mēs visi baltijā

Gan igaunim, gan latvietim mīļais Tartu vārds

Ar “Aulas lekciju”. No Rīgas — Tērbatā

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents prof. Jānis Stradiņš kā Tartu universitātes rektora profesora Pētera Tulvistes un TU Filozofijas fakultātes dekāna profesora Jāna Rosa lūgts viesis uzturējās Tartu, nolasot tās senajā universitātē “Aulas lekciju”. “Aulas lekcijas” tradīcija Tartu universitātē atjaunota 1993.gadā, un nolasīt tādu aicina valstvīrus, zinātniekus, sabiedriskos darbiniekus, universitāšu profesorus. Līdz šim šo lekciju lasījuši — saprotams, bez igauņiem, — Ziemeļvalstu, Ungārijas, Vācijas pārstāvji. J.Stradiņš bija pirmais Baltijas kaimiņvalstu pārstāvis, ko igauņi aicināja ar šo lekciju. Sēde bija saistīta ar TU atjaunošanas 185.gadskārtu (1802.gada 1.decembrī). Vietā bija atgādināt augstskolas izšķirīgo lomu Latvijas un latviešu kultūras un zinātnes vēsturē 19.gadsimtā, kā arī paanalizēt līdzīgo un atšķirīgo latviešu un igauņu tautu likteņgaitās. Lekcijai sekoja domu apmaiņa un tradicionālā kafijas dzeršana Morgenšterna antīko skulptūru muzejā. Lekcijas tekstu angļu valodā universitāte paredzējusi izdot atsevišķas grāmatiņas veidā.

Notika vairākas nozīmīgas sarunas ar TU rektoru profesoru P.Tulvisti un profesoru J.Rosu par sadarbību. Savukārt kā dāvinājums no Latvijas tika pasniegti J.K.Broces “Monumente” divi sējumi — rektors solīja gādāt, lai Igaunijai veltītā Broces sējuma sagatavošanā iesaistītos igauņu speciālisti. Tas varētu notikt kopējās “Baltonikas” programmas ietvaros (koordinators — prof. J.Ross). Tika izvirzīta doma par Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču tradīciju atjaunošanu. Šīs konferences, kuras kopš 1935.gada rīkoja Baltijas valstu intelektuāļi, sabiedriskie darbinieki, varmācīgi pārtrauca PSRS iebrukums — 6.konferencei bija jāsākās Tallinā 1940.gada 17.jūnijā. Prof. P.Tulviste iecerējis šādu konferenci sasaukt Tartu 1998.gada oktobrī. Rosinošas bija tikšanās ar vadošajiem Igaunijas ķīmiķiem (profesora J.Tamma 60 gadu jubilejas svinībās), vēsturniekiem, citu humanitāro disciplīnu pārstāvjiem. Sarunās ar profesoru J.Stradiņu un Latvijas Medicīnas akadēmijas lektori Laimu Stradiņu TU Farmācijas nodaļas vadītāji rosināja tradicionālās sadarbības atsākšanu, kas ir simboliski tajā ziņā, ka TU bijusi arī Latvijas zinātniskās farmācijas šūpulis, visi pirmie farmācijas profesori Rīgā ir bijuši TU audzēkņi. Neaizmirstams bija arī ļoti vērienīgā TU vēstures muzeja apmeklējums, kur sāk izvērsties pētījumi zinātņu vēsturē un antropoloģijā.

Tartu Universitātē valda liela zinātniska rosme. Iepriecina daudzie jaunie zinātnieki, kas droši uzsāk pētniecības karjeru, visur vērojama modernizācija un tradīciju uzturēšana. Tartu zinātnieki vairākkārt mudināja atsākt sadarbību tieši ar Latvijas kolēģiem, ko uzskata par īpaši nozīmīgu nākotnes faktoru. Šo pastiepto drauga roku, liekas, mums būtu jo cieši jāsaņem un jāvienojas konkrētā darbībā, nevis deklaratīvās frāzēs.

Prof. Jānis Stradiņš:

Tartu Universitāte Latvijas zinātnē un kultūrvēsturē

Man ir ļoti liels gods un gandarījums uzrunāt jūs še, vēsturiskajā Tērbatas universitātes aktu zālē augstskolas atjaunošanas 185. gadskārtā. Sirsnīgi pateicos magnificencei rektoram Pēteram Tūlvistam un dekānam Jānam Rosam par laipno uzaicinājumu, kas pagodina ne tikai mani, bet arī Latvijas zinātni vispār un apliecina mūsu tradicionālās vēsturiskās saites.

Tartu jeb Tērbata Latvijas kultūrvēsturē ir pavisam īpašs jēdziens, jo tas saistās ne tikai ar mūsu akadēmiskās nacionālās inteliģences veidošanas pašiem sākumiem — no pirmajiem studētajiem latviešiem līdz Latvijas Universitātes dibināšanai, bet arī latviešu tautas pirmo nacionālo atmodu. Pats es dzīvoju Rīgā, Tērbatas ielā, t.i., Tartu ielā, uz senā ceļa, kas vienojis Rīgu ar Tartu; līdzās ir Krišjāņa Barona iela un dažus kvartālus tālāk — Krišjāņa Valdemāra iela, un abi šie izcilie latviešu tautas darbinieki ir Tartu universitātes audzēkņi, tāpat kā ar Tartu saistīti ir arī Juris Alunāns un Kronvalda Atis. Tātad Tartu un tērbatnieku jēdziens ir mūsu galvaspilsētas topogrāfijā un neapzināti tas mīt arī mūsu apziņā ikdienas līmenī.

Ja runājam par Tartu universitāti vispār, tad vismaz 19.gadsimtā tā bija īpatnēja, Eiropas mēroga parādība, vienreizēja augstskola Eiropas perifērijā ar vācu mācību valodu un Rietumeiropas garu, kas nesa gaismu Austrumeiropai, pat visai Eirāzijai — milzu Krievijas impērijai, kas bija ideju un inovāciju pārnesēja no Rietumiem uz Austrumiem. Šajā nozīmē universitātes loma sniedzas tālu pāri Igaunijas un Baltijas ietvariem, tas bija svarīgs Eirāzijas, Krievijas impērijas modernizācijas faktors, savā ziņā — līdzās Pēterburgai — viens no šīs modernizācijas smadzeņu centriem. Baltijas provinču — Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņu — mērogā tā bija intelektuālais garīgais centrs, kamēr Rīga — vismaz Vidzemes guberņā — bija galvenais administratīvais un tirdzniecības centrs. Šajā ziņā gribētos izcelt apstākli, ka Tartu universitāte 19.gs. — 20.gs. funkcionēja kā kopējs augstākās izglītības un zinātņu centrs gan Igaunijai, gan Latvijai, un ceru, ka netikšu apvainots “ekspresionismā” par šiem vārdiem, jo tā tas tiešām bija: Latvijas un Igaunijas jēdzieni tagadējā izpratnē ir modernizācija, toreiz runāja par Baltiju kā veselumu. Tartu universitāte bija galvenais šīs Baltijas un vācbaltiešu — toreiz valdošā sabiedrības slāņa — intelektuālais centrs, kas līdz pat Aleksandra III laiku rusifikācijai nodrošināja arī vācu ietekmes izplatīšanos visā Krievijas impērijā, turklāt šī ietekme bija milzīga, nekādā ziņā nesamērojama ar vācu minoritātes skaitu impērijā un veicināja šīs impērijas eiropeizāciju, ko diemžēl pārtrauca 1917.gads.

Un — atkārtošu vēlreiz — Tartu universitāte bija ne tikai igauņu nacionālās inteliģences šūpulis, bet arī latviešu inteliģences un atmodas šūpulis. No šejienes nākuši pirmie latviešu ārsti, mācītāji, farmaceiti, juristi, filozofi, valodnieki, tautsaimnieki, šeit radusies pirmā latviešu studentu korporācija, te tapušas divas latviešu tautas 19.gs. vēsturē visnozīmīgākās kustības — jaunlatvieši un jaunstrāvnieki. Līdz pat 1870.gadam vai visi akadēmiski izglītotie latvieši būtībā nāca no Tartu universitātes, pēc tam gan arvien pieaugošā skaitā pievienojās studijas arī Pēterburgas, Maskavas un Rietumeiropas augstskolās.

Tērbatas universitātes ietekme uz Latviju raksturota divās grāmatās — mācītāja, Tartu universitātes audzēkņa Gustava Šauruma izdotajā grāmatā “Tērbatas Universitāte, 1632–1932” (Rīga, 1932, 214 lpp.) un medicīnas vēsturnieka Arņa Vīksnas grāmatā “Tērbatas universitāte” (Rīga, 1986, 192 lpp.). Abas šīs grāmatas tapušas saistībā ar universitātes 300 (resp. 350 gadu) jubileju un ir latviešu pateicības apliecinājums savas inteliģences Alma mater . Šauruma grāmatā ir saraksts par 1387 latviešu tautības studentiem, kuri studējuši Tartu universitātē līdz 1919.gadam, Vīksnas grāmata sniedz vērtīgus kultūrvēsturiskus faktus, īpaši par mediķiem. Arī man ir iznācis pētīt vairākus Tartu universitātes vēstures aspektus, vispirms personālijās — pirmā universitātes rektora G.F.Parrota agrīno zinātnisko darbību Rīgā (1795—1801), īpaši elektroķīmijā un osmozes parādību jomā (pēc LVVA un oriģinālliteratūras datiem), pirmā latviešu tautības dabaszinātnieka un ārsta D.H.Grindeļa mūžu un darbību, ķīmiķa I.Kondakova un viņa skolnieku (J.Maizītes) lomu Latvijas farmācijas zinātnē, Jelgavas un Tērbatas sacensību par univeritātes pilsētas statusu (1800—1801), Tērbatas universitātes ietekmi Rīgas Politehniskā institūta, Latvijas Universitātes un latviešu zinātniskās inteliģences tapšanā, veltot šīm tēmām vairākus rakstus, grāmatas un nodaļas grāmatās. Par pēdējo tēmu — Tartu universitātes ietekmju strāvojumi Latvijā, saprotams, varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu, ceru, ka ar laiku tāda taps. Arī grāmatā, ko esmu iecerējis par zinātnes un augstskolu attīstību Rīgā un Latvijā laikmetu ritumā, pāris nodaļas būs veltītas arī Tartu problēmām.

Rezumēsim te īsumā zīmīgākos vēsturiskos faktus. Jau pirmajā zviedru laiku Tērbatas universitātē — Academia Gustaviana ir studējis pirmais zināmais latvietis, kas guva augstskolas izglītību. Tas ir Jānis Reiters, Rīgas amatnieka dēls. Tērbatā viņš mācījies kopš 1650.gada, 1656.g. tur aizstāvējis teoloģijas doktora disertāciju. Reitera turpmākās gaitas bija samezglotas, ne pilnīgi atšifrējamas — viņš bija pirmais latviešu izcelsmes ārsts, šķiet, nodarbojies arī ar alķīmiju un vēl pirms E.Glika, jau 1662.gadā, devis pirmos Bībeles tekstu tulkojuma paraugus latviešu valodā. Par to rakstījis nupat aizsaulē aizgājušais LZA Goda loceklis K.Karulis, izmantojot arī trimdas pētnieka J.Jēgera datus. Academia Gustaviana pašu pirmo profesoru skaitā (arī rektors 1635.—1636.g.,) bija Georgs Mancelis, kas atgriezās pēc tam dzimtajā Kurzemē un kļuva par latviešu garīgās literatūras celmlauzi un pirmo valodnieku, vārdnīcas sastādītāju, būdams arī Kurzemes hercoga galma mācītājs. Cits Tērbatas universitātes profesors — avantūriskais vēsturnieks Frīdrihs Mēnijs 1632.g. publicējis pirmo latviešu tautas dziesmas pierakstu, tiesa, nerātnās dziesmas.

Daudz ievērojamāka loma Latvijas intelektuālajā vēsturē tomēr bija 1802. gadā atjaunotajai Tērbatas universitātei. Daudzi tās mācībspēki pētīja Latvijas dabu vai veica Latvijas teritorijā zinātnisku darbu matemātikā, ģeodēzijā, dabaszinātnēs, medicīnā, farmācijā, ģeogrāfijā un ģeoloģijā u.tml. Lielāks skaits nākamo Tērbatas universitātes pasniedzēju un profesoru dzimuši Latvijā un arī turpmākajā mūžā saglabājuši saites ar dzimto pusi. Taču tikai pavisam nedaudzi Tērbatas mācībspēki 19.gs., pēc ģenealoģijas datiem, bijuši latviskas izcelsmes — ķīmiķis D.H.Grindelis, ģeologs un arheologs Konstantīns Grēvingks — Krieviņš, zoologs Gustavs Flors, eksperimentālās farmakoloģijas pamatlicējs Osvalds Šmīdebergs (Laidzes mežsarga dēls), taču arī šie izglītotie latvieši bija pārvācoti un nepiedalījās toreizējā visai pieticīgajā latviešu kultūras dzīvē, jo Tartu izdotajā avīzē “Zeitung fūr Stadt und Land” taču tika sludināts: “Ein gebildeter Lette ist ein Unding” (izglītots latvietis ir pārpratums).

Vislielāko ievērību šo agrīno latviešu vidū pelna D.H.Grindelis, Tērbatas universitātes ķīmijas profesors un universitātes rektors (1810—1812), kas pēc tam kļuva Rīgā par aptiekāru un mazliet vēlāk atgriezās Tērbatā studēt medicīnu, kur arī guva ārsta diplomu (1822). Tas ir vienreizējs gadījums, kad bijušais profesors un rektors kļūst turpat par studentu, turklāt vēl studiju gados aizvietodams saslimušo profesoru F.Grīzi kā profesors. Grindelis izdeva pirmo ķīmijas žurnālu Krievijas impērijā “Russisches Jahrbuch der Chemie und Pharmazie” (1803—1810), sacerēja daudz mācībgrāmatu, veica vienu otru atklājumu. Viņa vārdā nosaukta augu ģints Grindelia robusta un arī samērā nesen no tā izolētā ķīmiskā viela — grindeļskābe. Viņa vārdā nesen nosaukta arī liela Rīgas ķīmiski — farmaceitiska firma “Grindex”, ko nesen ieguva īpašumā Tallinas finansisti. Firma “Grindex” restaurējusi Grindeļu dzimtas kapliču — 18.gs. arhitektūras pieminekli, kopš 1995.g. ik gadus piešķir D.H.Grindeļa medaļas, ar ko, starp citu, apbalvots arī Tartu universitātes un farmakoloģijas profesors L.Allikmetss un ik gadus 9.oktobrī ar lielu spožumu rīko “Grindeļa dienu”. Tādā kārtā pirmā latviešu dabaszinātnieka un Tērbatas universitātes rektora piemiņa viņa dzimtajā pilsētā tiek turēta lielā cieņā, par ko liecina arī man dotā iespēja laist klajā plašu grāmatu “No Grindeļa līdz mūsdienām” (1996).

Tātad D.H.Grindelis 1820.—1822.g. bija viens no pirmajiem Tartu universitātes studentiem — latviešiem, taču ne pats pirmais — pirms viņa imatrikulēts bija brīvlaists Lugažu dzimtcilvēka dēls Kārlis Viljams, kurš studējis matemātiku (1803—1809), vēlāk strādāja kā muižu pārvaldnieks un fabriku direktors Ukrainā un Somijā. Viņš bija tas universitātes studentu pārstāvis, kurš pēc rektora G.F.Parrota iemūrēja 3 ķieģeļus šīs ēkas — Tartu universitātes galvenās ēkas pamatos. Pirmais latviešu valodnieks bija Georgs Bārs, ārsts Kuldīgā, kas sāka izstrādāt jaunu latviešu ortogrāfiju.

Daudz nozīmīgāka bija tā latviešu studentu paaudze, kas ienāca Tērbatas universitātē Aleksandra II liberālo reformu posmā ar 1856.gadu. Tie bija Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns un vēl daži viņu domu biedri, kas izveidoja t.s. jaunlatviešu kustību. Viņi sāka cīņu pret vācu baronu privilēģijām, novecojušām agrārām attiecībām un nacionāliem spaidiem, sludināja tautas izglītošanu, lauksaimniecības modernizāciju, latviešu saimniecisku aktivitāti, veicināja nacionālas literatūras, preses, valodniecības veidošanos, folkloras vākšanu, dabzinātnisku atziņu izplatīšanos tautā. K.Valdemārs un J.Alunāns studēja komerciālās zinātnes (ekonomiku), K.Barons — astronomiju. Vēlāk Barons kļuva par “Dainu tēvu”, latviešu folkloristikas pamatlicēju, K.Valdemārs — par latviešu nacionālās preses (“Pēterburgas Avīzes”) un kuģniecības pamatlicēju (Ainažu jūrskolas dibināšana), viņa vārdā nosaukta pilsētiņa Sasmaka (Valdemārpils) Kurzemē. Juris Alunāns bija latviešu mākslas dzejas pamatlicējs (“Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” — Tērbatā, 1856), literārās valodas izkopējs (vārdi s kolotājs , veikals , pētnieks , krava , kokvilna , zemkopība ir viņa doti), populārzinātniskās literatūras izdevējs (“Sēta, daba, pasaule” — 3 laidienos, Tērbatā).

Kā rādījis igauņu vēsturnieks Hanss Krūss (Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 1938, Nr.2), K.Valdemārs uzturējis ciešus un ilgstošus sakarus ar igauņu tautiskās atmodas darbinieku Juhanu Kēleru un K.R.Jākobsonu. Tautas atmodas laikmeta pasākumos — politiskās akcijās, dziesmu svētku rīkošanā, skolu dibināšanā, jūrniecības veicināšanā — abas mūsu tautas savstarpēji ietekmējušās. Tam gan nav tieša sakara ar Tartu universitātes vēsturi, jo tas noticis citā kontekstā, taču liecina par tautu likteņu kopību un Valdemāra ietekmi arī uz igauņu nacionālo atmodu.

Latviešu studenti K.Valdemāra laikā mēģināja pārņemt vadību korporācijā “ Fraternitas academica Dorpatensis ”, kur K.Valdemārs bija seniors, taču tas neizdevās, turklāt šo korporāciju drīz arī likvidēja. Vēlāk, 1870.g. Tartu tika nodibināti “Latviešu literārie vakari”, kuru idejiskais vadītājs bija Kronvalda Atis, kas strādāja Tērbatas skolotāju seminārā un bija izcils jaunlatviešu ideologs. Šos “vakarus” uzskata par pirmās latviešu studentu korporācijas “Lettonia” (dibināta 1882.g.) pirmsākumu. Nozīmīgi ir tas, ka šī literārā pulciņa pirmās krāsas — sarkanbaltsarkans — kļuva par latviešu nacionālā karoga krāsām, tāpat kā igauņu karoga krāsas nāk no Eesti †liopilaste Selts . Tiesa, korporācija “Lettonia” dibinoties pieņēma citas krāsas — zaļš–zils–zelts, pieskaņojoties korporāciju trikolora tradīcijai, bet šis Latvijai nozīmīgais karoga veidošanās fakts nav noliedzams, tāpat kā jau agrāk J.Alunāna Tērbatā sacerētā (lokalizētā) dziesmiņa “Nevis slinkojot un pūstot”, kas kļuva par puslīdz neoficiālu himnu. Liela bija arī studentu korporācijas “ Lettonia ” loma latviešu kultūrvēsturē. Tartu universitātē tapušas vēl divas latviešu korporācijas “ Lettgallia ” (kā farmaceitu korporācija, 1899) un “ Ventonia ” (1917), bez tam veterinārā institūta korporācija “Latvia” (1917).

Savukārt citi latviešu studenti, kreisāk orientēti, grupējās ap studentu Literatūras un zinātnes biedrību (“Literarisch wissenschaftlicher Verein”) jeb t.s. Pīpkaloniju (1888—1899), ar kuru saistās “Jaunās strāvas” sākumi. Arī tās ievērojamākie pārstāvji — Kārlis Kasparsons, Eduards Veidenbaums, Aleksandrs Dauge, Jānis Jansons–Brauns, Fricis Roziņš, Pauls Kalniņš, arī ķirurģijas profesors Jēkabs Alksnis un pulciņa izdotais krājums “Pūrs” ir plaši pazīstami latviešu kultūrvēsturē.

Ja sagrupē Tartu universitātē līdz 1918.g. februārim studējušos 1334 latviešus pēc studiju specializācijas, tad pārsvarā latvieši studējuši medicīnu (478), teoloģiju (219), farmāciju (215), tiesību zinātnes (187), seko matemātika (54), filoloģija (40), ekonomika un vēsture (pa 23), agronomija (24), dabaszinātnes (23) u.c. (pēc A.Vīksnas datiem, 1986). No 62 doktora un maģistra disertācijām, kuras aizstāvējuši latvieši, 44 skar medicīnu, 12 — farmāciju, 3 — filoloģiju, pa vienai — mineraloģiju, matemātiku, filozofiju. Tikai nedaudziem latviešiem bija lemts turpināt akadēmisku karjeru Tērbatas universitātē — latviešu valodas ārštata lektors Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, filozofijas profesors Jēkabs Osis (Oze), mākslas vēsturnieks un Morgenšterna muzeja pārzinis Ernsts Felsbergs (vēlāk — pirmais vēlētais LU rektors), valodnieks Jānis Endzelīns, dermatovenerologs Pēteris Sniķers, teologs Kārlis Kundziņš; no tiem par profesoru Tērbatā tika vienīgi Osis, pārējie gan kļuva par profesoriem Rīgā (Endzelīns jau Harkovā).

Taču šiem inteliģentiem gan vēlāk bija ļoti liela loma Latvijas Universitātes dibināšanā. Atzīmējama arī Tērbatas Veterinārā institūta nozīme latviešu veterināru sagatavošanā un pirmo latviešu zinātnieku veidošanā (E.Zemmers, K.Helmanis, A.Bertušs, O.Kalniņš); no šīs augstskolas nākuši arī profesori E.Paukuls, L.Kundziņš un Latvijas vēsturē divdomīgi minamais A.Kirhenšteins.

Tartu universitātei un tās absolventiem bija svarīga loma arī pirmās Rīgas augstskolas — 1862.g. dibinātā Rīgas Politehniskā institūta dibināšanā un izveidē, īpaši tās sākuma posmā. Pirmā vietā te minams izcilais ķīmiķis Vilhelms Ostvalds, Rīgas ķīmijas tradīciju pamatlicējs, kurš, pateicoties sava skolotāja — Tērbatas universitātes profesora K.Šmita ieteikumam, 1881.gada beigās kļuva par Rīgas Politehnikuma ķīmijas profesoru un savā Rīgas posmā veica izcilus pētījumus fizikālajā ķīmijā — elektroķīmijā, ķīmiskajā kinētikā, katalīzē. Viņa Rīgas posmu esmu apcerējis plašākā rakstā. V.Ostvalda Leipcigas posms plaši pazīstams zinātņu vēsturē, Vācijā pastāv Vilhelma Ostvalda biedrība, par kuras goda biedru man ir lemts būt, un V.Ostvalds ir vienīgais zinātnieks — Nobela prēmijas laureāts no Baltijas (1909.g. par darbiem ķīmijā, daudzām idejām aizsākums ir Tartu un īpaši Rīgā). No Tartu nācis vairums fizikas un matemātikas un lauksaimniecības disciplīnu pārstāvju — profesoru (P.Bols, H.Pflaums, K.R.Kupfers, R.Meijers, V.Knīrims, G.Tomass u.c.), kas mācījuši RPI. To starpā minams agronomijas profesors un RPI direktors V.Knīrims (Zviedrijas premjerministra U.Palmes vectēvs), kurš savā Tartu disertācijā atrisināja jautājumu, kā rodas urīnviela dzīvajā organismā. Starp citu, pirms mēneša V.Knīrima un U.Palmes lauku mītnē “Skangalē” pie Cēsīm ar U.Palmes ģimenes gādību Pestīšanas armija izveidoja internātskolu bāreņiem, ko atklāja Zviedrijas princese Liliāna.

Atgādināšu, ka 1910.g. pēc modernas slimnīcas celtniecības nobeigšanas Pārdaugavā (tagad. P.Stradiņa valsts klīniskā slimnīca) Rīgas pilsētas domes latviešu deputāti, Dr.P.Sniķera rosināti, ierosināja Jurjevas universitātes medicīnas fakultāti pārcelt uz Rīgu. Taču pret to negatīvi nostājās pilsētas pašpārvaldes vairākums, baidoties, ka studentu ienākšana Rīgā destabilizētu situāciju šajā lielajā industrijas pilsētā. Starp citu, vēsturē ir līdzīgi piemēri, kad zviedru valdība vēlējās pārcelt Tartu universitāti uz Rīgu 1687.g., 1693.g. un 1703.g. Krievijas militāro draudu dēļ, bet tam pretojās Rīgas rāte. Attiecībā uz Rīgu diezgan precīzi attaisnojas viduslaiku ceļotāja Sebastjana Minstera 1544.g. novērtējums, ka te tikai bagāti ļauži un tirgoņi ir cieņā, bet mācīti vīri nekā nenozīmējot (“Es seind allein die Kauffleut und reichen bey jen in grossen achtung aber die gelerten gelten do nichtsz”).

Tādā kārtā līdz pat Latvijas valsts dibināšanai Tērbatas universitāte nemitīgi ietekmēja Latvijas zinātni, augstāko izglītību un kultūru — te minēti tikai visievērojamākie, vispāratzītie fakti.

Vēlreiz Tērbatas universitātei izšķirīgi ietekmēt Latvijas izglītības un zinātnes gaitu bija lemts 1917.—1918.g., kad organizējās nacionāla Latvijas Universitāte Rīgā. Tā nav nejaušība, ka pirmo ieteikumu organizēt latviešu augstskolu Rīgā pieņēma II Latviešu skolotāju kongesā Tērbatā 1917.g. 8.–13.jūnijā Vanemuines teātrī. Tiesa, iniciatīva nāca no Maskavas jauno latviešu intelektuāļu aprindām, taču to ar savu autoritāti atbalstīja Tartu latviešu profesori J.Osis, E.Felsbergs u.c. Tartu universitātes absolventi ir bijuši jaunās Latvijas augstskolas pirmo profesoru un pasniedzēju sastāva kodols līdzās RPI mācībspēkiem un profesoriem, kas nāca no Pēterburgas, Maskavas, Harkovas u.c. augstskolām. Vairāku fakultāšu (piemēram, Teoloģijas, Ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļas, daļēji Medicīnas, Filoloģijas un filozofijas, Matemātikas un dabaszinātņu) docētāju ziņā sastāvēja vai vienīgi no kādreizējiem Tērbatas universitātes absolventiem. Pavisam Tartu universitāte devusi Latvijas Universitātei 54 profesorus (no tiem — 40 latviešu tautības). To vidū — valodnieks J.Endzelīns, teologs un literatūrzinātnieks L.Bērziņš, vēsturnieki L.Arbuzovs un F.Balodis, mediķi M.Zīle, J.Ruberts, H.Buduls, J.Alksnis, R.Adelheims, P.Sniķers, farmācijas profesori J.Kupcis, E.Svirlovskis, J.Maizīte, E.Zariņš, tautsaimnieki K.Balodis, tiesībzinātnieki P.Mincs, V.Sinaiskis, A.Lēbers, teologi K.Kundziņš, V.Maldonis, F.Adamovičs un daudzi citi.

Pēc nacionālas Tartu universitātes izveidošanās un nacionālas Latvijas Universitātes izveidošanās attiecīgi ar latviešu un igauņu mācību valodām tās aizgāja šķirtus vēstures ceļus un sakari saglabājās tikai nelielā mērā. Tiesa, bija studentu sadarbība “SELL” ietvaros, un pēc 1934. gada mēģināja veidot Baltijas valstu intelektuālo sadarbību, kuras aktīvs iniciators bija Tartu universitātes starptautisko tiesību profesors Antss Pīps, Latvijas un Igaunijas biedrības priekšnieks. No Latvijas puses te darbojās baznīcas vēsturnieks, arī izglītības ministrs Ludvigs Adamovičs (Tartu universitātes absolvents), tika sarīkoti vairāki intelektuālās sadarbības kongresi.

Atšķirīgi attīstījās arī Tartu universitāte un Latvijas Universitāte pēc kara. Tartu universitāte saglabājās kompaktāk nekā Latvijas Universitāte, ar savu medicīnas fakultāti, šķiet, Igaunijā uz vietas bija palicis vairāk profesūras (Latvijā devās uz Rietumiem vairāk nekā 60%), turklāt Tartu universitāte atradās tālāk no administratīva centra, bija varbūt autonomāka, ne tik politizēta, un arī tās rektori mazāk cītīgi pildīja Maskavas intrukcijas un pavēles kā importētie LVU rektori. Taču ievērojams faktors, kas nodrošināja Tartu universitātei lielāku stabilitāti un eiropeiskumu, bija dižās vēsturiskās tradīcijas, ko nevarēja tik viegli norakstīt uz “buržuāzisko nacionālismu”, jo ar šo universitāti bija saistīti arī Eiropas un Krievijas zinātnes izcili sasniegumi. Latvijā padomju varas gados varbūt spēcīgāk izvērsās Zinātņu akadēmija, kur nonāca pētnieku lielum lielais vairums. Universitāšu šķiršana no zinātnes Latvijā, mūsuprāt, bija vairāk izteikta nekā Igaunijā. Arī divu zinātnisku centru pastāvēšana Igaunijā un Lietuvā (Tartu — Tallina, Viļņa — Kauņa) deva savas priekšrocības zinātnes decentralizācijas un demokrātiskāka rakstura saglabāšanai nekā Latvijā, kur būtībā bija viens centrs — Rīga (izņemot Jelgavā izvietotās agrārzinātnes).

Arī padomju varas gados veidojās zināma sadarbība universitāšu starpā — studentu sporta un māksliniecisko kolektīvu līmenī, kā arī sadarbība vairākās zinātņu jomās, pirmām kārtām somugru lingvistika, lībiešu pētījumi un valodniecība vispār, kur dominē akadēmiķa Paula Āristes monumentālā figūra, arī farmakoloģija, sporta medicīna, ģeoloģija un ģeogrāfija, cietvielu fizika, zinātņu vēsture, kur kopš 1958.gada ir tikušas rīkotas kopējas konferences. Sava sadarbība bija arī man pazīstamajās nozarēs — organiskajā ķīmijā, fizikālajā ķīmijā, kur pieminami profesori Uno un Viktors Palmi un viņu kolēģi. Protams, Latvijas zinātnisko domu ietekmēja arī Jurijs Lotmans un viņa semiotiskā skola. Arī samērā daudz latviešu studentu, tajā skaitā literāte un vēstniece Anna Žīgure, daudzi sporta mediķi guvuši izglītību Tartu pēckara gados.

Īpaši atzīmēt gribētos arī Tartu universitātes docentu Karlu Abenu, latviešu literatūras un kultūras popularizētāju, kurš tulkojis igauniski Brigaderes, Raiņa, Blaumaņa, Jaunsudrabiņa, Akuratera, Ezeriņa, Upīša, V.Lāča darbus, arī brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” un atdzejojis (kopā ar V.Bēkmani) A.Pumpura latviešu eposu “Lāčplēsis”, kurš pa daļai sacerēts arī še, Tartu pilsētā. Tāpat viņš sastādījis un izdevis latviešu — igauņu un igauņu — latviešu vārdnīcas. Karls Abens bija pēdējais latviešu valodas docētājs Tartu universitātē, kurai aizsākums konstatējams jau 1803.gada beigās (pirmais lektors O.Rozenbergers), ko vēlāk pārstāvēja H.Klemencs un J.Lautenbahs, arī K.Draviņš (1940./41.). Pēc Abena pensionēšanās 1961.g. latviešu valodas fakultatīva mācīšana ir pārtraukta, un es neesmu pārliecināts, vai šodien šī priekšmeta docēšana Tartu ir atsākta, kaut arī tas būtu abu mūsu tautu un Baltijas vienotībai nozīmīgi.

Un vispār — vai šī mūsu sadarbība, kaut ierobežoti, turpinās šodien, kad mūsu valstis atguvušas savu neatkarību un abas tiecas uz Eiropas Savienību? Gan jā, gan — ne.

Studentu un docētāju plaša sadarbība, tautas vienotības sajūta protestā pret uzspiesto, kura visspilgtāk manifestējās 1989.gada Baltijas ceļā, vairs gandrīz nepastāv; mēs esam brīvi, taču šķirti, un uzmanīgi vērojam viens otru, ne jau vienmēr ar nelabvēlību un skaudību, tomēr ar pastiprinātu uzmanību. Daudzas tradicionālās saites ir izirušas, jaunas veidojas lēnām un uz citiem pamatiem. Te kā pozitīvu piemēru gribētos atzīmēt nesenās Tartu universitātes dienas Latvijas Universitātē (1987.g. novembrī), kuras diemžēl neguva pārāk plašu publisku rezonansi, tāpat apvienoto Baltijas programmu sociālās un humanitārās zinātnēs “Baltonika”, kas triju Baltijas ZA ietvaros vismaz formāli veidojas tagad profesora Jāna Rosa vadībā, arī prof. R.Villema ierosināto Baltijas etnosu bioloģiskās vēstures programmu, ļoti interesantu programmu, kas varbūt tomēr varētu dot dažas pārsteidzīgas ekstrapolācijas, tāpat partnerattiecības starp slaveno igauņu E†S un mūsu vecāko, prezidenta J.Čakstes nodibināto akadēmisko vienību “Austrums” un daudzas citas lietas.

Šajā auditorijā un šīs tēmas ietvaros es publiski gribētu pasvītrot, ka Igaunija Latvijai ne vienreiz vien bija paraugs dinamiskākai virzībai pareizākā virzienā. Igauņu tautai raksturīgs ziemeļnieciskāks temperaments, nosvērtība, lielāka nācijas iekšēja vienotība. Tas sakāms par neatkarības pasludināšanu 1918.g. 24.februārī, par igauņu izšķirīgo līdzdarbību Cēsu kaujās, ko daži mūsu vēsturnieki un valstsvīri ir mēģinājuši klusināt, arī par Igaunijas suverenitātes un neatkarības atgūšanu 1988.—91.g., kur Igaunija parasti bija Latvijai pussolīti priekšā, tāpat kā tagad ekonomikas atdzīvināšanā, tolerantu attiecību veidošanā ar Krieviju, nepilsoņu problēmas korektākā risinājumā un gaitā uz Eiropas Savienību. Mums ar rūgtumu jāatzīst, ka Igaunija pašreiz strauji apsteidz Latviju zinātnes un augstākās izglītības attīstīšanā, un šo faktu mēs atgādinām pašmāju politiķiem. Ja šī tendence turpināsies, varbūt latviešu jauniešiem atkal būs jādodas uz Tērbatu studēt kā pirms pusotra gadsimta, taču ceru, ka tik tālu nenokļūsim, ka intelektuālais klimats Latvijā kļūs labvēlīgāks. Ja pirms gadiem sešiem zinātnē bijām ar Igauniju vismaz vienā līmenī, tad tagad, diemžēl, sākam atpalikt. Nesen publiskajā 18 zinātnieku atklātā vēstulē Latvijas sabiedrībai, Saeimai un Ministru kabinetam (Diena, 1997.g. 10.oktobrī) rakstījām:

— Uzskatām par nepieciešamu brīdināt sabiedrību, ka Latvijā pakāpeniski tiek radīti apstākļi, lai valsts ar augstu intelektuālo potenciālu kļūtu par mazizglītota darbaspēka zonu, kura nespēs pati kontrolēt savas suverenitātes nosacījumus. Ar gandarījumu konstatējam pozitīvās tendences Latvijas tautsaimniecības atveseļošanā, taču, tāpat kā visā pasaulē, arī Latvijas tautsaimniecība nevar attīstīties bez zinātņu ietilpīgas ražošanas. Ja 1990.gadā izdevumi zinātnei un tehnoloģiju izstrādei Latvijā bija 1,6% no iekšzemes kopprodukta un šajā ziņā Latvija daudz neatpalika no attīstītām Eiropas valstīm, tad 1997.gadā šis rādītājs jau ir aptuveni četras reizes zemāks. Reālais kritums ir vēl ievērojamāks, jo Latvijas iekšzemes kopprodukts šajā laikā ir samazinājies gandrīz divas reizes. (..) Valdības sagatavotajā un Saeimai iesniegtajā 1998.gada budžeta projektā zinātnes finansējuma īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu un valsts izdevumiem joprojām krītas. (..) jau iepriekšējo valdību darbības rezultātā valsts finansējums zinātnei Latvijā ir kļuvis par vienu no zemākajiem Austrumeiropā (skat. tabulu, kas veidota pēc Eiropas Komisijas datiem par Austrumeiropas valstu gatavību iestāties Eiropas Savienībā — “Agenda 2000”).

Izdevumi zinātniskās darbības nodrošināšanai attiecībā pret valsts iekšzemes kopproduktu (%)

Slovēnija 1,77%

Čehija 1,21%

Slovākija 1,04%

Polija 0,80%

Ungārija 0,78%

Igaunija 0,70%

Rumānija 0,68%

Bulgārija 0,62%

Lietuva 0,50%

Latvija 0,45%

Kaut arī oficiāli tas nekur nav deklarēts, pastāv precīza korelācija starp zinātnei un izglītībai veltītā valsts kopprodukta daļu un šīs zemes gatavību kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Ja Igaunijā šis procents palielinās, tad Latvijā tas, diemžēl, turpina samazināties, mēs pat nespējam atrast līdzekļus, lai piedalītos Eiropas izglītības programmās “Socrates” un “Leonardo da Vinci” .

Uzskatu par nepieciešamu šos faktus darīt zināmus arī Igaunijas zinātniskai sabiedrībai, tāpat kā esam par situāciju informējuši kolēģus citās Eiropas valstīs, Japānā, Izraēlā, ASV, jo arī Igaunija ir ieinteresēta, lai tai līdzās būtu kulturāls, nevis mazattīstīts kaimiņš. Protams, esmu dziļi pārliecināts, ka arī Latvijā izdosies pārliecināt sabiedrisko domu un politisko eliti pārskatīt attieksmi pret zinātni, augstāko izglītību un intelektuālajām vērtībām vispār un varēsim iet līdzās.

Taču objektīvam analītiskam vērotājam un kritiskam vērtētājam pašreizējais igauņu handikaps ir godīgi jāatzīst. Personiski man liekas gluži dabiski, ka Igaunija arī Eiropas Savienības kandidātvalstu sarakstā šodien apsteidz Latviju, no sirds priecājos par igauņu kolēģiem, taču lai tas mums ir stimuls sapurināties, aktīvāk darboties arī pašiem. Vispār gan — vēsture attīstās cikliski un nereti arī Latvija apsteigusi Igauniju. Latvijas centrālais stāvoklis Baltijas valstu starpā dod tai savas priekšrocības, kas dažkārt darbojas mums par ļaunu, citreiz par labu, bet laika perspektīvā tām jāizpaužas, cerams, pozitīvā ziņā.

Taču, ja runājam par Igaunijas priekšrocībām vēstures gaitā un meklējam cēloņus, kādēļ Igaunija tā izvirzījusies, tad bez tautu mentalitātes atšķirībām (diez vai atzīsim Alfrēda Rozenberga tēzi par igauņu rasisko pilnvērtību, salīdzinot ar latviešiem), bez Skandināvijas lielākas ietekmes, bez lielākas konsekvences, nelokāmības, svarīgs faktors ir bijusi tieši Tartu universitāte. Atrašanās Tartu universitātes tiešākā intelektuālā ietekmē topošo igauņu nāciju ir bagātinājusi varbūt lielākā mērā nekā latviešu nāciju, un šī bagātība jums ir jānosargā. Būtībā mūsu valstu nākotnes vīzija Eiropā ir intelekta attīstība, uz zinātni balstītas ražošanas, izglītības, domājošu indivīdu producēšana, modernās tehnoloģijas, nevis tranzīts, izejvielu pārvadāšana vai “ātrais bizness”. Šajā ziņā mūsu valstis gaida sacensība, kurai reizē jābūt arī sadarbībai, ciešai sadarbībai, Baltijas valstu vienībai.

Jums tomēr jāatceras, ka senā Tartu universitāte savos slavas laikos ir bijusi ne tikai igauņu, bet arī pirmo latviešu intelektuāļu skola, ka arī mūsu intelektuālais Curriculum vitae ir sācies Tartu, un arī šis apstāklis ir viena no Latvijas sekmīgas tālākvirzības ķīlām.

Vivat, crescat, floreat Universitas Tartuensis, Alma mater Latviensis!

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta prof. Jāņa Stradiņa “Aulas lekcija” Tartu universitātē 1997.gada 25.novembrī