MĒS VISI PASAULĒ

Top rotas Melngalvju namam

Genādijs Stepanovs. “Neptūns”

Arta Dumpe. “Merkurijs”

Inta Berga. “Miers”

Mirdza Lukaža. “Vienprātība” Foto: Harijs Burmeistars

Vecrīgas siluetā aizvien skaidrākas aprises atkal iegūst Melngalvju nams. Līdztekus arhitektiem un celtniekiem lielajos atjaunošanas darbos iekļāvušies arī mākslinieki.

Lai Melngalvju nams atkal varētu rotāties ar skulptūrām, kādas tā veidolu papildināja 1896.gadā, tika izsludināts konkurss. Tajā uzaicināja piedalīties tēlniekus, kam bija pieredze restaurācijas darbos. Izvērtējusi 26 autoru iesniegtās skices un zīmējumus, kā arī līdz tam veiktos darbus, žūrijas komisija izraudzījās astoņus tēlniekus, kam uzticēja skulpturālo tēlu izveidi pēc senām gravīrām un fotogrāfijām. Četras centrālās figūras, ko toreiz, pirms simt gadiem, augšējā frontona rotāšanai pēc Augusta Folca skicēm atlēja cinkā, tagad izgatavojuši Arta Dumpe (Merkurijs), Mirdza Lukaža (Vienprātība), Inta Berga (Miers) un Genādijs Stepanovs (Neptūns). Skulpturālo grupu “Svētais Juris ar pūķi” darinājuši Ausma Neretniece un Edgars Grīnfelds, bet karavīru figūras, kas atradīsies pašā augšā, — Ligita Ulmane un Ojārs Breģis (oriģināla autors nav zināms). Pagaidām visas skulptūras atveidotas ģipsī. Tēlnieku darbnīcās Gaujas ielā figūras atlies silumīnā, kas ir īpašs alumīnija sakausējums.

Aina Adermane

Latviešu mītnes zemē Zviedrijā

Turpinājums. Sākums “LV” 26. septembra un 15. oktobra numurā

Ciemu dienas

Skansenā

Ar pāris stundām Skansenā nav ko iesākt, bet, ja jūsu rīcībā ir trīs vai četras reizes vairāk laika, jūs te varat daudz ko uzzināt par visas zviedru zemes ļaudīm, dabu un saimniecisko dzīvi gan šodien, gan tuvākā un tālākā pagātnē.

Skansens atrodas uz Jūrgordenas (Djurgārden) salas netālu no pilsētas centra. Turp var pārcelties ar prāmi vai aizbraukt ar sabiedrisko transportu. Skansens ir atvērts cauru gadu, izņemot Ziemassvētku vakaru. Labi koptajās lauku sētās un pilsētas mājās augu gadu sastopami cilvēki, kas liekas kā te dzimuši un auguši. Mājīgi rosās zemnieki un pilsētnieces, kalvē dun kalēju veseri, zeltkaļu darbnīcā top grezni nieciņi, podnieki virpo dažādus saimniecības traukus. Vairākās baznīciņās mēdz notikt dievkalpojumi. Pastā, kur iekārtots pasta sakaru vēstures muzejs, tiek sniegti arī pavisam mūsdienīgi pakalpojumi.

Zviedri lepojas ar to, ka šis ir pirmais brīvdabas muzejs pasaulē, un tur cieņā tā dibinātāja Artura Hazeliusa vārdu. Būdams skolotājs un ziemeļtautu valodu pētnieks, viņš daudz ceļoja un redzēja, ka rūpniecības attīstība izjauc ierastu dzīvesveidu Zviedrijas novados un tie sāk zaudēt savu savdabību. Viņa interešu lokā vispirms nonāca tradicionālais zemnieku dzīvesveids un lapu tautas kultūra. Tagad muzejā pārstāvēti visi Zviedrijas novadi — gan ar savām ēkām un raksturīgākajiem cilvēku nodarbes veidiem, gan arī augiem un dzīvniekiem.

Pie lauku sētām redz ganāmies mājdzīvniekus, bet iežogojumos — arī aļņus, vilkus, lūšus un roņus. Godinot ievērojamā zviedru dabaszinātnieka Kārļa Linneja piemiņu, Skansenā iekopts arī plašs dārzs ar garšaugu lauciņiem, tradicionālajām dārzu kultūrām un krāšņu rožu dārzu.

Skansenā ir lielāki un mazāki laukumi, kur tiekot svinēti Vasaras saulgrieži un citi svētki, notiekot deju festivāli un tirdziņi. Visai dzīva tirdzniecība vērojama arī ikdienā. Loterijā itin viegli var laimēt lielu šokolādes kārbu vai sīku rotaļlietu. Katrā ziņā jānogaršo Skansena vafeles. Tās te cep pasūtītāja acu priekšā un pasniedz ar lāceņu ievārījumu un putukrējumu. Skaisti un garšīgi!

... Man nekādas noteiktas muzejiskas vai etnogrāfiskas intereses nav, es pa Skansenu staigāju un priecājos kā dīka tūriste, un varbūt tā lielākās vērtības man paliek nepamanītas. Patīk lapsu sēta ar savu pirmatnības garšu, patīk lielais zvanu tornis, kas tiešām ir ļoti liels, patīk skola ar smalkajiem skolmeistara apartamentiem un mācību klasi, kur virs melnās tāfeles vaigā skatāmi visi (līdz tam brīdim) Zviedrijas karaļi, bet uz skolotāja katedras — padilusi žagaru bunte. Un patīk bērnu čalas un smiekli, jo viņu priekam radīts īpašs Mazais Skansens ar rotaļu laukumiem, akvārijiem un dzīvnieku mazuļiem.

Skansenā patika daudz kas, kaut gan mūsu pašu Brīvdabas muzejs nešķiet ne par matu sliktāks. Savā laikā zviedri tomēr bijuši mūsu muzejnieku skolotāji. Taujāju, kādas asociācijas Skansens raisa kultūrvēsturniecei filoloģijas doktorei Saulcerītei Viesei un etnogrāfam akadēmiķim Saulvedim Cimermanim. Un viņiem bija savs vārds sakāms.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Skansens un

Latvijas Brīvdabas

muzejs

Pirmās ziņas par Stokholmas Skansenu man saistās ar bērnību. Mūsmājās 30. gados abonēja kādus 12 laikrakstus un žurnālus, kuros palaikam parādījās arī kāds stāstījums un attēls par Skansenu. Par ārzemju braucieniem mēdza stāstīt mana vectēva brālis — tālbraucējs kapteinis un Latvijas Jūrniecības departamenta vadītājs. Viņš dažkārt sūtīja atklātnītes no citzemju ostām, arī no Stokholmas. 1939. gada vasarā pirmo reizi viesojos kapteiņa mājā Rīgā un viņa grāmatskapī ieraudzīju bagāti ilustrētu Skansena ceļvedi. Par Skansenu kā zviedru kultūras vēstures glabātāju, turklāt saiknē ar sava dzimtā Ēveles pagasta un citu Latvijas novadu zemnieku dzīvi, Smiltenes vidusskolā stāstīja mūsu klases audzinātājs un latviešu valodas skoltoājs Vilhelms Šmits. Nezinu, vai viņš pats bija bijis Skansenā. Nezinu arī, kāpēc viņš par to stāstīja. Varu tikai pateikties viņam un citiem mūsu skolotājiem, ka mēs stundās uzzinājām arī daudz tāda, kas nebija iekļauts oficiālajās mācību programmās.

Kad 1951. gadā sāku strādāt tagadējā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, no tā pirmo veidotāju arhitektu Pētera Ārenda, Jāņa Jaunzema un Paula Kundziņa publikācijām uzzināju, ka mūsu muzejs veidots pēc Skansena un citu Skandināvijas brīvdabas muzeju parauga. Tad man radās pirmā profesionālā interese par Skansenu kā daudzu brīvdabas muzeju veidošanas ierosinātāju. Tie bija gadi, kad Latvijā par Zviedriju nemēdza daudz runāt un igauņu etnogrāfi pirms sava brīvdabas muzeja izveides brauca izzināt mūsu pieredzi. Pirmos Skansena izdevumus ieraudzīju 1952. gada pavasarī, kad man izdevās par lielu naudu nopirkt Ziemeļu muzeja un Skansena gadagrāmatas 1932. un 1933. gada laidienus. Radās dziļāka interese par Skansenu. Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā sameklēju gadagrāmatas citu gadu laidienus.

Ciešāka saikne ar Skansenu sāka veidoties 1966. gada rudenī, kad vācu etnogrāfi Berlīnē bija sarīkojuši Baltijas etnogrāfijas kolokvija 1. sesiju. Konferencē iepazinods ar toreizējo Skansena direktoru, izcilo zviedru etnogrāfu Gestu Bergu. Viņš bija Skansena dibinātāja Artura Hazeliusa znots un visu savu radošo dzīvi kopš 1924. gada atdevis Skansena veidošanai. Es tolaik vēl biju iesācējs, bet Bergu ieinteresēja manas publikācijas par latviešu tautas celtniecību un Latvijas Brīvdabas muzeju. Mūsu sarunas sākās par muzeju un Paulu Kundziņu, kurš pēc kara kādu laiku dzīvoja Zviedrijā un kopš divdesmitajiem gadiem bija pazīstams ar Bergu. Man bija līdzi 1964. un 1966. gadā izdotie ceļveži par Rīgas Brīvdabas muzeju. Tos viņam uzdāvināju. Pēc tikšanās Berlīnē un ekskursijas uz Štrālzundi un Rīgenas salu sākām apmainīties ar publikācijām. Latviešu etnogrāfiem tolaik iznāca daudz grāmatu, ko varēju nosūtīt uz Zviedriju. No Berga saņēmu daudz sūtījumu, arī materiālus par Skansenu. Grāmatu apmaiņa turpinājās līdz Berga visai garā un raženā mūža beigām. Diemžēl nevarēju atsaukties uz viņa vairākkārtējiem aicinājumiem paciemoties Zviedrijā.

Stokholmā pirmo reizi nokļuvu 1990. gada jūnijā. Četras garas vasaras dienas toreiz nostrādāju Skansenā. Rūpīgi pierakstīju savus vērojumus, aprakstīju, skicēju un fotografēju dažādus materiālās kultūras objektus, īpaši celtnes. Žēl tikai, ka tas notika pārāk vēlu — manas etnogrāfa darbības 40. gadā. Turklāt manā rīcībā bija tikai divas nedēļas, bet Stokholmas universitātes bibliotēkā gaidīja Rīgā neatrodamu grāmatu kalni.

Zviedrija ir plaša valsts ar daudzveidīgu dabu, saimniecisko darbību un tautas tradicionālo kultūru, kas vairākus gadu simteņus attīstījusies mierlaika apstākļos. Tādēļ Zviedrijas laukos masveidā saglabājušies tik seni tautas celtniecības objekti un citi materiālās kultūras priekšmeti, kādi Latvijā sen izzuduši vai atrodami visai reti. Tie bagātīgi pārstāvēti Skansenā un ļauj spriest par ēku, iedzīves priekšmetu un darba rīku senajām formām, konstrukcijām un rotājumiem. Redzīga acs tur var saskatīt ne mazums līdzību ar Latvijā sastopamo. Protams, vēl vairāk ir atšķirību, jo zviedru zemniekiem gājis secen smagais dzimtbūšanas jūgs.

Mani pārsteidza iedzīvotāju sociālo attiecību un dzīvesveida savdabību un pretstatu dziļais atspoguļojums. Skansenā pārstāvēti muižnieku, amatnieku, strādnieku, zemnieku un citu kārtu ļaužu mājokļi, saimniecības ēkas un iekārtas priekšmeti. Visai bieži redzamas divstāvu būves ar plašām sociāli diferencētām telpām. Iespaidīgs likās pilsētas kvartāls, kurā ietilpst amatnieku darbnīcas, veikali, pilsētnieku mājokļi, grāmatu spiestuve, aptieka, krājkase un citas būves, kas atspoguļo pilsētnieku dzīvesveidu.

Skansens ir bagāts ar sabiedriskas nozīmes objektiem. Tur redzam baznīcas, zvanu torņus, vēja un ūdensdzirnavas, policijas komisāra un iecirkņa tiesas māju, tautas namu, palīgmacītāja mājokli, tirgus paviljonus, pasta ēku, linu mīstītavu. Īpašu ievērību pelna muzeja dibinātāja Artura Hazeliusa dzimtā māja, kas atrodas Skansena pilsētas kvartālā.

Skansenu apmeklē milzīga interesentu plūsma. Zviedru ģimenes te parasti ierodas uz visu dienu. Te savas jubilejas un svētkus atzīmē dažādas apvienības un biedrības.

Kad 1924. gadā tika dibināts Latvijas Brīvdabas muzejs, to veidoja pēc triju pasaulē plaši pazīstamu Skandināvijas brīvdabas muzeju parauga. Pirmais no tiem bija Stokholmas Skansens, kura sākumi meklējami 1885. gadā (atvērts 1891. gadā), otrais — Norvēģijas Lillehammeres brīvdabas muzejs, t.s. Sandviga vākums Maihaugens, par kura rašanos senākās ziņas ir no 1894. gada, un trešais — Norvēģu tautas muzejs Oslo, kuram zemes gabalu celtņu pārvešanai un uzstādīšanai ierādīja 1881. gadā. Vislielākā ietekme Latvijas Brīvdabas muzeja veidošanā bija Skansenam.

Varbūt gan precīzāk būtu runāt par etnogrāfijas zinātnes loģiku tautu dzīves veida un kultūras vēstures atspoguļošanā, kas laika gaitā pilnveidojās un bagātinājās gan Stokholmā, gan Rīgā. Tāpēc abu muzeju uzbūvē un eksponātu tematikā mūsdienās redzam daudz kopīga:

1. Skansenā ekspozīcijas pamatšūna ir kāda Zviedrijas vēsturiski etnogrāfiskā apgabala zemnieka sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksu. Rīgas Brīvdabas muzejā tam atbilst Kurzemes, Vidzemes un Zemgales sētu, kā arī Latgales ciema atveidojums. Pamazām top Augšzemes sēta. Šīs sētas atspoguļo attiecīgā vēsturiski etnogrāfiskā apgabala iedzīvotāju tradicionālā dzīves veida un kultūras iezīmes lielās līnijās.

2. Katrā vēsturiski etnogrāfiskajā apgabalā kā Zviedrijā, tā Latvijā ir sīkāki novadi ar vairāk vai mazāk spilgtu tradicionālās kultūras savdabību.

3. Skansenā pārstāvētas dažādu Zviedrijas novadu nodarbošanās nozares. Latvijas Brīvdabas muzejā savukārt izvietotas Piebalgas audēja un ratiņu virpotāja ēkas, Latgales un Vidzemes podnieku darbnīcas, Carnikavas, Rojas un Rucavas piekrastes zvejnieku sētas un citi objekti, kas vienlaikus ir arī šo apvidu tautas celtniecības atspoguļotāji.

4. Tāpat kā Skansenā, arī mums ir objekti, kas atspoguļo dažādu sabiedrības slāņu dzīvi un darbu. Tāda ir Latgales 18. gadsimta sīkzemnieka dūmistaba, Alsungas novada 19. gadsimta sīkzemnieka, cariskās Krievijas armijā izdienējušā karavīra sēta un pirts ar vaļinieka istabiņu no Rūjienas.

5. Kaut gan Zviedrijā ir visai viendabīgs — zviedrisks — iedzīvotāju etniskais sastāvs, tomēr Skansenā pārstāvēts arī lapu dzīves veids un saimnieciskā darbība, tāpat arī daži norvēģu un somu objekti. Latvijas Brīvdabas muzejā etniskās minoritātes pārstāvētas plašāk, jo Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs bijis daudz raibāks nekā Zviedrijā. Tāpēc mēs eksponējam Kurzemes lībiešu sētu, Latgales vecticīgā krieva sētu, vienu igauņu objektu un krievu pareizticīgo baznīcu.

6. Skansenā pārstāvēti arī dažādi rūpnieciskas un amatnieciskas ražošanas objekti — ūdens un vēja dzirnavas, linu apstrādes darbnīca, vadmalas veltuve, kalve, vairākas pilsētas amatnieku un citu ražotāju darbnīcas un mītnes. Latvijas Brīvdabas muzejā ir holandiešu un staba tipa vējdzirnavas, divas kalves, darvas ceplis, Latgales un Vidzemes podnieku darbnīcas, Piebalgas audēja un vērpjamo ratiņu virpotāja darbnīcas. Pārvestas un gaida uzstādīšanu zirgadzirnavas un ūdensdzirnavas.

7. Skansenā eksponē tādas sabiedriskās ēkas kā baznīcu, zvanu torni, tirgus būdas, pasta un tautas namus, misionāru namu un skolu. Mūsu Brīvdabas muzejā savukārt skatāmas luterāņu, katoļu un pareizticīgo baznīcas, divi katoļu krucifiksi, hernhūtiešu saiešanu nams, ceļmalas krogus, dzīvojamā rija–skola. Pārvesta un uzstādīšanu gaida pagasta skola.

8. Kā Skansenā, tā Rīgas Brīvdabas muzejā visas eksponējamās parādības rāda to attīstības gaitā no iespējami tālākas senatnes līdz 20. gadsimta pirmajiem gadu desmitiem. Skansenā vecākā būve ir no 14. gadsimta, Rīgas Brīvdabas muzejā — no 16. gadsimta pirmās puses. Kopumā Skansens ir tematiski daudzveidīgāks un plašāks nekā Rīgas Brīvdabas muzejs: tas pārstāv vairākas reizes lielāku etnosu nekā latvieši, turklāt šis etnoss dzīvo daudzreiz plašākā, bagātākā un ilgu laiku karu nepostītā zemē, kura gadsimtiem ilgi ir bijusi neatkarīga.

Saulvedis Cimermanis

Skansens un...

zvēru dārzs

Mežaparkā

Rīga sāka ilgoties pēc sava zvēru dārza jau pagājušā gadsimta vidū, taču īpaša interese par parkiem, kur varētu reizē atpūsties un iegūt priekšstatu par dzīvās dabas daudzveidību, radās 20. gadsimteņa sākumā. Rīgas dārzu arhitekta Georga Kūfalta veidoti, tapa parki Dzegužkalnā, Torņkalnā un Vērmanītī, dārzu pilsētas projekts realizējās Ķeizara mežā pie Ķīšezera. Rīgas latviešu, vācu un krievu avīzēs parādījās raksti — kur īsti novietot zvērudārzu un kādam jābūt tā uzbūves principam. Daudzi gribēja zvērus redzēt pēc iespējas tuvāk centram, un izvēle svārstījās starp Torņkalnu un Mežaparku. Diskusijā iesaistījās pat Reinis Kaudzīte, kurš ap 1911., 1912. gadu dzīvoja Mežaparkā un visai asi nostājās pret to, ka, zvēriem mītnes izveidojot, tiktu izpostīts Torņkalna parks un radīta neveselīga vide gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem:

Torņkalna parks ir gan tuvāk centram un vairāk pašā apdzīvotā daļā nekā Ķeizara mežs, bet pirmais atkal vairākām pilsētas daļām ir daudz atstatāks nekā Ķeizara mežs. Nomaļāk no centriem un apdzīvotām vietām dibinātos dārzos zvēri var uzturēties allaž izturīgāk un veselīgāk. Tad apkaimei ir diezgan grūti panest zvēru kaukšanas, riešanas utt., ko viņi cits par citu saceļ...

Par to, kādam jābūt jaunajam parkam, daudz domāja arī mežu inženieris Eižens Ostvalds. 1911. gada augustā Rīgas pilsētas īpašumu pārvalde viņu sūta uz Vācijas mežkopju apvienības XII kongresu Kēnigsbergā. Par savu ceļojumu Ostvalds uzraksta plašu atskaiti, kas pirmajā brīdī pārsteidz ar to, ka cienījamais mežkopis nebrauc uz Kēnigsbergu, bet iekāpj zviedru tvaikonī “Odins” un dodas pilnīgi pretējā virzienā. Pēc diennakts ceļojuma pa mierīgo jūru un skaistajām šērām, (triju stundu brauciens caur šērām bija apogejs, — sajūsmināts raksta Ostvalds ziņojumā), viņš ierodas Stokholmā, kura, viņaprāt, ir īstā ziemeļu Venēcija. Stokholmā pavadītā diena tiek veltīta Skansena izpētei un salīdzināšanai ar plānotā Mežaparka zvēru dārza izveides iespējām. Ostvaldu īpaši iepriecina dr. Artura Hazeliusa prasme Skansenā izvietot Zviedrijas visdažādāko novadu floras, faunas un etnogrāfijas paraugus un izvēlētās vietas piemērotība uzdevumam. Zviedru brīvdabas muzejā klinšu pakalni, ielejas, ūdenskrātuvītes, mežs un pļavas mijas cits ar citu un kopumā dod jauku, mainībā bagātu priekšstatu par Zviedrijas veidolu. Nozīmīgākie zviedru zemes augi ir ieaudzēti atbilstošā apkārtnē, un nezinātājs tos iepazīst ar anotāciju palīdzību.

Līdzīgi apmeklētājs Skansenā tiek ievests Zviedrijas dzīvnieku pasaulē — arī tos apmeklētājs ierauga raksturīgā vidē un apstākļos. Taču visvairāk Rīgas mežu pārzini sajūsmina Skansena etnogrāfiskā nodaļa, kurā pārstāvēti visi valsts novadi ar to vēsturiskajām īpatnībām un gadsimtiem vecajām būvēm.

Visas celtnes un lietas ir šurpatvesti oriģināli. Šīs apmetnes apdzīvo attiecīgo novadu ļaudis savos oriģinālajos tautas tērpos, un sevišķi patīkama ir vienkāršība un pieticība, kuru šie cilvēki ir saglabājuši par spīti pārceļošanai uz modernu lielpilsētu.

Izstaigājis Skansenu krustu šķērsu, iepazinies ar tā darbības dažādiem veidiem un ekonomiskajiem rādītājiem, E. Ostvalds ceļojuma atskaitē formulē vērojamu kvintesenci: Skansens būtu lielisks paraugs, kā jāattīstās Rīgas zooloģiskajam dārzam. Viņš aicina izstrādāt rīcības programmu nākotnei, lai radītu Baltijas mazo Skansenu.

Dabasdraugam, vēstures pētniekam un etnologam Ķeizarvaldē jāķeras pie darba, lai šo dārzu izveidotu pēc iespējas daudzpusīgāku un tam nodrošinātu pēc iespējas plašāku interesentu loku. Garantijas visa šī pasākuma dzīvotspējīgumam var sniegt tikai vērienīga darbības amplitūda.

Būdams reizē jūsmīgs fantasts un racionāls praktiķis, Rīgas mežu galvenais inženieris tūlīt arī aprēķina, ka tādu apmeklētāju skaitu, kas segtu parkam nepieciešamos izdevumus, var nodrošināt tikai šī brīvdabas muzeja daudzveidība.

Pēc pusotras dienas nogurdinoša ceļojuma Ostvalds ierodas Kopenhāgenā un tiešā ceļā dodas uz turienes zooparku, kas domāts tieši dzīvnieku apskatei, teicamas mūzikas baudīšanai un izpriecām restorānā un milzīgā skatutornī, taču šeit nekādu ievērības cienīgu paraugu Rīgas iecerēm viņš neatrod. Vācijā savukārt, no komerciālā viedokļa raugoties, viņš neredz iespēju Rīgas lolojumam attīstīties ne pēc slavenā Hagenbeka zooloģiskā dārza principiem Štellingā, kur izvietoti galvenokārt eksotiskie citzemju dzīvnieki, ne arī pēc Berlīnes pārblīvētā zvēru dārza paraugiem.

Kā pēdējās ārpus tiešā komandējuma mērķa Eižens Ostvalds apmeklē jaunās dārzu pilsētiņas pie Berlīnes Šlahtas un Nikola ezeru krastos. Taču taisnās ielas, akmeņu bruģējums, cieši kopā saspiestās mājas, kas izvietotas gar pašu ielas malu, inženierim liekas visai neizdevies pretstats jaunajai Mežaparka villu kolonijai, kas celta, rēķinoties ar Ķīšezera krasta kāpu gleznainajiem pauguriem un priežu mežā ievietoto savrupmāju poēziju.

Bet dabas un dzīvnieku parku veidošanā ideāls ir un paliek zviedru Skansens. Un kas zina, — ja nebūtu izcēlies Pirmais pasaules karš, kas uz gadiem apturēja Rīgas zooloģiskā dārza attīstību, varbūt mēs agrāk būtu tikuši arī pie sava brīvdabas muzeja.

Saulcerīte Viese

Zemnieka sēta — no Skansena kataloga

Pilsētnieces istaba — no Skansena kataloga

Viduszviedrijas divstāvu klēts Foto: Saulvedis Cimermanis

Horjedālenas novada 18. gadsimta dzīvojamā māja Foto: Saulvedis Cimermanis

Ziemnieka gulta — no Skansena kataloga

Rīgas zooloģiskā dārza kamielis darbā . No avīzes "Rigaer Tageblatt"

Zentas Mauriņas

jubilejas gada izskaņā

“Vēstules ir lapas manā dzīvības kokā”

15.decembrī Adventes vainaga spožās sveču liesmiņas nesa sveicienus arī Zentas Mauriņas dvēselei tālajos debesu plašumos. Latvijā viss 1997.gads bija aizritējis esejistes un kultūrfilozofes jubilejas zīmē. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā sadarbībā ar Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju tika atklāta simt-gadei veltīta izstāde “Apliecinājums”.

Grāmatas, publikācijas, rokraksti, fotogrāfijas apliecina rakstnieces mūža veikumu. Piezīmes un vēstules palīdz tuvoties Zentas Mauriņas personībai, atklājot viņas mīlestību, sāpes un ciešanas.

Pats vecākais eksponāts attiecas uz 1891.gadu, kad rakstnieks J.Lautenbahs saņem no Lejaspilsētiņas (Lejasciema) atklātni ar kopā savītiem zeltītiem M un R burtiem — Melanijas Knapes un Roberta Mauriņa saderināšanās karti. Tika nodibināta Zentas Mauriņas vecāku ģimene.

Pēc gadiem, satiekoties ar Zentu Mauriņu Lejasciemā, vietējie iedzīvotāji sacīs — “mūsu labā daktera meita”. Labais dakteris atrod spēku ārstēt citus un dot dvēseles izturību savai meitai. Un meita vienmēr un visur dzīvē aiznes sev līdzi vecāku svētību. Grobiņas putekļainā ceļa smaržu, Latvijas bērzu skaistumu.

Saskarsme ar ievērojamām personībām, kā J.Akurateru, Raini, A.Brigaderi, prof. A.Daugi, prof. T.Celmu, palīdz Z.Mauriņai pacelties pāri ikdienas rūpēm un sāpēm.

“Daugavas gada grāmatā” 1922.gadam P.Ērmanis publicē dzejoli — “Tai, par kuru es domājis daudz”, kurā ar līdzjūtību apraksta jaunās studentes fizisko nevarību, pārvietošanos ratiņos. Labi domātie vārdi smagi aizskar Z.Mauriņu. 1922.gada 19.janvārī viņa raksta Pēterim Ērmanim:

“Kamdēļ, ak kamdēļ, jūs rakstījāt to dzeju Daugavas kalenderī?! — Visas jūsu citas dzejas, un sevišķi “Sāpju paradīze”, es tā mīlēju, bet, kad es šo dzeju lasīju, naids un dusmas sacēlās manī. Man liekas, ka Jūs bez žēlabas esat pavisam kaili izģērbuši manu dvēseli, — kā Jūs drīkstējāt to darīt?!

Naids un dusmas un — bezgalīgas, asiņainas sāpes. Brīžiem sapnī es redzu šo dzeju plastiski skaidri kā gleznu, un kaut kas iekliedzas manā dvēselē, un es atmodos un nevaru vairs aizmigt līdz rītam. — Jūs lielais vientulīgais Sludinātājs, kamdēļ Jums vajadzēja uzplēst manu vāti, kamdēļ Jums vajadzēja laupīt manu mazu, ak tik niecīgu lepnumu?!”

Taču dusmas noplok, un abi rakstnieki visu mūžu turpina sarakstīties.

Izstādē skatāmas Z.Mauriņas rakstītās vēstules J.Misiņam, Elmīrai un Kārlim Eglēm, K.Krūzam, E.Bošei, J.Soikanam.

Vismīļākie vārdi veltīti “lēnprātīgajam”, “labajam” Kārlim Eglem.

Sirds slēptākās izjūtas un prieks izteikts vēstulēs Misiņa bibliotēkas darbiniecei Ellijai Bošei.

1937.gada 1.februārī, Liepājā:

“Bet tagad es zinu: es dzīvošu ar savu draugu kopā. Vismaz kādu laiku. Kā liela dāvana šī atziņa manī dzimusi”. Šeit domāts viņas dzīvesdraugs Konstantins Raudive.

Vēstulēs no trimdas atklājas rakstnieces ilgas pēc Latvijas, vēlēšanās satikties ar sev mīļiem cilvēkiem.

“... vēstules ir lapas manā dzīvības kokā. Bez tām esmu gluži kaila kā koks novembra miglā. Vēstules ir dzīvības devējas, dvēseles barotājas ziemas svešumā: katra rakstītāja balss šalc savu vienreizējo dzīvības dziesmu.” (Grāmatā “Sākumā bija prieks” ASV, 1965).

Bet ne jau vēstules vien atklāj rakstnieces jūtu pasauli. Lielais grāmatu klāsts latviešu, vācu, krievu, itāļu valodā ir apliecinājums talantam, darba spējām, pārliecībai.

Varam tikai priecāties, ka saglabājušās Z.Mauriņas rakstīto darbu piezīmes un manuskripti, kā “Latviešu klusums”, “Ceļojuma impresijas” un citas apceres. Rakstnieces rokrakstus aizlieguma laikā iesējis un glabājis savās mājās Kārlis Egle.

Pagājis ir tas laiks, kad no bibliotēku fondiem izņemamo grāmatu sarakstā pretī Z.Mauriņas vārdam bija rakstīts: “Jāizņem visi darbi” (1951.g.).

Z.Mauriņas grāmatas ir atradušas savu vietu līdzās citiem, viņai tik tuvajiem, latviešu rakstnieku darbiem.

Izstāde apskatāma Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā — Rūpniecības ielā 10, līdz 1998.g. 10.janvārim.

Arta Poriete,

LAB galvenā bibliogrāfe

Balva “Līvzemes" un

“Pavasara vārtu" autoram

Pasaules brīvo latviešu apvienības biedru organizācijas nolēmušas šī gada Latvijas valsts 79. dibināšanas atcerē piešķirt PBLA balvu dzejniekam Fricim Dziesmam (Fricim Forstmanim) par viņa lielo darbu latviešu literatūras un sabiedriskās kultūras laukā.

Dzimis Rīgā 1906.g. 11.janvārī, bērnību pavadījis Ziemeļkurzemes krastā, vecvecāku šaurajos zemniekmājas apstākļos. Pēc Ventspils ģimnazijas beigšanas strādā 11 gadus tā techniskais zīmētājs dzelzceļu pārvaldē. Savu literāro darbību iesāk kā amatieris — žurnālists “Ventas balsī”, kur debitē kā dzejnieks humora laukā. Vēlāk kļūst par redaktoru “Zemgales balsī” un līdzstrādnieku “Brīvā zeme un Tēvija”.

Pirmais dzeju krājums “PavasaØa vārtos” iznāk 1933.gadā un tūdaļ iegūst kritikas atzinību. Vēlāk tam seko vēl pieci: “Līvzeme” (1935), “Svētītie gadi” (1938), “Dzīvības lokā” (1942), “Dzīvei draugos” (1947) un “Klusuma zvaigzne” (1969). Tematika — dzejnieka skatījums uz dzīvi, dabu, mīlestību. Daudzkārt iedzirkstas humors, bet īpašās sakarībās, piem., Zvejnieku svētā vakarēdienā (sakarā ar 19 zvejnieku nāvi jūØā) arī traģika.

Krājumā “Līvzeme” F.Dziesma sniedza latviešu literatūrā vienreizīgu sava novada tēlojumu dzejas formā (to uzskata par vienu no izcilākiem viņa dzejā). Vēlāk, kad Latviju piemeklē II pasaules kaØa nelaimes un dzejnieks jau trimdā, skatījumā jo vairāk ieskanas traģiskās toņkārtas.

Kaut dzejnieks pats uzsver formas sekundāro nozīmi, tā viņam padodas ar lielu meistarību. Jaunākos laikos, sekojot laika garam, viņš nevairās arī no brīvā panta un dzejām prozā.

F.Dziesma ir arī viens no izcilākajiem sveštautu dzejas tulkotājiem. Rilke, Karossa, Hesse, Maisfīlds, Jitss, Eliots (Anš. Eglīša un Metjusa “Angļu dzejas antoloģija” 1940.g.), Puškins, Ļermontovs. Trimdas laikā ap 500 zviedru dzeju tulkojumi.

Dzejnieks arī nodevies ar lielu dedzību dzejai tāmnieku dialektā. Bez daudzām dzejām un rakstiem periodikā tajā publicētas arī 3 grāmatiņas. Šai žanrā, ar pseudonimu Alant Vils, izmantojot dialekta tipiskās īsās izteiksmes formas, dzirkst lielisks humors.

Piemināms arī, ka savas grāmatas ir veidojis Dziesma pats, izmantojot savu pieredzi gan “Zelta ābeles” izdevniecībā Rīgā, gan arī strādājot par grāmatu restaurātoru Zviedrijas valsts archīvā. Viņa grāmatas illustrējuši Liberts, Suta, Plēpis, N.Strunke un Rirdāns.

Ne tikai dzejnieks vien, F.Dziesma (Fricis Forstmanis) ir arī meistarfotogrāfs. Trimdas laikā Stokholmā kā fotogrāfs jo sevišķi piegriezies basketbolam. Viņš iemūžinājis Stokholmas kādreizējās Zviedrijas meistarkomandas “Rīga” vēsturi, kā arī Zviedrijas basketbola augšupeju līdz internacionālam līmenim un tāpēc ir augsti vērtēts kā izcils Zviedrijas sporta fotogrāfs. Latvijā tiek gatavota viņa fotogrāfiju izstāde.

Vienreizīgs ir viņa plašais vēriens un dziļums dzīves skatījumā, kam pamatā ir paša lielā dzīves pieredze un lielā produktivitāte.

Vaira Paegle,

PBLA Valdes priekšsēde

Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs 1997.gada decembris. Montreāla, Kvebekā. 49.gada gājums. Nr.12.(585.)