Vītolu ģimenes māka un mācīšana

Turpinājums no 1.lpp.

Zemnieks dzīvo no rokas mutē. Nelaimīgs ir tas zemnieks, kam jāņem strādnieki, — spriež Guntis Vītols. — Tas nozīmē, ka nauda tūlīt jāsamaksā. Pašu cilvēki savu algu neskaita un arī strādā rūpīgāk. Tādēļ palīgus neņemam. Dēls Guntars strādā par mežsargu tepat blakus – Allažu pagastā, meita Ivita gan vēl mācās Rīgas Amatniecības vidusskolas pēdējā klasē. Saimniece Vera skolā ir mājturības skolotāja. Tā ir arī iespēja iziet cilvēkos. Taču bērniem neieteic nākt uz laukiem, labāk lai paliek pilsētā. Tur dzīve daudz vieglāka.

Tomēr Breša zemnieki ir ļoti daudz paveikuši.

— Nevar teikt, ka mūsu kūts ir īpaši moderna, kaut varbūt daudzi tādu vēlētos. Tomēr tuvāk pašu iecerētajam līmenim netiekam, — stāsta Guntis Vītols. — Vēl jābūvē palīgēkas, jāattīsta mehanizācija. Varētu paņemt bankās kredītu. Loģiski taču: ja ņem naudu piena lopkopībai, tad ar tās saražoto produktu arī kredītu atmaksā. Vai Latvijas zemnieks ar piena ražošanu var to izdarīt? Visbiežāk atdod ar mežu. Bet ganāmpulki Latvijā tiek izkauti.

Mēs “Bērziņos” no govs pagājušajā gadā izslaucām vidēji 4800 kilogramu, kaut arī ganāmpulks vēl ir ļot jauns – daudz pirmpienīšu. Līmeni, kas Eiropā sasniegts 60 gados, mēs gribam sasniegt 6 gados. Tad arī valstiskā līmenī jāzina, kā mēs to izdarīsim, jābūt izstrādātai attīstības politikai.

Dānijas Karaliste realizē Latvijā piena pārstrādes projektu. Tā ietvaros “Bērziņi” šogad pārtapa par mācību bāzi un tika pie piena vada. Ja tādu vajadzētu pašiem nopirkt un uzstādīt, – to nemaz nevarētu atļauties. Piensaimnieki diemžēl ierauti riņķa dancī: jo tu gribi modernāku ražotni un augstāku kvalitāti, jo piens kļūst dārgāks. Bet ar dakšām daudz nesaražosi. Tas ir apburtais loks. Saimnieki turas ar savu spītību – vai tik tiešām, maksimāli visu izdarot, nevar tās govis turēt.

— Nav jau tikai tumšas krāsas vien mūsu dzīvē, — saka Vera Vītola. — Skat, sētā ir kārtība, ciemiņi brauc. Un, kopš mums ir piena vads, arī govis slaucam ar lielu prieku. Dažkārt jau liekas, ka nekas dižs nav padarīts. Taču izrādās, ka ir lietas, ko var no mums mācīties. Tas uzmundrina un neļauj mest plinti krūmos.

Rūta Bierande “LV”

Foto: Marika Vanaga