MĒS VISI PASAULĒ

Austrālija un mēs

Ko mēs zinām par zemi, kur pēc Otrā pasaules kara beigām sev mājvietu atrada ap 20 000 latviešu?

Noteikti zināsim, ka Austrālija atrodas dienvidu puslodē, ir mazākais, sausākais un visretāk apdzīvotais kontinents. Būsim dzirdējuši arī par ķenguriem, koalas lācīšiem, pludmalēm, Sidnejas operas ēku un, jādomā, arī to, ka 2000. gadā Sidnejā būs olimpiskās spēles. Bet ko vēl?

Ar saviem 7,6 miljoniem kvadrātkilometru Austrālija ir gandrīz tikpat liela kā ASV. Austrālija sniedzas 3900 km austrumu–rietumu virzienā un 3200 km ziemeļu–dienvidu virzienā, tai ir tikai jūras robeža, un tā ir 36 735 km gara. Augstākais kalns ir Kostjuško, gan tikai 2228 m augsts. Lielākais Austrālijas tuksnesis — 414 000 kvadrātkilometru — ir tikpat liels kā visa Anglija. Attālums no Sidnejas līdz Londonai ir 17 000 km, 24 stundu lidojums. Daudzi varbūt būs pārsteigti, ka ziemā ar sniegu klātā Austrālijas teritorija ir tikpat liela kā visa Šveice. Gandrīz 80 procentu no visiem 18 miljoniem iedzīvotāju dzīvo 10 pilsētās okeānu malās. Zemes lielākā daļa ir neapdzīvota. Austrālijā dzīvo tikai 2 cilvēki uz kvadrātkilometra (Kanādā — 3, ASV — 26 un Japānā — 327). Aptuveni 70 procentu austrāliešu dzīvo savrupmājās, kas ir vai nu izmaksātas, vai arī par tām vēl tiem atmaksāts bankas aizņēmums.

Austrāliju atklāja vairāk nekā pirms 55 000 gadu cilvēki, kas dzīvoja ziemeļos no Austrālijas, tagadējā Indonēzijā un Jaungvinejā. To migrācija turpinājās daudzus tūkstošus gadu. Pirms apmēram 500 gadiem jūras braucēji no citām malām sasniedza Austrālijas krastus. Ir zināms, ka jau 1606. gadā holandieši sasniedza Austrālijas ziemeļu krastu. 1768. gadā britu jūras kapteinis Džeims Kuks ar kuģi “Endeavour” atstāja Angliju, lai Klusā okeānā novērotu planētas Venēras kustību, neviļus atklāja salas, ko vēlāk nosauca par Jaunzēlandi un tad iebrauca arī Botanijas līcī (tagad Sidnejā) un pieprasīja šo apgabalu Anglijai tās karaļa vārdā, nosaucot to par Jauno Dienvidu Velsu.

20 gadus vēlāk Sidnejā ieradās 11 kuģi kapteiņa Filipa vadībā ar 770 no Anglijas atvestiem noziedzniekiem, un 1788. gada 26. janvārī tagadējā Sidnejas ostā tika pacelts Lielbritānijas karogs. Šo dienu uzskata par Austrālijas dibināšanas dienu. Nākamajos 80 gados uz Austrāliju atveda 159 000 britu noziedznieku, kas savu transportēšanu uz Austrāliju bija izpelnījušies, dažā gadījumā nozogot tikai vienu kukuli maizes. Lēš, ka 1788. gadā Austrālijā dzīvoja ap pusmiljonu vietējo iedzīvotāju — aborigēnu. Pašreizējais aborigēnu skaits ir sarucis līdz 330 000, no kuriem ap 70% dzīvo pilsētās. Sākuma gados daudzus aborigēnus nošāva, daudzi aizgāja bojā dažādu slimību dēļ. Vēl līdz 1967. gadam aborigēni netika reģistrēti tautas skaitīšanā un tiem nebija pavalstnieku tiesību. 1850. gadā Austrālijā atklāja zeltu, sākās tā saucamais zelta drudzis. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga, iebrauca daudzi ķīnieši. 1901. gadā ieveda tā saucamo “baltās Austrālijas politiku”, kas apgrūtināja ieceļošanu no Āfrikas un Āzijas. Šo politiku izbeidza 1959. gadā.

Laikā starp 1950. un 1990. gadu Austrālijā ieradās ap 5 miljoni imigrantu gandrīz vai no visām pasaules malām. Lai gan Āzijas imigrantu skaits šķietami turpina pieaugt, vēl šodien 78% iedzīvotāju ir dzimuši Austrālija (daudzi gan imigrantu ģimenēs), 6% — Anglijā, 2% — Jaunzēlandē, 2% — Itālijā, 1,5% — agrākajā Jugoslāvijā, 1,5% — Ķīnā, 1% — Grieķijā un 1% — Vjetnamā. Āzijas imigrantu skaits tomēr joprojām pieaug. Katru gadu Austrālija uzņem ap 70 000 jaunu pilsoņu.

1901. gadā agrākās britu kolonijas apvienojās Austrālijas kopvalstī, kas tagad sastāv no sešām pavalstīm — Jaundienvidvelsa, Kvīnslande, Viktorija, Dienvidaustrālija, Rietumaustrālija un Tasmānija — un 2 teritorijām — Ziemeļu teritorija un Austrālijas galvaspilsētas teritorija. Austrālija ir konstitucionāla monarhija. Austrālijas titulārā galva ir Austrālijas karaliene Elizabete II (kas ir arī Lielbritānijas karaliene), kura pēc ministru prezidenta ieteikuma ieceļ ģenerālgubernatoru, kas ir faktiskais Austrālijas galva un izpilda ceremoniālās un citas prezidenta veida funkcijas. Faktiskā vara pieder divu palātu parlamentam, ministru kabinetam un ministru prezidentam. Visās pavalstīs ir savi parlamenti, premjeri un arī pavalsts gubernatori, galvenokārt ar ceremoniāliem uzdevumiem. Jau gadiem gandrīz visas saites ar Lielbritāniju ir izzudušas, visus jautājumus izlemj Austrālija pilnīgi pati. Abas zemes saista kopēja valoda, tradīcijas un Vestminsteras parlamentarā sistēma. Sakarā ar pastiprināto imigrāciju no citām zemēm šīs saites kļūst arvien vājākas. Pašreiz debatē, vai 2000. gadā Austrālijai būtu jākļūst par republiku.

Gadiem ilgi Austrālijas politikā dominēja tikai divas partijas — strādnieku un liberāļu. Pēdējos gados vēl ir radusies trešā — demokrātu partija un arī daži neatkarīgie deputāti. Pēdējie un demokrātu partija, balsojot kopā vai nu ar valdību, vai arī ar opozīciju, nosaka senāta lēmumus. Tas bieži apgrūtina valdības politikas īstenošanu.

Vēl gadus desmit pēc Otrā pasaules kara beigām Austrālija “jāja uz aitas muguras”, t.i., slaveno merino aitu vilna bija galvenais, bet ne jau vienīgais eksporta produkts. Eksportēja arī ļoti daudz kviešu un liellopu gaļas, visu to galvenkārt uz tradicionālo tirgu — Angliju. Dažos pēdējos gados daudz ir mainījies.

Lauksaimniecības produktiem cenas ir kritušās. Anglijas tirgus sakarā ar tās iestāšanos Eiropas Savienībā ir sarucis. Tagad galvenokārt eksportē dažādas metālu rūdas, akmeņogles, kokus. Vietējā rūpniecība ir sarukusi, daudz, ko vēl ražoja pirms desmit gadiem, tagad importē. Austrālija izdod vairāk nekā nopelna, ik mēneša deficīts bieži pārsniedz 1000 miljonus Austrālijas dolāru.

Austrālijas nodarbināto skaits ir ap 9 miljoni, no tā skaita 8 līdz 9 procenti ir bez darba. Caurmēra austrālietis pelna 564 Austrālijas dolārus nedēļā.

Guntars Saiva,

latvietis, austrālietis, selonis

Austrālija

Sidnejas opera

Melburnas latviešu draudzes celtā baznīca. Ārskatā redzama altāra daļa

Skulptūru grupa pie vienas no Melburnas universitātes ēkām

Svešvalodu fakultātei ir arī otrs nosaukums — Bābele. Te var studēt franču, krievu, itāliešu un vācu valodu

Jurists un latviešu sabiedriskais darbinieks Melburnā Imants Dižgalvis rāda fakultāšu izvietojumu universitātes pilsētiņas plānā

Gan mītnes zeme, gan nu jau arī sava zeme

Pirmais apzinātais latvietis, kas ieradies Austrālijā, ir kāds matrozis, kas iebraucis 1853.gadā. Savus ceļojumu pieredzējumus viņš publicējis kādā vācu žurnālā 1855.gadā. Stāsta arī, ka hercogs Jēkabs ir gribējis Austrāliju kolonizēt XVII gadsimtenī, bet diemžēl no viņa nodoma nekas nav iznācis.

Bēgdami no 1905.gada revolūcijas soda ekspedīcijām, prāvs skaits latviešu atrada ceļu arī uz Austrāliju, un 1913.gadā tie Sidnejā pat nodibināja savu biedrību ar bibliotēku. Šī biedrība diemžēl gan izbeidza darboties jau 20.gados. 1988.gadā Sidnejas latviešu sabiedrība piestiprināja plāksnīti pie mājas, kur šī biedrība dibināta, atzīmējot uz plāksnītes biedrības nosaukumu un dibināšanas gadu.

Pēc pirmās biedrības izjukšanas tika mēģināts dibināt jaunu biedrību, bet bez panākumiem — galvenokārt politisku nesaprašanos dēļ. Tomēr katru gadu tika rīkoti divi sarīkojumi: Latvijas neatkarības proklamēšanas atcere un Līgo vakars. Sākot ar 1929.gadu, Latvijas neatkarības proklamēšanu ar piemērotu programmu atzīmēja arī Sidnejas radio. Visas šīs aktivitātes izbeidzās, sākoties Otrajam pasaules karam.

1933.gadā Austrālijā dzīvoja 427 cilvēki, kas bija dzimuši Latvijā, lielākā daļa no tiem dzīvoja Sidnejā. Tā kā Austrālijā nešķiro tautību no pavalstniecības, tad tikai no dzimšanas vietas var spriest par iedzīvotāja tautību.

Pēc kara Austrālijā no Vācijas ieradās ap 20 000 latviešu. Lai tiktu uz Austrāliju, bija jāiztur ļoti rūpīga veselības pārbaude, noraidīja katru, kam bija mazākais veselības traucējums. Pirmais bēgļu imigrantu transporta kuģis ieradās Austrālijā 1947.gada 27.novembrī, uz kuģa bija 262 latvieši. Bēgļu imigrācija izbeidzās 1953.gadā.

Visiem pieaugušajiem cilvēkiem bija jāparaksta līgums, ka divus gadus strādās tur, kur viņus darbā norīkos. Tas nozīmēja, ka, neraugoties uz to, kāda bija cilvēka izglītība, bija jāstrādā nekvalificēts darbs, kā, piemēram, cukurniedru ciršana vai dzelzceļa labošana. Pa darba līguma laiku bieži ģimenes tika izšķirtas. Pēc līguma gadu beigšanās cilvēki drīkstēja strādāt, kur un ko tie vēlējās, bet profesionāli izglītotiem cilvēkiem bija grūti iegūt savu kvalifikāciju atzīšanu. Vieglāk bija dabūt darbu valsts iestādēs, piemēram, inženieriem vai skolotājiem, ja bija brīvas vietas. Pilnīgi neiespējami bija iegūt tiesības sacensties tā sauktajās brīvajās profesijās, piemēram, ārstiem un juristiem. Šķiet, ka latvieši ar šīm grūtībām sastapās biežāk nekā pārējie iebraucēji, jo, ņemot vērā savu pieredzi Padomju Savienības pirmās okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā, liela daļa Latvijas bēgļu nāca no akadēmiskajām aprindām. Profesors E.Dunsdorfs lēš, ka 58% no visiem ārstiem un zobārstiem, 70% no visiem farmaceitiem, 42% no visiem inženieriem atstāja Latviju.

No 1971.gada Austrālijas tautas skaitīšanas redzams, ka 14 478 Austrālijā dzīvojošie cilvēki bija dzimuši Latvijā.

Kā jau sākotnēji minēju, angļusakšu zemēs nepastāv tautības jēdziens kā atsevišķa vienība. Tautību no pilsonības neatšķir, tā ka no tautas skaitīšanas datiem nevar pateikt, cik bērnu ir dzimuši no latviešu vecākiem. Pētījumi rāda, ka Austrālijā pašreiz ir apmēram 25 000 latviešu, no kuriem dzīvo: Jaundienvidvelsā (galvenokārt Sidnejā) — 8200, Viktorijā (galvenokārt Melburnā) — 7500, Dienvidaustrālijā (galvenokārt Adelaidē) — 4300, Brisbenā — 1500, Pertā — 1500, Kanberā (Austrālijas galvaspilsētā) — 500, pārējie izkaisīti niecīgā skaitā pa citām Austrālijas pilsētām. Jaunzēlandē ir apmēram 500 latviešu.

Atbraukuši Austrālijā, latvieši tūlīt lielākajos latviešu centros nodibināja organizācijas un draudzes. Katrā centrā ir Latviešu biedrība, Daugavas Vanagu nodaļa un vismaz viena draudze. Biedrībām darbojas bibliotēkas, kori, tautasdeju grupas, teātri un sestdienas skolas, kurās māca latviešu valodu, ģeogrāfiju, vēsturi, kā arī iet rotaļās un dzied korīšos. Sestdienas skolas tagad saņem atbalstu no Austrālijas pavalstu valdībām. Latviešu valodu ir iespējams mācīties kā priekšmetu parastā austrāliešu vidusskolā. Latviešu valdodu mācīja arī vienā no Austrālijas universitātēm, bet tagad tas nenotiek studentu trūkuma dēļ.

Vēl latvieši pulcējas korporācijās, skautu un gaidu vienībās, rokdarbu kopās, gleznotāju apvienībās, preses biedrībā, inženieru biedrībās, makšķernieku klubos utt. Galvenajos centros latviešiem pašiem ir savi sabiedriskie nami un baznīcas. Sidnejas konsulāts atrodas vienā no šiem latviešu sabiedriskajiem īpašumiem. Melburnā un Sidnejā latviešiem ir arī krājaizdevu sabiedrības — latviešu “bankas”.

Latviešiem Adelaidē un Melburnā ir arī veco ļaužu ciemi, kuri sastāv no kopmītnes ēkas, kur iemītniekiem katram ir istaba, vannasistaba un tualete, bet ar kopēju virtuvi. Ciemā ir arī atsevišķas dzīvojamās mājas.

Visas daudzās latviešu organizācijas Austrālijā un Jaunzēlandē ir nodibinājušas “jumta” organizāciju, kuru sauc par Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ).

Austrālijas un Jaunzēlandes 25 000 latviešus pārstāv Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), kas apvieno 74 organizācijas un draudzes un 400 individuālu biedru. LAAJ vada 8 locekļu prezidijs, kura sēdeklis ik trīs gadus ceļo no Adelaides uz Melburnu un tad uz Sidneju. Pašreiz tas atrodas Adelaidē. Prezidiju pārējās Austrālijas daļās pārstāv vicepriekšsēži.

LAAJ ir vienojusies ar igauņu un lietuviešu centrālajām organizācijām Austrālijā, ka politiskos jautājumos baltiešus pie Austrālijas valdības pārstāvēs Austrālijas baltiešu padome (ABP). Padomē no katras tautības iekļauti trīs pārstāvji. ABP vadība ik divus gadus mainās rotācijas kārtībā no vienas tautības uz otru. ABP sēdekļa vietu nosaka prezidējošās tautības centrālās organizācijas atrašanās vieta. Visu centrālo organizāciju sēdekļi arī rotē (tāpat kā LAAJ prezidija sēdeklis). Pēdējos desmit gadus ABP sēdeklis ir bijis Sidnejā.

Viena no galvenajām ABP aktivitātēm bija rīkot ik gadu Austrālijas galvaspilsētā Kanberā Baltiešu dienu. Šajā dienā baltiešu delegācijas ieradās vizītē pie ministriem, opozīcijas līderiem un pie dažādu departamentu vadītājiem. Baltiešu diena beidzās ar banketu kopvalsts parlamenta ēdamzālē. Banketā piedalījās kopvalsts parlamenta deputāti un baltiešu pārstāvji. Baltijas valstīm atgūstot neatkarību, Austrālijas baltiešu padomes darbs ir apsīcis un šo dienu Kanberā vairs nerīko.

LAAJ prezidija un ABP darbība panāca, ka Austrālijas valdība vairākkārt oficiāli nosodīja Padomju Savienības varas darbus Baltijas valstīs un ka Austrālijas senāts divreiz pieņēma rezolūcijas, kuras arī nosodīja Padomju Savienības rīcību Baltijā un izteica cerību, ka Baltijas valstis būs brīvas un neatkarīgas.

Lai atbalstītu Austrālijas baltiešu padomes, kā arī savu politisko darbību un vērstu uzmanību uz Padomju Savienības ilgstošo Latvijas okupāciju, LAAJ prezidijs rīkoja demonstrācijas visās Austrālijas pavalstu galvaspilsētās.

Vissvarīgākais notikums Austrālijas latviešu, kā arī citu baltiešu politiskajā dzīvē bija gadījums, kad Austrālijas strādnieku valdība 1974.gadā atzina de iure Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Maskavā, kad risinājās sarunas starp Austrālijas un Padomju Savienības vadītājiem, Austrālijas ārlietu ministram neesot klāt, Austrālijas ministru prezidents Gofs Vitlams ( Gough Whitlam ) pēkšņi izšķīrās parakstīt šādu lēmumu, neprasot ne ministru kabineta, ne citu valstsvīru piekrišanu. Tā kā viņam noteikti bija zināms, ka Austrālijā (Melburnā) darbojas akreditēts Latvijas goda konsuls, tāda ministru prezidenta rīcība bija pilnīgi nesaprotama.

Šī Austrālijas valdības rīcība izsauca lielus protestus Austrālijas baltiešu sabiedrībā. Arī tieši pret ministru prezidentu tika vērstas demonstrācijas visā pasaulē, kur tikai viņš viesojās. Kad nākamajās Austrālijas kopvalsts vēlēšanās 1975.gada 2.decembrī pie varas nāca konservatīvā koalīcijas valdība, tā šo de iure atzīšanas lēmumu atcēla 1975.gada decembrī.

LAAJ rīko gadskārtējās Kultūras dienas, kas notiek Ziemsvētku laikā rotācijas kārtībā kādā no Austrālijas pavalstu galvaspilsētām. Kultūras dienās ir daudzi sarīkojumi, bet, tāpat kā Dziesmu svētkos Latvijā, Kultūras dienu divi galvenie sarīkojumi ir kopkora koncerts un tautasdeju uzvedums. Uzvedumos piedalās tautieši no visas Austrālijas un lielā mērā sedz savus ceļa izdevumus. Kultūras dienas sākās 1951.gadā. Latviešu kultūra un valoda ir bijusi tā saite, kas saturējusi trimdas sabiedrību kopā jau trešajā paaudzē ārpus Latvijas, un Austrālijas latviešu Kultūras dienas ir bijušas šīs saites neaizstājama daļa. Kultūras dienās visu paveic brīvprātīgi, bez atlīdzības.

Tradicionālās Austrālijas latviešu Kultūras dienas (1997.gadā) Sidnejā atzīmē savu 46.gadu. Dalībnieku skaits ir gaidāms ievērojams. Solījušies atbraukt trīs latviešu ievērojami mākslinieki — tenors Ingus Pētersons, flautiste Dita Krenberga un pianists Gints Bērziņš.

LAAJ paspārnē vēl notiek trīs nedēļas garā vasaras vidusskola, bērnu nometne bērniem līdz 12 gadu vecumam un “3 x 3” nometne. Tā, piemēram, 1998.gadā, laikā no 2. līdz 8.janvārim Klousburnā konferenču centrā “Morpeth”, netālu no Sidnejas, notiks “3 x 3” nometne visām latviešu paaudzēm — ģimenēm un vieniniekiem. Nometne veltīta latvisko zināšanu paplašināšanai, latvisko ģimeņu stiprināšanai, latviskās draudzības sekmēšanai.

Piebildīšu, ka plašas pozitīvas atskaņas ir korporācijas “Selonija” sarīkojumiem par tēmu “Sēlija — vai drīkstam aizmirst šo Latvijas novadu?”

Vidvūds Koškins,

Latvijas valsts goda konsuls Sidnejā

Sidnejā, 1997.gada decembrī

Stundu ilga saruna bija ar latviešu diženāko zinātnieku profesoru Edgaru Dunsdorfu (93gadi) un viņa dzīvesbiedri (91 gads). “LV” gatavo par šo ģimeni plašāku materiālu;

Dunsdorfu ģimenes māja Melburnā

Latvijas goda konsuls Sidnejā Vidvūds Koškins (pirmais no kreisās), Guntars Saiva, Brigita Saiva un Sidnejas Jāņa baznīcas draudzes prāvests Kolvins Makfersons ( Colvin MacPherson) pēc dievkalpojuma. Inženierzinātņu maģistrs Guntars Saiva pirms aiziešanas pensijā bija pētnieks (Principal Research Scientist) Austrālijas Aizsardzības ministrijā. Pārstāvējis šo valsti vairākās sadarbības programmās pasaulē un zinātniskajās konferencēs Anglijā un Francijā. Viņš atkārtoti piedāvā Latvijas jaunajiem jūras virsniekiem nolasīt vienu vai vairākus speckursus, piemēram: jūras mīnas un to pielietošana, kuģu magnētisms, tā mērīšana un samazināšana, jūras viļņu un kuģu hidrodinamiskā spiediena lauki. G.Saiva ir arī Latvijas zinātņu vēstures asociācijas ārzemju biedrs. Jau četrus gadus viņš piedalās ar priekšlasījumiem Latvijā par vairāku latviešu izcelsmes ārzemju (Austrālijas, Kanādas, ASV, Anglijas, Dienvidāfrikas Republikas) augstskolu profesoru devumu

Imants Ronis. Viņa rakstu “Pasaules saimnieciskās krīzes draudi” lasiet “LV”, Nr. 329/330 šī gada 16.decembra numurā;

Jaundienvidvelsas (NSW) pavalsts tehnisko koledžu bibliotēku datoru sistēmu vadītāja Iveta Rone. Drīzumā “LV” būs publicēta viņas apcere “Informācija — spēks vai lāsts?”;

Juris Briedis (dzīvo Melburnā) sarūpēja rakstus par savu ģimeni un īpaši par tēvu pulkvedi Fridrihu Briedi, kuru 1918.gada 27.augusta naktī komunisti nošāva Ļubjankas cietumā Maskavā

Latviešu dziedone Austrālijā Brigita Saiva (1977) mēģinājumā ar austrāliešu soprānu Džūnu Bronhilu (June Bronhill) pirms Sigismunda Rombera operešu koncerta Sidnejā (attēlā pa labi) . Dziedone tagad ir arī ordinētā diakone. Iecerējusi koncertu nākamgad Latvijā. Tas būs veltīts dziedones Paulas Brīvkalnes piemiņai viņas dzimtajā pusē Valdemārpilī. Šo koncertu B.Saiva iecerējusi kopā ar Latvijas māksliniekiem Intu un Māri Villerušiem

Izstāde arī par mūsu laikrakstu (“LV”; Nr. 300/301 sagatavot palīdzēja māksliniece un pedagoģe Anita Misiņa un viņas dzīvesbiedrs — apbrīnojami daudzveidīgais latviešu sabiedriskais darbinieks Uldis Misiņš. ;

”LV” izdevumos ieskatās (no kreisās) Sidnejas radio latviešu raidījuma redaktore Vita Kristovska, Ingrida Garofali un sabiedriskā darbiniece Austra Eichmane;

Melburnā pirms Sēlijas asociācijas viceprezidenta S. Timšāna priekšlasījuma Latviešu namā “Sēlija — vai drīkstam aizmirst šo Latvijas novadu?” uz plašu pārrunu ieradās Latvijas Republikas goda ģenerālkonsuls un laikraksta “Austrālijas Latvietis” izdevējs un atbildīgais redaktors Emīls Dēliņš (attēlā pa labi). No kreisās: Egils Stokāns — Melburnas Selonijas kopas pārstāvi

Par tālo ceļu, pēc tālā ceļa

Studentu korporācija “Selonija” Sidnejā un Melburnā novembrī rīkoja 117.gadu dibināšanas atceres komeršus. Tieši novembrī apritēja simtā gadskārta, kopš “Selonija” tikusi oficiāli atzīta. Šīs ir divas lielākās sēļu (seloņu) kopas ārzemēs. Un abas veltīja savas svinības Dzimtenei Latvijai, konkrētāk — Sēlijai. Austrālijā tika atgādināts: “Mēs vēlamies uzsvērt savas vēsturiskās saistības ar šo seno sēļu novadu.”

Šie atceres pasākumi, pārrunas par sadarbību ar Sēlijas asociāciju un tās darbības paplašināšanu arī ārpus Latvijas nenoliedzami sekmēs tās turpmāko darbību (asociācijas prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš). Taču par to jau ir rakstīts “Latvijas Vēstnesī” (Nr.300/301, 19.11.1997.; Nr.308, 26.11.1997. un Nr.315/316, 5.12.1997.).

Šo rindu autora dalība svinībās ar priekšlasījumu par Sēliju deva iespēju gūt arī jaunu informāciju. Visus ceļa un uzturēšanās izdevumus apmaksāja korporācijas “Selonija” Sidnejas un Melburnas kopas. Savukārt Saivu ģimene Sidnejā sedza izdevumus par latviešu zinātnieku, mākslinieku, mūziķu un sabiedrisko darbinieku arhīvu apzināšanu un daļēju to pārvešanu uz Latviju. Tas sekmēs pētījumu paplašināšanu par latviešu trimdas devumu zinātnes un kultūras vēsturē. Austrālijā tas patiešām ir nozīmīgs. Iepriecināja arī iespēja uzzināt par vairāku latviešu jaunās paaudzes zinātnieku augsto novērtējumu Austrālijā.

Šīs ir pirmās atskalas pēc atgriešanās Rīgā, Latvijā, Dzimtenē. Uz tikšanos, sarunām, domām tur un te — arī turpmāk!

Dr. Sigizmunds Timšāns,

“Latvijas Vēstneša” informācijas redaktors, pēc Sidnejas un Melburnas

s