MĒS VISI EIROPĀ

Pie informācijas gadsimta sliekšņa balva Latvijas zinātniekiem

Saruna ar žurnālistiem Latvijas Zinātnes padomē

Latvijas Universitātes Elektronikas un datorzinātnes institūta zinātnieku grupa, kuru darbs izpelnījies augstu atzinību — Eiropas Savienības balvu. No kreisās: Aleksandrs Ribakovs, Ints Mednieks, Arnolds Miķelsons, Ivars Biļinskis, Modris Greitāns, Jurijs Artjuhs, Gatis Mucenieks, Vadims Vedins un Tamāra Laimiņa

Gada nogalē daudzi grib pamest skatienu atpakaļ un izvērtēt paveikto, arī iezīmēt galveno, kas darāms turpmāk. Izrādās — zinātniekiem nākotne bieži vien slēpjas diezgan necaurredzamā neziņas miglā, turklāt pie šīs nenoteiktības pat neviens it kā nav vainojams. Par veiksmēm un pasaules atzinību Latvijas zinātnieku darbam, par bažām, raugoties rītdienā, par astoņu miljonu latu meklēšanu un vēl citiem jautājumiem 19. decembrī Latvijas Zinātnes padomē pie kafijas tases notika saruna ar žurnālistiem.

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis :

— Ilgu gadu laikā izveidojies priekšstats, ka zinātnieks ir īpatnis, kas apmierina sava hobija intereses vai nu uz valsts, vai kāda finansētāja rēķina. Bet vai mēs varam iedomāties, ka ķirurgs spēj mācīt studentus par jaunām ķirurģijas metodēm, ja viņš pats gadiem ilgi neiet slimnīcā pie slimniekiem? Ja viņam nav finansējuma, viņš tādu darbu nevar strādāt. Pirms dažām dienām es presē lasīju sūdzību par kādu autoskolu, kur jauniem šoferiem mācot, lai aukstā laikā pieiet pie mašīnas, paņem kurbuli un pagriež - tā vieglāk piestartēt. Tie nabagi arī iet un meklē kurbuli... Tā notiek, ja mācību programma vairāku desmit gadu laikā nav mainījusies. Ja mums būs šāda pieeja izglītībai, ja pasniedzējs, profesors aktīvi nebūs iekšā zinātnē, nu neiznāks nekas labs. Jo zinātne ir viens no saskaitāmajiem, kas ietilpst izglītības sistēmā. Kā jūs zināt, ar izglītību Latvijā nav spoži, un tam ir daudz iemeslu.

Latvijā daudzu ministriju līmenī ir izveidojusies īpatnēja taktika. Mūs uzklausa, lūdz iesniegt priekšlikumus. Un ar to tas beidzas. Nav reakcijas. Reizēm formāli nodibina darba grupu, bet pēc pāris sēdēm par šīm grupām zūd interese. Priekšlikumi krājas. Pēc tam mainās valdība, nāk jauns ministrs. Par laimi, Latvijas Zinātņu akadēmija ir daudz stabilāka organizācija, mēs varam savu darbu plānot ilgākam laikam. Bet runāt par kaut kādu ilgstošu stratēģiju ar varas institūcijām, kuru dzīves laiks ir gads vai pusotra — dialogs neiznāk. Domāju, ka te pat nav nevēlēšanās mūs uzklausīt, jo varas institūcijas ir spiestas nodarboties ar absolūti neatliekamām lietām vai gatavoties kārtējām vēlēšanām. Mēs esam dzirdējuši gan no deputātiem, gan attiecīgu varas institūciju pārstāvjiem līdzīgu domu: “Ja jau jūs, zinātnieki, esat tās gudrās galvas, vai tad jūs paši sev nevarat pāris miljonus nopelnīt, un, ja jūsu hobijs ir zinātne, lūdzu, ejiet un strādājiet!” Bet pat tad, ja zinātnieks būtu spējīgs nopelnīt — ja viņam zinātne paliek tikai hobija līmenī, tā ir traģēdija. Ja ķirurgam operācija būs hobija līmenī, ja profesoram studentu mācīšana būs hobijs un savā brīvajā laikā viņš taisīs savu biznesu, tad diezin vai tur kas labs iznāks.

Latvijas Zinātņu akadēmijai viena no darbības pusēm ir tā, ka mums ir izdevies šajā gadā zinātnieku sabiedrībā apspriest vairākas valsts nacionālās programmas. Esam sprieduši par Nacionālo informātikas programmu, Nacionālo būvniecības programmu, Nacionālo transporta programmu un virkni citu. Tā ir pozitīva iezīme.

Vēl viens virziens — šajā gadā vairāk esam mēģinājuši apzināt zinātnes un arī tehnikas vēsturi. No vienas puses, mēs visi it kā dzīvojam nākotnē, ejam uz Eiropas Savienību. No otras puses, visi labi atceramies, kā tas bija mūsu atmodas gados — kinofilmas televīzijā, publikācijas par pirmskara Latviju deva apziņu, ka mēs jau agrāk esam daudz ko varējuši un mācējuši izdarīt pasaules līmenī. Par to liecina arī slavenā aviokonstruktora Kārļa Irbīša grāmata “Latvijas aviācija un tās pionieri”, ko nupat izdevis apgāds “Zinātne”.

Pagaidām mūsu izglītības sistēma, mūsu iepriekšējā bagāža, tā pieredze, kas mums ir, vēl ļauj strādāt puslīdz līdzīgi ar citiem. Šogad Latvijas Universitātes Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnieku grupa saņēma pasaules mēroga balvu. Vēl mēs varam.

Bet vai mēs to varēsim arī pēc pieciem, pēc desmit gadiem? Ar šo jautājumu mums nav pie kā griezties. Mēs nevaram iet un valdībai teikt: lūdzu, apstipriniet to, ko mēs darīsim pēc desmit gadiem! Mums pasaka: mīļie, ko jūs nākat, nākamruden ir vēlēšanas, ejiet pie tā, kas būs pēc desmit gadiem... Dialogs mums nerisinās tāpēc, ka nav skaidrs, ar ko runāt. Valsts atrodas tādā ekonomiskā stāvoklī, ka mēs nespējam domāt desmit gadus uz priekšu. Piemēram, es pats pārstāvu enerģētikas virzienu. Visās Eiropas programmās, kur mēs esam iekšā, mēs prognozējam attīstību līdz 2010. gadam - kā veidosies milzīgās elektropārvades līnijas, kā veidosies Eiropas gāzes tīkli. Tā visa ir perspektīva, ko nevar uzbūvēt vienā dienā. Latvijā par tādām lietām ir grūti runāt, jo - vai nu piekrīt tam, ko ieplāno Eiropas attiecīgās institūcijas, vai nepiekrīt. Bet savas stratēģijas mums būtībā nav, tagad ar lielām pūlēm sāk veidoties enerģētikas programma. Tāpēc šīs nacionālās programmas Latvijai ir tik principiālas. Jo tām ir jāpāraug laiks neatkarīgi no tā, cik valdības nāks un ies līdz 2010. gadam.

LZA zinātniskais sekretārs Andrejs Siliņš :

— Šis gads ir pats sliktākais tajā ziņā, ka zinātnes finansējums ir krities, salīdzinot ar inflāciju. Un jau šobrīd tas ir zemākais Austrumeiropā, lai gan zinātnes līmenis Latvijā ir novērtēts tikpat augstu kā Igaunijā un tajās vēl piecās valstīs, kuras vispirms aicina stāties Eiropas Savienībā. Žurnālisti labprāt meklē miljonus. Igaunija zinātnei atvēl uz pusi vairāk līdzekļu nekā Latvija jeb astoņus miljonus vairāk. Tad nu meklēsim, kur Latvijas budžetā ir šie astoņi miljoni, ko Igaunija var dot zinātnei. Noliksim abus budžetus blakus un salīdzināsim.

Runājot par nākotni, stāvoklis ir patiesi kritisks — zinātnē strādājošo vidējais vecums ir 58 gadi, jaunie strādā ārzemēs, brauc arī atpakaļ, bet var arī nebraukt, ja te nebūs bāzes. Tas nav tikai izglītības, tas ir tukšuma aizpildīšanas jautājums. Ja tas netiks atrisināts, tad jaunie, spējīgie cilvēki, kas sadarbībā ar Anglijas vai vienalga kuras valsts zinātniekiem spēj radīt Eiropas un pasaules klases darbus, pie mums nepaliks.

Zinātnes padomes priekšsēdētājs Aivars Tabūns :

— Zīmīgs fakts — Latvijas Universitāte nevarēja nokomplektēt sev profesorus. Nebija pat kas piesakās! Latvija nonākusi tādā līmenī, ka uz profesoru vakancēm nav pat pieteikumu. Kaut algu piesola 350 latu. Nu nav vienkārši to cilvēku. Varbūt kaut kas līdzīgs iespējams vēl kādā Āzijas valstī. Un nākamajās augstskolās paliks vēl vairāk vakanču. Jo pirmajā augstskolā jau “krējums” nedaudz ir nosmelts. Jau tagad augstskolās katrs otrais pasniedzējs ir bez zinātniskā grāda, bet tiem ar zinātnisko grādu vidējais vecums — 58 gadi, tas pats, kas zinātnē. Ir nenopietni spriest par Latvijas augstākās izglītības konkurences spēju, te jārunā par to, kurā brīdī tas viss pajuks.

LU Elektronikas un datorzinātnes institūta vadošais pētnieks Ints Mednieks :

— Mūsu darbs ir paveikts tāpēc, ka saistīts ar ārzemēm, tas nekādi nebūtu iespējams, ja mums būtu jāstrādā no tā finansējuma, kas ir pieietams šeit, Latvijā.

Izstrādei ir diezgan gara vēsture — teorētiskie pētījumi sākās jau pirms gadiem 15–20. Kad pārmaiņu procesā Latvijā visiem kļuva skaidrs, ka zinātne vairs nevarēs saņemt finansējumu iepriekšējā apjomā, mums par laimi jau bija radušies kontakti ar Eiropas un pasaules zinātniekiem. 1990. gadā notika pirmā starptautiskā Latvijas signālu apstrādes konference, kur bija 45 dalībnieki no citām valstīm. Uz šīs konferences bāzes arī veidojās starptautiskie sakari, kas mums deva iespēju dažus gadus vēlāk piedalīties un uzvarēt Eiropas Kopienas finansēto projektu konkursā. Tikai tas, ka mums bija šāda izdevība, ļāva izstrādi turpināt vajadzīgajā līmenī. Es to varu apliecināt ar paša piemēru, jo tikai finansiālu apsvērumu dēļ biju spiests aiziet no darba institūtā un atgriezos, kad bija iespēja strādāt pie Eiropas apmaksātajiem projektiem. Lai gan arī te finansējums, salīdzinot ar Eiropu, ir ļoti zems, bet tas ir daudz augstāks, nekā iespējams saņemt no Latvijas budžeta. Darbojoties Eiropas Kopienas kopprojektu ietvaros, kur mums partneri bija gan Anglijas, gan Spānijas, gan arī citu valstu zinātnieki, mums radās iespējas braukt uz konferencēm, satikties, veidot sakarus. Un tāpēc izdevās turpināt aizsākto darbu. 1995. gadā Jūrmalā notika otrā starptautiskā konference, kas bija saistīta ar zinātnes nozari un tēmu, ko mēs pārstāvam. Uz šīs konferences pamata un starptautisko sakaru attīstības rezultātā izveidojās starptautiska laboratorija, kuras ietvaros ir radīts darbs, kas ieguva Eiropas balvu. Šī laboratorija ir unikāls veidojums, kam es nezinu analogu: ir vienošanās starp Vestminsteras universitāti Londonā un mūsu institūtu, ka abās šajās vietās strādā starptautiskā laboratorija, ka cilvēki brauc no vienas vietas uz otru un strādā kādu laiku tur, kādu laiku šeit. Tikai tādēļ, ka pavērās izdevība strādāt Londonā, bija iespējams radīt šo sistēmu.

Nozare, ko mēs pārstāvam, ir informātika jeb, kā runā Eiropā, informācijas tehnoloģija. Mūsu darbs ir saistīts ar signālu apstrādi diskrētā formā. Lai lasītājiem būtu saprotamāk, jāatgādina, ka mēs visi diezgan daudz zinām, kas ir noticis skaņu tehnikā, kad tur ienāca diskrētā apstrāde, — bija kvalitatīvs lēciens, kas noveda pie kompaktdisku izveides, skaņas kvalitāte ar ciparu tehnikas ieviešanu ieguva pavisam citu, daudz augstāku līmeni. Šādu pašu kvalitatīvu lēcienu mēs ceram panākt ar savu signālu apstrādes tehnoloģiju. Šajā gadījumā mēs nepētām tik zemas frekvences, kādas ir skaņas, audiosignālu frekvences, bet gan frekvences līdz gigahercam un augstāk, t. i., radiosignālu frekvences. Domāju, ka daudziem ir skaidrs, cik plaši var izmantot radiosignālus mūsdienās, kad attīstās komunikāciju tehnika un mobilie sakari, kas visi darbojas šo frekvenču diapazonā. Ja šajā diapazonā ievieš diskrēto apstrādes tehniku, ir gaidāms kvalitatīvs lēciens, kas salīdzināms ar audio kvalitatīvo lēcienu.

Mēs šajā procesā esam tik tālu, ka divdesmit gadu laikā izstrādātās zinātniskās idejas ir novestas līdz pirmajai reālajai sistēmai, kas demonstrē, kā strādā mūsu piedāvātā tehnoloģija. Tā ir netradicionāla, šajā jomā strādājošie cilvēki, kas bija pie mums jau pieminētajā konferencē 1995. gadā, nepārstāvēja nevienu grupu, kura strādātu ar līdzīgu pieeju un iegūtu līdzīgus rezultātus, kas būtu ieviesti kādās sistēmās. Mēs savu sistēmu esam rādījuši vairākās izstādēs: Londonā 1996. gada rudenī izstādē “Radiofrekvences un mikroviļņi”, arī Hannoveres gadatirgū. Tādai tehnikai, kādu mēs piedāvājam, nav analogu. Bet šis ir tikai sākums, mēs vienkārši demonstrējam šīs tehnoloģijas iespējas, tālāk tas viss ir jāvirza uz reāliem izstrādājumiem, kur šī tehnoloģija būtu iebūvēta.

Tagad esam tiktāl, ka tikai šīs starptautiskās laboratorijas ietvaros varam turpināt savu darbu, un tā smaguma centrs tiek pārnests uz Londonu. Tieši tāpēc te klāt nevarēja būt mūsu institūta direktors akadēmiķis Ivars Biļinskis, viņš tagad Londonā pavada vairāk laika nekā Latvijā, jo nesaskata iespējas šīs lietas attīstīt te, pie mums. Tāpēc viņš meklē kontaktus ārvalstu firmās, uz kuru bāzes mēs ceram strādāt pie reāliem zinātniskajiem projektiem, un tādējādi varēsim šo darbu turpināt. Izstrāde, kas tika pieteikta šīgada Eiropas informācijas tehnoloģijas balvai, demonstrē un realizē neregulāro signālu apstrādes tehnoloģiju. Par izstādi un apbalvošanu vairāk var pastāstīt mans kolēģis Modris Greitāns, kas tur bija klāt. Gribētu piebilst, ka Eiropā informācijas tehnoloģija ir nozare, kas ieņem īpašu vietu, tās attīstībai tiek piešķirti lieli līdzekļi. Vairāk vai mazāk tas ir saistīts ar to, ka nākamo uzskata par informācijas gadsimtu. Diplomu, ko jūs te redzat, pasniedza Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žaks Santērs, uz tā ir arī viņa paraksts.

Juris Ekmanis: — Gribu papildināt kolēģa stāstījumu. Kāpēc šī balva ir būtiska? Tā parāda vienu no metodēm, kā vajadzētu strādāt Latvijas zinātnei un kā tā lielā mērā arī jau strādā. Ja mēs šeit uz vietas kaut ko darām, tad varam kā partneri piesaistīties kaut kam klāt. Proporcijas bieži ir tādas, ja Latvija, teiksim, iegulda 20 procentus, tad 80 procentus mēs relatīvi viegli varam piesaistīt Rietumeiropas naudu. Jo tad uzskata, ka tā ir normāla starpvalstu sadarbība. Ja šeit mums neviens neko nedod, ja te ne ar ko nenodarbojamies, bet braukājam pa Eiropu ar izstieptu roku — vai jūs negribētu mūs paņemt —, tad tā nav partneru saruna. Tā ir ubaga dāvanu lūgšana, kas vismaz zinātnē nenotiek un nedod rezultātus. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tālis Millers šodien ir Parīzē, kur paraksta sadarbības līgumu ar UNESCO. Un tā ir atkal viena iespēja kaut kur iesaistīties tad, ja mēs paši kaut ko darīsim.

LU Elektronikas un datorzinātnes institūta doktorants Modris Greitāns :

— Man bija tas gods kopā ar mūsu institūta direktoru akadēmiķi Ivaru Biļinski pārstāvēt mūsu izstrādi Eiropas informācijas tehnoloģijas balvu izstādē. Šāda izstāde Eiropas informācijas tehnoloģijas konferences ietvaros notiek jau trešo gadu un ir viens no ievērojamākajiem notikumiem informācijas tehnoloģijas nozarē. Šogad uz šīm balvām pretendēja 319 dalībnieku no 28 Eiropas valstīm un Izraēlas. Mūsu izstrādājums tika izraudzīts par vienu no 25 finālistiem. Tas ir pirmais gadījums, kad no Baltijas valstīm un arī no bijušās PSRS kāds tiek šīs izstādes finālā. No bijušajām postkomunisma valstīm Ungāriju pārstāvēja trīs firmas, un viena firma bija no Čehijas.

Interese par visām šīm izstrādēm bija ļoti liela, jo kopumā izstādē piedalījās vairāki simti projektu. Finālistiem atvēlēja atsevišķu nodalījumu, un izskatījās, ka ikviens uzskata par savu pienākumu painteresēties par tur redzamo. Runājot ar pārstāvjiem no Francijas, Anglijas, Itālijas, Zviedrijas, kas vēl līdz šim nav bijuši finālistu vidū, viņi uzskatīja par lielu godu reiz tur tikt. Balvas saņēma 25 projekti, bet trīs vēl tika izvirzīti galvenajai balvai, paši labākie no labākajiem saņēma arī diezgan lielu naudas balvu — 200 000 ekiju, pārējiem naudas balva bija 5000 ekiju. Apbalvošanas ceremonija ar satelīttelevīzijas palīdzību tiešraidē tika rādīta visā pasaulē, šajā sakarā uz nepilnu minūti ekrānos parādījās arī mūsu institūta un Rīgas, un Latvijas vārds.

Vienu galveno balvu ieguva sabiedrība no Izraēlas par vēža šūnas izmantošanu speciālās analīzēs, manuprāt, tā bija diezgan sarežģīta sistēma un tiešām pamatoti izpelnījās augstāko novērtējumu. Otru galveno balvu saņēma holandieši par pildspalvu, ar kuru parakstoties tiek noraidīta informācija uz datoru, lai atpazītu, vai paraksts ir īsts. Arī tā bija diezgan sarežģīta sistēma, lai novērstu iespēju viltot parakstu, jo sistēma ne tik daudz analizē uzrakstīto, cik to, kādā leņķī tiek turēta pildspalva un kādas ir tās kustības. Trešo galveno balvu ieguva sabiedrība no Vācijas par pētījumiem, kā panākt lielāku datu drošību, strādājot Internetā.

Bez lielības varu teikt, ka mēs nebijām sliktākie arī finālistu vidū, un ir patīkami apzināties, ka Latvija ir spējīga darboties kā normāla valsts. Lai gan ar skumjām jāsecina, ka pat zinātnieku vidū bija diezgan daudz tādu, kas nezināja, kas ir Latvija un kur tā atrodas.

Andrejs Siliņš: — Jāatzīmē, ka pirmajos trīs projektos un arī daudzos citos bija ieguldīts vismaz piecas vai desmit reizes vairāk naudas nekā mūsējā, tātad ar ļoti pieticīgiem līdzekļiem tika iegūta augsta atzinība.

Tikšanās nobeigumā žurnālisti centās izdibināt, kādas var būt jaunās tehnoloģijas izmantošanas iespējas. Iespējams, ka jau visai drīz analogo radioaparātu vietā ik dzīvoklī būs ciparu radio, kas nodrošinās daudz labāku skanējumu. Protams, radioviļņus izmainīt nevar, taču, kad radiosignāls ir uztverts, tūdaļ aiz antenas to tālāk var apstrādāt ciparu veidā. Patlaban neuzskata, ka ir ekonomiski tūlīt aiz antenas pāriet uz ciparu formu, bet pēc pirmās frekvenču samazināšanas, pēc demodulācijas megahercu diapazonos radioaparātā ir tieši tā vieta, kur visas firmas ieliek savus spēkus. Tagad šajā darbā aktīvi iesaistīsies arī Latvijas zinātnieki.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors