Runas. Referāti

Kultūras ministre Ramona Umblija:

Par nogurumu, katarsi un jaunu kultūras attīstības modeli

Cilvēkam, lai tas justos laimīgs, būtībā esot vajadzīgas divu līmeņu komunikācijas — ar Dievu un ar saviem līdzcilvēkiem. Pirmā — augstākās idejas un jēgas aptveršanai, otrā — lai atklātu un izpaustu sevi sev līdzīgos, tas ir, līdzcilvēkos.

Šādu izejas pozīciju un tēzi piedāvā Juris Rubenis, iztirzādams laikrakstā “Diena” jautājumu par jaunu nākotnes motivācijas nepieciešamību sabiedrībā šeit, šodien, Latvijā. Par kopīga prieka un vienojošas apjēgsmes nepieciešamību. Vienlaikus gan arī brīdinot, ka cilvēkam vispirms jānogurst no augstas idejas trūkuma, lai pēc tam tie būtu gatavi vienoties kaut kam kopējam. Visumā tam varētu piekrist, bet — vai nogurums nav pārāk ieildzis? Vai tagad jau nenogurstam paši no sava noguruma?

Un otrs jautājums — vai pozitīvo ideālu trūkums ir kāda reta, sevišķa parādība tikai šeit, pēc atmodas Latvijā, varbūt Baltijā vai arī Austrumeiropā?

Pavisam nesen mēs visi bijām kāda fenomena aculiecinieki un līdzdalībnieki, es domāju princeses Diānas bēres. Globālas sēras visās laika joslās, pāri valstu robežām, nacionālajai, reliģiskajai un rasu piederībai. Būtībā var teikt — mūsu civilizācija kādas stundas bija vienota asarās. Un tas bija XX gs. fenomens. Kāpē? Es domāju, ka tas ir pozitīvo emociju deficīts cilvēciskajā sajūtu mērogā, katarses trūkums.

Vardarbība, brutalitāte, šausmas dzīvē un tad tas viss vēlreiz — ar jaunākās tehnoloģijas palīdzību montēts, savā spriedzē un anticilvēciskās izpausmēs deformēts un pavairots — masu kultūras izskatā tieši tāpat ir aptvēris visu zemeslodi.

Mēs esam liecinieki tam, ka cilvēcei trūkst katarses, tas ir, dvēseles attīrīšanās iespējas lielu emocionālu pārdzīvojumu un sasprindzinājumu rezultātā. Un tieši to senie grieķi piedāvāja gūt estētisko pārdzīvojumu veidā. Tātad — ar kultūras palīdzību.

Tieši tāpēc tagad XX gadsimta nogalē, tik liela uzmanība tiek pievērsta kultūrai, tās kompensējošajai dabai, uz to tiek liktas cerības, tai tiek izvirzītas augstas prasības un domāts par tās stratēģisko attīstību kontinenta un globālos aspektos.

Jo tieši kultūrai tiek piedēvēta cilvēka iespēja pārdomāt savu rīcību. Kultūra veido cilvēkus — saprātīgas būtnes, kurām ir spēja kritiski spriest un kurām ir arī morālās atbildības sajūta. Tieši caur kultūru cilvēks izsaka sevi cilvēciskā veidā, apzinās sevi, savas kļūdas, nepilnības, apšauba pats savus sasniegumus un, visbeidzot, rada darbus, ar kuru palīdzību pārvar savu aprobežotību.

Domājot par šodienas procesiem Latvijā, jāatzīst, ka joprojām izplatīta ir cenšanās īstenot īstermiņa politiskos mērķus, un ir vispārējs laika trūkums stratēģijas formulēšanai valstī kopumā.

Kultūras mērķus, tāpat kā tautsaimniecības, lauku vai izglītības mērķus, nevar formulēt izolēti, ir jāņem vērā plašāks konteksts, kur tie iederas. Mērķi ir jāsaskaņo ar populāro jautājumu — kas tad ir tās kopīgās vērtības, kas dod ētisku satvaru un veicinās attīstību?

Ar saziņas līdzekļiem kultūras mantojumu un mākslu saistītās politikas virzieni ir jāapsver kompleksi un ciešā saistībā ar izglītības politiku. Tas pats — par saistību starp zinātni un kultūru.

Valsts ierēdniecība strādā vertikālās pakļautības sistēmā, bet mūsdienu ārkārtīgi straujo pārmaiņu apstākļos ārkārtīgi nepieciešama ir horizontālā — starpnozaru — sistēma. Ir vajadzīga valstiska koncepcija, īpašs finansiālais un materiālais nodrošinājums.

Runājot par kultūrpolitikas nepieciešamību, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir — cik lielā mērā un kādā formā šajā procesā jāiejaucas valstij? Uz šo jautājumu tiecas atbildēt arī Eiropa, kas runā par jaunu kultūras attīstības modeli. Tas kultūru izvirza centrā, un Starptautiskā pasaules kultūras un attīstības komisija apgalvo, ka kultūras jautājumi jāsaskaņo ar galveno attīstības virzienu apspriešanu. Tas nozīmē kardinālu pagriezienu politiskajā un valstiskajā kultūras un attīstības izpratnē.

Tas skan kā sauklis, aicinājums un vēlējums vienlaikus: izvirzīt kultūrpolitiku valdības uzmanības centrā un padarīt to par valsts pārvaldes sirdslietu. Tātad — ne tikai par Kultūras ministrijas monopolu, bet arī par Finansu, Ekonomikas, Vides un reģionālās attīstības, Satiksmes, Labklājības, Lauksaimniecības un citu ministriju sirdslietu! Skaisti, vai ne?

Augstākminētais jaunais kultūras attīstības modelis kā primāro izvirza ilgtspējīgu attīstību, tātad tādu, kur valsts un sabiedrības uzmanības centrā būs kultūras un mākslas piedāvāto intelektuālo resursu un cilvēkkapitāla optimāla izmantošana un atjaunošana.

Otrkārt — šis modelis runā par kultūras pienākumu deleģēšanu no valsts, tā sauktā centrālā, līmeņa uz zemāku līmeni. Latvijas situācijā būtiskākais ir attiecīgo resursu pārveidošana līdzi funkcijām un atbildībai. Ir ļoti būtiski saskaņot un līdzsvarot valsts prioritātes ar reģionālajām un vietējām interesēm. Valsts varas deleģšana, sadalīšana jeb decentralizācija nav tikai administratīvās varas nodošana. Tā ir arī pašnoteikšanās, pašiniciatīva un atbildība visos līmeņos.

Treškārt — jauno tehnoloģiju, elektronisko saziņas līdzekļu attīstīšana un izmantošana kvalitatīvi jaunā starptautiskā kultūras sadarbībā. Uzsveru — arī ekonomiskajā un politiskajā sadarbībā. Tiek runāts un piedāvāts pārorientēties no vienmērķa projektiem uz stratēģiski izvērstiem projektiem, kuri vispārējā globalizācijas procesa ietvaros veicinātu gan savstarpēju saskaņu un cieņu, gan vietējo kultūru un jaunu vērtību tolerantu līdzāspastāvēšanu.

Te ir runa par stratēģiskiem atbalsta centriem informācijai, mākslai, zinātnei u.c. sfērām. Par tiem Eiropa šodien sapņo. Un vai ne tieši šajā jomā Latvija varētu piedāvāt Eiropai savu modeli. Savu Gaismas pili? Es domāju — Nacionālās bibliotēkas celtniecību.

Šajā kontekstā jārunā par jaunu sociālo ētiku, kas orientētu mūs visus — sabiedriskās organizācijas, valsts institūcijas un iestādes, arī indivīdus — īstenot politiku, kas vērsta uz iesaistīšanu, nevis atstumšanu.

Tā realizētos arī manis sākumā pieminētie divi komunikāciju veidi — ar augstāko un sev līdzīgo. Un tas, kā tika teikts, mūs varētu darīt laimīgus.

Runa Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā Alūksnē 1997. gada 14. decembrī