Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.12.1997., Nr. 333 (1048) https://vestnesis.lv/ta/id/46321

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar katru Adventes sveci - vairāk gaismas un prieka

Vēl šajā numurā

18.12.1997., Nr. 333 (1048)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas: “Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla”

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10., nr.285; 31.10., nr.286; 4.10., nr. 287/288; 12.12. nr. 324/328

Erasta Bites (1880—?) laiks

(12.05.1926.—26.10.1927.):

Desmitais tieslietu ministrs

Bite stāvēja tieši kūmās pie suverēnās Latvijas dibināšanas šūpuļa. Viņš kā Demokrātiskās partijas pārstāvis piedalījās vēsturiskajā 1918. gada 17. novembra sanāksmē, kur tika pieņemta Latvijas Tautas padomes (TP) politiskā platforma, ievēlēts padomes prezidijs un izlemts jautājums par Pagaidu valdības organizēšanu. Bitem sēdes dalībnieki uzticēja TP sekretāra pienākumus. Viņš svinīgajā Latvijas proklamēšanas aktā 18. novembrī nolasīja iepriekšējās dienas sēdes protokolu.

Bite nebija iesācējs politikā. Nītaures pagastā pareizticīgā latviešu ģimenē 1880. gada 16. februārī dzimušais dēls Erasts pēc Rīgas garīgā semināra absolvēšanas 1903. gadā, dažus gadus nostrādājis par skolotāju Rīgā, 1913. gadā pabeidza Tērbatas universitātes Juridisko fakultāti un sāka tiesībnieka gaitas, vispirms kā zvērināta advokāta palīgs. Kara laikā Bite sniedza juridisku palīdzību bēgļiem.

Ar pilnu krūti viņš metās politikā pēc Februāra revolūcijas. Bite darbojās Rīgas sabiedrisko organizāciju padomē (bija arī tās priekšsēdētājs) un Vidzemes Zemes padomes juridiskajā komisijā, Rīgas pilsētas domē, kur bija sekretārs, un vācu okupācijas laikā t.s. 17 vīru blokā, kas lika pamatus Tautas padomei.

1920. gadā viņu ievēlēja Satversmes sapulcē, kur Bite kļuva par sekretāra biedru. Viņu ievēlēja arī par amnestijas, juridiskās un pašvaldības komisijas locekli. Bite referēja parlamentā par tolaik tik nozīmīgiem likumprojektiem kā apriņķu pašvaldības un pagastu pašvaldības. Debatēs viņš runāja par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību un likumu par pavalstniecību.

Neatkarīgās Lavijas ideju propagandai deputāts izmantoja ne tikai Augstā nama tribīni, bet arī presi. Šajā ziņā zīmīgs ir viņa raksts “Latvijas pagaidu konstitūcija”, kuru 1920. gada 3. un 8. martā publicēja avīze “Jaunā Latvija”. Tas sākās ar skaidrojumu: “Ar vārdu “konstitūcija” mēdz apzīmēt valsts pamata likumu, viņas satversmi, kurā noteiktas attiecības starp augstāko valsts varu un pavalstniekiem. Šaurākā nozīmē ar vārdu “konstitūcija” mēdz apzīmēt valsts aktu, caur kuru valdinieks aprobežo savu varu un zem zināmiem nosacījumiem dalās tanī ar saviem pavalstniekiem.”

Tālāk Bite skaidroja, kā valstis tiek pie konstitūcijas. Viņaprāt, iespējami četri ceļi — pirmkārt, pati tauta izcīna sev politiskās tiesības, piespiezdama valdošās šķiras atteikties par labu tautai no dažām savām tiesībām un privilēģijām; otrkārt, kad augstākie tautas slāņi izkaulē sev zināmas tiesības un priekšrocības; treškārt, kad augstākā valsts vara — monarhs — nepiespiests dod tautai vai kādai tās šķirai zināmas viņa varu aprobežojošas tiesības; ceturtkārt, kad tauta, gāžot pastāvošo iekārtu revolūcijas ceļā, nokļūst pie varas un caur saviem pilnvarotajiem nosaka valsts satversmi.

Raksta autors norādīja, ka Latvijas pagaidu Satversme vai konstitūcija ir Tautas padomes politiskā platforma. Tā varēja rasties pēc Krievijas un Austroungārijas sabrukuma kara rezultātā, kad tajās ietilpstošās tautas, nevarēdamas ilgāk panest nomākšanu, atdalījās no tām un pasludināja sevi par patstāvīgām valstīm, noteikdamas savu pagaidu satversmi, līdz satversmes sapulce izstrādās galīgo satversmi.

Bite uzsvēra, ka Latvijas TP akts ir “sastādīts pilnīgi demokrātiskā garā”. Viņš atreferēja un īsi komentēja platformas saturu pa nodaļām, norādot, ka “viņa ir ļoti īsiņa, jo sastāv tikai no 7 pantiem”. Publikācijas autors atgriezās arī pie TP priekšvēstures, paskaidrojot, kā tika izlemts jautājums par politisko partiju, Latvijas novadu un minoritāšu pārstāvniecību TP.

1924. gadā Bite tika iecelts par Senāta virsprokurora biedru. Sekoja darbs vairāk nekā gada garumā tieslietu ministra amatā. Šajā laikā, resora vadītājam aktīvi piedaloties, Saeima pieņēma tādus svarīgus likumdošanas aktus kā dzelzceļu likumu, gaisa satiksmes likumu, likumu par mēriem un svariem, likumu par karaskolu, likumu par Herdera institūtu Rīgā u.c., nemaz nerunājot par daudziem noteikumiem, kurus Ministru kabinets pieņēma Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā. Visu šo dokumentu sagatavošanā savu roku pielika pieredzējušais jurists un politiķis valdības loceklis Erasts Bite. 1928. gada februārī viņu atkal iecēla par Senāta virsprokurora biedru.

Bite bija demokrātisku uzskatu cilvēks. Viņš nedziedāja slavas dziesmas 15. maija apvērsumam. Kā liecina viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Felikss Cielēns (“Laikmetu maiņā”, Vesterosā, Zviedrijā, III sēj., 1963, 36.lpp.), “demokrātiskā centra parlamentārās frakcijas līderi E.Bite un J.Breikšs neļāvās ievilkties Ulmaņa māņu tīklos”.

Tas tomēr netraucēja 1941. gada 14. jūnijā čekistiem ierasties Brīvības ielas 12. nama 6. dzīvoklī, lai aizvestu Biti uz deportējamo vilcienu. Demokrāts arī viņiem nebija vajadzīgs.


Tautas padomes Prezidijs. Otrais no kreisās — TP sekretārs Erasts Bite


Baldvina Disterlo (1869—1937) laiks

(1.12.1928.—23.01.1929.):

Otro reizi tieslietu ministra amatā vācu jurists

Barons (!) fon Baldvins (arī Balduins) Disterlo šo posteni ieguva Hugo Celmiņa vadītajā pilsoniskajā, Latvijas četrpadsmitajā valdībā (1928.g. decembris — 1931.g. marts). Pirms tam jaunais ministrs bija izgājis nopietnu dzīves un darba skolu. Viņš nācis pasaulē Rīgā 1869.gada 13.aprīlī. 1883.gadā absolvējis vietējo guberņas ģimnāziju, akadēmisko izglītību jurisprudencē ieguvis Tērbatas un Pēterburgas universitātē, iestājās Krievijas valsts dienestā, kur, ieņemdams dažādus nozīmīgus amatus Valsts padomes kodifikācijas nodaļā, pēdējos gados pirms 1917.gada revolūcijas bija nodaļas redaktors un Valsts padomes valsts sekretāra palīgs.

Jau 1918.gadā, tūdaļ pēc Latvijas valsts nodibināšanās, Disterlo atgriežas dzimtenē, kur vispirms strādāja Rīgas pilsētas valdes juriskonsultācijā, bet pēc tam pārgāja Tieslietu ministrijas dienestā. Te viņam uzticēja jaundibināmās kodifikācijas nodaļas orgnizēšanu, ko viņš veica 1920.gadā, izstrādājot attiecīgu likumprojektu un sīki motivējot šādas iestādes vajadzību, īpaši Latvijas apstākļos, kur, strauji attīstoties likumdošanai, bija grūti iztikt bez daudzo likumu sakārtošanas un sistematizācijas, vismaz svarīgākajās nozarēs, piemēram, procesa likumos, tiesu iekārtā u.tml. Lielu darbu prasīja arī atsauksmju sagatavošana par atsevišķu resoru izstrādātajiem likumprojektiem. Ja jau valsts pastāvēšanas pirmajos gados tika panākta zināma likumu saskaņošana un nostabilizējās juridiskā terminoloģija latviešu valodā, tad par to lielā mērā jāpateicas Latvijas pirmajam un pieredzes bagātākajam kodifikatoram. Līdz ar to kodifikācijas iestādes vadītājam Disterlo vajadzēja rūpēties par attiecīgo speciālistu sagatavošanu gaidāmajam darbam, vajadzēja mācīt jaunos juristus, kā jārediģē likumdošanas un pārvaldības kārtībā izdodamie akti un kā daudzie atsevišķie akti jāsakopo un no tiem jāsastāda likumgrāmatas.

Disterlo kādu laiku izpildīja arī senatora pienākumus, tomēr drīz vien atgriezās kodifikācijas darbā, kas viņam bija tuvāks un mīļāks. To pašu viņš darīja pēc ministra krēsla atstāšanas. Disterlo vietā stājās nākamais vācu frakcijas pārstāvis Bernhards fon Bērents.

Disterlo bija ne tikai tieslietu praktiķis, bet arī tiesību teorētiķis. Pietiekami sacīt, ka viņš 20.gados un 30.gadu pirmajā pusē publicēja autoritatīvajā žurnālā “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” ap pusotra desmit rakstu, apskatu un recenziju par aktuālām tā laika jurisprudences problēmām, galvenokārt civiltiesību jomā. Lūk, tikai daži viņa publikāciju nosaukumi — “Latvijas Senāta būtība un raksturs”, “Par dažiem jautājumiem Latvijas likumdošanas laukā”, “Preses likuma jautājumā”, “Jautājumā par Latvijas Republikas Satversmes 81.pantu”. Īpašu uzmanību saista viņa raksts “Juridiskas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes” (1923, Nr.7, 1.—13.lpp.), kurā tā autors kā viens no pirmajiem brīvvalsts juristiem sīki, pa pantiem analizēja, komentēja un vērtēja šo pamatlikumu, turklāt arī nereti kritizējot to, bet darot to visnotaļ korekti. Tikai viens piemērs, kas rezonē pavisam mūsdienīgi. Disterlo raksta: “Apskatot (..) mūsu konstitūcijas 88 pantus viņu visumā, vispirms krīt acīs, ka viņos nav nekādu nosacījumu par pilsoņu vispārējiem pienākumiem un tiesībām, kādi nosacījumi parasti tiek uzņemti likumos par valsts satversmi, ar ko viņiem nodrošināta lielāka pastāvība un negrozāmība.” Taču publikācijas autora secinājums ir visnotaļ optimistisks: “Nobeidzot šo juridisko apskatu, gribētos izteikt vēlējumos, lai mūsu republikas Satversme — jaunākā no visām konstitūcijām pasaulē — pie kuras izstrādāšanas patērēts daudz nopietnu pūļu un laika, izrādītos par tādu pamatu, no kā var celt stipru valsts ēku, kurā būtu nodrošināta visas zemes mierīga attīstība un visu iedzīvotāju slāņu labklājība”.

Disterlo šķīrās no dzīves 1937.gada 12.maijā. Latvijas juristi veltīja aizgājējam cieņpilnus vārdus, kurus varēja izlasīt “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” ievietotajā nekrologā: “Viss nelaiķa mūžs bija veltīts nenogurstošam darbam, kuram viņš ziedoja visus savus spēkus un kuru viņš nepārtrauca pat tad, kad svētku vai atvaļinājuma laikā viņam būtu bijis jādomā arī par nepieciešamo atpūtu.

Viena no raksturīgākām nelaiķa īpašībām bija viņam sevišķi piemītošā vispusīgā un sīkā iedziļināšanās tajos darba jautājumos, kuri viņam bija jāizšķir (..).

Kā cilvēks nelaiķis bija ļoti vienkāršs un pieticīgs un citus cienīja vienīgi pēc viņu iekšējām īpašībām, nešķirojot personas nekad pēc to sabiedriskā stāvokļa vai izcelšanās.”


Bernharda Bērenta (1892—1946) laiks

(23.1.1929.—27.11.1929.):

Pēdējais vācbaltu ministrs Latvijas valdībā

Bernhards fon Bērents nomainīja valdībā vācu frakcijas iepriekšējo tieslietu ministru Baldvinu Disterlo. Arī viņš bija rīdzinieks, dzimis 1892.gada 10.jūnijā, mācījies pilsētas ģimnāzijā un no 1911. līdz 1915.gadam ieguvis juridisko izglītību Tērbatas universitātē. Virsnieka pakāpē krievu armijas sastāvā piedalījās Pirmajā pasaules karā, bet 1919.gadā atradās landesvēra rindās.

Bērents bija prominents Rīgas zvērināts advokāts 20. un 30.gados. Viņš bija pazīstams arī kā juridiska satura publikāciju autors. Kad 1926.gadā Vācu juristu biedrība sāka izdot “Rigasche Zeitschrift fūr Rechtswissens — chaft”, Bērents pirmos piecus gadus bija tā redaktors un, protams, autors (žurnāls iznāca 2—4 reizes gadā līdz 1939.gadam). Tieši viņš lika pamatus šā izdevuma autoritātei, to pazina arī ārzemēs. Bērents un citi autori ar savām publikācijām izplatīja pasaulē kompetentu un patiesu informāciju par Latviju un tās tiesībām. Jāatzīmē arī divi viņa nozīmīgi raksti latviešu valodā žurnālā “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” — “Vai ārvalstu tiesu spriedumi laulības šķiršanas lietās atzīstami Latvijā” (1932, Nr.11/12) un “Ārzemju autoru tiesību aizsardzība Latvijā” (1934, Nr.1/2), kuros bija aplūkoti arī būtiski starptautisko tiesību jautājumi. Krievu juridiskās biedrības žurnālā $Pfrjy b cel$ varēja lasīt Bērenta rakstu “Ārzemnieku laulību šķiršana Latvijā” (1934, Nr.4).

Pēc sava laika Latvijas vadošo juristu domām, Bērents bija “labākais tieslietu ministrs, kāds mums līdz šim ir bijis”. Viņam vadot šo visnotaļ svarīgo resoru, tika pieņemti tādi būtiski dokumenti kā noteikumi par valsts darbinieku atalgojumu (81.panta kārtībā), noteikumi par mežu kultūru fondu u.c. Saprotams, ka to izstrādāšana nebija domājama bez ministra visaktīvākās līdzdalības.

Repatriācija un karš pielika pāragru punktu Bērenta radošajai darbībai. 1941.—1943.gadā viņš strādāja Vīnes Tieslietu padomē. Sekoja tulka darbs vācu armijā, tad gūsts — vispirms pie amerikāņiem, tad pie krieviem. 1946.gada 10.jūnijā kādā gūstekņu nometnē Igaunijā Bērentam pienāca pēdējā stunda. Nepilnu 54 gadu vecumā...


Ata Ķeniņa (1874. — 1961.) laiks

(7.12.1931.—25.3.1933.):

Vadot divas ministrijas

Divi Latvijas brīvvalsts tieslietu ministri — Juris Pabērzs un Atis Ķeniņš (arī Ķēniņš) — vienlaikus bija valdības locekļi un rakstnieki. Taču Ķeniņš bija vienīgais ministrs, kas vienlaikus vairāk nekā gadu vadīja divus resorus — Tieslietu ministriju un Izglītības ministriju.

Viņš dzimis 1874.gada 16.jūlijā kalpa ģimenē Tukuma apriņķa Grenču pagastā. Pabeidzis vietējo pagastskolu, jaunietis 1894.gadā ar labām sekmēm absolvēja Irlavas skolotāju semināru. Sekoja pedagoga darbs Līvbērzē, Jelgavā un Zemītē. Apprecējies ar pazīstamo skolotāju un rakstnieci Annu Rūmani, Ķeniņš un viņa dzīvesbiedre 1900.gadā pārcēlās uz Rīgu, kur Āgenskalnā atvēra meiteņu proģimnāziju. Tā bija viena no pirmajām latviešu vidusskolām, kuru pēc tam pārveidoja par astoņklasīgu sieviešu ģimnāziju. 1905.gadā Ķeniņš nodibināja arī zēnu tirdzniecības skolu, kuru 1907.gadā pārorganizēja par plaši pazīstamo zēnu reālskolu. Nonākuši saimnieciskās grūtībās, Ķeniņi 1912.gadā skolas pārdeva. Pirmā pasaules kara laikā tās pārtrauca darbu.

Jau 19.gs. 90.gados pievērsies rakstniecībai, Ķeniņš sastādīja almanahu “ Jaunības literatūra” (1901. —07., 1.—5., krājumi veltīti galvenokārt tautas laikmeta darbiniekiem). 1904.gadā viņš kopā ar A.Saulieti un J.Rozentālu nodibināja grāmatu apgādu “Zalktis”, 1906.—1910.gadā izdeva almanahu, vēlāk — žurnālu “Zalktis”. 1905. gada rudenī Ķeniņš piedalījās Latvijas skolotāju kongresā, kur delegātu vairākums bija kreisi noskaņoti. Būdams visnotaļ nacionāldemokrātiski tendēts, viņš pēc “Marseljēzas” izpildīšanas aicināja kolēģus nodziedāt latviešu tautas lūgsnu “Dievs, svētī Latviju!”. To skolotāji jūsmīgi izdarīja.

Pirmā pasaules kara laikā Ķeniņš pārcēlās dzīvot uz Krievijas otro galvaspilsētu. Maskavas periods bija viens no auglīgākajiem viņa dzīvē. Ķeniņš ne tikai studēja tieslietas universitātē, bet strādāja arī par skolotāju un rosīgi piedalījās latviešu bēgļu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Viņš nodibināja Kultūras fondu un bija tā valdes loceklis, organizēja latviešu skolas un patversmes, piedalījās skolu programmu izstrādāšanā, nodibināja Latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrību un bija tās priekšnieks, piedalījās Latviešu nacionāldemokrātiskās partijas izveidošanā, līdz ar to iesaistoties politikā, utt. u. tml.

1918.gada oktobrī atgriezies dzimtenē, Ķeniņš rosmīgi piedalās neatkarīgās Latvijas tapšanā. Kā priekšparlamenta — Tautas padomes — loceklis viņš bija klāt un Nacionāldemokrātiskās partijas vārdā runāja vēsturiskajā Latvijas valsts proklamēšanas aktā 18.novembrī. Ķeniņš cita starpā teica: “Brīvie latvieši un brīvās latvietes — mēs esam nostājušies ar citām tautām uz līdzīgu tiesību pamata. Latviešu nacionāldemokrātiskā partija grib uzsvērt, ka līdz ar tiesībām esam uzņēmušies līdzīgus pienākumus tautu starpā. Tautām ir tiesība sagaidīt no brīvās latvju tautas gaišus, īpatnējus latviešu kultūras darbus. Jums jārada jaunas gara vērtības. Arī mums sava daļa patiesības, laba un daiļa, jāienes tautu svētnīcā. Uzņemoties ar tiesībām arī pienākumus, lai apņemamies šinī svētajā brīdī pār mūsu zemes miera un labklājības ēku celt to augsto torni, kuru sauc —ideālisms! Tanī lai plīvo mūsu sarkanbaltais karogs kā zīme, ka mūsu tauta, caur sviedriem un asinīm visādās cīņās pārbaudīta, ir apņēmusies uz darba un taisnības pamatiem ar liesmojošu gribu uz latviešu nacionālās kultūras radīšanu.

Latviešu nacionāldemokrātu partija apsveikdama Tautas Padomi un Valdību, apsolās to atbalstīt aprādīto sabiedrisko ideālu sasniegšanā un pūlēsies tautā šo ideālu apziņu padziļināt un izplatīt. Ir tapusi Latvija, mēs apsveicam “Brīvo Latviju”!”

Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā Ķeniņš devās uz Rietumeiropu, kur kādu laiku strādāja Londonā par Maskavas Tautas bankas revidentu un juriskonsultu. 1919. gada rudenī atgriezies Latvijā, viņš Tautas padomes delegācijas sastāvā piedalījās sarunās ar Igauniju par palīdzības saņemšanu cīņās ar Bermontu. Ķeniņš bija Latvijas pirmais sūtnis Polijā (1919.—1921.).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!