MĒS VISI PASAULĒ

“Dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis!”

1998.gada

Brāļu draudzes lozungs —

Pāvila vēstules efez. 5,12

Gana raksts 1997.gada Kristus piedzimšanas svētkos, ievadot anno Domini 1998

Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas

archibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis:

Arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša vēstījums. “Latvijas Vēstnesī” — pa tālraksti no Eslingenes Vācijā

Mīlestība ir dzīvības noslēpums. Mīlestībā Dievs radījis šo pasauli un mūs. Viņš mūs ir atpestījis mīlestībā — par nāvi stiprākā. Un Viņš grib, lai mēs arvien no jauna mīlestībā dzīvojam Viņā, jo “Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (1. Jņ. 4,16).

Ziemsvētku vēsts savā būtībā pauž Dieva mīlestības tuvumu: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jņ. 3,16 — 17).

Un kāds labāks novēlējums 1998.gadam var būt kā tas, lai mēs visu gadu pavadām Dieva Dēla mīlestības gaišumā un dzīvības spēkā!

Apdraudējumi kā dzīvībai, tā mīlestībai ir tie paši. Tieši mūsu draudzēm ārpus Latvijas ir labi to sev atgādināt. Galvenais apdraudējums mums nav bioloģiska izmiršana, bet mīlestības apsīkums. Bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu mums netrūkst. Vienīgais jautājums ir tas — cik mēs un viņi joprojām spējam palikt kopā vienā mīlestības lokā. Kā var mīlēt Dievu, bet ne mūsu tautu un valodu? Kā var mīlēt Dievu, bet ne mūsu mazbērnus un ieprecētos radus, arī ja viņiem mūsu tradīcijas ir svešas? Apvienosim ir vienus, ir otrus mīlestības lokā, pacietīgas, neatlaidīgas mīlestības lokā, un mēs dzīvosim!

Dažkārt mīlestības apsīkums izpaužas tiesāšanā un reliģiskā, nacionālā un morālā dogmatismā. Pretēji Jēzus brīvībai: Mīlēt Dievu no visas sirds un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu — “šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mt. 22,40; sal. Rom. 13,8 — 10). Paškritiski arvien par jaunu atgādināsim sev, ka tieši farizeji, rakstu mācītāji un priesteri aiz it kā Bībelē pamatotiem iemesliem Jēzu nonāvēja. “Jo burts nokauj, bet gars dara dzīvu” (2. Kor. 3,6; sal. 17!) — mīlestības gars, Dieva Gars, brīnišķi savienojot to, kas debesīs un virs zemes. Šīs mīlestības iemiesošanās (inkarnācija) ir Ziemsvētku un Kristīgās mācības kodols.

Mūsu baznīca tikai tādēļ pastāv, jo Kristus mīlestība mūs vieno pāri pār visu pasauli, pāri visām robežām. Pateicos mūsu draudzēm, māsām un brāļiem, ka šo mīlestību esmu varējis arī aizvadītā gadā daudz izjust un pat pats saņemt visdažādākos veidos. Paldies, kur draudzēs esam varējuši apliecināt: “Mīlestība nekad nebeidzas.” (1. Kor. 13,8) Un paldies, ka nav trūcis cilvēku, kuri uzņemas gan ordinētus, gan neordinētus amatus, parasti maz saistītus ar varu, slavu un bagātību, lai vien palīdzētu uzturēt to visdārgāko — dzīvi Dieva un tuvākā mīlestības lokā. Kristū mīlestība un dzīvība neatceļami ir savienotas. Mīlēsim, tad mēs dzīvosim — mūžīgi un brīnišķi!