“Būs veiksmīgs gads!”

Valsts prezidents GUNTIS ULMANIS —

Latvijas televīzijā 1998.gada 1.janvārī:

Valsts prezidents Jaungada intervijā Latvijas Neatkarīgajā televīzijā 1998.gada 1.janvārī pl.20.00 ziņu raidījumā žurnālistam Egilam Zariņam

— Jaunais — 1998. — gads nu ir sācies. Kā un kur jūs to sagaidījāt?

— Vienmēr dzīvē jāmeklē pārmaiņas. Nesen atgriezos no Operas. Nē, nebaidieties, es nedziedāju un nedejoju! Pirmoreiz mūžā mēs ar ģimeni nolēmām sagaidīt Jauno gadu ārpus mājām. Kā saka, Ziemassvētkiem Ziemassvētku prieki, bet Jauno gadu var sagaidīt arī ciemos. Operā bijām daudz cilvēku, vairākos stāvos un dažādos līmeņos. Jutāmies ļoti jautri un apmierināti. Domāju, ka Opera aizsākusi labu un interesantu tradīciju.

— Paskatīsimies uz aizgājušo gadu mazliet savādāk! Kas jums pašam — gan kā prezidentam, gan kā cilvēkam — tajā nepatika? Ko jūs, ja būtu iespējams, no aizvadītā gada svītrotu?

— Tas diemžēl nav iespējams... Negribētu gadā trīsreiz mainīt valdības, negribētu trīsreiz nosaukt jaunu premjeru. Vienalga, lai kā tas noteik, tas nāk tikai par sliktu. Negribētu arī, ka atkārtojas traģēdijas, līdzīgas tai, kāda bija Talsos. Daudzas organizācijas pēc šīs traģēdijas izdarīja nopietnus secinājumus. Par tiem daudz runāts. Lai Dievs dod, ka mēs notikušo savā prātā un, galvenais, darbībā būtu ņēmuši vērā uz gadu desmitiem.

Tāpat negribētu, ka parlamentā par jautājumiem, kas skar Satversmi, vai vēl vienu otru jautājumu tiktu balsots daudzkārt un lielākoties ar kājām. Tas nav parlamentāriešu cienīgi, un šādu “balsošanas” formu vajadzētu izskaust. Ja varētu, no pagājušā gada izsvītrotu, jo smagi pārdzīvoju, daudzās un apzinātās traģēdijas — pašnāvības, slepkavības... Pērn to bijis pārpārēm, sākot ar augstām amatpersonām un beidzot ar cilvēkiem, kuri nokļuvuši galīgā izmisumā. Par to jādomā gan prezidentam, gan parlamentāriešiem, kuru garu garajās runās ir pārāk maz gaišuma un optimisma. Par to jādomā arī atsevišķu nozaru un zinātņu speciālistiem, lai atrastu atbildi uz jautājumu, kāpēc tik daudz cilvēku nonāk pie šī izmisuma un vairs nevarēšanas sliekšņa.