MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Ar krāšņu un spožu reklāmu un piedāvājuma daudzveidību Lietuvas uzņēmums “Alita” cenšas atgūt savu vietu pašmāju tirgū

Latvijas šampanietis katrā piektajā svētku galdā

Lietuvā cieņā Rīgas vīndaru ražojumi

Pirms Ziemassvētkiem un gadu mijas gandrīz ikviens pilngadību sasniegušais Lietuvas iedzīvotājs nopērk pudeli šampanieša vai dzirkstošā vīna. Tirdzniecības pārraudzītāji lēš, ka šogad katrs piektais pircējs priekšroku dos Latvijā ražotajam dzērienam “Sovetskoje šampanskoje”. Pērn Lietuvā importēta bija tikai katra piecpadsmitā putojošā dzēriena pudele.

Kad šopavasar tirdzniecībā parādījās Latvijā ražotais putojošais vīns “Sovetskoje šampanskoje”, bijušā monopolista “Alita” ražojumu pārdošana Lietuvā saruka gandrīz par trešdaļu.

Aprīlī “Alita” pārdeva 97 procentus no iepriekšējā gada aprīlī iztirgotā putojošā vīna daudzuma, maijā — 80 procentus, jūnijā — 62 procentus, oktobrī — 54 procentus, novembrī — 34 procentus no pērn tajā pašā mēnesī pārdotā putojošā vīna apjoma.

Tā kā šī gada pirmajos trīs mēnešos “Alita” strādāja ļoti veiksmīgi, palielinot ražošanu līdz 130 procentiem, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu kopumā stāvoklis nešķiet tāds, kas varētu radīt bažas un satraukumu. Uzņēmuma ģenerāldirektors V. Junevičs lēš, ka 11 mēnešos saražoti 93 procenti no pērnā gada produkcijas apjoma.

Pērn Lietuvā tika darīti 7,4 miljoni litru putojošo vīnu, bet ievesti 0,5 miljoni litru šampanieša un putojošo vīnu. Šogad deviņos mēnešos saražoti apmēram 4,5 miljoni litru, bet importēti 1,3 miljoni litru.

Latvijas ražotā “Sovetskoje šampanskoje” popularitāte ir diezgan vienkārši izskaidrojama — šis dzēriens ir par kādu litu lētāks nekā “Alita” darītais putojošais vīns un daudz vairāk pazīstams lietotājiem.

Šo Latvijas vīndaru ražojumu no uzņēmuma “Rīgas vīni” importē Viļņas firmas “Bennet Distributors” un “Mineraliniu vandenu”, kā arī Marijampoles apvienība “Darija”, bet no uzņēmuma “Druvas pārtika” — “Vilniaus žiedas”.

Marijampoles apvienības komercdirektors Kēstutis Svitojus stāsta, ka pirms gada viņa ļaudis krietnu brīdi centušies izkaulēt no “Alita” runasvīriem izplatīšanas tiesības, bet nekas no šī nodoma nav iznācis, jo saņemts strups atteikums. Pēc tam piesolīts izplatīt ar procenta atlaidi, tātad pārējiem būtu jāstrādā vīndaru vietā par velti... Tā nu darījums nojucis un nācies meklēt atbilstošus partnerus citā pusē.

Arī apvienības “Bennet Distributors” direktors Rimvīds Jasinavičs ir ļoti apmierināts, ka Latvijas vīndaru ražojumi likuši sarosīties monopolistam “Alita” — ja alītiešus neatbalstītu valdība, viņi nevarētu tik viegli dominēt vietējā vīna tirgū.

“Vilniaus žiedas” vadītājs Artūrs Želnis atceras, ka pirms trim gadiem viņa apvienības importētie itāļu putojošie vīni tika izstumti no tirgus — ar muitas maksājumiem un citiem nodokļiem valdība pasargāja vietējo ražotāju no konkurences ar importa dzērieniem.

Avīze “Lietuvos rytas” raksta: “Iespējams, ka valdība mēģinās vēlreiz izglābt “Alita”, aizliekot kāju priekšā konkurentiem no Latvijas, mēģinot atcelt muitas maksājumus vīna izejvielām un palielinot akcīzes nodokli Latvijas putojošajiem vīniem. “Alita” maksā muitas nodokli par ievesto vīnmateriālu, toties latvieši ne tikai ieved bez muitas, bet arī pārdod bez muitas gatavo produkciju.”

Alītieši daudz vīnmateriāla ieved no Moldovas, latvieši — no Spānijas. Abos uzņēmumos gan tehnoloģija, gan ražošanas tradīcijas ir vienādas, tāpēc arī “Alita”vadītājs V. Junevičs neiebilst pret konkurenci, jo tā liek allaž nepazaudēt meklētāja garu, eksperimentēt un neiesūnot.

Uzņēmuma tirdzniecības nodaļas vadītājs Sauļus Lukausks stāsta, ka “Alita” konkurenti spiež no visām pusēm, jo putojošo vīnu nodomājuši sākt ražot arī “Anykščiu vynas” vīndari. Tālab alītieši tirgus atgūšanu mēģinās panākt, iepērkot lētāku vīnmateriālu no Francijas un radot jaunus dzērienus.

Par nodomu nopietnību liecina tas, ka nupat pirms dažām dienām uzņēmumā “Alita” ir radīts jauns pussaldais putojošais vīns “Siurprizas”, kas ražots no franču vīnmateriāla. Tas ir jau trīspadsmitais “Alita” darītais šampanieša tipa vīns.

Tomēr nav jau tā, ka neglābjami un visos rādītājos “Alita” produkcija piekāpjas “Sovetskoje šampanskoje” priekšā. Kā atzīst Viļņas mazumtirdzniecības uzņēmuma komercdirektore Jolita Numavičūte, “Alita” izceļas ar lielu putojošo vīnu dažādību.

Pērn vienpadsmit mēnešos apvienība “Alita” pārdeva septiņreiz vairāk savas produkcijas nekā lietuvieši nopirka Latvijā ražoto šampanieti, bet šogad jau Latvijā ražotais dzēriens tiek pieprasīts divas reizes biežāk nekā pašu lietuviešu putojošais vīns. Alītieši savam vīnam cenu nav palētinājuši.

Decembrī pieprasījums pēc šampanieša un putojošajiem vīniem ir palielinājies vismaz trīskārt. Viļņas tirdzniecības centrā “Pie Juozapa” decembrī vien šo dzērienu pārdots tikpat, cik iepriekšējos vienpadsmit mēnešos kopā.

Apvienības “Mineraliniu vandenu” komercdirektors Evalds Apulskis ceļ priekšā skaitļus, ka īstais franču šampanietis “Mumm Cordon”, kas maksā 230 litu (viens lits — Ls 0,147), no gada sākuma nopirkts 220 pudeļu, bet “Sovetskoje šampanskoje” iepriekšējā mēnesī vien iztirgots gandrīz 100 000 pudeļu. Eduards Apulskis apgalvo, ka decembrī pieprasījums pēc dārgā šampanieša pieaug divas reizes, bet pēc lētajiem putojošajiem vīniem — gandrīz desmit reižu.

Kēstutis Svitojus no “Darija”zina stāstīt, ka Vācijā novembrī un decembrī pārdod 60 procentus no putojošo vīnu gada krājumiem, bet Lietuvā šis apgrozījums ceļas par 30 procentiem. Vairāk pērk arī poļu vai itāļu putojošo vīnu, kas ir nedaudz dārgāks nekā lietuviešu.

Putojošais vīns var būt visai lēts, bet vienalga to nepārdosi tik, cik visiem labi pazīstamo “Sovetskoje šampanskoje”, — tā atzīst “Bennet Distributors” vadītājs Rimvīds Jasinavičs. Apvienība Latvijā ražoto vīnu pārdod desmitreiz vairāk nekā Francijā, Itālijā vai Spānijā darīto.

“Vilniaus žiedas” franču šampanieti, kas maksā 300 litu, mēnesī pārdod divas pudeles, itāļu un vācu putojošo vīnu, kura cena ir 16 litu,— 200 pudeļu ik mēnesi.

Ziemassvētku vecīti reizēm grūtāk tēlot

nekā karali Līru

Lietuvā var iznomāt arī

Ziemassvētku vecīša tērpu

Ziemassvētki un Jaunais gads bez Ziemassvētku vecīša ir kā viesību galds bez gaviļnieka. Jau no decembra otrās puses Lietuvas pilsētu ielās, skolās, bērnudārzos var sastapt šos bārdainos un galvenokārt sarkanos apmetņos tērpušos vīrus (reizēm kāda smalkāka balss gan nodod, ka pat šajā nozarē daža būtne cīnās par sieviešu līdztiesību). Pēdējā laikā aizvien biežāk Ziemassvētku vecīša pakalpojumus pieprasa arī dažādas firmas. Gandrīz visu Viļņas teātru vismaz daži aktieri svētku dienās tiek lūgti iejusties Ziemassvētku vecīša tēlā.

Dīvaini tērptie teātru aktieri reizēm iegriežas bērnudārzos ar dāvanu maisu vai arī ielūdz mazos skatītājus pie sevis uz teatralizētiem uzvedumiem. Par Ziemassvētku vecīša “nomu” cena var būt visai dažāda — no sirsnīga paldies līdz vairākiem tūkstošiem litu.

Skolas un firmas, kuras domā iztikt bez profesionāla Ziemassvētku vecīša, teātros var iznomāt Ziemassvētku vecīšu tērpus. Lietuvas operas un baleta teātrī ir 15 Santa Klausa un arī parasta Ziemassvētku vecīša tērpi, par to nomu jāšķiras no kādiem 40 litiem par dienu. Iznomāt var ikviens, kam kurpe spiež un ir nauda makā. Vienīgi jāatstāj ķīla vai garantijas raksts. Šis teātris iznomā arī karnevāla tērpus. Teātra darbnīcās var pat pasūtīt pavisam jaunu kārtu no cepures līdz apaviem. Šis prieks gan dārgi maksās.

Viļņas drāmas teātris nepieņem individuālus pieteikumus Ziemassvētku vecīša apmeklējumiem. Toties teātrī ir trīs šīs lomas spēlēt gribētāju tērpi, kurus var iznomāt.

Bieži vien skolas un bērnudārzi ielūdz sev pazīstamus aktierus, lai tie ierodas ciemos kā Ziemassvētku vecīši. Pēdējā laikā priekšroka tiek dota gados jaunākiem aktieriem, jo tie spēj būt kustīgāki un pamatīgāk uzjautrināt jauno paaudzi.

Viļņas drāmas teātra jaunās paaudzes aktieris Džugs Saurusaitis ne jau pirmo gadu velk mugurā Ziemassvētku vecīša sarkano mēteli un līmē klāt bārdu. Tās ir saspringtas dienas, kad nākas steigt no viena sarīkojuma uz citu.

Džugs Saurusaitis apgalvo, ka bērniem labāk patīk jaunāki Ziemassvētku vecīši, jo padzīvojušākie ir pārlieku tradicionāli un vienmuļi. Firmās un arī bērnudārzos reizumis pieprasa, lai viņu ielūgtais Ziemassvētku vecītis ierastos paša tērpā un pats ar savu sarīkojuma scenāriju.

No savas pieredzes Džugs Saurusaitis ir pārliecinājies, ka no aktiera ne tik daudz gaida dāvanu izdalīšanu un patērzēšanu, cik dažādas spēles, rotaļas, jautrības un līksmības pārpilnību. Bet ne jau vienmēr un visur izdodas šādu gaisotni uzburt.

Bērnudārzā, ja vecāki ir sametuši pa pieciem litiem, Ziemassvētku vecīša tēlojums vienā grupā aktierim kabatu papildina ar litiem 50 vai mazliet vairāk. Bet firma spēj samaksāt par vienu uzstāšanos pat 1000 litu. Vislabāk Džugs Ziemassvētku vecīša lomā jūtas, ja apkārt ir draugi un paziņas.

Aktierim Sigitam Račkim Ziemassvētku vecīša pieredze mērojama jau divos gadu desmitos. Pēdējos trijos gados gan jauni piedzīvojumi šajā lomā klāt nav nākuši, jo saniķojusies veselība. Pirmoreiz ieģērbies sarkanajā tērpā vēl studenta gados un iejuties Ziemassvētku vecīša tēlā kādā bērnudārzā. Tomēr mazie izrādījušies atjautīgāki un vērīgāki, nekā to varētu gaidīt,— visi apgalvojuši, ka pats vecītis esot īsts, bet zābaki gan neesot īsti. Tad nu citreiz, lai jaunajiem cilvēkiem nerastos šaubas, nācies ņemt no teātra ne tikai tērpu, bet arī apavus.

Sigits Račkis atceras, ka ir bijis jauki, ja dienā tikai nācies uzstāties vienreiz, taču, ja šādu tikšanos ar bērniem ir kādas septiņas vai pat vairāk, tad pievakarē dažkārt jau sāc lūkoties uz līksmojošo baru kā uz ienaidnieka armiju.

Reiz pirms kādas tikšanās aktieris izdomāja, lai Ziemassvētku vecīti sapoš paši bērni. Aizgāja uz bērnudārzu ielas tērpā. Mazajiem pastāstīja, ka īstais Ziemassvētku vecītis dzīvo Lapzemē un nevar ierasties, bet palūdzis Sigitam Račkim, lai viņš mēģina aizstāt tālo viesi. Pirms tam aktieris aizdurvē bija noslēpis tērpu, bārdu, ūsas. Bērniem to visu vajadzēja atrast. Kas tā bija par līksmību! Mazie ģērba un grimēja svešo tēvoci, līmēja klāt bārdu. Un tad atklājās, ka bija pazudušas ūsas. Aktieris pats tās bija kaut kur nobāzis un vairs nevarēja uziet. Beidzot arī ūsas tika atrastas. Interesanti bija, kad atskanēja klauvējiens pie durvīm un uz sliekšņa parādījās Ziemassvētku vecītis. Īsts. Lai gan tikko visi svētku dalībnieki viņu bija posuši, tomēr bērnu iztēlē robežas starp pasaku un dzīvi bieži vien nemaz nav.

Sigits Račkis ir pārliecināts, ka Ziemassvētku vecīša loma tik tiešām piestāv gados jaunākiem kolēģiem. Jo tas ir pienākums, kas prasa ļoti labu veselību, lai dienā novadītu 7—8 sarīkojumus, kur dažreiz vienkopus ir pustūkstotis bērnu, bet nav neviena mikrofona. Lai novaldītu tādu baru, ir vajadzīga veselība un jaunība. Tas ir pat grūtāk nekā spēlēt “Karali Līru”. Agrāk par vienu uzstāšanos Ziemassvētku vecīša tērpā maksāja desmit rubļu, tā bija liela nauda. Vēlāk laiki grozījās. Ir mēģināts atlīdzināt pat dolāros.

Bet kā pašam Sigitam Račkim ar Ziemassvētku dāvanām — vai Ziemassvētku vecītis tās kādreiz ir atnesis? “Ja sieva apsolās, tad atnes. Saka, lai tik iedod naudu, tad zem eglītes būs.”

Nelegā~u reģistrācija, iespējams, ir politisks pasütījums

Tā domā Igaunijas parlamenta deputāts, Tēvzemes savienības biedrs Marts Nuts

Laikraksts “Postimees” (P.): — Vasaras otrā pusē Pilsonības un imigrācijas departaments uzsāka nelegālo ieceļotāju reģistrāciju. Tagad šis process ir turpinājies dažus mēnešus, un jūs nākat klajā ar paziņojumu, ka tā ir nelikumīga akcija. Kā jūs to izskaidrojat?

Marts Nuts (M.N.): — No pamatlikuma izriet, ka valsts varu īsteno saskaņā ar pamatlikumu un ar to saskaņotiem likumiem. Tas izslēdz administratīvo iestāžu pašdarbību. Pamatlikums arī nosaka tās institūcijas, kam ir likumdošanas aktu izdošanas tiesības. Amatam šādu tiesību nav.

Cilvēka tiesības, brīvības un pienākumus var atbilstoši pamatlikumam ierobežot, noteikt un regulēt ar atsevišķiem likumiem.

Kas tad Igaunijā ir noticis? Igaunijā nav nelegālo ieceļotāju reģistrācijas likuma. Nav un arī nevar būt ar likumu balstīta juridiska akta. Bet Pilsonības un imigrācijas departamenta ģenerāldirektors ir uzņēmies tiesības ar pavēli regulēt cilvēktiesības, brīvības un pienākumus. Ar šādu pavēli ir uzsākta to ārvalstnieku reģistrēšana, kas Igaunijā uzturas nelegāli.

P.: — Vai reģistrējušies nelegālie ieceļotāji saņem arī kādu personību apliecinošu dokumentu?

M.N.: — Pilsonības un imigrācijas departamenta ģenerāldirektors ar savu pavēli ir radījis dokumentu, ko izsniedz personai pēc reģistrācijas, un šim dokumentam ir jākļūst par personību apliecinošu dokumentu. Šis dokuments ir derīgs tikai sešus mēnešus, sākot no izsniegšanas dienas.

Reģistrācijas lapa neaizvieto uzturēšanās atļauju. Nav precizēts, kādas ir funkcijas šai reģistrācijas lapai. No tā var secināt, ka sastopamies ar personību apliecinošu dokumentu, kas ir izdots, pamatojoties uz vienas valsts iestādes ģenerāldirektora pavēli.

P.: — Ja runājam par lietas būtību, tad neviens jau nezina, cik Igaunijā ir to, kas te uzturas nelegāli. Ir minēti gan 30 000, gan arī 100 000 pilsoņu, kas pie mums uzturas nelegāli. Vai šādā risinājumā nelegāļu reģistrēšanas pamatmotīvs ir pareizs?

M.N.: — Valstij, bez šaubām, ir jābūt ieinteresētai, lai būtu pārskats par personām, kas tās teritorijā dzīvo. Katra valsts ir arī ieinteresēta, lai būtu pārskats par tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Bet reizē ar to, lai iegūtu pārskatu par nelegāļiem, jābūt arī risinājumam, ko ar viņiem iesākt. Ir trīs iespējamie risinājumi, divi no tiem juridiski pamatojami, ja tos regulē pēc likuma. Viens ir nedaudz problemātisks, kaut gan citās valstīs to izmanto.

Pirmā iespēja ir nelegāļus legalizēt. Tas nozīmē, labojot likumu, tiem nelegāļiem, kas noteiktā laikā būs reģistrējušies, atļaus pretendēt uz sevišķu uzturēšanās atļauju Igaunijā. Parasti nelegāļiem Igaunijā nav tiesības pretendēt uz uzturēšanās atļaujas iegūšanu, viņi uz to var pretendēt ārpus Igaunijas ārējās institūcijas.

Otra iespēja, ko praktizē daudzas rietumvalstis, ir nelegāļu izsūtīšana. Bet šeit uzreiz rodas citi jautājumi: vai Igaunija ir spējīga ar to tikt galā, un vai ir uz kurieni šos cilvēkus sūtīt?

Trešā iespēja nav diezin cik tiesiska. Par nelegāļiem gan tiek mēģināts gūt pārskatu, bet tam neseko nekādi tiesiski akti. Tas nozīmē, ka nelegāļi jopropjām paliek nelegāļi, un valsts viņiem neizsniedz nekādus dokumentus. Viņi nedabū sociālos pabalstus, valsts vienkārši akceptē, ka ar šiem cilvēkiem neko nevar iesākt.

Valsts interesēs, bez šaubām, ir zināt, kas valstī notiek. Jautājums ir par to, vai šī procedūra ir tiesiska vai nav.

P.: — Kā vajadzētu rīkoties, lai nelegāļu reģistrācija būtu korekta?

M.N.: — Pirms nelegāļu reģistrācijas uzsākšanas vajadzēja Iekšlietu ministrijā vai valdībā izskatīt vai valdībai iesniegt likuma projektu, kas dotu iespēju sākt nelegāļu reģistrāciju. Šajā likumprojektā vajadzēja arī paredzēt, kādas ziņas par nelegāļiem tiek vāktas, un atbildēt uz to, kādas sekas būs šai reģistrācijai. Kas ar viņiem būs? Šis jautājums pašlaik ir bez atbildes. Reģistrācijas procedūra gan ir noteikta ar pavēli, bet tās sekas nekur nav reglamentētas.

P.: — Kādēļ nelegāļu reģistrācija tika uzsākta tādā tiesiski nesakārtotā situācijā?

M.N.: — Smags jautājums. Ja valsts iestāde būtu vēlējusies lietas kārtot korekti, nebija jau nekādu šķēršļu subordinācijas kārtībā vērsties pie valdības un censties likumprojektu iesniegt parlamentā. Tālāk jau tas būtu politiski risināms jautājums — vai šos priekšlikumus, ko iesniedzis Pilsonības un imigrācijas departaments, akceptēt vai ne. Jautājums būtu bijis atklāts, un katrs par to varētu izteikties. Bet to vēlējās darīt slepeni, un es nebrīnītos, ja tas būtu politisks pasūtījums, nevis vēlēšanās šo jautājumu atrisināt.

P.: — Kas varētu būt šis pasūtītājs?

M.N.: — Šīs paralēles žurnālisti paši no laikrakstiem varētu izsecināt.

P.: — Kāds politisks ieguvums, vienalga kam, būtu no šādas nelegāļu reģistrācijas?

M.N.: — Es ticu, ka reģistrācija pati par sevi ir viens variants, kas novedīs pie kaut kādām sekām. Bet, ja mēs spekulējam ar to, ka reģistrācijas nākamais solis būs nelegāļu legalizēšana un tālākais solis — dot tiem Igaunijas pilsonību, tad šajā norisē ir ieinteresēti tie politiskie spēki, kas būtībā cer uz neigauņu vēlētāju balsīm.

P.: — Ja tagad pasludinās reģistrāciju par nelikumīgu, tad — tomēr ir jau reģistrējušies vairāk nekā 2000 cilvēku.

M.N.: — Ievērojiet, tiek runāts par skaitu no 30 000 līdz 100 000, un tad šie 2000 ir pavisam niecīgs skaits.

P.: — Ko tad iesākt ar šiem savāktiem datiem? Izmest, sadedzināt vai aizmirst?

M.N.: — Kas savākts, tas savākts, kādēļ gan tos sadedzināt. Jautājums ir par to, ka šos datus nekādi nevar izmantot. Ja tagad kāds no šiem cilvēkiem sūdzēsies tiesā, ka par viņu ir nelikumīgi savākti dati, tad valsts ierēdņiem var rasties nepatīkamas problēmas. Tās ir nelikumīgi savāktas ziņas.

Šajā gadījumā ir darīšana ar varas ļaunprātīgu izmantošanu.

P.: — Vai Andress Kolists ir tiesisks turpmāk atrasties savā amatā?

M.N.: — Tas jālemj iekšlietu ministram. Domāju, ka es pārkāpšu savu kompetenci, ja izteikšos par šo jautājumu.

P.: — Kad Igaunijā nelegāļu skaits būs simtos, nevis vairākos desmitos tūkstošu?

M.N.: — Domāju, ka tāda laika, kad varēs skaitīt simtos, nebūs. Igaunijā situācija būtu pavisam normāla, ja viņus varētu skaitīt tūkstošos, nevis desmitos tūkstošu.

Pirmais solis, ko šajā situācijā vajadzētu veikt, ir saistīts nevis ar nelegāļu reģistrāciju, bet gan ar iedzīvotāju reģistru, kura Igaunijā nav. Iedzīvotāju reģistra izveidošana apvienotu visu procedūru. Pēc tam būtu tautas skaitīšana. Neticu, ka bez tautas skaitīšanas var iegūt pietiekamu informāciju. To, cik Igaunijā ir nelegāļu, labākā gadījumā uzzināsim nākamā gadu tūkstoša sākumā, ja iepriekš minētās procedūras tiks veiktas korekti. Tad mēs varēsim sākt runāt par to, ko iesākt, lai nelegāļu skaits būtu tūkstošos, nevis desmitos tūkstošu un, Dievs nedod, simttūkstošos.

Konstitūcija varbūt būs jāgroza

Igaunijas likumautori strādā pie pamatlikuma sakārtošanas

Spēkā esošā Igaunijas konstitūcija noteic, ka ierosināt grozījumus pamatlikumā ir tiesības vienai piektdaļai parlamenta deputātu un valsts prezidentam.

Pamatlikumu var grozīt ar likumu, kas ir pieņemts: 1) tautas nobalsošanā; 2) parlamentā divos sastāvos pēc kārtas; 3) parlamentā steidzamības kārtībā.

Pamatlikuma grozījuma likums tiek pieņemts trīs lasījumos, un starp pirmo un otro lasījumu ir jāpaiet vismaz trim mēnešiem, bet starp otro un trešo lasījumu — vienam mēnesim. Pamatlikuma grozījuma veids tiek noteikts trešajā lasījumā.

Pamatlikuma grozījumu priekšlikumam ir jāgūst parlamenta vairākuma atbalsts divos sasaukumos pēc kārtas. Ja parlamenta nākamais sasaukums pieņem iepriekš atbalstīto priekšlikumu pirmajā lasījumā ar 3/5 vairākumu, tad likuma grozījums ir pieņemts. Priekšlikums par pamatlikuma grozījumiem steidzamības kārtībā tiek pieņemts parlamentā ar 4/5 balsu vairākumu, bet lēmums — ar 2/3 balsu vairākumu. Pašlaik beigām tuvojas komisijas darbs pie priekšlikumiem par grozījumiem pamatlikumā. Šo komisiju vada tieslietu ministrs Pauls Varuls. Intervijā laikrakstam “Eesti Päevaleht” viņš izteicies, ka ir konstatētas problēmas, bet daudzos gadījumos komisijas locekļi nav vienisprātis to formulēšanā. Tāpēc ministrs domā, ka nepieciešams vēl aptuveni divu mēnešu darbs pie priekšlikumu noslīpēšanas. Kā piemēru Varuls minēja tās problēmas, kas skar valsts aizsardzību, neizslēdzot iespēju, ka no prezidenta tiek noņemta valsts aizsardzības augstākās vadības funkcija, jo nav paredzētas iespējas, kā prezidentam šo funkciju realizēt. Pēc Varula domām, ir divas iespējas: vai nu atstāt valsts prezidentu kā aizsardzības spēku virsvadoni (virspavēlnieku), bet tad likumdošanas kārtībā ir jānosaka šo funkciju darbības saturs, otrs variants — izdarīt grozījumus pamatlikumā, atzīstot, ka valsts aizsardzība ir izpildvaras funkcija. Tas nozīmē, ka aizsardzības spēki nonāk premjerministra rīcībā, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka aizsardzības spēki ir autonoma nozare, ko nevar pielīdzināt ministrijai. Aizsardzības spēki ir nozare, kur arī premjerministrs nevar pateikt, ka mācības jārīko tieši tā un ne citādi.

Kurkses traģēdija pierādīja pamatlikuma vājās puses, ka valdība var sanākt kopā un spriest, bet tanī pašā laikā valdība savas vēlmes nevar realizēt. Neskaidras ir attiecības starp valdību un aizsardzības spēkiem, valdību un aizsardzības spēku vadītāju, valdību un aizsardzības spēku ģenerālštābu.

Nepieciešamas izmaiņas arī noteikumos par valsts kontroli. Varuls uzskata, ka valsts kontrolei ir jābūt tiesīgai kontrolēt arī vietējās pašvaldības. Līdz šim valsts kontrolei šādu funkciju nebija.

Daudz ir diskutēts arī par grozījumiem valsts prezidenta vēlēšanu likumā. Tas jau ir kļuvis par politisku jautājumu. Tādēļ komisija ir izstrādājusi trīs alternatīvus variantus.

Taču, ja prezidentu ievēlē tiešās vēlēšanās, tad mainās valsts tips. Pašreizējais risinājums noteic, ka prezidentam ir līdzsvara un prezentācijas loma. Tomēr šeit ir zināma pretruna, jo Igaunija ir izteikta parlamentāra republika, bet prezidentam atvēlētas nedaudz būtiskākas funkcijas nekā tipiskajās parlamentārajās republikās. Komisija gan uzskata, ka valsts iekārtas tipu nevajadzētu mainīt.

Taču, ja prezidenta funkcijās turpmāk vairs neietilps aizsardzības spēku augstākā vadība, tad tomēr kaut kas būs mainījies.

Tieslietu ministrs Pauls Varuls to skaidro tādējādi, ka prezidenta funkcijas ir jāsakārto, bet ne jāgroza. Tātad pamatlikums ir jāpārskata un jāsakārto. Līdz šim prezidenta funkcijas ir minētas dažādos pantos, gribētos tās skaidri sagrupēt.

Pēc ministra domām, komisijai pašai vēl jālemj par to, kā un cik lielā mērā Igaunijas iespējamā iestāšanās Eiropas Savienībā var ietekmēt pamatlikumu. Acīmredzot iespējamai iestājai ES ir jābūt atspoguļotai pamatlikumā.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane