SVĒTKI UN GODADIENAS

Kubas Republikā

1. janvārī valsts svētki — Atbrīvošanas diena

Kuba ir samērā neliela salu valsts starp Atlantijas okeānu, Karību jūru un Meksikas līci. Kubas teritorijas 110 861 kvadrātkilometru (Kuba ir nepilnas divas reizes lielāka par Latviju) veido Kubas un Huventudas salas, kā arī vairāk nekā 1600 sīkas saliņas.

Kuba ir pirmā Amerikas teritorija, ko 1492. gadā atklāja Kristofors Kolumbs.

Kubas teritoriju jau sirmā senatnē apdzīvojušas indiāņu ciltis. XV gadsimta beigās , kad Kubu atklāja Kolumba vadītie spāņu jūrasbraucēji, meklējot jaunu jūras ceļu uz Indiju, salā dzīvoja apmēram 200 tūkstoši cilvēku. Kuba tika pasludināta par Spānijas karaļa īpašumu, 1514. gadā tika nodibināta Santjago de Kuba, bet ap 1515.gadu — Havanna.

Darbam raktuvēs un plantācijā spāņu kolonizatori XVI gadsimtā sāka Kubā ievest nēģeru vergus no Āfrikas. XIX gadsimtā par Kubas ekonomikas vadošo nozari kļuva cukura ražošana. 1868. gadā sākās pirmais gandrīz desmit gadus ilgais Kubas nacionālās atbrīvošanās karš no spāņu kundzības. Tā iespaidā Kubā 1886. gadā tika atcelta verdzība. Jauna, plaša sacelšanās Hosē Martī vadībā Kubā sākās 1895. gada februārī. Pēc ASV un Spānijas kara 1898. gadā Kubu pārņēma Savienotās Valstis. Saskaņā ar Parīzes miera līgumu, Kuba 1898. gada 10. decembrī ieguva neatkarību . 1902. gada 20. maijā tika proklamēta Kubas Republika.

Kopš XX gadsimta sākuma Kubā aktīvi ieplūda ASV kapitāls. Kubas ekonomika bija cieši savijusies ar tās milzīgo rietumu kaimiņvalsti.

Kubas jaunākā vēsture saistīta ar Fidela Kastro vārdu. 1953. gada jūlijā 27 gadus vecais Havannas universitātes absolvents ar paša saorganizētu revolucionāru grupu uzbruka Monkādas kazarmām Santjago de Kubā. Sacelšanās tika apspiesta, un Fidels Kastro divus gadus pavadīja cietumā. Pēc amnestijas viņš divus gadus dzīvoja emigrācijā Meksikā, kur atkal izveidoja bruņotu grupu. 1956. gada nogalē tā ar jahtu “Granma” slepeni izcēlās Kubas teritorijā un sāka partizānu karu pret Batistas valdību. Pēc sākotnējām neveiksmēm Fidela Kastro vadītie partizāni sāka gūt aizvien lielāku vietējo iedzīvotāju atbalstu un nostiprinājās jo plašākā Kubas teritorijā. 1959. gada 1. janvārī Batistas valdība tika gāzta. Fidels Kastro kļuva par revolucionārās valdības premjerministru, kā arī ieņēma vairākus citus augstus valsts amatus. Viņa brālis Rauls Kastro kļuva par Kubas bruņoto spēku komandieri un ministru.

Jauno politisko situāciju Kubā aktīvi izmantoja Padomju Savienība, cenšoties nostiprināt savas militāri stratēģiskās pozīcijas Amerikas Savienoto Valstu pievārtē. PSRS sniedza Fidela Kastro valdībai plašu ekonomisko un militāro palīdzību. Tā ne vien parakstīja ar Kubu tirdzniecības vienošanos, bet arī piešķīra Kubai ilgtermiņa kredītu. Vienlaikus PSRS sāka izvietot Kubā savas uz ASV notēmētās kodolraķetes, Kubā ieradās aizvien jaunas PSRS militārpersonas. Tā rezultātā strauji pasliktinājās Kubas un ASV attiecības, pieauga spriedze starp ASV un Padomju Savienību. 1961. gada janvārī ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kubu, 1962. gada janvārī Kuba tika izslēgta no Amerikas Valstu organizācijas. PSRS avantūristisko aktivitāšu rezultātā 1962. gada rudenī izveidojās tā sauktā Karību krīze, kad pasaule reāli atradās uz kodolkara robežas.

Pēkšņā attiecību pārtraukšana ar ASV smagi iedragāja Kubas ekonomikas infrastruktūru. Daļēji Kubas ekonomiskos un sociālos zaudējumus kompensēja Padomju Savienības ekonomiskā palīdzība. Taču arī tā neļāva Kubai trīs gadu desmitos pārvarēt dziļās sociālās problēmas.

Smags politisks un ekonomisks trieciens Kubai bija PSRS un tās sociālistisko satelītvalstu sistēmas sabrukums 90. gadu sākumā. 1995. gadā Kubas nacionālais kopprodukts bija par 141 miljonu ASV dolāru mazāks nekā 1985. gadā. Nacionālais kopprodukts uz katru Kubas iedzīvotāju 1995. gadā (1627 ASV dolāru) bija par 152 dolāriem mazāks nekā 1985. gadā. Nacionālās ekonomikas ikgada pieauguma temps no 1,6 procentiem 1985. gadā bija krities līdz 0,7 procentiem. Lauksaimniecības produkcijas indekss, salīdzinot ar 1979.–1981.gadu , bija samazinājies par ceturto daļu, bet pārtikas produktu ražošanas kritums — pat vēl lielāks.

Taču, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām , Kubas politiskā vadība, kas joprojām ir Fidela Kastro un viņa domubiedru rokās, formāli nav atteikusies no sociālistiskā kursa. Kuba joprojām ir viens no beidzamajiem komunistiskās ideoloģijas bastioniem pasaulē.

Taču pēdējos gados kaut lēni Kubā tomēr vērojamas ekonomiskas un arī ideoloģiskas pārmaiņas. Piemēram, Kuba kļūst atvērtāka ārzemju tūrismam. 1985. gadā valsti apmeklēja tikai 238 tūkstoši ārvalstu tūristu, bet 1995. gadā to skaits jau krietni vien pārsniedza pusmiljonu (617 tūkstoši). Taču Kubas ekonomikā kontakti ar attīstītākajām rietumvalstīm joprojām ieņem niecīgu vietu. Tā, 1994.gadā Kuba 60 % no sava kopējā eksporta apjoma ieveda no valstīm bijušās PSRS teritorijā un importēja uz šīm valstīm 68% importa kopapjoma. Bet no pasaules lielākās valsts Ķīnas, kur arī formāli vēl pastāv komunistiskā ideoloģija, taču aktīvi īsteno brīvā tirgus ekonomiku, Kubas eksports 1994. gadā bija 4 un imports — 3 procenti.

Kubā vidēji uz katriem 100 iedzīvotājiem ir 3,2 tālruņa abonenti, uz katriem 1000 iedzīvotājiem — 43 automašīnas un 170 televizori.

Samērā labi rezultāti Kubā gūti veselības aizsardzības jomā. Iedzīvotāju mūža vidējais ilgums ir 77 gadi sievietēm un 74 gadi vīriešiem. Bērnu mirstība Kubā ir 12 no katriem 1000 jaundzimušajiem. 22,9 procenti Kubas iedzīvotāju ir jaunāki par 14 gadiem, un iedzīvotāju vidējais pieaugums Kubā kopš 90. gadu sākuma bijis vidēji 0,8 % gadā. Izglītībai Kubas valdība atvēl 6,1 % no nacionālā kopprodukta.

Aizvadītā gada nogale iezīmēja būtisku pavērsienu Kubas garīgajā dzīvē: pirmo reizi kopš sociālistiskā kursa pasludināšanas Kubā tika svinēti Ziemassvētki. Tas acīmredzot izskaidrojams ar Romas pāvesta vizīti Kubā .

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Kubu tika nodibinātas 1991. gada 20. decembrī. Rīgā ir atvērta Kubas vēstniecība, ko vada pagaidu pilnvarotais lietvedis, komercpadomnieks Huans Luiss Losano Brjels ( Juan Luis Lozano Briel ).

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors