Ziemassvētku eglīte — no gada gadā viena

Turpinājums no 1.lpp.

Pircēji no veikala “Kalsnava” prom dodas apmierināti

Šogad ir sarūpēts visvairāk “dzīvo” eglīšu, un tās veikalā tirgos līdz pat pašam Ziemassvētku vakaram. Taču eglītes neprasa īpašu reklāmu, jo pircēji tās ir ievērojuši. Daudzi vēl atceras no iepriekšējiem gadiem, un nāk uz “Kalsnavas” veikalu gan paši, gan ņemot līdzi radus un draugus. Brīžiem pat šķiet, ka pieprasījums būs lielāks nekā piedāvājums, jo paši veikala saimnieki arī brauc kociņiem pakaļ. Taču — ja šādā aukstumā rodas problēmas ar automobili, īpaši, ja tas uz priekšu kust ar dīzeļdegvielu?... Un ja vēl prece ir vairākās kokaudzētavās... Jārēķinās arī ar to, ka grieztās eglītes ir vieglāk transportēt, tās aizņem mazāk vietas nekā eglītes ar visiem podiņiem.

— Cik ilgi eglīte aug kokaudzētavā, līdz tā ir gatava svētku sagaidīšanai?

— Piecus gadus. Tādēļ mums jau ļoti savlaicīgi jāzina, kādu daudzumu pasūtīt. Nu jau esam drošāki, taču nekad nav garantijas,— saka Anna Balode.— Mēs esam starpposms, no kura prasa abas puses — audzētāji un pircēji. Visas eglītes ir veikalam jānopērk, turklāt izdarot pasūtījumu jau vasarā, taču nekad nevaram būt pārliecināti, vai un kā varēsim pārdot. Gadās, ka neizpērk grieztās eglītes.

Starp citu, mūsu klienti ierosināja jaunu pakalpojumu veidu: eglītes podiņos izīrēt. Patiesībā doma nav slikta, tikai šogad mēs to nepaspējām realizēt. Iespējams, ka nākamajos Ziemassvētkos šādu pakalpojumu piedāvāsim. Kādēļ gan ne?

— To, ka grieztās eglītes ir mūsu pašu mežos augušas, neviens neapšauba. Bet vai par eglītēm podiņos nav daža replika: lūk, jūs ievestās egles tirgojat...?

— Replikas var būt un var arī nebūt, jo par eglītes izcelsmes vietu ļoti skaidri runā cena. Dzīvās eglītes podiņos maksā, sākot no 6 latiem. Grieztās — no 10 latiem. Ievestās eglītes podiņos maksā ap 35 latiem. Ir taču starpība!

— Gribu piebilst, ka Latvijā audzēts egles stādiņš maksā krietni dārgāk,— piemetina Ilze Upeniece.— Jo mēs uz Ziemassvētkiem sarūpētai eglītei nevaram dot to garantiju, ko dodam pavasarī atvestam stādiņam. Pavasara eglītēm ir pilnīga garantija, ka tās iesakņosies. Par ziemas kociņiem tik ļoti pārliecināti neesam. Tādēļ arī ir cenu starpība, jo pavasarī sudrabegles stādiņš maksā, sākot no 30 latiem.

Ko tad eglītei podiņā vajag? Ieklausīsimies konsultantes Ilzes Upenieces padomos!

Ja eglīti neizstāda uzreiz pirmajā pavasarī, tad to var visu gadu laistīt, mēslot, nākamajā gadā uz svētku laiku atkal nest istabā un tad pavasarī pārstādīt lielākā podiņā, utt. Protams, jāskatās, kā eglītei patiks šāda dzīve, bet tas ir izdarāms. Kociņam vajadzīgas īpašas rūpes. Tas cītīgi jālaista, maija sākumā un uz Līgo laiku jāmēslo — mēs pārdodam arī īpašu komplekso mēslojumu skuju kokiem.

Eglīti istabā nebūtu ieteicams turēt ļoti ilgi. Jo īsāks šis brīdis, jo eglītei labāk. Pats ilgākais laika sprīdis, kas nepamodinās eglīti priekšlaicīgam pavasarim, ir divas nedēļas +20°C temperatūrā. Tad gan ne brīdi ilgāk nevajag kavēties ar “aukstuma vannu” — bet arī ar apdomu. Ja ārā ir atkusnis, tad to uzreiz droši var likt uz balkona, pie namdurvīm, aiz loga — kur nu kuram patīk. Taču, ja ārā ir tāds sals kā šonedēļ vai vēl lielāks, kociņš pakāpeniski jāpieradina (zinām taču, kā zīdainīši tiek pieradināti pie visa jaunā un nepierastā). Uz kādu laiku jānovieto vēsākā telpā, tad — vēl vēsākā, līdz tas ir gatavs turēties pretī salam. Dzīvam organismam strauja apstākļu maiņa sagādā stresu, un to pašu mēs varam nodarīt arī eglītei. It īpaši tad, ja eglīte istabā — siltumā, cītīgi laistīta, jau sākusi mosties un dzen spilgti zaļus asnus. Tādēļ ļoti svarīgi ir eglīti nepamodināt, jo tad vairs nav garantijas, ka tā spēs iesakņoties dārzā.

Jebkurā āra gaisa temperatūrā jāatceras, ka kociņam nepieciešams piesegt sakņu sistēmu: ar lapām, kūdru, zāģu skaidām — ar ko parocīgāk, lai saknītes neizsaltu.

Ja nu tomēr eglītei šķiet, ka ir sācies pavasaris, tad to vajadzētu iznest gaišā vēsā telpā un ik pa brītiņam aplaistīt, lai kociņš neiekalst.

Dārzā izstādīšanas prieks Ziemassvētku eglītei pavasarī varētu būt no brīža, kad atkūst zeme, līdz pat maija beigām. Tad nu gan vēlams to cītīgi laistīt un samēslot, lai kociņam būtu spēks pamosties un tas varētu iejusties “lielajā” zemē. Eglītei ir jāpalīdz. Uzreiz pēc izstādīšanas ļoti vēlams eglīti ne vien laistīt mums pierastajā veidā, bet arī apsmidzināt, lai caur skujām palīdzētu uzņemt barības vielas, ko caur sakņu sistēmu tai uzreiz būs grūti izdarīt.

— Vai arī jūs Ziemassvētkus sagaidīsit pie augošās eglītes?

— Noteikti!— šis jautājums, šķiet, izbrīnīja Annu Balodi. — Pagājušā gada eglīti Ilze jau izstādījusi dārzā, es to pašu gribu darīt ar šāgada eglīti. Vēl viena mūsu kolēģe saglabājusi eglīti podiņā no pagājušā gada un uz svētkiem nesīs istabā. Mums pašām ir interesanti izmēģināt, un tad arī zinām, ko ieteikt klientiem. Tas ir būtiski, jo kopš brīža, kad “Kalsnavas” meža pētīšanas stacija 1993. gadā sašķēlās vairākos privātos iecirkņos, arī mēs strādājam patstāvīgi. Esmu ne tikai veikala vadītāja, bet arī SIA “Flavonija” direktore. Tas ir mūsu ģimenes uzņēmums, kurā saimniekojam kopā ar vīru Imantu. Divatā ir vieglāk, īpaši sievietei svarīgi ir just vīrieša rokas un prāta atbalstu. Jau desmit gadus biju šeit strādājusi par veikala vadītāju — sirds sāpēja, domājot, ka viss ieguldītais darbs nonāks kāda cita rokās. Un ja nu tas “cits” veikalu aizlaiž pa vējam? Tādēļ arī nolēmām dibināt savu uzņēmumu.

Sadarbības partneri mums ir palikuši tie paši. Šajos desmit pastāvēšanas gados esam sastrādājušies gan ar kokaudzētavām, gan ar sēklu piegādātājiem, gan ar māla un pinumu darinātājiem. Tiesa, bija periods, kad visi pirka tikai franču stiklu un mūsu māls un pinumi iegūla plauktos. Taču nupat jūtam, ka “spēku samērs” sāk normalizēties, un mūsu pašu darinājumi atkal tiek celti goda vietā. Īpaši uz Ziemassvētkiem un Līgosvētkiem. Neteikšu, ka bija viegli tik stoiciski turēties savās pozīcijās... Varējām arī bankrotēt.

Pirms pāris gadiem iztīrījām pagrabu, kur mums bija noliktava, vīrs to izremontēja, un tagad pagrabstāvā ir nopērkams dārzkopības inventārs. Citādi jau mēs nemaz vairs nevarējām saspiesties vienā telpā. Pašlaik dārza inventāru pērk maz, tādēļ tur liekam eglītes. Taču pēc svētkiem, kad būs vistukšākais gada mēnesis — janvāris, varēsim atpūsties, tīrīt veikalu un visu sakārtot pavasara sējai. Tas mūsu kolektīvam ir karsts darba laiks.

— Jau laikus jāapskrien bāzes, jānopērk vai jāaizrunā prece, — saka Imants Balodis, kura pārziņā ir visa vajadzīgā sagāde.— Jo vairāk paspēsim izdarīt, jo lielāks būs preču piedāvājums, jo vairāk mēs būsim saviem klientiem vajadzīgi. Mēs šeit esam jau sen, cilvēki zina, ienāk arī tāpat parunāties. Tas priecē. Mazam veikaliņam šodien izdzīvot nav viegli.

— Kā sagaidīsit Ziemassvētkus savā kolektīvā?

— Mums ir tradīcija, ka mēs 24. decembrī līdz pusdienas laikam strādājam, tad veikalu slēdzam, pāris stundu mierīgi pasēžam, pārrunājam dažādas lietas, pēc tam kopīgi paēdam — tās varētu saukt gan par svētku pusdienām, gan arī par vakariņām, — stāsta Anna Balode. — Un tad katrs ejam uz savām mājām. Taču, ja mūsu kopīgās maltītes laikā kāds novēlojies eglītes pircējs klaudzinās pie durvīm, tad — esat droši, atvērsim. Un viesis tiks pie kārotā pirkuma.

Rūta Bierande, “LV”

Foto: Atis Ieviņš