3 milj. litu, monopolu tiek solīts saglabāt arī pēc privatizācijas.

Daudzi eksperti atgādina rietumvalstu pieredzi un brīdina, ka privāts monopols var būt vēl bīstamāks par valsts monopolu.

Lietuvas brīvā tirgus institūta prezidente Jeļena Ļeontjeva uzskata, ka notiek gatavošanās privatizēt ne pašu uzņēmumu, bet gan izņēmuma tiesības nodarboties ar telekomunikāciju Lietuvā. Vēlēšanos kļūt par jaunajiem “Lietuvos telekomas” saimniekiem līdz šim ir pauduši 6 Eiropas telekomunikācijas uzņēmumi: “France Telekom” (Francija), “STET International” (Itālija), “Telecom Danemark”(Dānija), “Finnland Telecom” (Somija), OTET (Grieķija) , kā arī Zviedrijas valsts uzņēmums “Telia”, kurš jau aktīvi darbojas Lietuvas tirgū. Lietuvas Eiropas lietu ministrijas Privatizācijas departamenta direktors Vītenis Juņevičs informē, ka nākamā gada aprīlī paredzēts nodot privatizācijas konkursā uzvarējušajam uzņēmumam 60% “Lietuvos telekomas” akciju, bet pēc tam valdība spriedīs, ko darīt ar atlikušo akciju paketi.

Ekspertu viedoklis ir vienbalsīgs - “Lietuvos telekomas” ir jāprivatizē. Tam piekrīt arī vairākums Seima un valdības locekļu, kuri norāda uz vairākiem uzņēmuma līdzšinējās darbības trūkumiem: neefektīva nodokļu maksātāju naudas izmantošana, par “Telekoma” kļūdām maksā iedzīvotāji u. tml.

“Lietuvos telekomas” ģenerāldirektors Ģintauts Pangonis norāda, ka monopoltiesības uz fiksētiem, starppilsētu un starptautiskajiem sakariem “Lietuvos telekomas” saglabāsies līdz 2003. gadam. Citi telekomunikācijas uzņēmumi ar to nav apmierināti. Telekomunikācijas sabiedrības “Omnitel” tirdzniecības un mārketinga direktors Šarūns Kļokis uzskata, ka šajā nozarē atdot monopoltiesības uz pieciem gadiem viena privāta uzņēmuma rokās ir tas pats, kas, piemēram, atļaut Lietuvā zināmu laiku ievest tikai “Sony” televizorus. Š. Kļokis piekrīt tam, ka “Lietuvos telekomas “ ir jāprivatizē, bet domā, ka to nedrīkst nodot viena īpašnieka rokās. Pastāv arī viedoklis, ka “Lietuvos telekomas” vispirms vajadzētu sadalīt mazākos uzņēmumos, bet “Lietuvos telekomas” ģenerāldirektors uzskata, ka tā būtu vislielākā kļūda.

Lietuvieši vēro un analizē arī “telekomu” privatizācijas procesus citās valstīs — Amerikā, Itālijā, Francijā, Čehijā, arī Latvijā. V. Juņevičs domā, ka latviešu liktenīgā kļūda, kura izraisīja deviņkārtīgu telekomunikācijas pakalpojumu cenu palielināšanos, bija tas, ka privatizācijas konsultanti strādāja bez atlīdzības. “Lietuvos telekomas” privatizācijas konsultantu grupu vada Šveices banka “Union Bank of Switzerland”, kas ir piedalījusies vairāku Eiropas valstu telekomunikācijas uzņēmumu privatizācijā, un, pēc V. Juņeviča domām, šīs bankas pieredze un kapitāla apjoms ir garants tam, ka Lietuvu nepiemeklēs Latvijas liktenis.

Lai pakalpojumu cenas iedzīvotājiem netiktu neierobežoti paaugstinātas, Lietuvas valdība līdz aprīlim izstrādās formulu, pēc kuras varēs tikt palielināti tarifi, bet “Lietuvos telekomas” īpašniekiem tā būs strikti jāievēro.

Igaunijas Republikā

Igauņu sportistiem paredzētās prēmijas par medaļām Nagano olimpiādē

Komandā:

2 sportisti — koficients 1,75

3–4 sportisti — koeficients 2,0

5–8 sportisti — koeficients 3,0

vairāk nekā 9 sportisti — koeficients 5,0

Individuāli:

Zelta medaļa — 1 000 000 kronu

sudraba medaļa — 700 000 kronu

bronzas medaļa — 500 000 kronu

4. vieta — 300 000 kronu

5.–6. vieta — 200 000 kronu

7.–8. vieta — 100 000 kronu

* Koeficients nozīmē, ka, piemēram, par divu sportistu komandas iegūto zelta medaļu pienākas 1,75 miljonu kronu liela kopīgā prēmija. Pēc pašreizējā kursa, 1 miljons kronu ir aptuveni 40 tūkstoši latu.

Ievēlē Gada un Gadu sievieti

Igaunijas uzņēmīgo sieviešu asociācija (EENA — Eesti Ettev›tlike Naiste Assotvatsioon ) izraudzījusies Gada sievieti un Gadu sievieti. “Ar šīm vēlēšanām mēs gribam pasvītrot sievietes lomu Igaunijas sabiedrībā. Tādēļ tika izlemts piektajā darbības gadā pievērst uzmanību tām sievietēm, kas darbojas politikā un sabiedriskā dzīvē,” teica asociācijas prezidente Rēta Laja.

No 21 kandidātes par Gadu sievieti tika atzīta Tartu universitātes profesore Marju Lauristina, bet šī gada Gada sievietes titulu ieguva Tallinas pilsētas galva Ivi Ēnmā.

“Sievietei politikā ir ļoti grūti,” teica Lauristina, piebilstot, ka politikā viņa neatgriezīšoties. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka Igaunijas politikai ir jākļūst sievišķīgākai. “Tas nozīmē spēju domāt tālāk par sevi, lielākas rūpes par citiem un arī vairāk raižu,” atzina Lauristina.

Ceremonijas laikā Tallinas rātsnamā Lauristina neslēpa bažas: “Uzņēmēji sākšot ievest Igaunijā darbaspēku, jo mums trūkstot darba darītāju. Bet mūsu uzņēmēji nepazīst sociālo atbildību. Ja nepadarīsim izglītību par prioritāti, pārvērtības var izrādīties ļoti sāpīgas.”

“Sievietēm vairāk ir jāienāk politikā,” domā Ivi Ēnmā. Viņa cer, ka nākamajā parlamentā būs vairāk nekā 11 sieviešu. Gada sievieti Igaunijā izvēlē katru gadu kopš 1993.gada, bet Gadu sievieti — otro reizi.

Gada sievietes titulu ieguvušas:

1993.gadā — Deisi Jerva, firmas “Tallintūr” izpilddirektore, Igaunijas Tūrisma firmu savienības prezidenta vietniece.

1994.gadā — Heidi Ingrida Māroze, Tartu universitātes ārstniecības zinību profesore.

1995.gadā — novadpētniece Aino Valgma.

1996.gadā — Anneli Ojastu, Atlantā veiksmīgi startējusī invalīdsportiste.

Gadu sievietes titulu 1993.gadā ieguvusi Salme Rēka.

Vairums igauņu ir par pieņemšanu valsts gadadienā

Igaunijas valsts gadadienā, 24.februārī, prezidents parasti rīko pieņemšanu, par kuras norisi arī Igaunijas televīzija sniedz pārskatu. Tagad ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess ir nācis klajā ar priekšlikumu uz Igaunijas valsts 80.gadadienu pieņemšanu nerīkot. Šajā sakarībā laikraksts “Postimees” rīkoja aptauju: “Vai, pēc jūsu domām, Valsts prezidentam sakarā ar valsts gadadienu būtu jārīko pieņemšana?”

10,1% aptaujāto nevarēja atbildēt;

68% atbildēja — jā, noteikti;

21,9% atbildēja — nē.

Krievijas vēstnieks atbalsta Tartu universitātes vērtību atgūšanu

Kā jau rakstījām, no Tartu universitātes Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. tika izvestas mākslas vērtības, t.i., 228 antīkās keramikas trauki (grieķu vāzes un eļļas lampiņas); 23 antīkās marmora un bronzas skulptūras; 6000 monētas; 126 Ēģiptes senlietas (dievu skulptūriņas, maģiskie priekšmeti, skarabeji un sarkofāgi); 128 gleznas un 51 zīmējums, Rietumeiropas māksla. Šie priekšmeti jau 79 gadus atrodas Voroņežas universitātē Krievijā. Krievijas vēstnieks Igaunijā Aleksejs Gluhovs, viesojoties Tartu, apsolījis universitātes vadībai personīgi veicināt mākslas vērtību atgriešanu. Pēc vēstnieka domām, tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo priekšmetus neizveda padomju režīma laikā. Bet universitātes vērtību atdošana būtu simbolisks akts, kas apliecinātu Igaunijas un Krievijas labās kaimiņattiecības.

Apžēlošanas kārtība gaida Meri žēlsirdību

Četros gados prezidentam Lennartam Meri ir iesniegts 1051 apžēlošanas lūgums, no tiem ir apmierināti 53.

Prezidents negrib izsludināt parlamentā pieņemto amnestijas (apžēlošanas) likumu, t.i., likumu, kas nosaka apžēlošanas kārtību.

Prezidents apžēlojot ir balstījies uz pamatlikumu, bet pirms pāris nedēļām viņš neizsludināja apžēlošanas likumu. Pēc Meri domām, šis likums ignorē varas dalīšanas pamatdomu un nosaka tos jautājumus, kas pēc pamatlikuma ir vienīgi prezidenta kompetence.

“Pamatlikums neparedz apžēlošanas regulēšanu ar atsevišķa likuma palīdzību,” apgalvoja prezidents, pamatojot savu lēmumu. No tā izriet, ka prezidentam ir tiesības pašam regulēt savu darba kārtību, tai skaitā arī nosaukt apžēlošanas komisijas sastāvu un noteikt tās darba kārtību.

Pēc vairāku juristu atzinuma, likums neierobežo prezidenta tiesības, jo tas nereglamentē prezidenta atbildību par apžēlošanas lūgumu izskatīšanu.

Pēc apžēlošanas kārtības noteikšanas likuma prezidentam priekšlikumu par apžēlošanu izteiktu īpaša komisija, kurā ietilptu iekšlietu ministrs, valsts prokurors vai viņa pārstāvis, kā arī parlamenta juridiskās komisijas, baznīcas padomes un noziegumu upuru palīdzības organizāciju pārstāvji.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Evija Liparte,

par Igauniju — Katrīna Ducmane