Vītolu ģimenes māka un mācīšana

Stāstot par uzņēmējdarbību laukos

Vera un Guntis Vītoli

Rīgas rajona Allažu pagasta “Bērziņos” saimnieko Vera un Guntis Vītoli. Viņu saimniecība izveidojās 1989. gada rudenī – kad varēja pieprasīt zemi lietošanā. Sākumā – 25 hektāri, māja un apzīmējums “Breša zemnieks”. Un pēc tam — viss sekojošais. Simt kubikmetru kokmateriālu, kas ļāva tikt pie saimniecības ēkas un kūts septiņām govīm. Kredīti, kas, izpildot līguma nosacījumus, tika dzēsti. Un arī skauģu šņācieni. Taču patiesībā tas ir nevis izredzētais, bet gan – uzņēmīgais zemnieks.

— Tā bija izdevība beidzot tikt vaļā no važām, — saka “Bērziņu” saimnieks Guntis Vītols. — Galvenā inženiera darbs kopsaimniecībā “Allaži” jau bija kļuvis bezjēdzīgs — tehnika lūst, mehanizatori dzer, visur to vien dzirdi kā “limiti” un “fondi”. Mūsu pusē pirmais uzrakstīju pieprasījumu par zemi, pēc tam jau zemes vilnis aizvēlās.

— Ja Breša laiki turpinātos, lauki būtu uzplaukuši, — bilst saimniece Vera Vītola. — Ar to palīdzību, kāda bija, varēja lielas lietas paveikt, tikai pietrūka kontroles. Piešķirtos kokmateriālus daudzi ieguldīja kapitālajā celtniecībā, bet daudzi nopirka glaunāku mašīnu, un ar to arī zemniekošana beidzās.

Pirmos divus gadus saimniekojuši ar sparu un cerībām, ka tūlīt būs!É Un – te nu arī ir.

— Šodien mēs to vairs nedarītu. Daudzi vairs neko nedara, un lauki aizaug. Kā oāzītes pa vidu dzeltenajam Ogres puses nezāļu klājienam ir strādīgo zemnieku lauki. Varbūt peļņa ir graudkopjiem, cukurbiešu audzētājiem, bet nekādā gadījumā – piena lopu turētājiem, — tāds ir saimnieku viedoklis.

“Bērziņos” pamatnozare ir piena lopkopība. Pienu nodod “Mālpils piensaimniekā”, kur cena par piena tonnu nav tā zemākā Latvijā. Graudkopība ir papildu nozare, jo izaudzē tik, cik vajadzīgs lopbarībai un sēklai. Taču graudaugu platības katru gadu samazinās. Arī kartupeļus audzē tikai pašu saimniecības vajadzībām. Kūtī ik pa brīdim mājvietu rod kāds sivēntiņš, bet sētsvidū pastāvīgi grozās mājas sargi – zosis.

Savulaik lielāko lietu iegādei tika ņemti kredīti: traktoram – līdz 10 tūkstošiem rubļu, arī arklam, kultivatoram, kombainam. Ar mazo lietu iegādi gājis vieglāk: kā saņemta piena nauda, tā nopirkts kāds agregāts. Visas traktoram piekabināmās ierīces ir pirktas par nopelnīto naudu.

— Problēmas mums sākas ar tehniku, un tās tūlīt būs arī lielākajai daļai zemnieku. Vecā tehnika jau nolietojusies, bet jaunai naudas nav.

Zemnieks dzīvo no rokas mutē. Nelaimīgs ir tas zemnieks, kam jāņem strādnieki, — spriež Guntis Vītols. — Tas nozīmē, ka nauda tūlīt jāsamaksā. Pašu cilvēki savu algu neskaita un arī strādā rūpīgāk. Tādēļ palīgus neņemam. Dēls Guntars strādā par mežsargu tepat blakus – Allažu pagastā, meita Ivita gan vēl mācās Rīgas Amatniecības vidusskolas pēdējā klasē. Saimniece Vera skolā ir mājturības skolotāja. Tā ir arī iespēja iziet cilvēkos. Taču bērniem neieteic nākt uz laukiem, labāk lai paliek pilsētā. Tur dzīve daudz vieglāka.

Tomēr Breša zemnieki ir ļoti daudz paveikuši.

— Nevar teikt, ka mūsu kūts ir īpaši moderna, kaut varbūt daudzi tādu vēlētos. Tomēr tuvāk pašu iecerētajam līmenim netiekam, — stāsta Guntis Vītols. — Vēl jābūvē palīgēkas, jāattīsta mehanizācija. Varētu paņemt bankās kredītu. Loģiski taču: ja ņem naudu piena lopkopībai, tad ar tās saražoto produktu arī kredītu atmaksā. Vai Latvijas zemnieks ar piena ražošanu var to izdarīt? Visbiežāk atdod ar mežu. Bet ganāmpulki Latvijā tiek izkauti.

Mēs “Bērziņos” no govs pagājušajā gadā izslaucām vidēji 4800 kilogramu, kaut arī ganāmpulks vēl ir ļot jauns – daudz pirmpienīšu. Līmeni, kas Eiropā sasniegts 60 gados, mēs gribam sasniegt 6 gados. Tad arī valstiskā līmenī jāzina, kā mēs to izdarīsim, jābūt izstrādātai attīstības politikai.

Dānijas Karaliste realizē Latvijā piena pārstrādes projektu. Tā ietvaros “Bērziņi” šogad pārtapa par mācību bāzi un tika pie piena vada. Ja tādu vajadzētu pašiem nopirkt un uzstādīt, – to nemaz nevarētu atļauties. Piensaimnieki diemžēl ierauti riņķa dancī: jo tu gribi modernāku ražotni un augstāku kvalitāti, jo piens kļūst dārgāks. Bet ar dakšām daudz nesaražosi. Tas ir apburtais loks. Saimnieki turas ar savu spītību – vai tik tiešām, maksimāli visu izdarot, nevar tās govis turēt.

— Nav jau tikai tumšas krāsas vien mūsu dzīvē, — saka Vera Vītola. — Skat, sētā ir kārtība, ciemiņi brauc. Un, kopš mums ir piena vads, arī govis slaucam ar lielu prieku. Dažkārt jau liekas, ka nekas dižs nav padarīts. Taču izrādās, ka ir lietas, ko var no mums mācīties. Tas uzmundrina un neļauj mest plinti krūmos.

Rūta Bierande “LV”

Foto: Marika Vanaga