PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas: “Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla”

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10., nr.285; 31.10., nr.286; 4.10., nr. 287/288; 12.12. nr. 324/328; 18.12. nr. 333

Ata Ķeniņa (1874 — 1961) laiks

(7.12.1931.—25.3.1933.):

Vadot divas ministrijas

20. un 30. gados viņš paralēli advokāta darbam bija Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētājs (1922.—1937.) un mēnešraksta “Ārpusskolas Izglītība” redaktors (1925.—1930.). 1932.gadā kultūras un izglītības darba entuziasts nodibināja K.Barona Tautas augstskolu.

Vienlaikus vadīdams divas ministrijas, Ķeniņš arī galveno vērību veltīja izglītības resoram. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka viņš, būdams tieslietu ministrs, nepublicēja nevienu rakstu par tiesību jautājumiem, toties bieži izteica presē savas domas par dažādām izglītības, kā arī epizodiski par politiskām problēmām. Interesi izraisa, piemēram, Ķeniņa raksts “4.Saeimai sanākot”, kuru 1931.gada 30.oktobrī publicēja Demokrātiskā centra partijas nedēļraksts “Centra Balss” (1929.gadā Ķeniņš bija šā izdevuma redkolēģijas loceklis). Pēc raksta autora domām, Augstajam namam vajadzēja risināt šādus galvenos uzdevumus:

— godīgi, korekti sadarboties Saeimā šķirām un partijām tautas un valsts labā;

— darīt visu iespējamo, lai sagādātu darbu un maizi visiem, kas grib strādāt;

— uzturēt tikai tādas kultūras iestādes, kuras ir nepieciešamas nācijai;

— neiestāties par lozungu “Latviju tikai latviešiem!”, bet veidot noteikti latvisku Latviju;

— nodrošināt latviešiem un latviešu kultūrai Latvijā vajadzīgo aizsardzību un cieņu;

— attīstīt sadarbību ar latviski orientētām lojālām minoritātēm.

Taču likumdošanā, protams, Ķeniņš savu roku pielika. Viņa laikā Saeima pieņēma divus nozīmīgus saimnieciskus likumus — 1931. gada 29.decembrī likumu par cukura monopolu un 1932.gada 13.decembrī — likumu par zvejniecības veicināšanas fondu. Pirmajā bija noteikts, ka “cukuru un cukura ražošanas blakus produktus no ārzemēm ievest, no vietējām cukurbietēm ražoto cukuru uzpirkt, kā arī ievesto un uzpirkto cukuru var pārdot vienīgi valsts Finanču ministrijas personā”. Otrais likums paredzēja, ka fonda līdzekļi “sastādās no iemaksām 5% apmērā no vērtības, ko iemaksā siļķu ievedēji, siļķes nomuitojot vai ievedot, kā arī no valsts budžetā uzņemamām gadskārtējām summām”.

Arī Ministru kabinets, Ķeniņam esot valdības loceklim, Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdeva vairākus svarīgus noteikumus. Vispirms tie bija noteikumi par valsts valodu, kurus valdība apstiprināja 1932.gada 18.februārī. To 1.pants skanēja: “ Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda.” 2.pantā bija noteikts, “ka valsts valodas lietošana obligātoriska armijā, flotē un visās pārējās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī atsevišķu pilsoņu un juridisko personu satiksmē ar tām”. 4.pants pieļāva , ka “sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā, mācības un audzināšanas iestādēs, pastāvošo likuma robežās, var brīvi lietot jebkuru valodu”.

Lai varētu intensīvāk organizēt kareivju apmācības karaspēka daļās, Ministru kabinets nolēma atbrīvot Kara ministriju no ieslodzīto pavadīšanas un cietumu ārējās apsardzības, atvietojot karavīrus ar cietumu uzraugiem. 1932. gada 15.februārī 81.panta kārtībā tika apstiprināti “Noteikumi par ieslodzījuma vietu apsardzību un apcietināto pavadi.” Pēc šiem noteikumiem, cietumu apsardzība un ieslodzīto nosūtīšana pilsētās no cietuma uz tiesu un citām valsts iestādēm, tika nodota cietumu priekšnieku pārziņā, bet ieslodzīto pārvadāšana no viena cietuma uz otru nodota cietumu departamenta tiešajā pārziņā, kādam nolūkam pie departamenta nodibināma sevišķa pavadkomanda, kuras priekšnieks kārto ieslodzīto pārsūtīšanas jautājumus.

Ulmaņa autoritārā režīma laikā Ķeniņš strādāja advokatūrā un rakstniecībā. Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā viņš mēģināja organizēt alternatīvu sarakstu t.s. Tautas Saeimas vēlēšanās taču neveiksmīgi. Šāda uzdrošināšanās kalpoja par iemeslu viņa deportācijai 1941.gadā uz Akmoļinskas apgabalu Kazahijā. Tur latviešu intelektuālis strādāja par skolotāju. 1944.gadā viņš atgriezās dzimtenē. 1951.gadā sirmajam 77 gadu vecajam Rīgas Pedagoģiskā institūta profesoram atkal vajadzēja mērot ceļu uz Kazahiju, šoreiz uz Kokčetavas apgabalu, un uz četriem gadiem. Un atkal Ķeniņš kļuva skolotājs, pasniedzot angļu valodu.

1961.gada 9.martā Atis Ķeniņš šķīrās no dzīves, lai dotos uz Meža kapiem... Mūžībā bija aizgājis valstsvīrs un sabiedrisks darbinieks, rakstnieks un pedagogs. Mūžībā bija aizgājis latvju tautas patriots.

Antona Ozola (1878 — 1956) laiks

(25.3.1933. — 19.3.1934.):

Piebaldzēns tieslietu ministra krēslā

Piebalga ir devusi latviešu tautai daudz slavenu vīru — brāļus Kaudzītes un Emīlu Dārziņu, Kārli Miesnieku un Antonu Austriņu. Un vēl un vēl. Viņu skaitā ir Antons Ozols.

Dzimis 1878.gada 25.jūlijā Veļķu pagastā lauksaimnieku ģimenē, beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu un Irlavas skolotāju semināru, nostrādājis vairākus gadus par pedagogu Liepājā, jaunais censonis devās uz Maskavu, kur turienes universitātē 1915.gadā saņēma akadēmiski izglītota jurista diplomu. Sekoja kara jurista darbs līdz demobilizācijai 1917.gadā. Latviešu tiesībnieks sāka strādāt par miertiesnesi Krievijas pilsētā Ļipeckā, kur viņu ievēlēja arī pilsētas valdē, bet vēlāk pat uzticēja pilsētas galvas pienākumus.

Taču, būdams īstens savas tautas patriots, Ozols nevarēja palikt svešajā zemē. 1919.gadā, atgriezies dzimtenē, viņš iestājās darbā Rīgas apgabaltiesas prokuratūrā. Taču tuvāka bija advokatūra. Kādu laiku nācās nostrādāt arī par Kara ministrijas juriskonsultu. Acīmredzot arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc zemsavieša Hugo Celmiņa 1928.gada 1.decembrī sastādītajā valdībā Ozolam uzticēja kara ministra pienākumus. Šajā postenī viņš atradās līdz 1931.gada 26.martam.

Par tieslietu ministru Ozols nostrādāja nepilnu gadu. Taču arī šajā neilgajā laikā tika padarīts daudz. Pats galvenais — Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1933.gada 24.aprīlī pieņēma jaunu Sodu likumu. To parakstīja Ministru prezidents Ā.Bļodnieks un A.Ozols. Ar 1933.gada 16.jūnija likumu Saeima noteica tā spēkā stāšanās termiņu — tā paša gada 1.augustu.

1933.gada 11.jūlijā Ozola vadībā notika jaunajam aktam veltīta plaša juristu apspriede, kurā likuma autori, atbildot uz kolēģu jautājumiem, aizstāvēja 24.aprīļa kodeksa principus.

1.augustā sakarā ar Sodu likuma stāšanos spēkā Senāta sēžu zālē notika svinīgs akts, kurā piedalījās vairāki valdības locekļi un daudz juristu. Aktu atklāja tieslietu ministrs, nolasot Valsts prezidents A.Kvieša reskriptu un uzrunājot klātesošos. Jaunā likuma pirmo eksemplāru viņš pasniedza Senāta kriminālkasācijas departamenta priekšsēdētājam A.Gubenim kā augstākajam likuma izpildītājam.

Reizē ar Sodu likuma projektu Tieslietu ministrija iesniedza valdībai arī disciplinārlikuma projektu civilresora ierēdņiem. Šo dokumentu, kas cieši saistīts ar Sodu likumu, pieņēma vienā laikā ar Sodu likumu, un tas stājās spēkā arī 1933.gada 1.augustā.

Sodu likums bija samērā apjomīgs dokuments. Tas sastāvēja no 40 nodaļām, pirmās desmit no kurām saucās: Noziedzīgi nodarījumi un sodi vispār. Dumpis. Noziedzīgi nodarījumi pret Valsts prezidentu. Saeimas darbības traucēšana. Saeimas un pašvaldības iestāžu vēlēšanu un tautas nobalsošanas brīvības un pareizības traucēšana. Valsts nodevība. Noziedzīgi nodarījumi pret valsts mieru. Noziedzīgi nodarījumi pret ārvalstīm. Noziedzīgi nodarījumi valsts, valsts autonomo uzņēmumu un pašvaldības dienestā. Nepaklausības un necienības izrādīšana likumīgai varai.

Šķiet, ka arī pēc 64 gadiem būtu interesanti izlasīt, piemēram, 2. nodaļu “Dumpis”.

69. Kas lietojis varas darbus ar nolūku:

1) grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu;

2) gāzt Valsts prezidentu, Saeimu vai Ministru kabinetu vai atņemt viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirtās funkcijas;

3) atraut no Latvijas kādu viņas teritorijas daļu, sodāms: ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku.

70. Kas sagatavojies izdarīt 69.pantā paredzētu smagu noziegumu, sodāms: ar spaidu darbiem uz laiku ne ilgāku par desmit gadiem vai ar pārmācības namu.

71. Kas piedalījies apvienībā, kura sastādījusies 69.pantā paredzēta smaga nozieguma izdarīšanai, sodāms: ar spaidu darbiem uz laiku ne ilgāku par astoņiem gadiem vai ar pārmācības namu.

Runājot par citētajiem pantiem, nevar neatzīmēt, ka tie būtu piemēroti Ulmanim un Co, ja viņu organizētais antikonstitucionālais 1934.gada 15.maija pučs būtu cietis neveiksmi. Spēlēs, kur likmes bija ļoti augstas, Ulmanis vinnēja, bet Rubiks zaudēja...

Autoritārā režīma laikā Ozols turpināja advokāta darbu, bet 1944.gadā devās trimdā. Viņš šķīrās no dzīves 1956.gada 3.septembrī Hempstedā (ASV).

Hermaņa Apsīša (1893–1942) laiks

(18.05.1934.–19.06.1940.):

Brīvvalsts pēdējais tieslietu ministrs

Apsītis kļuva par valdības locekli pēc 1934. gada 15. maija antidemokrātiskā apvērsuma ne tikai tāpēc, ka viņš bija uzticīgs ulmanietis, bet arī tāpēc, ka viņš bija pieredzējis profesionālis ar pietiekami bagātu dzīves un darba pieredzi. Jurista darbā sekmīgi aizvadītie vairāk nekā desmit gadi garantēja panākumus arī ministra postenī.

1893. gada 19. novembrī Naukšēnos dzimušais lauksaimnieka dēls piedalījās brīvības cīņās Ziemeļvidzemē, bija 6. Rīgas kājnieku pulka adjutants, pēc tam kara tiesas pārvaldes darbinieks un kara prokurors. Kapteiņa pakāpē demobilizējies, Apsītis 1925. gadā beidza studijas LU, saņemot jurista diplomu. Strādājot par Rīgas apgabaltiesas prokuroru, bet kopš 1933. gada oktobra par Tiesu palātas prokuroru, viņš visus spēkus atdeva tiesiskas Latvijas veidošanai. Ja vajadzēja, Apsītis izmantoja arī tādu spēcīgu ieroci kā prese. Tikai daži piemēri.

Būdams vēl pavisam zaļš tiesībnieks, viņš 1925. gada 8. oktobrī publicēja lielajā dienas avīzē “Rīgas Ziņas” kritisku rakstu “Likums par dažādu noziedzīgu nodarījumu pastiprinātu apkarošanu”. Tajā Apsītis vērsās pret Saeimas 1923. gada 19. jūlija likumu, kas deva tiesības iekšlietu ministram saziņā ar tieslietu ministru izņemt no vispārējās tiesu kompetences un nodot iztiesāšanai karatiesām pēc karalaika likumiem atsevišķas lietas par smagiem noziegumiem. Viņš atzīmēja, ka šis likums, kas tika pieņemts “pagaidām”, ir spēkā joprojām. Turklāt to piemēro nekonsekventi. Vieniem slepkavām karatiesas piespriež nāvessodu, citiem apgabaltiesas dažus gadus ieslodzījuma. Pēc publikācijas autora domām, tā kā Latvijā nekādi ārkārtēji noziegumi vairs nav novērojami, 19. jūlija likums ir jāatceļ. Pavisam mūsdienīgi skanēja raksta nobeigums: “Ar 19. jūlija likuma atcelšanu no skatuves mūsu valstī noietu arī nāvessodi. Mēs tuvotos civilizētām tautām, kuras nāvessoda vajadzību normālos apstākļos neatzīst, un mēs kļūtu pret noziedzniekiem humānāki.”

Kritiski ievirzīts bija arī Apsīša raksts “Par prokuratūras stāvokli”, kuru publicēja prominentais žurnāls “Jurists” (1930, Nr. 5, 133.–137. lpp.). Atzīmējis, ka Satversmes 84. pants paredz — “tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami,” publikācijas autors norādīja, ka par prokuratūras neatkarības nostiprināšanu Satversme gan nerūpējas. Latvijas likumdošanā par prokuratūras iekārtu un stāvokli nav nācis klāt nekas jauns. Palicis spēkā viss tas, kas bija spēkā monarhistiskajā Krievijā. Prokuratūras uzbūvē ieturēts subordinācijas princips — zemākais atrodas tiešā atkarībā no augstākā. Iecelšanas, pārcelšanas un pa daļai arī atvaļināšana no amata ir atkarīga no ģenerālprokurora. Arī politiskās partijas ietekmē prokuratūras darbu. Apsītis uzskatīja, ka prokurorus vajadzētu vai nu apstiprināt Saeimai, padarot viņus neatceļamus, vai Valsts prezidentam jebšu Senāta kopsapulcei. Viņš savu rakstu beidza ar viediem vārdiem: “Prokuratūras institūts, kādu mūsu valsts pārņēma no Krievijas, jāizveido pēc tagadējiem apstākļiem un jāpieskaņo Latvijas likumiem.”

Savas ministrijas programmu Apsītis izklāstīja 1934. gada 13. jūlija radiorunā ar skaļu un diezgan pretenciozu nosaukumu “Arī tiesās latvietim jābūt zemes kungam!”. Tas skanēja arī divdomīgi, lai neteiktu vairāk, jo tiesā visām tautām vajadzēja būt vienlīdzīgām. Taču Apsītis šajā ziņā nebija vienpatnis — tā jeb līdzīgi runāja un rakstīja vai visi jaunā režīma atbalstītāji. Un tāpat kā tie viņš vispirms nopēla parlamentārās Latvijas laiku. Ne katrreiz tad amatus tiesās un prokuratūrā esot varējuši ieņemt labākie un noderīgākie cilvēki, bet gan tie, kurus atbalstījusi kāda politiska partija vai grupa jeb par kuru varējusi vienoties koalīcija. Neatkarīgus tiesnešus esot gribēts padarīt par atkarīgiem. Stipri liels ir bijis cittautiešu īpatsvars tiesību iestādēs, piemēram, Rīgas apgabaltiesas locekļu vidū ap 33–35%, prokuratūrā — gandrīz 50%.

Jaunais ministrs solīja turpmāk komplektēt tiesnešus un prokurorus tikai atkarībā no izglītības, vecuma, darbaspējām un krietnuma. Priekšroka tiks dota tiem, kuriem ir nopelni brīvības cīņās. Apsītis deklarēja: “Nacionālā cieņa prasa, ka arī tiesās latvietim jābūt zemes kungam.” Viņš solīja, ka tiesas centīsies paātrināt lietu izskatīšanu, īpaši civillietās. Samazinās instanču skaitu sīku, nesvarīgu lietu izskatīšanā (lai Senātā nenonāktu nenozīmīgas lietas).

Ministrs atgādināja radioklausītājiem, ka 1934. gada 7. jūnijā pieņemts likums par likumu izsludināšanas kārtību, Valsts prezidentam (šajā laikā vēl Alberts Kviesis) izsludināšanai paliek likumi, kuri saistīti ar viņa amata funkcijām (karaklausības, karadienesta likumi, amnestijas likumi, līgumi ar ārvalstīm u.c.) un tādi, kuri neprasa steigu to publicēšanā. Kur nepieciešams rīkoties strauji, likumus publicēs Ministru prezidents. Visi likumdošanas akti sauksies likumi, noteikumu vairs nebūs. Apsītis dižmanīgi paziņoja: “Autoritārā valdība neizdod otrās šķiras likumdošanas aktus, bet visi likumi ir vienvērtīgi, neatkarīgi no publicēšanas kārtības.”

Apsītis informēja Latvijas sabiedrību, ka Tieslietu ministrija iesniegs Ministru kabinetam (MK) likumprojektu par tiesnešu maksimālo vecumu: senatoriem 70 gadi, apgabaltiesu locekļiem — 65 gadi, pārējiem — 60 gadi. Nodibinās goda tiesnešu institūtu. Izdarīs pārgrozījumus un papildinājumus kriminālprocesa likumos, lai saīsinātu un vienkāršotu izmeklēšanu mazāk svarīgās lietās.

1934. gada 1. janvārī Latvijā bija 208 zvērināti advokāti un 207 viņu palīgi, kā arī ap 100 privātadvokātu. Pēc ministra ieskata, pārāk daudz šīs profesijas pārstāvju strādāja Rīgā, kā arī pārāk daudz — ap 52% — viņu vidū bija sveštautieši, galvenokārt vācieši un ebreji. Šādu stāvokli vajadzēja labot, panākot advokātu aizplūšanu uz provinces pilsētām un kaut cik ierobežojot cittautiešu ieplūšanu advokatūrā.

Visbeidzot Apsītis vēstīja, ka nodibināta īpaša komisija jauna civilkodeksa izstrādāšanai, lai radītu “vienu visām iedzīvotāju šķirām un grupām kopēju civilkodeksu”. Komisija sāka darbu ar ģimenes tiesībām. Tad stājās pie mantošanas tiesību projekta.

Jauna Civillikuma izstrādāšana un pieņemšana bija pats lielākais Apsīša un viņa vadītā resora nopelns autoritārās iekārtas laikā. Īpaši vēl tāpēc, ka darbs pie šā akta bija sācies jau 1920.(!) gadā. Vairākkārt bija mainījušās komisijas un speciālisti, bet darbs kā nevirzījās, tā nevirzījās uz priekšu.

Līdz 1937. gadam Latvijā nebija vienota civillikuma, bet divas atšķirīgas civillikumu sistēmas. Vidzemē un Kurzemē galvenais avots bija “Vietējo civillikumu kopojuma” III daļa, kas Baltijas guberņās stājās spēkā 1864. gadā un turpināja funkcionēt Latvijā arī pēc neatkarības pasludināšanas. To gan papildināja un grozīja vairāki vēlākie civiltiesību likumdošanas akti, kā likums par laulību, likums par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, likums par telpu īri u.c.

Latgalē turpretim bija spēkā “Krievijas likumu kopojuma” X sējuma 1. daļa, kas tapa 1832. gadā. Līdz pēdējam izdevumam 1914. gadā tajā tika izdarīti vairāki grozījumi.

Tieslietu ministra A. Ozola 1933. gada 29. aprīlī izveidotā komisija nodarbojās ar minēto likumu labošanu un pārstrādāšanu. Apsītis 1935. gadā atzina par pareizāku ķerties pie jauna, patstāvīga Latvijas civillikuma izstrādāšanas. Pēc šā lēmuma, kas deva komisijai noteiktu mērķi un uzdevumu, tās darbs virzījās strauji uz priekšu un 1936. gada vasarā tika pabeigts. Pēc sava apjoma tas bija lielākais darbs Latvijas likumdošanā: jaunajam Civillikumam bija 2400 pantu.

Pirms likumprojekta apspriešanas Ministru kabinetā Apsītis, to izskatījis, uzskatīja par nepieciešamu izdarīt atsevišķus grozījumus, īpaši redakcijas un terminoloģijas ziņā. Šo darbu viņš uzticēja prof. A. Būmanim.

1937. gada 28. janvārī valdība pieņēma Civillikumu, nosakot tā spēkā stāšanās laiku 1938. gada 1. janvārī, 1938. gada 7. janvārī LU aulā notika svinīgs likuma spēkā stāšanās akts. Tajā vispirms runāja Valsts un Ministru Prezidents K. Ulmanis. Viņa vērtējumā “jaunais Civillikums ir vēsturisks nacionāls darbs, kura avoti ir tautas dvēselē un kura piepildījumu deva tie, kas prata atrast izteiksmi tautas tiesisko centienu un morāliskas attīstības noteiktiem jēdzieniem”. Runātājs uzsvēra, ka šis likums būs spēkā “visai Latvijas valstij un līdz ar to tas ir ārkārtīgi svarīgs akts, kas nojauc pēdējo šķērsli starp Latgali un pārējo Latviju, kas saplūst tagad arī vienā tiesību vienībā pēc tam, kad teritoriāli, nacionāli, saimnieciski un garīgi tās jau sen bija apvienotas un vienotas”.

H. Apsītis savā runā atzīmēja, ka vadošā doma likuma autoriem bija — “ņemt vērā tikai latviešu dzīvi, apstākļus un vajadzības”. Ja šos vārdus varēja uzskatīt par sava veida mesliem tā laika gaisotnei, “aizmirstot”, ka Civillikums bija visu Latvijas iedzīvotāju likums, tad īsts servilisma paraugs bija runātāja tirāde par Ulmaņa lomu šā akta izstrādāšanā. Apsītis teica: “Jūs (Ulmanis — R.T. ) stāvējāt pie Civillikuma šūpuļa; Jūs radījāt apstākļus un laikmetu, kurā šāds likumdošanas akts varēja rasties. Jūs sekojāt, interesējāties un ņēmāt dzīvu dalību likuma atsevišķu institūtu un nodaļu izstrādāšanā un slīpēšanā; tāpēc mēs esam uzdrošinājušies ieskaitīt Jūs civillikuma veidošanas līdzstrādniekos un līdzautoru skaitā.”

Punktu uz “i” uzlika ministra nākošie vārdi: “Viss tas mūs ir pamudinājis un devis pagaidām nerakstītu tiesību saukt jauno Civillikumu jūsu vārdā, saukt to par Prezidenta Ulmaņa Civillikumu. Mēs esam sākuši to darīt un gribam vienmēr to darīt.” Autoritārajā Latvijā to patiešām darīja, turklāt ne tikai Apsītis. Pietiekami sacīt, ka runas un senatora O. Ozoliņa referāts “Civillikuma organizējošā un audzinošā nozīme” nule aplūkotajā svinīgajā aktā tika izdoti īpašā grāmatā “Prezidenta Ulmaņa Civillikums”.

Pazīstamais tiesībnieks un vēsturnieks Ādolfs Šilde 1976. gadā Stokholmā izdotajā grāmatā “Latvijas vēsture. 1914–1960” dod Civillikumam šādu vērtējumu (621.–622. lpp.): “Svarīgākās pārmaiņas [likums] izdarīja ģimenes un mantojuma tiesībās. Ģimenē sievu tiesību ziņā nostādīja līdzās vīram. Lietu tiesībās svarīgākais jauninājums bija viduslaikos radītā dalītā īpašuma atmešana. Saistību tiesībās normēja Latvijas apstākļiem piemērotā veidā graudniecības u.c. līgumus. Ieguvums bija arī tas, ka pretstatā Bunges Vietējo civiltiesību kopojumam (bija spēkā Vidzemē un Kurzemē. — R.T. ) Latvijas 1937. g. Civillikums nebija agrāko tiesību avotu kompilācija, bet gluži jauns likums. Kļūdams par tiesību avotu, tas ļāva atraisīties no agrāko Latvijas civillikumu tiesu prakses un teorijas, kad mēģināja interpretēt vai komentēt kādu normu vecā izpratnē. Tiesai bija kopš šī brīža jāiztulko Latvijas Civillikums saskaņā ar Latvijas tiesību garu (..) Jaunajam likumam bija svarīga nozīme arī latviešu likumu valodas un tiesību terminoloģijas izveidošanā.”

Ar Civillikuma pieņemšanu Tieslietu ministrijas juristu civilistu darbs tomēr vēl nebeidzās. Jaunā likuma normas bija cieši saistītas ar civilprocesa un notariāta nolikuma normām, tāpēc, grozot civillikuma normas, bija dabiski jāgroza arī pēdējo divu likumu normas. Bez tam notariāta nolikumu funkcionēšanas ziņā bija tāds pats duālisms kā ar bijušo civillikumu, proti, Latgalē un pārējā Latvijas daļā bija dažādas normas, kuras vajadzēja apvienot vienā, visai valstij kopējā likumā. Pārgrozījumus civilprocesa nolikumā MK pieņēma 1937. gada 17. decembrī, nosakot tiem spēkā stāšanās laiku 1937. gada 14. decembrī.