“Mūsu pārspīlētā pieticība mūs joprojām kavē”

Ministru prezidents GUNTARS KRASTS —

Latvijai 1997.gada 31.decembrī:

Turpinājums no 1.lpp.

Un beidzot ir pienācis laiks arī iegriezt lielu riteni, kas spēs aizraut līdzi arī ražotājus un celtniekus — uzsākt mājokļu būves hipotekāro kreditēšanu, dot iespēju ikvienam saņemt kredītu dzīvokļa vai mājas iegādei, remontam vai celtniecībai.

Tiek radītas iespējas, bet izšķirošā būs jūsu vēlme un prasme tās izmantot. Iesim kopā, katra atsevišķā cilvēka veiksme ir jauna iespēja visai sabiedrībai. Es novēlu jums nevis iekulties parādos, bet sākt tūlīt lietot to vērtību, kas jums pieder, un to, ko jūs paši esat spējīgi nopelnīt. Mēs nedzīvojam pagaidām, mēs dzīvojam pa īstam. Un ir vēl viena ļoti vienkārša un svarīga atziņa: sliktāk nekļūs. Sliktāk nekļūs. Tagad kļūst tikai labāk.

Mēs jau esam sākuši plūkt dažu sāpīgu procesu pagaidām pieticīgos augļus. Bērnu piedzimšanas pabalsts ir būtiski palielināts. Konsekventā pensiju reforma ir devusi iespēju pensijas indeksēt un apsteigt cenu pieaugumu. 1998.gadā šī valdība piemaksās pensionāriem, kuriem tas tika solīts jau 1995.gadā, bet toreiz nebija iespējams budžeta deficīta dēļ. Toreizējā deficīta segšanai ņemtos aizdevumus mēs divos gados esam no nodokļiem samaksājuši, un tādas kļūdas vairs nedrīkst atkārtot.

Mūsu spēja uzturēt savstarpēju dialogu ir tam garantija. Tas ir mans aicinājums jums uz brīvu sarunu ar valdību, uz atklātu kritiku, kura palīdz kļūdas saprast un novērst. Pagaidām pārāk bieži auglīgas uzskatu apmaiņas vietā notiek neauglīga konfrontācija. Un tas ir arī aicinājums pārvarēt pieticību informācijas apritē, ņemt pretī vairāk no tā, ko pasaule piedāvā, un, protams, arī dot pretī, runāt par sevi.

Mēs taču dzīvojam informācijas laikmetā. Informācija izplatās ātri, ideju pienesumu gaida no visiem — mūsdienu pasaulē provinces nav. Tomēr province neglābjami veidojas tur, kur netiek investēts tautas garīgumā, izglītībā, kultūrā.

Es uzskatu, ka šāda neatliekama investīcija ir sava Nacionālā bibliotēka. Beidzot arī šajā ziņā jāpārvar mūsu daudzu gadu desmitu pieticība un jāatrod līdzekļi, lai uzsāktu bibliotēkas celtniecību. Esmu pārliecināts, ka jau nākamajā gadā, izstrādājot valsts budžetu, mēs to spēsim.

Ir vēl viena joma, kur pienācis pēdējais brīdis atmest biklumu un ķerties pie darīšanas. Cik ilgi vēl mēs cietīsim dzīvot noziedzības vārdzinātā valstī? Problēmas ir visā sistēmā, kam jāsargā mūsu drošība un īpašums, sākot ar policiju un beidzot ar tiesu. Sistēma ir jālabo, pat neprasot papildu līdzekļus. Lielajiem afēristiem, noziedzības “galmam” ir jāliek saprast — arī jums no “sēdēšanas” neizbēgt, un tas nebūt nenozīmē, ka mazās peles tikmēr varēs dancot pa galda virsu.

Atlika tikai pievērst lielāku uzmanību spirta kontrabandai, un ienākumi valsts budžetā no akcīzes nodokļa, tas ir, no legālās alkohola tirdzniecības, jūtami pieauga. Uzsveru — tikai pievērst uzmanību, vēl vainīgie nav ne atrasti, ne sodīti. No tā ir jāizdara secinājumi.

Bet nu jau pavisam tuvu ir mirklis, kad jūs pacelsiet glāzes Jaungada tostam. Un mēs visi kopā, cerību pilni atkal pārkāpsim jauna gada slieksni. Tas būs Latvijas valsts pastāvēšanas 80.gads, Dziesmu svētku gads.

Es novēlu jums, un, protams, arī sev, lai tas būtu radoša darba gads. Lai katrs sajustu sevī gaišumu un ticību saviem spēkiem, lai prastu izraudzīt sev mērķi, kas nav šiem spēkiem par mazu un saskan ar lielo mērķi — gādāt par mūsu visu kopīgo labumu. Dosim citiem, jo mēs taču to pašu sagaidām pretī. Ja kādam līdz šim veicies labāk nekā jums, tas pierāda tikai vienu — arī jūsu veiksme ir iespējama un jums tikai jāatrod sava veiksmes formula. Lai piepildīts un veiksmīgs jums jaunais — 1998. — gads!