INTERVIJAS. SARUNAS

Uz gadu sliekšņa — vērtējumos un pārdomās:

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs — sarunā ar “Latvijas Vēstnesi”

gads? Kā stāsta, tas esot raksturīgs ar pamatīgu darbu. Tam, ko paveikuši ministrijas 95 darbinieki, faktiski būtu vajadzīgi vismaz 150 cilvēku, lai šī slodze būtu normāla. Labi, ka ieviesta jauna darba samaksas sistēma, ir šie vadības līgumi, tāpēc varam pieņemt un pieaicināt strādāt gudrus speciālistus. Un šogad, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nav daudz tādu, kuri aizgājuši no ministrijas uz komercstruktūrām. Un vēl mūs gandarī jaunais budžets 1998. gadam. Zinot tās iespējas, kādas bija, turklāt bezdeficīta budžeta ietvaros, domāju, nākamajā gadā šo budžetu kā salīdzinoši labāku izjutīs gan tiesas, gan reģistrācijas iestādes. Vēl, manuprāt, labs sākums ir korupcijas novēršanas virzienā. Lai gan tas prasīja darbu gada garumā, tomēr Korupcijas novēršanas padome ir izveidota un notikušas jau pirmās trīs sēdes. Iezīmētas galvenās prioritātes korupcijas novēršanā. Tik sekmīgs šis gads nav tajā ziņā, ka pietrūka laika un resursu, lai pamatīgāk pieķertos arhīvu sistēmas uzlabošanai. Neatkarīgi no tā, vai arhīvi nākotnē būs pie tieslietām, kultūras vai izglītības, tā ir svarīga joma, kurā būs pamatīgi jāstrādā.

— Cik zināms, tiek veidota darba grupa, lai izstrādātu jaunu redakciju likumam “Par tiesu varu”, bet vienlaikus pirmie nepieciešamie grozījumi likuma redakcijā paredzēti jau tuvākajos mēnešos. Kādiem vajadzētu būt šiem pirmajiem grozījumiem?

— Runājot par tiesu reformas nobeigumu, kā nozīmīgi jāmin nupat decembrī Saeimā pieņemtie un 17.decembrī izsludinātie “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Konkrēti uz tieslietām attiecas 84.pantā izdarītās dažas izmaiņas, piemēram, tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā. Šajā sakarā Tieslietu ministrija iesniegusi valdībai priekšlikumus par vienas Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas un otras — Disciplinārkolēģijas — izveidošanu līdz šim pastāvošo četru dažādu līmeņu kolēģiju vietā. Darba grupai būs ātri jāizstrādā nepieciešamie grozījumi, lai vēlāk likumā “Par tiesu varu” ietvertu arī Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma prasības un rezultātā būtu viens likums. Tajā varētu būt sadaļa gan par tiesnešu pārbaudes laiku, atbildību, gan par atalgojumu un pensijām. Ministrija ierosina pagarināt tiesneša amata pārbaudes laiku. Advokātiem šis pārbaudes laiks ir pieci gadi, tad kāpēc tiesnešiem tikai divi? Tāpēc ir vairāki varianti, kuru pieņems, to redzēsim tuvākajā laikā. ( Sīkāk par Ministru kabinetā iesniegtajiem ministrijas priekšlikumiem “Latvijas Vēstneša” 18.decembra numurā — red.)

Tiesu reforma skar arī tiesu izpildītājus. Ministrija izstrādājusi un valdībai piedāvās koncepciju tiesu izpildītāju darba pārkārtošanai. Te varētu tikt pieņemts viens no diviem variantiem: pirmais — noteiktā pārejas posmā (aptuveni trīs gadi) tiesu izpildītāji kļūst par brīvo juridisko profesiju pārstāvjiem (līdzīgi notāriem, advokātiem). Šajā institūcijā strādās cilvēki ar augstāko juridisko izglītību un no valsts budžeta nebūs jāpiešķir līdzekļi (tagad tie ir 0,5 miljoni latu gadā). Valsts nebūs atbildīga par tiesu izpildītāju kļūdām atšķirībā no tā, kā ir pašlaik, tas ir, no mūsu nodokļu maksātāju kabatas. Pieņemot šo pirmo variantu, par tiesu izpildītāju kļūdām maksās viņi paši solidāri, no sava apdrošināšanas fonda. Alternatīvais variants paredz paaugstināt tiesu izpildītāju izglītību, lai viņi līdzinātos valsts iestāžu darbiniekiem — ar atbilstošu izglītību, prasmi, atalgojumu.

Man pieņemamāks šķiet pirmais variants, un tas Eiropas valstīs kļūst arvien izplatītāks. Tāda ir tendence.

—Sakiet, lūdzu, vai ārējo sakaru jomā, pieredzes apmaiņas ziņā Tieslietu ministrijai ir saikne ar mūsu vistuvāko kaimiņvalstu — Lietuvas un Igaunijas — kolēģiem, jo tur apstākļi ir ļoti līdzīgi mūsējiem?

— Darba vizītē Igaunijā pie tieslietu ministra Paula Varula biju pirms kāda laika. Ceram nākamgad februārī uz viņa atbildes vizīti Latvijā. Šogad februārī Latvijā pieredzes apmaiņā bija ieradies Lietuvas tieslietu ministrs Vītauts Pakalnišķis, aprīlī bija mūsu atbildes vizīte. Ministriju departamentu, darbinieku līmenī sadarbība jūtama, arī informācijas apmaiņas jomā. Ko varam mācīties no kaimiņiem? Piemēram, Igaunijā cietumus Tieslietu ministrijai nodeva jau pirms pāris gadiem. Latvijā šī, tiesa gan, nepopulārā iecere jāīsteno nākamgad. Lietuvā ir savs likumdošanas institūts, taču reģistru, zemesgrāmatu lietās mēs lietuviešiem esam divas galvastiesas priekšā. Viņi šos pārkārtojumus tikai sāk. Jāatzīst, ka vecajās demokrātijas valstīs to gudrību ir vairāk, tāpēc mūsu skatieni biežāk tiek vērsti kartē pa kreisi. Te jāmin arī tas, ka sadarbojamies ar kaimiņiem gan Eiropas Padomes, gan Baltijas jūras valstu padomes institūcijās.

— Mūsu saruna notiek Ziemassvētku priekšvakarā, tāpēc pastāstiet, ar ko jums saistās Ziemassvētki, kā tos atzīmējat? Kāda bijusi visjaukākā dāvana, ko Ziemassvētku vecītis izvilcis no sava maisa?

— Ziemassvētki nāk ar skuju smaržu, gaišajām svecītēm. Ir Adventa laiks, īpašs gaidīšanas laiks. Taču jāpalūkojas arī uz aizvadīto gadu, jāizvērtē padarītais, jo man Ziemassvētki vienmēr cieši bijuši blakus Jaunajam gadam. Līdz Ziemassvētkiem ir tāds pārdomu laiks, Jaunā gada gaidīšana — lielais līksmošanas laiks. Manā ģimenē, kurā ir divi dēli un audžumeita (lielā meita dzīvo pie pirmās sievas), šie svētki ir arī bērnu svētki. Tad nu esam visi kopā. Šis laiks ir arī piedošanas laiks, arī dāvanu laiks. Man personīgi dāvanas nesaistās ar kādām lielām materiālām vērtībām. Vienlīdz patīkami ir gan dāvināt, gan saņemt dāvanas. Taču sirdij tuvāk ir tā noskaņa. Protams, ir bijušas arī negaidītas situācijas, kad pie eglītes pēkšņi jāskaita vai jāsacer dzejolītis... Vienu reizi nācās iejusties Ziemassvētku vecīša lomā, gan paša ģimenē, bet izdevies esot gluži labi. Atceros, ka bērnībā man stāstīja: tas Ziemassvētku vecītis, kuram ir tumša bārda, esot dusmīgs un nesot līdzi žagarus. Kādu reizi tāds tiešām ieradās un tad es dikti sabijos, domāju — vai tikai nedabūšu žagarus. Pēc vairākiem gadiem no mātes uzzināju, ka tā bijusi mana vecmāmiņa, kas vecīša bārdas vietā pielikusi sev parūku...

— Ko cerat no 1998.gada? Ko jaunais gads atnesīs Latvijai, mūsu tautai un jums pašam?

— Atšķirībā no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām nākamgad tās notiks vienu dienu. Ceru, ka ar pietiekami sekmīgu rezultātu. Ceru, ka tas tieslietu ministrs, kurš nāks pēc manis, spēs sekmīgi turpināt iesākto un skatīsies uz valsts attīstību nākotnē ar pietiekami plašu vērienu, ar perspektīvu. Ceru, ka Guntara Krasta vadītā valdība varēs pietiekami sekmīgi strādāt un vēlēšanu tuvošanās neveidos nestabilitāti. Diemžēl populismam ir pieaugoša nozīme, tas visjūtamāk varētu izpausties parlamentā, ārpus tā, opozīcijā pret valdību. Ceru, ka kritika būs pamatota un konstruktīva, nevis tāda, kas grauj valdības prestižu un stabilitāti. Vēl ceru, ka izdosies ievērojami paaugstināt pensijas mūsu pensionāriem. Lai kļūtu lielāks šis sociālais budžets, no kā izmaksā pensijas un pabalstus. Vēl ceru, ka tiesas uzlabos savu darbu un uz to skatīsies ar lielāku atbildību, saņemot no valsts atbilstošas garantijas. Starp citu, 34 tiesās palielināsies tehnisko darbinieku skaits, ceru, ka nedaudz lielākas būs tiesnešu algas. Cerams, ka valdības deklarācija, vismaz tās lielākā daļa, tiks izpildīta līdz nākamajam rudenim.

Manuprāt, gan Tieslietu ministrijas, gan tiesu prestižs ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, taču galvenokārt no tā, kāda ir valdības attieksme pret tieslietām. Ministru prezidenta Guntara Krasta attieksme pret iekšlietām un tieslietām ir ļoti pozitīva, ieinteresēta, ko var nosaukt par vienu no prioritārākajām. Un tas ir labs pamats, uz ko stiprināt tiesu varu, veidot cieņu pret likumu.

Gribu novēlēt, lai visiem tieslietu sistēmā strādājošajiem pietiktu spēka, veselības strādāt un, protams, lai maciņš, kurā Vecgada vakarā ieliksim kādu zivju zvīņu, nekad nebūtu tukšs.

Viss ir labs, kas šajā gadā bijis, bet tas, kas nav iepriecinājis, — lai ātrāk aizmirstas! Labāk vienmēr mācīties no citu kļūdām, nevis no savējām.

— Ministra kungs, šajās dienās, 22.decembrī, aprit divi gadi, kopš esat šajā amatā. Novēlam arī jums labu veselību, neatlaidību un panākumus, ievadot jauno gadu. Bet šobrīd vēlam priecīgus Ziemassvētkus!

Sarunā piedalījās:

Rita Belousova, Andris Sproģis,

Kārlis Grīnbergs

Latvijas diplomāts

Aivars Baumanis

— sarunā ar “Latvijas Vēstnesi”

— Neapšaubāmi! Taču te ir vēl kāds tīri juridisks jautājums, nerunājot nemaz jau par Krievijas sabiedrisko domu. Ja Krievija atzīs, ka tā bija Baltijas valstu okupācija, tad arī visi šie tūkstoši bijušās PSRS armijas pensionāru Latvijā būs oficiāli atzīti par okupantiem. Un uz viņiem tūdaļ tiks attiecināta atbilstošā Ženēvas konvencija. Tā būtu vesela juridisko seku lavīna, kas Krievijai sagādātu milzīgas problēmas. Kompensācijas utt., rastos arī smagi ekonomiskas dabas jautājumi.

— Krievijas kompensācijas Latvijai. Acīmredzot Krievijai tad vajadzētu konkrēti rūpēties par šo bijušo okupācijas armijas virsnieku atgriešanos Krievijā.

— Protams. Tā būtu juridisku, ekonomisku un sociālu jautājumu ķēdes reakcija. Šobrīd Krievija nu nekādi nav gatava to darīt.

Bet ir jau vēl trešais ceļš — “via tercia”: var jau abas valstis arī politiski vienoties, ka tālāk šos jautājumus vairs neskars. Taču mums būtu ļoti svarīgi, lai Krievija atzītu šo okupācijas faktu. Tas būtu, kā tu ļoti pareizi teici, svarīgi arī pašas Krievijas starptautiskajam prestižam.

— Ir vēl viens aspekts, kurā mūsu valsts nav vēl sasniegusi visu vēlamo. Proti, joprojām mūsu valsts maksājumi ANO būtiski pārsniedz to lielumu, kādiem tiem normāli vajadzētu būt.

— Tas ir process, kas jau ir sācies un neizbēgami beigsies mums labvēlīgi. Ar katru gadu mūsu valsts maksājumi samazinās. Šī nenormālā situācija radās tūlīt pēc PSRS sabrukuma, kad ANO tika ņemts vērā tas idiotiski zemais dolāra kurss Padomju Savienībā, kad viens dolārs formāli maksāja nenozīmīgas kapeikas. Sākumā mūsu maksājumi bija viens miljons 300 tūkstoši dolāru gadā. Tagad jau mums ir jāmaksā tikai 800 tūkstoši ASV dolāru, un 1999. gadā Latvijai būs jāmaksā 300 tūkstoši dolāru. Šeit jāsaka, ka lauvas tiesu šajā darbā ir izdarījis speciālo uzdevumu vēstnieks Uldis Bluķis, kurš ne velti saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš nesen — jau trešo reizi ar lielu balsu pārsvaru tika ievēlēts ANO Kontribūciju komitejā. Tā ir ekspertu komiteja, un Ulda ieguldījums šajā komitejā, gan risinot Latvijas maksājumus, gan vispār netaisnīgu maksājumu jautājumus, ir liels.

Šādi nereāli maksājumi ir noteikti daudzām mazām valstīm. Mēs šajā jautājumā esam vienā blokā ar daudzām mazām valstīm. ANO ir tāds neformāls mazo valstu forums, kurā piedalās arī Latvija, un šajā forumā arī tiek ļoti aktīvi cilāts maksājumu jautājums. Tas ir process. Taču, ja mēs sešos gados esam spējuši samazināt savas valsts maksājumus par pusmiljonu, tad tas acīmredzot ir panākums, jo vairāk tāpēc, ka, vadoties no šīs summas, tiek samazināti arī Latvijas maksājumi pārējās ANO organizācijās — Starptautiskajā darba organizācijā, UNESCO, Starptautiskajā veselības organizācijā un vēl citās.

— Es esmu ne reizi vien no mūsu pašu un arī no ārvalstu politiķiem un diplomātiem dzirdējis viedokli, ka Latvijas misijas loma ANO ir neproporcionāli liela mūsu valsts kvantitatīvajiem parametriem.

— Viss, kas šajos sešos gados ANO ir izdarīts, ir sasniegts ar lēnu, pacietīgu ikdienas darbu. Ar neatlaidīgu skaidrošanu. Es esmu unikālā situācijā — man tagad ir draugi, labi kolēģi vai vismaz labi paziņas 184 valstīs.

— Tas ir ANO valstu skaits bez Latvijas.

— Jā! Jo ar visu valstu vēstniekiem man ir bijušas tikšanās un garākas vai īsākas sarunas.

— Bez kādiem izņēmumiem?

— Bez izņēmumiem. Jo katrā ziņā konfrontācija vai kādas nepatikas, naida izrādīšana tikai kaitētu manam diplomāta darbam un līdz ar to mūsu valsts interesēm. Labas savstarpējās attiecības mums ir līdzējušas arī atrisināt Latvijai ļoti svarīgus jautājumus. Es tagad gribētu pieskarties cilvēktiesību jautājumam.

— Kā zināms, pērn ANO Ģenerālā asambleja nobalsoja par lēmumu izbeigt Krievijas ierosinātā jautājuma par “cilvēktiesību situāciju Latvijā un Igaunijā” izskatīšanu, līdz ar to atzīstot, ka šāda problēma reāli nepastāv.

— Jā. Un esmu pārliecināts, ka šī Latvijai svarīgā ANO lēmuma pieņemšanu zināmā mērā sekmēja arī fakts, ka man bija izveidojušās patiešām labas attiecības ar Krievijas vēstnieku Sergeju Lavrovu, kurš, protams, arī pats ļoti labi saprot, ka Latvijā jau “neēd krievu bērnus brokastīs”, kā Krievijā to mēdz iztēlot labējie un kreisie radikāļi...

— Vai fakts, ka Krievija šajā diplomātiskajā šaha spēlē “dabūja matu”, neiespaidoja negatīvi Krievijas vēstnieka attieksmi pret savu Latvijas kolēģi?

— Nē. Bez tam es tomēr nerunātu par “matu”. Mums tagad šajā jautājumā drīzāk ir pata situācija. Un mums tā ir ārkārtīgi izdevīga. Krievijai taču tagad šo jautājumu vairs nav iespējams cilāt. Protams, jebkura valsts var ierosināt uzņemt ANO darba kārtībā jebkuru jautājumu. Bet tad Krievijai būtu viss atkal jāsāk no nulles. Jāsāk “kā jauna šaha partija”. Ja jau 1996. gadā ir pieņemts šāds ANO Ģenerālās asamblejas lēmums un ja nu pēkšņi Krievija atkal ierosinātu šo jautājumu, tad tai būtu jāatbild uz ļoti nopietnu vaicājumu: kas tad gan tik būtisks ir noticis laikā pēc šī trešās komitejas lēmuma pieņemšanas. Šajā sesijā arī nebija nekādas pazīmes, ka Krievija gribētu atgriezties pie šī jautājuma. Trešajā komitejā, cik zināms, ir bijusi tikai viena Krievijas pārstāvja runa, kurā viņš, garām ejot, ir pieminējis, ka vēl joprojām neesot atrisinātas šīs “krievvalodīgo problēmas Igaunijā un Latvijā”. Bet tā ir tāda veca gramofona plate, kas čerkst un ko neviens normālās diplomātu aprindās vairs negrib klausīties. ANO tas vairs “nestrādā” un “nestrādās”.

Būtībā tas bija vienlaicīgs process: kad mēs lobējām par Latvijas ievēlēšanu ECOSOC, šis process ilga divarpus gadus. Jau tad es šajā lobēšanas gaitā trīs reizes tikos ar visiem 184 vēstniekiem. Trīs reizes! Ir pirmā stadija, kad tu `'iesēj sēklu”. Tad otrā stadija, kad tu to “aplaisti”. Un tad ir trešā stadija, kad tu jau redzi, aug vai neaug. Ir vai nav atbalss mūsu vēlmei. Tā bija jau trešā tikšanās, īsi pirms balsošanas ECOSOC. Taču paralēli mūsu vēlmei iekļūt ECOSOC bija arī šis cilvēktiesību jautājums. Man bija īpaši mūsu Ārlietu ministrijas sagatavotie materiāli, kurus es iesniedzu citu valstu vēstniekiem. Šeit es gribu vēlreiz teikt lielu paldies “Latvijas Vēstnesim”, ka jūs šo Ārlietu ministrijas dokumentu par cilvēktiesību stāvokli Latvijā publicējāt. Man bija Ņujorkā sagatavoti tā sauktie “non papers” ar īsi izklāstītu lietas būtību. Svarīgi bija radīt reālu priekšstatu par to, kas un kāda ir Latvija, kāda ir tās iekārta, sabiedrība, politika.

Man netīk jēdziens “Latvijas tēls”. Es domāju, tā vietā vajadzētu lietot “Latvijas vārds”. Vai Latvijas prestižs. Un šim vārdam vispirms vajadzēja radīt segumu. Protams, daudzās no 184 valstīm mūs jau pazina un pat labi. Taču bija arī tādi vēstnieki, kas togad, kad es tikko kā biju ieradies Ņujorkā, Baltiju jauca ar Balkānu valstīm. Mums bija arī elementāri jāpanāk šī mūsu atpazīšana. Jūs varat darīt, ko gribat, kaut skraidīt pa griestiem, bet bija jāpanāk vispirms šis atpazīšanas moments.

— Latvijas uzņemšana ECOSOC — ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomē — bijis, manuprāt, viens no līdz šim visnozīmīgākajiem mūsu valsts panākumiem Apvienoto Nāciju Organizācijā.

— Nenoliedzami! Tā ir pēc svarīguma nākamā ANO institūcija aiz Drošības padomes. Drošības padomē ir 15 valstis, ECOSOC — 54 valstis. Nākamā gada 2. maijā ECOSOC vēlēs Cilvēktiesību komisiju. Mēs esam savu kandidatūru pieteikuši Cilvēktiesību komisijai jau pirms diviem gadiem (pavisam ECOSOC ir deviņpadsmit dažādas komisijas, komitejas, reģionālās komisijas utt.). Manuprāt, mūsu valstij ir reālas izredzes tikt ievēlētai arī šajā komisijā.

— Tas būtu ļoti nozīmīgi mūsu valsts prestiža tālākai palielināšanai, īpaši vēl kontrastā ar joprojām sastopamajiem Krievijas apgalvojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas dažkārt tomēr atrod dzirdīgas ausis arī sensāciju kārajos Rietumu plašsaziņas līdzekļos.

— Izvērtējot šos sešus aizvadītos gadus, es gribētu atcerēties vēl kādu notikumu, kas izraisīja zināmu neizpratni dažās Latvijas politiskajās aprindās. Proti, 1992. gada aprīlī Latvija iestājās ANO Austrumeiropas valstu grupā. Pirms tam mēs pusotru gadu deldējām Rietumeiropas valstu grupas slieksni nemitīgi un nenorimti, bet tad mēs sapratām, ka mūs tur neuzņems. Arī mūsu draugi, Ziemeļeiropas valstu pārstāvji, mums teica: “Diemžēl mēs negribam radīt precedentu.”

Varbūt mēs tomēr būtu iekļuvuši, ja nebijis Dienvidslāvijas procesa. Bet Dienvidslāvija sadalījās daudzās neatkarīgās valstīs. Un, ja uzņemtu Latviju, tad izvirzītos jautājums, kāpēc neuzņem Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu utt. Un Rietumvalstis negribēja savu grupu palielināt tik tālu. Jo grupas ir izveidotas vienam nolūkam — lai izvirzītu valstu kandidatūras dažādām ANO struktūrām. Grupas nenodarbojas ar politiskiem jautājumiem, tas ir stingri aizliegts. Tā ir tikai reģionāli organizatoriska vienība. Tūdaļ pēc mums AEV grupā iestājās arī Lietuva. Igaunija joprojām nav nevienā valstu grupā. ANO pavisam ir divas valstis, kas nav nevienā grupā — Izraēla un Igaunija.

— Vai mūsu ziemeļu kaimiņi līdz ar to neierobežo savas darbības iespējas ANO?

— Viņi tās ļoti ierobežo.

— Līdz ar to viņiem taču nav nekādu izredžu tikt kādā no ANO struktūrām?

— Nav, Lietuva ir pieteikusi savu kandidatūru uz ANO Sieviešu sociālā stāvokļa komisiju, kā arī uz Ģenerālās asamblejas viceprezidenta posteni nākamajā sesijā un vēl dažās citās struktūrās. Redzēsim, kā viņiem veiksies.

— Taču Latvijai tas jau ir bijis, ieskaitot to, ka vēstnieks Baumanis bija iepriekšējās Ģenerālās asamblejas sesijas viceprezidents. Vai ar to varam noslēgt Latvijas pozitīvo bilanci ANO?

— Tomēr ne. Ja Latvijai tagad pēc Luksemburgas samita ir pavērts ceļš uz Eiropas Savienību, tad jāteic, ka ANO šī integrācija ir jau notikusi. Jo jau otro gadu Eiropas Savienības valstis saskaņo savas runas, savas rezolūcijas, savu politiku, rīko regulāras konsultācijas ar visām ES asociētajām valstīm. Tai skaitā, protams, arī ar Latviju. ES rīko regulāras konsultācijas ar visām asociētajām valstīm. Mums ļoti bieži notiek tikšanās vēstnieku līmenī. Vismaz reizi divos mēnešos. Nerunājot jau par to, ka ES valstis vienmēr atsūta mums savus tajā vai citā ANO darba kārtības punktā sagatavotos paziņojumus un aicina mūs iesūtīt savus priekšlikumus. Aicina mūs atbalstīt šos paziņojumus vai runas. Tā ka šī integrācija ANO sistēmā ir jau ļoti dziļa un sazarota. Un arī mums labvēlīgo ANO lēmumu jau minētajā cilvēktiesību jautājumā mēs lielā mērā panācām, pateicoties ES valstu atbalstam. Vēl pirms četriem gadiem, 48. sesijā, kad Krievija iesniedza šo rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Igaunijā un Latvijā, ES valstis teica: “Mēs ļoti atvainojamies! Mēs visu saprotam, betÉ mēs nebalsosim pret. Mēs atturēsimies. Lūdzu, atrodiet pieņemamu tekstu ar Krieviju, un mēs būsim ļoti priecīgi, nenostādiet mūs izvēles priekšā!”

Visvairāk valstis ANO baidās tikt nostādītas izvēles priekšā. Tās visādi cenšas konflikta situācijas starp atsevišķām valstīm novest līdz konsensam. Kaut arī ar sirdi un dvēseli viņi būtu kopā ar mums. Jo pirmajā vietā jau katrai valstij ir pašai savas intereses. Un nevienas valsts interesēs nav radīt konfliktu ar Krieviju. Lai arī Krievija šobrīd ir milzis uz māla kājām, tas tomēr ir milzis. Un neviena valsts negrib stāties atklātā konfliktā ar šo milzi, kuram vēl ir samērā nekontrolējami kodolieroču krājumi. Tāpēc arī ANO 48. sesijā bija šī izvairīgā nostāja. Toties 51. sesijā jau Eiropas Savienības valstīm, bet īpaši ASV — bija jau pavisam cita nostāja. Šeit mums ļoti palīdzēja tagadējā ASV valsts sekretāre Madeleina Olbraita, ar kuru arī man izveidojās ļoti labas attiecības kopējā darba laikā ANO. Viņa ieņēma absolūti nepārprotamu nostāju: “Mēs šoreiz balsosim pret, ja KF iesniegs rezolūcijuÉ” Un tas bija nepārprotams signāls Krievijas pārstāvjiem, ka nevajag riskēt, jo viņiem daudz lielāks trieciens Krievijas prestižam būtu, ja notiktu balsošana par Krievijas iesniegtu rezolūciju un tā netiktu pieņemta. Šis īsais konsenss variants, ko mēs atradām, Krieviju gan neapmierināja, bet ļāva tai vismaz saglabāt kaut kādu seju.

— Tavs vēstnieka darba pārskats nebūtu pilnīgs, ja mēs neminētu misijas izveidošanu — sākot ar telpu atrašanu un iekārtošanu un darbinieku saliedēšanu. Apmeklējot pērnvasar Latvijas misiju ANO Ņujorkā, man radās pārliecība par ļoti veiksmīgi atrastām un iekārtotām telpām, kā arī par augsti profesionālu un saliedētu komandu.

— Jā, es arī teiktu, ka tā ir laba komanda. Protams, katrs tās loceklis ir personība ar saviem uzskatiem, arī ar savu attieksmi pret citiem komandas locekļiem. Taču es mūsu darbā vadījos no viena: mēs visi šeit esam ieradušies strādāt.

Par visu vairāk es necietu jebkādas aizmuguriskas intrigas. Ja kāds centās nākt pie manis sūdzēties par kolēģiem, mana reakcija bija skaidra: “Lūdzu, nākamajā misijas rīta sanāksmē izklāsti savu sakāmo, visiem dzirdot, atklāti uz priekšu!” Mūsu darbs bija balstīts uz lielu uzticēšanos. Es nekad nekontrolēju, kur tu biji, ko tu darīji, cikos atnāci. Mans princips bija viens: mēs visi esam lieli cilvēki, un šeit nav skola, kur raksta piezīmes par nosebošanos. Galvenais kritērijs bija, kā katrs izpilda savus uzdevumus. Es pēc šī principa vadījos arī žurnālista darbā.

— Ko šie seši gadi vēstnieka darbā Ņujorkā ir devuši tev pašam kā personībai?

— Man tie ir devuši pasaules izpratni. Tā ir kolosāla pieredze. Ja mēs Latvijā mēdzam teikt, ka “pasaule mūs nesapratīs”, tad tagad es domāju, ka šis teiciens ir jāgriež otrādi: mēs bieži vien nesaprotam pasauli. Bieži vien. Nesaprotam pasaules procesus. Mēs cenšamies to mērīt ar savu mērauklu, bet šī mēraukla neder. Tā man ir neatsverama pieredze. Protams, tā nāca ar pašizglītošanos, ar neatlaidīgu mācīšanos. Taču galvenokārt ar praktisko darbu, kura rezultātā es varu teikt, ka tagad esmu diplomāts autodidakts.

— Kāds ir tavs pašreizējais statuss un ko tu darīsi tālāk?

— Šobrīd es oficiāli esmu Ārlietu ministrijas rīcībā. Tas nozīmē, ka Ārlietu ministrija var man piedāvāt darbu. Saskaņā ar likumu, ir jāpiedāvā vismaz divas vietas, lai es varētu izvēlēties. Bet tīri formāli līdz janvāra vidum es esmu atvaļinājumā. Jo pa šiem sešiem gadiem es esmu bijis atvaļinājumā tikai uz vienu divām nedēļām. Tagad es izmantoju šo atvaļinājumu. Bet avīzēs jau bija publicēta ziņa, ka Saeimas Ārlietu komisija izskatījusi vairāku vēstnieku kandidatūras, minēts arī, ka Aivars Baumanis pretendē uz vēstnieka amatu Dānijā. Šāda saruna man ir bijusi gan ar ārlietu ministru Birkava kungu, gan ar Valsts prezidentu Ulmaņa kungu, gan ar vairākiem atbildīgiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem. Acīmredzot šis priekšlikums man kļūt par vēstnieku Dānijā paliks spēkā. Bet es jau reiz “biju” vēstnieks Norvēģijā, tāpēc es to uzņemu ar zināmu piesardzību, kamēr nebūs oficālā lēmuma, tam esot jābūt janvāra vidū vai beigās. Es jau esmu sācis pa klusām mācīties dāņu valodu...

— Liekas, tas nav grūti cilvēkam, kurš pārvalda zviedru valodu.

— Jā, es jau tagad varu dāniski lasīt. Brīvi. Arī norvēģiski. Bet dāņiem ir tā izrunas problēma.

Tagad es cenšos dabūt iekšā šo “mēli”. Jau Ņujorkā nopirku kasetes. Nākamgad jau vispār, saskaņā ar rotāciju, būs “lielais vēstnieku staigāšanas laiks”.

— Unikālā Ņujorkas pieredze noderēs vēstniekam jebkurā valstī. Taču Dānija Latvijai ir īpaši svarīga valsts.

— Jā, Dānija ir ļoti svarīga vispirms ar to, ka tā ir Latvijai vislabvēlīgāk noskaņotā valsts. Dānija arī viena no pirmajām sniedza palīdzību mūsu ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Otrkārt, Dānija mums palīdz joprojām ar visdažādākajiem projektiem. Ir vairāki desmiti visdažādāko sadarbības projektu. Ar Aizsardzības, Izglītības un daudzām citām ministrijām. Politiski Dānija mums ir drošs un stingrs balsts. Bet ir svarīgi intensificēt un novest līdz loģiskam rezultātam visas šīs sadarbības programmas. Mēs jau varam arī no savas puses Dānijai ko piedāvāt.

— Vai, tavuprāt, ne reizi vien starptautiskajā jomā lielākas Latvijas aktivitātes nenobremzē mūsu pašu mazvērtības kompleksi? Sak, ko nu mēs, maza valstiņa...

— Noteikti. Es domāju, ka kopumā mēs uz savu valsti varam būt lepni. Visas šīs postkomunistiskās situācijas grūtības ir objektīvs process. Nerunāsim nemaz par bijušajām PSRS “domīnijām”. Arī salīdzinot ar daudzām citām Austrumeiropas valstīm, mēs to kontekstā neesam sliktākie. Mēs esam kaut kur pa vidu. Diemžēl šim ceļam nav recepšu. Nav pasaulē recepšu, kā pāriet no vienas ekonomikas, kurā viss bija ar kājām gaisā, uz citu un nostāties ātri uz kājām. Nav tādu zāļu, kuras iedzerot viss kļūtu uzreiz labi. Nē, visi iet klupdami krizdami. Es varu minēt Rietumvācijas piemēru, kas ņēma un pievienoja ceturto daļu no savas teritorijas. Viena nācija, viena valsts. Šajos gados pievienotajos rajonos ir ieguldīti jau vairāk nekā 60 miljardi marku. Un joprojām šajā vienā ceturtajā daļā Vācijas ir par 50 procentiem lielāks bezdarbs, par 50 procentiem lielākas sociālās problēmas. Bet mums nav šādas “Rietumlatvijas”, kas mūs varētu sponsorēt.

Jā, mums ir mazvērtības komplekss. Mums nevajag visu laiku teikt: ai, mums nekā nav, mēs neko nevaram! Kad es braucu uz Ņujorku, man līdzi bija cukura un ziepju taloni, ko es tur rādīju kā lielu retumu. Varbūt visiem šiem čīkstētājiem vajadzētu uz vienu mēnesi atjaunot padomju varu — ar deficītiem, ar partijas komitejām, čekām ANO, runājot ar saviem ārzemju kolēģiem, es vienmēr esmu uzsvēris: man vislielākā bagātība šobrīd ir tā, ka es varu beidzot runāt to, ko domāju.

— Vai Padomju savienības laikā tu būtu spējis strādāt par vēstnieku, ja kādā dīvainā kārtā būtu par to kļuvis? Protams, tu jau diez vai būtu kļuvis, jo esi latvietis. Bet tomēr — vai tu spētu veikt vēstnieka misiju, ja katrs solis tev būtu jāsaskaņo ar augstāko priekšniecību?

— Nekādā ziņā! Mana nespēja klausīt stulbiem lēmumiem izpaudās jau astoņdesmitajos gados, kad es biju avīzes “Jūrmala” redaktors. Vēl tagad atceros, ka čekas priekšnieks vicināja pa gaisu mūsu avīzi un ar niknumā sarkanām acīm kliedza: “Ko jūs esat izdarījuši! Jūs esat ielikuši fotogrāfiju ar Ķemeru veikala skatlogu 1937.gadā un tagad!” Protams, salīdzinot šo Ķemeru veikala skatlogu 1937.gadā un tobrīd — tā bija diena pret nakti. Vai arī kad mēs toreiz Jūrmalā nosargājām tūkstoš divsimt priedes, kurām jau plānos bija pārvilkts krusts, jo tur vajadzēja celt sanatoriju Maskavas “cekas” funkcionāriem. Jaunķemeru kāpās!!! Mēs, “Jūrmalas” žurnālisti, panācām, ka šis projekts tika apturēts. Kārlis Līcis, toreizējais LKP Jūrmalas komitejas pirmais sekretārs man teica: “Es ilgi staigāju vakar pa jūras krastu un domāju, vai man ir vajadzīgs labs un spītīgs redaktors vai slikts un paklausīgs. Un es izdomāju, ka tomēr labāk ir spītīgs, bet labs.” Tāpat mani lamāja no panckām ārā par interviju ar Klāvu Elsbergu. Par interviju ar Borisu Jeļcinu, kurš tolaik komunistu augstākajā hierarhijā bija “persona non grata”. Mēs pirmie atgādinājām, ka ir tāds Jeļcins. Maskavā tolaik mūsu avīzes krievu eksemplārs ar šo interviju bija maksājis milzu naudu. Vārdu sakot, es nespētu strādāt tādā situācijā, kad mani diriģē.

— Diplomātija ir jau trešā profesija tavā dzīvē. Pēc izglītības tu esi jurists. Kādi motīvi tevi pamudināja mainīt jurista profesiju pret žurnālistiku un no žurnālistikas pāriet diplomāta darbā? Kāda loma katrai šai profesijai bijusi tavā dzīvē?

— Mans sapnis bija kļūt par kinooperatoru. Mācoties 8., 9. un 10.klasē, es vakaros jau strādāju ķinītī par kinomehāniķi. Vienu vasaru, kad uzņēma filmu “Uz jauno krastu”, es strādāju šaja uzņemšanas grupā, biju operatoram Rapoportam tāds puišelis, kas visu pienes. Es jau sāku konkrētas runas, aizgāju arī uz pārbaudījumiem. Kino vēsturē, un arī fotogrāfijā viss bija “okei”, bet lika arī zīmēt ģipša galvu. Un ko nu man Dievs nav devis, to nav devis daudz tālāk par “punktiņš, punktiņš, komatiņš” es neesmu ticis. Un tad mamma teica: “Nu ko, dēliņ, ej uz apikātiem” (advokātiem — mana vecāmamma nākusi no Smiltenes, varbūt tāpēc viņa tā teica). Tā es aizgāju uz juristiem. Protams, tur bija daudz “rozā ūdens” — bez tā šo kursu varētu beigt trīs gados. Taču tur bija arī romiešu tiesības un citas vērtīgas disciplīnas, kas tomēr deva priekšstatu par tiesību sistēmu. Tas bija ļoti svarīgi.

Es izvēlējos krimināltiesības. Specializējos tikai tajās. Tāpēc par saviem pieciem jurista prakses gadiem es varu runāt tikai no šī melnā darba viedokļa. Mēs bijām pieci izmeklētāji uz milzīgu rajonu. Visi mani ideālistiskie priekšstati, ko biju guvis, salasoties Vollesu un citus detektīvu autorus, ļoti ātri sabruka ikdienas rutīnā. Es ātri sapratu, ka tā nav mana vieta, un pārmetos uz žurnālistiku.

— Ko žurnālistika deva diplomāta darbam?

— Redzi, mans lauciņš žurnālistikā bija džezs un popmūzika. Esmu intervējis veselu virkni mūzikas zvaigžņu: Eltonu Džonu, Bibi Kingu, Allu Pugačovu, Valeriju Ļeontjevu, nemaz nerunājot par latviešu mūziķiem, komponistiem, dziedātājiem. Tās bija ļoti sarežģītas un grūtas personības.

— Tolaik jau ārzemniekiem bija grūti piekļūt, pat ar žurnālista apliecību.

— Jā, bet es tiku. Žurnālistika man ieaudzināja zināmu nekaunību. Uzdrīkstēšanos. Deva pārliecību, ka es arī ko varu. Es pārkāpu kādam slieksnim un sapratu, ka ikviens ir cilvēks. Un ka bieži vien ir tā: jo lielāka personība, jo vieglāk ar viņu runāt. Vēlāk man ļoti palīdzēja tas, ka biju savā laikā pārvarējis bailes kontaktēties ar slaveniem cilvēkiem. Man bija izzudusi šī baiļu vai pietātes barjera. Ņujorkā man tās absolūti nebija. Es ar viņiem runāju kā cilvēks ar cilvēku. Un tas man ir no žurnālistikas.

— Nupat Harijs Liepiņš, atzīmējot savu desmit gadus lielāko jubileju, raksta, ka, ja varētu pasūtīt dzīves atkārtošanu, viņš vēlētos visu tāpat, kā bija. Vai tu varētu teikt līdzīgi? Tavā dzīvē bijis arī slavenais bohēmas laiks — vētrainā jaunība, ko visai tieši aprakstījis arī Jānis Peters grāmatā par Raimondu Paulu. Jūsu bohēmā bija arī Leo Kokle un daudzas citas lielas personības.

— Vai dieniņ, kas tikai tur nebija! Lembergs, Pankrate, Ritenbergs, Vilciņa, Pauļuks...

— Spilgtas personības, taču nekādi “paraugzēni” gan jūs tolaik nebijāt.

— Jā, man ir bijuši tādi vētraini gadi. Tādi saules plankumi. Vai varbūt mana mūža “magnētiskās vētras”. Bet arī tās es nenožēloju. Protams, ir izšķiests daudz laika. Absolūti bezmērķīgi, absolūti bezjēdzīgi. Bet, neraugoties uz to, šie bohēmas gadi deva zināmu brīvību. Es tolaik necentos ne pēc kādiem amatiem, pēc karjeras. Tā bija runga ar diviem galiem — es necentos, un mani arī nevirzīja, jo zināja šo manu vētraino dzīvi.

Man tolaik nebija mērķa. Nevilināja perspektīva iekļūt priekšniekos, lai pēc tam stāstītu citiem muļķības. Šī raibā dzīve man ir devusi kolosālu pieredzi. Un toreizējā bohēma — tā bija arī tāda ciniska ironija, kas tajā laikā palīdzēja izdzīvot.

— No šāda viedokļa tā bija ļoti veselīga pozīcija.

— Tieši tā! Bet vēl varu teikt, ka žurnālistika man ir devusi prasmi uzturēt sarunu. Arī nebaidīties no publikas. Tu jau zini, manā dzīvē bija arī tāds periods, kad es — studiju gados — dziedāju džeza ansambļos. Mēs uzstājāmies Pārdaugavas, reizēm arī Rīgas centra klubos. Sākumā es situ bungas. Bet man nebija naudas, lai tās nopirktu. Es mūžīgi skraidīju lienēdams.

Esmu vai cik reižu mainījies ar šīm lietām ar vēlāko iekšlietu ministru Aloizu Vazni. Vēlāk sāku dziedāt. Klausījos radio, kā prazdams norakstīju angļu dziesmām vārdus. Dziedāju tādus šlāgerus, kas tolaik bija ļoti populāri.

— Vai muzikalitāte tev bija mantota no vecākiem?

— Mans tēvs bija ļoti muzikāls. Viņš spēlēja ģitāru, akordeonu. Mana mamma, kaut strādāja par vienkāršu sanitāri slimnīcā, ļoti daudz lasīja. Mans tēvs visus Latvijas pirmskara laikus ļoti smagi strādājot, bija sapņojis par savu taksometru parku. Beidzot 1940.gadā viņam piederēja trīs mašīnas. Ar vienu viņš brauca pats, abām pārējām algoja šoferus. Bet krievi ienāca un visu atņēma. Tāpēc viņš ārkārtīgi ienīda šo okupācijas režīmu. Viņš to izkliedza skaļi. Bet mana mamma man prata to klusi, mierīgi, bet ļoti tēlaini izstāstīt, kāda bija brīvā Latvija. Viņa to prata tā izstāstīt, ka es negāju apkārt un nerunāju. Man tas palika sirdī. Un šis neatkarīgās Latvijas ideāls man ļoti noderēja arī vēlāk vēstnieka darbā.

— Vēstnieka Baumaņa portrets nebūs pilnīgs bez tavas ģimenes. Precīzāk, bez tavas otrās Ņujorkas komandas, kas tev bija mājā,— sieva, dēls un pūdelis Rančo, kam tu veltīji daudz sirsnības un laika.

— Te nu jāteic, ka diemžēl joprojām nav nokārtots vēstnieku sievu sociālās nodrošināšanas jautājums. Ja ar mani kas notiek, tad skaitās, ka sieva šos sešus gadus Ņujorkā neko nav darījusi. Tikai ar jauno gadu tagad būs arī vēstnieku sievām iemaksas sociālās nodrošināšanas fondā. Ne tikai vēstnieka sievām — arī padomniekiem u.c. diplomātiem. Mēs jau sen par to runājām, bet Labklājības, Finansu un Ārlietu ministrijas nekādi nevarēja vienoties, lai vēstnieka sievai turpinātos darba stāžs un sociālā nodrošināšana.

— Es pats esmu redzējis, cik daudz tavai kundzei Anitai mūsu misijā bija darāmā. Īpaši, kad tika rīkotas pieņemšanas ārvalstu diplomātiem.

— Vēstnieka sieva ir neatņemama vēstnieka dzīves un vēstniecības sastāvdaļa. Es pats Anitu saucu par savu ģenerālsekretāru. Reiz es, tiekoties ar savu Igaunijas kolēģi, paskatījos pulkstenī un teicu: “Atvaino, man jāiet, mani gaida ģenerālsekretārs.” “O, ģenerālsekretārs,” viņš ar dziļu bijību teica. “Nē,” es atbildēju, “es eju pie sava personīgā ģenerālsekretāra.” Ja vēstniekam pieņemšanā nebūs līdzās sieva, tad sabiedrība domās, ka viņš ir īpatnis vai nepilnvērtīgs. Sieva ir mans preses sekretārs, viņa izskata avīzes, viņa man ir līdzās pieņemšanās. Mājas iekārtošanā ir īstenotas visas viņas idejas. Mēs esam nešķirami kā Siāmas dvīņi. Es esmu Anitai ārkārtīgi pateicīgs par silto un stipro plecu. Viņa taču pēc profesijas ir redaktore, strādāja “Reiterna” izdevniecībā un “Avotā”. Ņujorkā viņai no tā vajadzēja atteikties.

Dēls Fīlips ir palicis Amerikā un studē koledžā. Viņš perfekti pārzina datorgrafiku, viņam jau tagad nāk vilinoši darba piedāvājumi Amerikā. Tagad viņam ir 18 gadu. Kad braucām prom, es teicu: “Nu, mīļais dēls, tagad nu “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās”. Īrē savu “vilciena kupeju” Bruklinā (viņam ir tieši tik liela istabiņa) un rādi, ko vari.” Es domāju, kad pabeigs koledžu, viņš mācīsies tālāk universitātē. Šobrīd Latvijā viņš nekur nevarētu mācīties — jo Amerikas izglītības sistēma ļoti atšķiras no mūsējās. Amerikā viņš jau šobrīd, ja strādātu datoru grafikā un dizainā, pelnītu trīsreiz vai četrreiz vairāk nekā es.

— Kā tu domā, vai viņš vēlāk atgriezīsies Latvijā?

— Kad pabeigs mācības — noteikti.

— Šis ir arī labs nobeigums mūsu sarunai. Apsveicu tevi jubilejā un vēlu panākumus turpmākajās vēstnieka gaitās!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors