“Mūsu pārspīlētā pieticība mūs joprojām kavē”

Ministru prezidents GUNTARS KRASTS —

Latvijai 1997.gada 31.decembrī:

Ministru prezidents gadumijas uzrunā Latvijas Valsts televīzijā un radio 1997.gada 31.decembrī pl.23.45

Labvakar it visur Latvijā!

Pēc mirkļa tagadne jau būs kļuvusi par pagātni, bet gads, par kuru šobrīd vēl domājam kā par nākotni, būs sācies.

Šī brīnumainā pārvērtība notiek ļoti ātri un nemanāmi.

Robežu starp laikiem mēs novelkam paši, lai mums būtu vieta, kur apstāties un saprast, kā mēs dzīvojam.

Un kā tad mēs dzīvojam?

Uz šo jautājumu katram ir sava atbilde. Un pats grūtākais, kas mums ne vienmēr izdodas, ir atrast kopīgu valodu, lai spētu spriest ne tikai katrs par sevi, bet par sevi un citiem vienlaikus, spriest no kopējā labuma viedokļa.

Ja katram ir sava taisnība — valdībai sava, vēlētājiem sava, sava taisnība pircējam un sava kontrabandistam, sava pensionāram un sava studentam, sava ministram un sava Vaiņodes piketētājam — un ja katrs dzīvo tikai ar šo savu taisnību, sazobe neveidojas, dialoga nav.

Bet bez dialoga taisnību nedzird.

Starp citu, par Vaiņodi. Varbūt vaiņodnieki paši pat neapzinās, cik daudz mācību deva šīsvasaras notikumi.

Valdībai tie uzskatāmi parādīja, ka nevienu problēmu nevienā nozarē nevar labi atrisināt, ja to mēģina darīt bez skaidra redzējuma, bez nopietnas koncepcijas. Iedzīvotājiem visā valstī, ne tikai Vaiņodē, tie parādīja, ka uzņēmība ir un paliks pašu ziņā, tikai jāmeklē, kur un kā to virzīt, virzīt, neaizmirstot kopējo labumu.

Galu galā, kļuva labi redzams pats svarīgākais — dialogs ir iespējams!

Un, ja tas notiek, tad arī saprašanās ir iespējama. Neatrisināmu problēmu nav.

Un tomēr — nu kā tad mēs dzīvojam?

Labi vai slikti — tās būtu atbildes, kas neizsaka neko, tikai apgalvojumi. Pateikt, ka mūsu laikos Latvijā kaut kas ir labi — tas tagad nav modē. Cita lieta ir skarbi nosaukt visu slikto un pavēstīt, ka, aizstājot kādā amatā vienu personu ar citu vai Saeimā vienu partiju ar otru, viss pārvērtīsies. Tas tiek uztverts daudz labvēlīgāk.

Kā izteicies kāds asprātīgs anglis, cilvēki pilnīgi piekrīt otra viedoklim tikai tajos jautājumos, kuri viņiem ir pilnīgi vienaldzīgi. Tāpēc es negaidu, ka visi man piekritīs. Bet atbilde, kuru es piedāvāju jums apdomāšanai, beidzot šo un sākot jauno gadu, ir šāda: mēs dzīvojam pārāk pieticīgi.

Vispārējā bažu un nedrošības gaisotnē tas var izklausīties paradoksāli. Vai tad tiešām mēs spējam vēl vairāk ieguldīt valsts attīstībā? Vai tad tiešām mēs spējam tērēt vēl vairāk spēku savas personīgās dzīves uzlabošanā? Tomēr es atļaujos teikt — mēs dzīvojam pārāk pieticīgi. Un manas pūles jau šogad bija un arī nākamgad būs veltītas tam, lai šī pieticība, kas kavē mūs dzīvot labāk, tiktu pārvarēta.

Jā, kas tad patiesībā būtu jāsaprot ar aicinājumu nebūt tik pieticīgiem? Īsi sakot, tas nozīmē, ka mums vajag vairāk ticības pašiem sev, saviem spēkiem un valsts nākotnei. Bez tās mēs nespējam ar pilniem apgriezieniem darbināt šodienu, izmantot savas iespējas. Bez tās mēs paliekam dzīvot pagātnē.

Bet nākotne jau ir iezīmēta. Es to skaidri redzu.

Mūsu nākotne ir attīstītu valstu sabiedrība. Sabiedrība, kurā valda Eiropas labklājība un drošības standarti. Pagājušais gads ir pārliecinoši parādījis, ka runas par NATO un Eiropas Savienību Latvijai nav tukša skaņa. Joprojām daudzu cilvēku izpratnē tās ir tikai pasakas, un pasaku brīnumiem jau var tikai ticēt vai neticēt, tie nav analizējami un neattiecas uz reālo dzīvi. Bet reālais labums no centieniem iesaistīties kopējā Eiropā Latvijai rodas jau tagad, nevis radīsies kaut kādā vēl nākotnes miglā tītā brīdī, kad feja Eiropas Savienība pamās ar savu brīnumnūjiņu un Latvija tiks uzņemta un sakārtota. Šis labums rodas no mūsu dialoga ar Eiropu un no Eiropas kopējās izpratnes par kopēju nākotni. Mēs pieņemam likumus un ceļam savu valsti, izmantojot pārbaudītu pieredzi. Dialogs — un nevis diktāts! — mums dod iespēju izvairīties no tām kļūdām, ko pieļāvuši citi. Dialogs ar Eiropas attīstītajām valstīm reāli uzlabo mūsu valsts kvalitāti.

Tomēr mūsu pārspīlētā pieticība mūs joprojām kavē — Eiropa jau ir noticējusi tam, ka esam spējīgi tajā būt, bet mēs paši vēl ne. Mēs vēl neesam sapratuši, ka esam Eiropai tikpat svarīgi un vajadzīgi kā Eiropa mums, jo bez mums nav iespējama kontinenta saimnieciskā un politiskā vienotība. Bet bez tās savukārt Eiropa nespēs konkurēt modernajā pasaulē, tajā globālajā sacensībā, kur spēku samērs veidojas nevis starp atsevišķām valstīm, bet starp lieliem reģioniem, pasaules daļām. Mūsu balsij šajā dialogā jāskan mierīgi un pārliecinoši, bez histērijas, bez gaudām un draudiem.

Rīga jau ir viena no reālajām Eiropas galvaspilsētām, un vēl vienu apliecinājumu tam mēs piedzīvosim janvārī, kad pirmo reizi Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē šeit pulcēsies 11 Baltijas jūras valstu valdību vadītāji, lai risinātu būtiskus reģiona attīstības jautājumus. Tas ir mērogs, kurā arī mums jādomā.

Šogad mēs arī uzzinājām, ko pasaulē domā par mums. Vērtējot valstu kredītreitingus, Latvija tika atzīta par investīcijām pietiekami drošu un stabilu valsti. Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka nāca klajā ar ekonomiski pamatotu prognozi nākamajam gadam, kurā Latvijai paredz visstraujāko attīstību Baltijā, visstraujāko preču un pakalpojumu plūsmas pieaugumu.

Bet tagad paskatīsimies uz savu dzīvi no iekšpuses. Varbūt mēs esam pārāk pieticīgi tikai saskarsmē ar ārpasauli?

Ne gluži. Lai arī privātās saimniekošanas attīstībai pastāv šķēršļi, kurus kopīgiem spēkiem cenšamies novērst, tomēr jāatzīst, ka viens no galvenajiem šķēršļiem joprojām ir pašu cilvēku neuzņēmība. Pārvarēt pieticību nozīmē arī — pārvarēt verdzisko iedomu, ka mēs spējam būt tikai lētais darbaspēks citu rokās.

Valstī, kura pastāv jau 79 gadus un jau pirms septiņiem gadiem atguvusi neatkarību, cilvēkiem ir laiks atmest šo iebaidīto piesardzību. Protams, septiņas reizes nomēri — bet, kad esi nomērījis, tad griez. Citādi kāds cits nogriezīs, gan sašūs, bet tad viņš arī valkās un tu atkal būsi palicis bez biksēm.

Valdības galvenais uzdevums tirgus saimniecībā ir — radīt iespējas. Iespēju ziņā progress aizvadītajā gadā ir bijis pamanāms, un tas kļūs vēl labāk pamanāms jaunajā gadā.

To iezīmē izveidotā Kredīta garantiju aģentūra mazā biznesa kreditēšanai, uzņēmējdarbības kreditēšana saimnieciski depresīvajos reģionos, nākamā gada budžetā ietvertā lauksaimniecības subsidēšana, kam paredzēti trīs procenti no budžeta un ir sagatavots konceptuālais pamats — lauksaimniecības atbalsta programma.