problēmas

Ģimenes budžets un bērni vecāku acīs

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, LU profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Jauniem cilvēkiem, dibinot ģimeni, viens no mērķiem ir radīt bērnus. Bērni ir veselu, dzīvespriecīgu vecāku pašapliecināšanās veids. Bērni rada pilnvērtības noskaņu ģimenē. Tajā pašā laikā bērni uzliek vecākiem arī apgrūtinājumus. Tie prasa gan laiku, gan līdzekļus. Kāda naudas summa būtu papildus vajadzīga, rodoties pirmajam, otrajam, trešajam bērnam?

Pašvērtējumi

Vienā no iepriekšējiem rakstiem (“LV”, 1997.g. 2. oktobrī) parādījām faktiskos datus par mājsaimniecību ienākumiem un izdevumiem, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli un vienu patērētāja vienību dažādās mājsaimniecību demogrāfiskajās grupās un apakšgrupās. Tas ļāva secināt, ka, pieaugot bērnu skaitam, ģimeņu materiālais stāvoklis pasliktinās, kaut arī ne tik strauji, kā bieži izskan plašsaziņas līdzekļos. Šoreiz pētīsim, kā ģimenes uztver šo pasliktinājumu un kādam vajadzētu būt dažādu demogrāfisko grupu un apakšgrupu rīcībā esošajam ienākumam, lai dzīves līmeņa pašvērtējums saglabātos nemainīgs.

Latvijas Centrālās statistikas pārvalde, veicot mājsaimniecību budžetu pētījumus, aptaujā ietver divus blokus, kas noskaidro mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašvērtējumus. Pirmajā jautājumu blokā mājsaimniecību locekļus lūdz novērtēt savus dzīves apstākļus ar vienu no šādām atbildēm: “ļoti labi”, “samērā labi”, “vidēji”, “samērā slikti”, “slikti”. Otrajā blokā lūdz nosaukt vajadzīgo naudas summu mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli, lai savas mājsaimniecības dzīves apstākļus varētu vērtēt kā “ļoti labus”, “labus”, “pietiekamus”, “nepietiekamus”, “sliktus” un “ļoti sliktus”.

Centrālā statistikas pārvalde šīs atbildes ir izstrādājusi kopā pa valsti, pilsētām, laukiem galvenajām sociālekonomiskajām grupām (“Mājsaimniecības budžets 1996”. Statistikas biļetens, 1997, 114.—118.lpp.). Mēs veicām papildu izstrādi pa raksturīgām demogrāfiskām grupām un apakšgrupām (datorizstrādi veica LU doktorante Signe Bāliņa).

Dominē viduvējs un slikts pašvērtējums

Tabulas 1.— 7. ailē ir parādīts, kā sadalās mājsaimniecības dzīves apstākļu pašvērtējumi demogrāfiskās grupās un apakšgrupās.

Kā “ļoti labus” savas mājsaimniecības apstākļus ir vērtējušas tikai nedaudzas mājsaimniecības, kas dažās demogrāfiskās grupās veido procenta desmitdaļas. Šo atbilžu īpatsvarus grūti uzskatīt par vērā ņemamiem un reprezentatīviem.

Kā “samērā labus” savus dzīves apstākļus vidēji Latvijā vērtē nepilni 3% mājsaimniecību. Biežāk šādas atbildes ir sastopamas precētu pāru ģimenēs ar vienu bērnu un par pensijas vecumu jaunāku vieninieku grupā. Šādu atbilžu nav ģimenēs ar 4 un vairāk bērniem, ja mājsaimniecībā bez precēta pāra ir arī citi mājsaimniecības locekļi, mājsaimniecībās, kuras veido māte ar 3 un vairāk bērniem. Mazs šādu atbilžu īpatsvars ir pensijas vecuma personu mājsaimniecībās.

Tā kā negatīvie savu dzīves apstākļu vērtējumi sadalās divās grupās (“samērā slikti” un “slikti”), tad par modālo (visizplatītāko) atbildes variantu kļūst savu dzīves apstākļu viduvējs vērtējums, kādu vidēji valstī dod 39% mājsaimniecību.

Kā jau bija minēts, apakšgrupās, kas veido mājsaimniecības ar 4 un vairāk bērniem, visās demogrāfiskās pamatgrupās ir novērots ļoti mazs respondentu skaits. Tādēļ vidējie vērtējumi šajās apakšgrupās ļoti atšķiras un nav reprezentatīvi.

Salīdzinoši visbiežāk savus dzīves apstākļus kā viduvējus vērtē vienbērnu un divbērnu ģimenes, retāk — trīs bērnu ģimenes, mātes ar bērniem, pensijas vecuma vieninieki.

Saskaitot kopā divu negatīvo vērtējumu abas gradācijas, iegūstam, ka ar saviem dzīves apstākļiem nav apmierināti 58% Latvijas mājsaimniecību. Pēc negatīvo atbilžu summas vissliktāk jūtas vientuļās mātes ar bērniem (66,6%) un vieninieki (64,6%), arī citu demogrāfisko grupu mājsaimniecības (65,2%). Var pieļaut, ka šajās grupās savas mājsaimniecības negatīvos vērtējumus veido ne vien materiālie apstākļi, kas, protams, ir galvenie, bet arī grūtības, ko rada visu mājsaimniecības pienākumu gulšanās uz vienu personu un psiholoģiskais diskomforts.

Mājsaimniecībās, ko veido precēts pāris ar bērniem, negatīvo pašvērtējumu summa ir ievērojami mazāka. Nedaudz pārsteidz tas, ka vismazāk tā ir divu bērnu ģimenēs. Pēdējā zīmīgā fakta izskaidrojums vēl jāprecizē. Hipotētiski varētu pieņemt, ka tikai vismaz viduvēji situētas ģimenes atļaujas divus bērnus. Šo ģimeņu vairākumu veido samērā veseli un dzīvespriecīgi pāri, kuri uz dzīvi vispār raugās optimistiskāk.

Cik tad būtu vajadzīgs

Tabulas otrajā daļā, 8.–13. ailē, ir parādītas konkrētas naudas summas, kādas mājsaimniecībām būtu vajadzīgas, lai savus dzīves apstākļus vērtētu ar vienu no atbildēm. Iespējamās atbildes ir paredzētas diezgan līdzīgas jau iepriekš aplūkotajām.

Saimnieciskās un sociālās krīzes apstākļos par mērķi vajadzētu izvirzīt, lai vairākums valsts mājsaimniecību savus dzīves apstākļus vērtētu kā pietiekamus. Tādēļ sīkāk aplūkosim ienākumus, kas nodrošinātu šādu vērtējumu.

Vidēji visā mājsaimniecību grupā nepieciešamais ienākums, kas 1996. gada cenu apstākļos nodrošinātu pietiekamu dzīves līmeni, ir Ls 86,45 mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Tas ir visai tuvs iztikas minimumam (pilnajam iztikas minimumam), kas 1996. gadā bija noteikts Ls 73,78. Tas apstiprina, ka iztikas minimums noteikts diezgan pareizi un tauta to visumā akceptē. To gan nevar teikt par “krīzes iztikas minimumu”, kas spēj nodrošināt vienīgi nepietiekamu dzīves apstākļu vērtējumu.

Lai savu dzīves līmeni vērtētu kā pietiekamu, vislielākā rīcībā esošā naudas summa būtu nepieciešama vieninieku mājsaimniecībām Ls 110 mēnesī, bet par pensijas vecumu jaunākiem vieniniekiem — pat Ls 150 mēnesī. Tam ir nopietns pamats. Virkne izdevumu, kas ir saistīti ar mājsaimniecības vispārējo dzīves apstākļu nodrošināšanu, šajā gadījumā gulstas uz vienu personu, bet, dzīvojot ģimenē, tie sadalās uz vairākām personām. Galvenokārt tās ir ar mājokli saistītās izmaksas, ar tām saprotot ne vien īri un komunālos maksājumus, bet arī apgaismošanu, telefona un preses izdevumu abonēšanu utt. Arī uztura sagatavošana ģimenei, rēķinot vidēji uz vienu personu, izmaksā lētāk.

Lai savu dzīves līmeni vērtētu kā pietiekamu, precēti pāri ar bērniem un vientuļās mātes ar bērniem vēlas gandrīz vienādu ienākumu: Ls 79 — 80 mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. Nedaudz mazāk šī vērtējuma sasniegšanai vajadzīgs mājsaimniecībās, kuras veido precēts pāris ar bērniem un citiem mājsaimniecības locekļiem — Ls 75.

Diezgan līdzīgus secinājumus par relatīvo dzīves dārdzību dažādās demogrāfiskajās grupās iegūstam, izvirzot par mērķi iegūt labu mājsaimniecību dzīves līmeņa pašvērtējumu.