Uz gadu sliekšņa — vērtējumos un pārdomās:

Latvijas diplomāts Aivars Baumanis — sarunā ar “Latvijas Vēstnesi”

23. decembrī, Ziemassvētku priekšvakarā, savu 60 gadu jubileju atzīmē Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Aivars Baumanis. Pavisam nesen viņš saskaņā ar Latvijas Ārlietu ministrijas īstenoto diplomātu rotācijas kārtību atgriezās no Ņujorkas, kur bija vadījis mūsu valsts misiju Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Vakar, 22.decembra pusdienlaikā, pašā jubilejas dienas priekšvakarā, pieņemot arī “Latvijas Vēstneša” apsveikumus, Aivars Baumanis plašākā sarunā ar “LV” ārpolitikas redaktoru un savu kādreizējo kolēģi žurnālista darbā atskatījās uz savas dzīves 60 gadiem un Latvijas dzīves procesiem. Aivars Baumanis pieder pie paaudzes, kas piedzīvojusi visas mūsu zemes jaunākās vēstures kolīzijas. Taču saruna sākās ar viņa profesionālās darbības pēdējo, viņam un mūsu valstij svarīgo posmu Apvienoto Nāciju Organizācijā Ņujorkā.

— Vispirms precizēsim — cik ilgi tu veici vēstnieka misiju Ņujorkā?

— Bez viena mēneša sešus gadus.

— Tu Ņujorkā visu sāki no nulles. Loģiski būtu tagad pārlūkot tavu sešu gadu veikumu pasaules ietekmīgākajā starptautiskajā organizācijā. Domāju, ka šis dzīves posms ir arī skaists vainagojums tavam līdzšinējam veikumam.

— Zini, man ļoti negribētos, lai tagad tiktu uzskaitīts tikai pozitīvais, kas izdarīts, kā tādā kapa runā.

— Tādā gadījumā sāksim no otras puses: vai ir arī kas tāds, ko tev šajos sešos Ņujorkas gados neizdevās īstenot?

— Laba ideja. Jā, ir tāda lieta. Taču tā gan arī nav izdarāma Apvienoto Nāciju Organizācijā. Proti, nav joprojām pieņemta ANO rezolūcija par Latvijas okupāciju. Dažkārt man pārmet, ka vajadzēja 365 reizes gadā atkārtot, ka Latvija ir bijusi okupēta, un gan jau tad arī būtu bijis kāds rezultāts. Kad aizbraucu uz Ņujorku, biju cerību spārnots, ka šo jautājumu izdosies izkustināt. Es izstaigāju visu šo grandiozo organizāciju un izrunājos ar visdažādāko struktūru vadītājiem, piemēram, ar Politiskā departamenta direktoru. Kad es aizbraucu, šī departamenta direktors bija Krievijas pārstāvis Petrovskis.

— Kādreizējais PSRS ārlietu ministra vietnieks, kuru daudzi latvieši atceras no Čatokvas konferences 1986. gada rudenī Jūrmalā, kur šis kungs aktīvi oponēja amerikāņu viedoklim par Latvijas okupētas zemes statusu.

— Jā, tas pats. Protams, nebija lielas jēgas iet pie viņa runāt par šo jautājumu, taču es tomēr runāju arī ar viņu. Viņš teica: “Jā, jā! Bet mēs nevaram šo jautājumu Apvienoto Nāciju Organizācijā izvirzīt, jo ANO nenodarbojas ar pagātnes faktu konstatāciju.” Es viņam īsti neticēju, un tad, kad Petrovskis aizbrauca uz Ženēvu un viņa vietā nāca Mereks Goldings no Lielbritānijas, es, protams, atkārtoju savu vizīti. Un saņēmu līdzīgu atbildi.

Tad es izstudēju visu ANO dokumentāciju un patstāvīgi nonācu pie secinājuma, ka tiešām ANO nenodarbojas ar šādu vēsturisku faktu konstatāciju. Vienīgais gadījums, kur es varu saskatīt kaut kādas paralēles, ir fakts, ka 70. gados ANO atzina, ka cionisms “ir rasisms”. Bet 1991. gada decembrī ANO pieņēma pretēju rezolūciju — ka cionisms “nav rasisms”. Tas ir vienīgais tāds aiz matiem pievilktais piemērs, ko varētu izmantot. Es ļoti daudz runāju ar šo Goldinga kungu. Daudz runāju ar Juridiskā departamenta cilvēkiem. Viņi man ieteica vienu veidu, kā mēs varētu rīkoties, respektīvi, visiem Baltijas valstu parlamentiem ir jāpieņem šāds aicinājums citu valstu parlamentiem — pievienoties tādai deklarācijai un atbalstīt to. Un, ja mēs saņemam kādu n skaita valstu parlamentu atbalstu, tad mēs varam iet tālāk, tad mēs varam šo jautājumu ierosināt Hāgas Starptautiskajā tiesā, kas arī faktiski ir ANO struktūrvienība, un mēģināt to risināt tur. Bet, kā mēs zinām, igauņi pirmie pieņēma šādu deklarāciju. Latvija bija otrā, bet Lietuva to joprojām nav izdarījusi. Taču visās ANO struktūrās, kur par šo jautājumu runāju, es saņēmu nepārprotamu atbildi: jums tas ir jādara visām trim Baltijas valstīm kopīgi. Pat varbūt piesaistot arī Moldāviju, jo Moldāvijā 1940. gadā PSRS īstenoja līdzīgu scenāriju.

Labi, atliksim Moldāviju. Taču arī Baltijas valstis šo jautājumu nav risinājušas kopīgi. Lietuva vēl joprojām nav pieņēmusi šādu deklarāciju, un Latvija to izdarīja ļoti vēlu. Kaut gan to varbūt vajadzēja risināt Baltijas asamblejā. Šādu rezolūciju varēja pieņemt Baltijas asambleja. Diemžēl Baltijas valstīs kopumā neviens par šo jautājumu tā īpaši neinteresējas. Kaut gan es tiku daudzkārt rakstījis savus apsvērumus, daudz runāju par to presē. Tā tas ir palicis. Ja man ko šobrīd pārmet, tad lūdzu — tagad Latvijai ANO Ņujorkā ir jauns vēstnieks, redzams TB/LNNK pārstāvis (Jānis Priedkalns — J. Ū. ), lai viņš mēģina! Es viņam tiešām no sirds novēlu kaut ko panākt. Bet es ļoti baidos un esmu pat pārliecināts, ka scenārijs būs tieši tāds pats. ANO nav īstā vieta, kur to darīt. Un šis nav tas veids, kā to darīt. Starp citu, nedz Igaunijas, nedz Latvijas parlaments nav ierakstījis savās deklarācijās aicinājumu citu valstu parlamentiem atbalstīt tās.

Taču mana visciešākā pārliecība ir tāda: pienāks laiks, kad Krievija atvainosies mums — kā PSRS mantiniece. Diemžēl Krievijas sabiedrība vēl nav tam nobriedusi, precīzāk — Krievijas sabiedriskā doma. Bet viņi mums noteikti kādreiz atvainosies, tāpat kā Krievija atvainojās Polijai par Katiņu, Ungārijai par 1956. gadu.

— Krievija ir atvainojusies arī Čehijai un Slovākijai par 1968. gadu.

— Jā. Principā šī kustība no Krievijas puses ir sākusies. Tomēr tā vēl ir ļoti lēna. Taču manā izpratnē un pārliecībā tāds brīdis pienāks. Vai šis brīdis pienāks ātrāk vai vēlāk, tas ir atkarīgs arī no mūsu attiecībām ar Krieviju.

— Šāds solis ļoti nāktu par labu arī pašai Krievijai, jo paaugstinātu tās starptautisko prestižu.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnaēs

— sarunā ar “Latvijas Vēstnesi”

— Kā jūs vērtētu aizvadāmo — 1997. — gadu no ministra skatpunkta? Cik tas devis gandarījuma, kas varbūt sagādājis arī sarūgtinājumu?

— Šis gads bija ļoti spraigs laiks. Tas īpaši izceļas ar to, ka darbojās trīs valdības. Manuprāt, ļoti neveiksmīgs solis bija valdības demisija gada sākumā, jo šis apstāklis ievērojami samazināja mūsu reformu attīstības tempu. Otrās valdības veidošana janvāra beigās un februāra sākumā noritēja smagi, un, kamēr atjaunojām iepriekšējo darba tempu, pagāja zināms laiks.

Protams, 1997. gads ir veiksmīgs daudzās jomās. Tās reformas, kuras bija uzsāktas, — Uzņēmumu reģistra, zemesgrāmatu nodaļu darba pārkārtošanā un nostiprināšanā — ieguva straujāku attīstību. Tiesu darbā šis vezums ir smagāks, ar lielāku inerci. Kamēr to kārtīgi iekustinās, lai izdarītu būtiskas pārmaiņas, paies vēl kāds laiks. Gandarījums ir arī par to, ka ievērojami pieaugusi sabiedrības interese par tieslietām. Pieaugusi ministrijas un tiesu darba publicitāte, uzlabojusies saikne ar presi. Vai bijis kāds sarūgtinājums? Protams, ir jau, taču Ziemassvētku priekšvakarā negribētu to atcerēties un labprātāk par to nerunātu.

— Ministru kabineta sēžu zālē, kas ir arī jūsu darba vieta, ikvienam acīs krīt vārdi: “Viens likums, viena taisnība visiem.” Tomēr nav noslēpums, ka sabiedrībā valda diezgan lielas šaubas par likuma spēku, jo likuma prasības bieži vien netiek ievērotas. Kas, kam un kā būtu jādara, lai šī attieksme mainītos?

— Manuprāt, lai mūsu sabiedrībā vairotu tiesisko apziņu, nostiprinātu cieņu pret likumu, jāpaiet noteiktam laikam. Protams, nav vajadzīgi četrdesmit gadu, taču jāatzīst, ka mūsu tautai raksturīgā mentalitāte piecdesmit okupācijas gados ir pamatīgi iedragāta. Reformas procesi jebkurā gadījumā — arī Latvijā kā pārejas posma valstī — saistās ar nepārtrauktu likumu kustību, jaunu likumu izstrādāšanu, ar īpašuma formas maiņu. Kā zināms, vēl visai nesen okupētajā Latvijā bija tikai viens — valsts — īpašums, tagad privātīpašums ir kā konkurences, tirgus un tautsaimniecības attīstības galvenais virzītājs. Sabiedrisko attiecību maiņa nevar notikt bez sāpēm, nihilistisko attieksmi pret likumu nevar izskaust ar stingru roku, ar bargiem sodiem. Šo attieksmi jāsāk veidot ģimenē, skolā. Kāds pamats būs ielikts dzīves pirmajos gados, to cilvēks nesīs līdzi sev visu mūžu, vairumā gadījumu, protams, veidojoties uz labo pusi.

— Bet vai tas atkarīgs vienīgi no sabiedrības izpratnes?

— Kā jau minēju, attieksme sāk veidoties ģimenē, skolā un stingra roka nelīdzēs. Ne velti saka: ar varu mīļš nekļūsi. Turklāt cieņa pret likumu sabiedrībā pieaug, ja šis likums ir atbilstošs laikmeta garam, nav pārāk attālināts no šīs sabiedrības mentalitātes, dzīves uztveres. Ja tas ir attālināts, tad par likumu var runāt vairāk kā par deklarāciju, kā par vēlamo.

— Aptuveni pirms gada kādā no intervijām “Latvijas Vēstnesim” jūs kā vienu no ministrijas svarīgākajiem uzdevumiem minējāt jaunu likumu izstrādi, normatīvo aktu jaunrades, aktualizācijas, unifikācijas saskaņošanu ar Eiropas Savienības standartiem. Kas paveikts šajā jomā?

— Visgatavākais ir jaunā Krimināllikuma projekts, kas Saeimā jau pieņemts otrajā lasījumā, tā ka nākamā gada sākumā droši vien šo nozīmīgo likumu varēs pieņemt. Gausāk virzās Kriminālprocesa kodeksa projekta izstrāde, jo pret darba grupas veidoto variantu ir vairāki būtiski iebildumi. Pašlaik saskaņošanas komisijā un arī Noziedzības novēršanas padomē akceptētas principu korekcijas, kas tiek ierosinātas šajā likumprojektā. Nupat valsts sekretāru sanāksmē iesniegts Administratīvā procesa likuma projekts. Šajā ziņā paveikts liels darbs vairāk nekā gada garumā, un tam būs liela ietekme sabiedrības dzīvē. Domāju, ka lielāko daļu paredzēto likumu varēs pieņemt nākamajā gadā, pieskaņojot tos jaunajam budžetam. Šie likumi varētu stāties spēkā ar 1999. gada 1. janvāri.

Viens no šīgada lielākajiem sasniegumiem ir Latvijas pievienošanās četrām Eiropas konvencijām noziedzības apkarošanas jomā. Decembrī Saeima pieņēma likumu par netīrās naudas “atmazgāšanas” novēršanu. Tas gan galvenokārt ir valdības un Ģenerālprokuratūras nopelns. Tieslietu ministrija iesniegusi attiecīgu likumprojektu par pievienošanos 1990. gada starptautiskajai konvencijai par nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanas novēršanu.

Aizvadītajā laikposmā Tieslietu ministrija pildījusi trīs valdību deklarācijas, turklāt ne tikai tieslietu sadaļā minētos uzdevumus, bet arī vairākus citus deklarācijas punktus. Situāciju kopumā vērtēju kā apmierinošu. Gandarījums arī par to, ka pēdējā pusgadā Saeima gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi sākusi strādāt labāk likumdošanas jomā. Sesiju starplaikā mūsu ministrijai pirmo reizi nav bijusi nepieciešamība valdībai iesniegt priekšlikumus, lai paātrinātu kādu sagatavotā likumprojekta vai grozījumu pieņemšanu Satversmes 81. panta kārtībā. Tas ir Saeimas nopelns, arī mēs varam paļauties uz to ātrumu un kvalitāti, kādā likumi, kas vēl ir sagatavošanas procesā, varētu tikt pieņemti.

Vēl gribu atzīmēt, ka šis gads ir bijis veiksmīgs starptautiskās sadarbības laukā. Nostiprinājušās attiecības ar Ziemeļvalstu tieslietu ministrijām, izveidojusies un joprojām attīstās sadarbība ar vairākām Vācijas zemēm. Parakstīts sadarbības līgums ar Francijas Nacionālo tiesu izpildītāju palātu, kā arī parakstīts līgums ar Norvēģijas Reģistru aģentūru (NRD) par palīdzību datorizēto sistēmu veidošanā, informātikā un ekspertu apmaiņā. Katrā ziņā viens no virzieniem, kurā mums ir lielākie sasniegumi, ir šī ārējā starptautiskā sadarbība. Regulāri tiekos ar ārvalstu vēstniekiem Latvijā.

— Vai to sekmējusi arī Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamentā izveidotā Eiropas lietu nodaļa?

— Jā, nodaļa gan nodibināta, bet naudas jau nav tik daudz, lai izvērstu darbu. Nodaļā ir tikai daži darbinieki. Faktiski ministrijas darbiniekiem šis gads ir bijis ārkārtīgi smags. Es domāju tādā nozīmē, ka tas velkamais vezums bijis pārāk liels. Šķiet, šis bija Vērša