PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas\: “Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla

Nobeigums. Sākums — “LV” 30.10., nr.285; 31.10., nr.286; 4.10., nr. 287/288; 12.12. nr. 324/328; 18.12. nr. 333; 19.12. nr. 334/335

Hermaņa Apsīša (1893–1942) laiks

(18.05.1934.–19.06.1940.):

Brīvvalsts pēdējais tieslietu ministrs

°

Bijušajā Krievijas notariāta nolikumā bija apvienoti divi likumi — par notāriem un zemesgrāmatu nodaļām. Pārstrādājot šo likumu, komisija nolēma sadalīt to dabīgās sastāvdaļās un izstrādāt divus jaunus likumus — notāru likumu un zemesgrāmatu likumu. Tie abi, protams, tika attiecināti uz visu Latviju, nosakot tādā kārtā vienādas normas visiem darījumiem valstī.

Sakarā ar jaunā Civillikuma pieņemšanu bija jāizstrādā vēl viens speciāls likums, kam ar to ciešs sakars — autora tiesību likums. To pieņemt mudināja arī Latvijas pievienošanās Bernes konvencijai par literatūras un mākslas aizsardzību, kas notika 1937. gada 15. maijā. Parasti normas par autora tiesībām ietilpst vispārējā civillikumā. Sekojot modernākiem Rietumeiropas paraugiem, atzina tomēr par lietderīgāku arī Latvijā autoru tiesību likumu neiekļaut Civillikumā, jo tas bija domāts ilgākam laikam, turpretim autoru tiesību likums, ievērojot zinātnes un tehnikas atklājumus, padots daudz straujākām pārmaiņām. MK šo aktu pieņēma 1937. gada 7. maijā, un tas stājās spēkā 15. maijā.

Jaunais Civillikums prasīja papildināt arī pagasttiesu likumu, daļēji paplašinot pagasttiesu funkcijas, galvenokārt lauku īpašumu mantošanas lietu kārtošanas veicināšanai.

Aplūkotie likumdošanas akti bija jāizskaidro, jākomentē, lai tie būtu skaidri un saprotami ne tikai juristiem, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem varēja iznākt darīšana ar šiem dokumentiem, vispirms ar Civillikumu. Tieslietu ministrija šai nolūkā ievietoja laikrakstos un žurnālos veselu rakstu sēriju, kā arī likumu izstrādātāji uzstājās radiofonā. Pirmo referātu “Jaunais Civillikums” nolasīja H. Apsītis. Visus šos materiālus ministrija apkopoja grāmatā “Jaunā Civillikuma apskats”.

Apsīša laikā daudz tika darīts arī otrā lielākā tiesību nozarē — krimināltiesībās un īpaši kriminālprocesā. 1935. gada 9. oktobrī ministrs izveidoja komisiju kriminālprocesa likumu pārstrādāšanai. Lietpratēji strādāja apmēram divus gadus un darbu pabeidza 1938. gada decembrī, kardināli pārstrādājot likuma daļu par noziedzīgiem nodarījumiem, nodarījumiem pret valsts mantu un ienākumiem, administratīvās sodīšanas lietām un administratīvām un policijas pavēlēm.

Apsīša vārds ir cieši saistīts ar Tiesu pils celtniecību. Lēmumu par šā objekta būvi MK pieņēma 1936. gada 21. aprīlī un 30. jūnijā, projektu apstiprināja tā paša gada 29. septembrī. Jau 4. decembrī varēja pils ēkai likt pamatakmeni. Svinības atklājot, tieslietu ministrs cita starpā sacīja: “Nepaies ilgs laiks, kad šinī izcilajā vietā, metropoles centrā, plašu zaļumu apņemta, pacelsies monumentāla tiesu pils. Ar savu staltumu un grandiozitāti, ar savu diženumu, bet latvisko nopietnību un vienkāršību tā padarīs mūsu galvaspilsētu daiļāku un pievilcīgāku. Par to priecāsies pašu ļaudis, to apbrīnos arī svešinieki.” Pēc tam ministrs nolasīja Ulmaņa rakstisko apsveikumu un pils pamatā iemūrējamā, pergamenta rullī rakstīto aktu.

Pirmo reizi jaunās celtnes saimnieki oficiāli pārkāpa Tiesu pils slieksni valsts pastāvēšanas 20 gadu atceres dienā 1938. gada 18. novembrī, lai Tiesu palātai domātajā sēžu zālē piedalītos svinīgā aktā. Sēdi atklāja Apsītis. Viņš un Senāta priekšsēdētājs A. Gubenis sacīja uzrunas.

Tiesu pils (tag. Ministru kabineta mītne) pirmajā stāvā izvietojās Tieslietu ministrijas kriminālpolitiskais departaments, Rīgas zemesgrāmatu nodaļa un advokātu padome. Te atradās Tiesu palātas sēžu zāle. Otrajā stāvā atradās Senāts ar sēžu zāli, trešajā stāvā — ministrs ar sekretariātu, tiesu departaments, Tiesu palātas priekšsēdētājs, krimināldepartaments un prokuratūra, ceturtajā stāvā — Tiesu palātas civildepartaments un departamenta sēžu zāle, kvalifikācijas departaments, zinātniskās tiesu ekspertīzes institūts un ministrijas centrālā bibliotēka.

Autoritārā režīma laikā Apsītis bija autoritāte ne tikai juristu vidū, bet arī Ulmaņa acīs. Ne velti viņš bija to četru ministru un ministru biedru vidū (vēl Alfrēds Bērziņš, Jānis Birznieks un Jānis Kaminskis), kuri noturējās valdībā no 1934. līdz 1940. gadam. Ne velti pēc Ministru prezidenta biedra Marģera Skujenieka demisijas 1938. gada 8. februārī jau 17. februārī par t.s. mazā kabineta priekšsēdi iecēla Apsīti. Mazais kabinets sagatavoja likumus pieņemšanai kabineta sēdēs. Mazā kabineta sēdēs obligāti piedalījās tā resora vadītājs, kura izvirzīto likumprojektu apsprieda. Mazā kabineta sēdēs bieži piedalījās Ulmanis, kas tad vadīja tās. Interesanti atzīmēt, ka mazais kabinets apsprieda Civillikuma projektu 40(!) sēdēs. Apsītis nepalika parādā savam maizestēvam. Viņš piedēvēja Ulmanim pat tiesību avota nozīmi, “vadoņa” jubilejai veltītajā rakstu krājumā “Kārļa Ulmaņa 60 gadi”, kas iznāca 1937. gadā, deklarējot: “Latvijas tiesām Prezidents ir skolotājs un arī tiesību garants. Prezidenta runas, mācības un norādījumi, viņa idejas un centieni ir dzidrs avots, no kura ir smēlies latviešu tiesnesis un prokurors, lai, dzīves un sadzīves konfliktus svaru kausos liekot, labāk prastu svērt un taisnību rast. Mēs esam mācījušies atzīt, ka nepietiek likuma burta vien; svarīgāks ir likuma gars, dzīves gudrības un atziņas(!? — R.T. ).

30. gadu otrajā pusē turpināja paplašināties kontakti un sadarbība starp Baltijas valstīm jurisprudences laukā. Arī te savi nopelni bija tieslietu ministram. Pēc 1931. gadā Kauņā notikušā tiesībnieku kongresa nodibinājās Baltijas valstu juristu birojs ar uzdevumu veicināt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likumu unificēšanu un apmainīties ar informāciju par jaunāko likumdošanu. Pirmā biroja sēde notika 1931. gada oktobrī Rīgā, tomēr tai bija vairāk informatīvs raksturs. Pirmā īstā darba sēde gan notika tikai 1935. gada 29. un 30. martā Tallinā. Par tās pieņemtajiem lēmumiem Apsītis informēja intervijā “Sākums Baltijas valstu tiesību sistēmas radīšanai”, kuru 3. aprīlī publicēja lielais dienas laikraksts “Brīvā Zeme”. Ministrs atzīmēja, ka 1931. gadā pieņemtais darba reglaments ir grozīts un biroja kompetence ievērojami paplašināta. Juristi varēs kopīgi izstrādāt likumus visām trim valstīm. Tas būs sākums Baltijas zemju tiesību sistēmas izveidošanai. Birojs atrada par vēlamu “savstarpēju noziedznieku izdošanu” uz visplašākiem pamatiem un nolēma izstrādāt kopēju likumprojektu šajā jautājumā. To vajadzēja izdarīt biroja Latvijas nodaļai. Sēde pieņēma Latvijas delegācijas konvencijas projektu par civiltiesu un šķīrējtiesu spriedumu savstarpēju izpildīšanu. Apsprieda arī jautājumu par vienveidīgiem vekseļu un čeku likumiem un nolēma apmainīties ar valdību oficiālajiem preses izdevumiem. Vekseļu un čeku likumprojektus apstiprināja biroja trešajā plenārsēdē, kas notika Kauņā no 1936. gada 14. līdz 16. novembrim, bet galīgo konvenciju par šiem likumiem parakstīja Baltijas valstu diplomāti 1938. gada 9. aprīlī. Šie akti stājās spēkā 1938. gada 1. oktobrī. Jau kopš 1937. gada 10. janvāra funkcionēja konvencijas par tiesas spriedumu savstarpēju izpildīšanu un recidīvu.

Darbam vajadzēja pa īstam iet dziļumā un plašumā, bet aiz kalniem vairs nebija 1940. gads. Pēc Latvijas okupācijas Hermani Apsīti apcietināja, un čekista lode 1942. gada 19. janvārī izdzēsa viņa dzīvību. Mūžs bija beidzies valstsvīram, kas no neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas 22 gadiem sešus gadus, neraugoties uz zināmā politiskām novirzēm, bija sekmīgi vadījis vienu no svarīgākajām Republikas ministrijām.

Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis 1936. gada 4. decembrī paraksta Tiesu pils pamatakmeņa ielikšanas aktu

Tiesu pils, tagadējā Valdības nama, būvdarbu sākuma aina 1936. gada 4. decembrī

Latvijas Tiesu pils. 1938/1939. gads

Senāta un Tiesu palātas bijušais nams, kura vietā tika uzcelta Tiesu pils

Tiesu pils vestibils no Brīvības bulvāra puses, no galvenās ieejas. 1938/1939. gads

Senāta sēžu zālē Tiesu pilī. 1938/1939. gads

Tiesu pils pamatos guldītā akta teksts