vēstules

“Pret nestabilitāti, trūkumu un bailēm”

Tuvojas Ziemassvētki.

Šajās dienās aprit divi gadi kopš tā brīža, kad es pirmoreiz uzņēmos atbildību sastādīt Latvijas Republikas valdību. Toreiz mani aicināja lielāko partiju vadītāji, šogad, ja neskaita dažu pagurušu politiķu pamudinājumus, es esmu saņēmis vēstules, uzmundrinājumus, uzticības apliecinājumus un aicinājumus no cilvēkiem Latvijas laukos un pilsētās.

Rast atbildi aicinājumam dibināt partiju un no jauna aktīvi darboties politiskajā dzīvē nebija viegli. Bija svarīgi saprast, vai ir iespējams, vai ir manā varā patiesi attaisnot man uzticējušos cilvēku cerības. Es negribēju pieņemt sasteigtu un nepārdomātu lēmumu, kas balstītos emocijās vai politiskā izaicinājumā, jo ir skaidrs, ka Latvijas iedzīvotājiem nav vajadzīga partija, kas līdzinātos jau pastāvošajām, kuras biežāk vienīgi imitē rūpes par valsti.

Rūpīgi apsverot iespēju izveidot tādu partiju, kas spētu pozitīvi un uz ilgāku laiku ietekmēt Latvijas valsts tālāko virzību, esmu secinājis, ka šāda partija ir nepieciešama un tās izveidošana ir reāla. Tas ļāvis man pieņemt lēmumu — sākt darbu pie jaunas partijas dibināšanas.

Jau septiņus gadus neatkarību atguvusī Latvija dzīvo pārejas periodā ar visām no tā izrietošajām grūtībām un problēmām. Neskaidrība un haotiskums, nabadzība un zagšana, nekompetence un nespēja pieņemt drosmīgus lēmumus, vecā nomenklatūra un jaunie bandīti, čekisti un politiskās kliķes, kompromatu kari, korupcija un izvirtusi morāle — tas viss raksturo šo laiku.

Šis pārejas periods ir jābeidz.

Ir jābeidz visādas atrunas, taisnošanās ar pārejas perioda grūtībām. Ir jābeidz viltus reformas, kas noderējušas tikai un vienīgi par aizsegu dažu politiķu slinkumam un neizdarībai. Ir jābeidz graujošā šoka terapija. Mūsu valstij ir vajadzīga apstiprinoša rīcība, nevis manipulēšana ar tādiem jēdzieniem kā sociālā reforma, lauksaimniecības politika, Eiropas Savienība un NATO, kuri savā atrautībā no reālās dzīves lieliski kalpo politisko kliķu vēlmei — solīt un solīt, nedarot neko. Slinkot un gaidīt Laimes lāci.

Šodien ikvienam vispirms ir jāatbild uz trīs svarīgiem jautājumiem: ko ēdīšu? Kā bērnus skološu? Ar ko maksāšu par mājokli? Ja uz kādu no šiem jautājumiem cilvēks nespēj atbildēt, ir pamats uzskatīt, ka drīzumā viņš var nokrist zemāk par vissliktāko no iespējām nodzīvot šo dzīvi. Taču vēl ļaunāk, ja šī cilvēka pārstāvji varas institūcijās, savas personas šķietamā svarīguma apmāti, pat nenojauš par šo trīs vienkāršo jautājumu pastāvēšanu, kur nu vēl to aktualitāti citu dzīvē.

Liela daļa pašreizējās politiskās elites, manuprāt, ir slima un būtu jāpakļauj terapijai. Kā alkoholiķis, kurš zaudējis realitātes sajūtu, kura krīze aizvien padziļinās, kurš pats nespēj pārtraukt dzert un kuram tāpēc ir jāliedz iespēja pļēgurot tālāk — apmierināt savus netikumus uz valsts rēķina.

Mūsu uzdevums nav pašmērķīgi vērsties pret kādu partiju. Ir jāvēršas pret nestabilitāti, trūkumu un bailēm, ko tautā sēj pašreizējā iekšēji satrunējusī politiskā elite, tās patroni un minhauzeni.

Beidzot ir laiks sabiedrībai rast iespēju realizēt savus uzskatus un idejas valsts pārvaldē. Pagurušo politiķu vietā ir jānāk veseliem un strādāt spējīgiem, kompetentiem un godīgiem cilvēkiem. Mūsu partijas kodolā ir jābūt stipriem, panākumus gūt spējīgiem un talantīgiem cilvēkiem, kas spēj pārvaldīt valsti un veidot spēcīgu, vienotu un varošu valsts varu.

Tas, ko es varu solīt, ir radīt rīcībspējīgu valsts varu.

Es varu solīt, ka visiem būs redzams: valsts strādā, valsts nesamierinās ar pašas paspārnē notiekošajām nejēdzībām, valsts vara nevis slīgst augstprātīgā pašapmierinātībā, bet ir kritiska pret sevi, neatdala sevi no cilvēkiem, spēj paskatīties uz sevi no ielām un zemnieku sētām un neaizmirst to, ko ir solījusi un kāpēc cilvēki tai ir uzticējušies.

Valstij ir vajadzīgi darbinieki, kas prot enerģiski un godīgi vadīt sabiedrības finanses, nevis izlaupa valsts kasi. Cilvēki, kas saprot, kā radīt jaunas darba vietas, kas spēj uzņemties atbildību par jaunās paaudzes izglītošanu.

Valsts varai ir jārealizē gudra un mūsdienīga ekonomiskā politika ar izpratni par valsts vadīšanu globālās konkurences apstākļos. Valstij ir vajadzīga zinoša un intensīvi strādājoša vadība, kas balstās uz vismaz divu Saeimu termiņu laikam izstrādātu programmu, kas zina, ko darīt tagad un kā dzīvosim pēc 8 gadiem.

Ir vajadzīga partija, kas nelīdzinātos augstāko aprindu klubam, ārzemju kapitāla vai spēļu namu lobistu organizācijai. Spēks, kas spēj īstenot ilgtspējīgu politiku un nodrošināt neatgriezenisku nacionālā valstiskuma nostiprināšanos. Šāda partija ir vajadzīga sabiedrībai un šāda partija tiek veidota.

Es gribētu šajos Ziemassvētkos novēlēt visiem, lai uz nākošajiem Ziemassvētkiem mūsu valstī būtu rīcībspējīgs parlaments un stipra valdība. Būsim laimīgi!

Ar cieņu,

Andris Šķēle

Rīgā 1997.gada 18.decembrī

Par pavalstniecību pie “mums” un “citur”

Ja divi dara it kā vienu un to pašu, tad bieži vien tas tomēr nav tas pats, bet divas būtībā atšķirīgas lietas. Tāpēc dažreiz arī lietas “pie mums” ir citādas nekā it kā tās pašas “citur”.

Vācijas parlaments 12. novembrī noraidīja likumprojektu par radikālu pavalstniecības likuma grozījumu, ko aizstāvēja ne tikai opozīcijas partijas — sociāldemokrāti un “Zaļā partija”, bet arī viena no abām valdošās koalīcijas partijām — “brīvie demokrāti”, prasot piešķirt Vācijas pavalstniecību (un tiesības uz dubultpavalstniecību) visiem Vācijā dzimušiem bērniem. Pret tādu grozījumu balsoja galvenā koalīcijas partija — kristīgie demokrāti, aizstāvot līdzšinējo (jau kopš 1913. g.) likumu, pēc kura pavalstniecību piešķir tikai tiem Vācijā dzimušajiem bērniem, kuru vecākiem tā jau ir.

Vācija, kas sevi neuzskata par imigrācijas valsti kā Kanāda vai ASV, joprojām vadās no principa, ka pavalstniecība mantojama asinsradniecības ceļā, tāpēc Vācijā dzimušie ieceļotāju bērni patur savu vecāku pavalstniecību. Vācijas pāri par 80 milj. iedzīvotāju vidū mīt 7,2 milj. jeb ap 9 procentiem šādu ārzemnieku, kurus tā arī joprojām apzīmē par “Ausländer”, kaut daudzi jau dzimuši Vācijā, teicami prot valodu, mācījušies vācu skolās un maksā nodokļus, bet ir bez balsstiesībām un nevar pildīt zināmus amatus. Debatēs par likumprojektu kritiku guva kanclers Helmuts Kols par izteicienu, ka likuma grozījums nozīmētu “Vācijas turku skaitu dubultot līdz 6 miljoniem” (faktiski turku skaits nav 3, bet 2 miljoni).

Tiem, kas 60. gados ieradās kā “viesstrādnieki” no Turcijas un Dienvidslāvijas, lai sagādātu trūkstošās darba rokas, bija paredzēts vēlāk atgriezties savās zemēs, bet viņi vēl ataicināja ģimenes un palika uz dzīvi. Tagad viņi joprojām ir “auslenderi” ar ierobežotām tiesībām, kamēr simttūkstošiem “etnisko vāciešu”, kas pēc Padomju Savienības sabrukuma ieplūst no turienes, uz asinsradniecības pamata automātiski iegūst Vācijas pavalstniecību, kaut ne vārda neprastu vāciski. “Āzemnieku” bērniem, kas dzimuši Vācijā, ir iespēja pieprasīt Vācijas pavalstniecību, bet ilgā un sarežģītā birokrātiskā procesā.

Rodas jautājums, vai Maksam van der Stūla kungam nebūtu par šādu stāvokli Vācijā jāuztraucas līdz baltkvēlei, bet laikam jau viņš pārāk aizņemts rūpēs par Latvijas 700 000 “krievvalodīgo” iespējami ātrāku apbalvošanu ar Latvijas pavalstniecību un vēlēšanu tiesībām, ko vēlas arī daļa latviešu polītiķu (!), nebēdājot par to, ko tas varētu nozīmēt Latvijas nākotnei. Tas ir gluži reāls drauds, kamēr Vācijas valsts, ne vācu tauta nebūtu apdraudēta, ja 2 miljoni turku, vai pat visi 7 milj. “auslenderu” kļūtu Vācijas pavalstnieki.

Melburnas DV Ziņnesī bijis atstāstīts referāts, kurā referents izklāstījis, ka Latvijā 1935.g. no 1 905 000 iedzīvotājiem latviešu bijis 1 467 000, bet 1993.g. — no 2 606 000 iedzīvotājiem 1 395 000 latviešu, tātad šais gados Latvija gan esot zaudējusi 71 500 latviešu, bet vietā “ieguvusi” (!) 700 300 nelatviešu iedzīvotāju. Van der Stūls būtu apmierināts vienīgi, ja tiem visiem iemestu klēpī (arī, ja tie nemaz pēc tās nelaužas!) Latvijas pavalstniecību.

Tā it kā viena un tā pati lieta izskatās “pie mums” un tā — “citur”.

Mārtiņš Derums

Toronto, Kanādā

1997. gada 8. decembrī