1998.gads metos un sastatnēs:

Galvaspilsētas jaunais mākslu nams

Sarīkojumu centra “Vernisāža” idejas nesējs Raimonds Pauls — vakar, 5.janvārī, “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Savām acīm taču redzējām, kā tur sapuva vecās koka celtnes — estrāde, restorāns, ko savulaik sauca par “vērmanīti” vai “cīsiņkrogu”. Ar vārdu sakot, viss tur nopuva, novietoja Kirova bisti, parku nosauca viņa vārdā un tā tālāk. Būtībā parks bija zaudējis savas kādreizējās funkcijas. Domāju, ka šodien īpaši svarīgs uzdevums ir to visu restaurēt.

Tiesa, es esmu saistīts tikai ar šo celtni Merķeļa un Tērbatas ielas stūrī. Ceru, ka Rīgas Dome drīz pieņems lēmumu par parka veidojuma vispārējo koncepciju, neatļaujot to sadalīt pa gabaliņiem un katram tur rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Neapšaubāmi, Vērmanes parks ir viena no skaistākajām Rīgas centra vietām. Mūsu kopīgais uzdevums ir to saglabāt un atjaunot. Daudzi koki tur ir pārlieku veci, bet tā jau ir dārznieku lieta.

Bet šī vecā stūra ēka, kas tagad jau ir firmas “Man–Tess” privātīpašums, jāizveido par cilvēku atpūtas, izklaides un kultūras pasākumu vietu, kas piesaistītu ne tikai rīdziniekus, bet arī ārzemniekus. Kā parasti, igauņi atkal mums ir aizgājuši priekšā, uzbūvējot supermodernu diskotēku “Decolletē” (Dekoltē). Tagad mums kopu spēkiem ir jāizveido patiešām augstas klases ansamblis.

Tagad šajā celtnē milzīgā tempā notiek tās pārbūve un restaurācija, jo tas taču ir arī arhitektūras un kultūrvēsturisks piemineklis. Rodas komplekss, kam zināmā mērā ir pievienots arī mans vārds. Līdz ar to es arī būšu atbildīgs par ēkas izklaides vai kultūras izmantojamību. Paredzams, ka Vērmanes dārzā tiks pienācīgā līmenī sarīkoti dažādi visas tautas svētki — Ziemassvētki, Jāņi, arī valsts svētki. Palūgsim, lai no turienes aizietu visādi sīktirgotāji, kas parku pārvērš tā saucamajā “tolkučkā”. Tas nepavisam nenozīmē, ka tur nevarētu būt tirdzniecība, kā tas pieņemts Ziemassvētku tirdziņos. Katru svarīgu notikumu šajā parkā un arī šajā celtnē vajadzētu atzīmēt. Par to nākotnē nopietni jādomā.

Firma, kas uzņēmusies šī nama būvniecību un restaurāciju, plāno jau šovasar daļēji to atvērt apmeklētājiem.

— Ko varam uzskatīt par Merķeļa un Tērbatas ielas stūra ēkas atjaunošanas darbu iniciatoriem vai iniciatoru?

— Es negribētu šoreiz nosaukt konkrētus vārdus. Te ir tā kā ar 1991. gada barikādēm, bieži vien tie tagadējie “varoņi” tur īstajā brīdī un īstajā vietā nemaz tuvumā nav bijuši. Es nepavisam negribētu uzņemties savu īpašo lomu. Domāju, ka tas ir katra pilsoņa pienākums — padarīt mūsu galvaspilsētu iespējami izskatīgāku un jaunāku.

Bet mani satrauc vēl viena lieta. Kad kaut kas ir uzbūvēts vai iekārtots, tūdaļ diemžēl uzrodas tādi, kas visu radīto sabojā. Te arī jāizsargājas no šādiem procesiem. Mēs taču redzam pēc viena otra jaunatnes sarīkojuma, kas noticis ar telpām, kādā stāvoklī nonākuši šie cilvēki, kuri vairs nevalda pār sevi. Un tagad — pats Rīgas centrs. Vai varat iedomāties, cik cilvēku tur apgrozīsies un kādas būs problēmas uzturēt pienācīgo līmeni.

Te visu tomēr izšķir nauda — vai tas mums patīk vai ne, tā ir. It sevišķi, ja runa ir par celtniecību. Tagad, vēlā vakara stundā paejot garām tām ugunīm, es esmu priecīgs, ka tur kaut kas notiek, kaut kas veidojas. Varbūt nākamruden no šīs ēkas, kad tā jau būs savesta kārtībā, beidzot nāks kaut kāds īpašs gaišums.

— Vai jau šīgada rudenī?

— Es domāju — noteikti. Ir jau tie tā sauktie interjera darbi, kas ir ļoti sarežģīti. Parasti uz tiem arī “iesēžas”. Par galatermiņiem mēs joprojām nevaram būt pilnīgi pārliecināti. Jo dažkārt līgumi netiek pildīti. Un tad notiek “šturmēšana”. Kā padomjlaikos, kad vēl pēdējā naktī pirms lielo vadoņu ierašanās kaut ko krāsoja vai pucēja. Mēs jau esam meistari uz tām “Potjomkina sādžām”.

— Tāpēc varbūt labāk nesasteigt?

— Protams. Redzam taču, ka mums ir labi meistari un mākslinieki, kas izjūt, kas vajadzīgs. Ir arī plaša būvniecības materiālu izvēle. Jā, dārgi tas viss maksā, bet var pasūtīt, ko vien grib.

— Kas ir šī visai sarežģītā projekta autori?

— Pie ieceres strādāja arhitektu birojs “Sarma & Norde”. Arī arhitekts Lejnieks.

Es ļoti gribētu, lai atjaunojamā būvē, tās interjerā izpaustos pagājušā gadsimta nogales un šā gadsimta sākuma stils. Es tomēr esmu diezgan akadēmisks vai konservatīvs. Bet zinu, ka pasaulē iecienītākās vietas ir saistītas ar vecām ēkām un vecām lietām, ap ko jau riņķo kaut kādas leģendas.

Tagad jau pirmajā dienā viss būs skaidrs, proti, vai cilvēki gribēs uz šejieni atnākt vēlreiz vai ne. Mums būtu svarīgi, lai viņi gribētu atnākt atkal. Jo pie mums Rīgā ir gauži maz tādu vietu, uz kurieni vēlreiz gribētos aiziet — lai labi paēstu, iedzertu garšīgu kafiju, iebaudītu gardu konditorejas izstrādājumu, pagaršotu tīkamu kokteili. Jaunajā Vērmanes parka ēkā tam visam vajadzētu būt ļoti labā līmenī.

Tas attiecas, protams, arī uz muzikālo noformējumu. mūzikas programmām tur būs ļoti svarīga nozīme, un arī daudzas problēmas tur būs šajā saistībā. Bet tam visam tur ir jābūt. Lai cilvēks uz turieni neietu tikai pieēsties vai piedzerties. Jo cilvēks taču grib arī dzirdēt labu “dzīvo” mūziku, nevis tikai klausīties tos mūzikas “konservus”, ko no rīta līdz vakaram nepārtraukti gāž virsū.

— Kas tātad ir paredzēts šajā daudzu gaidītajā ēkā?

— Vispirms par pirmo stāvu, kas iziet gan uz Merķeļa ielu, gan uz Tērbatas ielu, gan uz parku. Man jau, saprotams, vistuvākais ir tā sauktais “Piano bārs”. Tajā būs, protams, “dzīvā” muzicēšana, tur būs skaista kafejnīca ar stikla logiem. Auditorija, kas visu laiku varētu mainīties. Tur būs gara stiklota siena ar skatu uz Vērmanes parku. Tā būs ne restorāna, bet bāra vai kafejnīcas tipa telpa. Ar labu konditoreju, ar labu kafiju, ar labiem kokteiļiem un tā tālāk. Tam visam kā fons būs tas manas dzīves sapnis — vienas no labākajām pasaules firmas klavierēm, uz kurām būs atļauts spēlet tikai labiem mūziķiem. Tā ir viena daļa.

Blakus šai zālei paredzēta tā sauktā varietē jeb kabarē zāle. Tur varēs veidot dažādas estrādes programmas jeb uzvedumus.

Un tad — grandiozs, liels restorāns, no kura skats būs vērsts uz Tiesu pils, uz Tērbatas ielas pusi. Te arī būs vieta, kur vakaros muzicēs, kur būs priekšnesumi un dziedātāji. Jo tagad mums nepavisam nav tādu vietu, kur cilvēki vakaros varētu pasēdēt un paklausīties mūziku. Kādreiz tā varēja.

Tātad šie trīs objekti būs cits citam blakus pirmajā stāvā. Bet vajadzības gadījumā varēs atvērt visas durvis, un tad šīs trīs telpas darbosies kopā — kā viena liela teritorija dažādos stilos. Tad tur varēs sarīkot gan jaunā gada sagaidīšanu, gan Jāņu svinības, gan citas līksmības vai svinības.

Šajā kompleksā iecerēta arī jauniešu diskotēka. Tā arī būs pirmaja stāvā, bet ieeja — no Merķeļa ielas puses. Tur visa noteikšana būs jauniešiem pašiem, esot gan menedžeriem, gan administratoriem, gan koncertu politikas veidotājiem.

Augšstāvā būs ļoti jauka, gaiša telpa izstādēm ar stikla jumtu — ar skatu uz Vērmanes parku.

Pagrabstāvā būs gan kazino, gan citas spēļu vietas. Ir plānots tradicionālais puķu tirdziņš — šim nolūkam tiks uzcelts siltumnīcas tipa paviljons iepretī Merķeļa ielai.

Domāts arī par to, lai no šīs ēkas vasarā varētu rīkot āra koncertus, tos saistot ar parku kopumā.

— Cik tas viss izmaksās?

— Visu šo lietu īstenot ir uzņēmusies firma “Man–Tess”. Te tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi ar cerību, ka kādreiz tā nauda tiks atgūta. Restorāns, varietē programmas, ko es minēju, protams, nav tas, ar ko varētu pelnīt.

— Bet vai līdz ar to viss šis komplekss nebūs domāts vairāk elitārai vai turīgai sabiedrībai? Jo nauda taču galu galā jāatpelna.

— Kā uz to skatās jeb kā to ņem. Protams, tur būs vietas, kur apgrozīsies elitārā sabiedrība. Bet visā pasaulē jau ir dārgie restorāni, ir vidusmēra restorāni, ir “makdonaldi”. Es tomēr gribētu, lai šajā celtnē būtu viss, kas visiem pieejams, arī tā saucamajiem ikdienas cilvēkiem, lai viņi varētu iedzert tasi kafijas un paklausīties patiešām labu mūziku. Pagaidām mēs dzīvojam diezgan slikti. Bet ne jau katru dienu cilvēks iet uz operu vai restorānu, tomēr viņš noliek naudiņu tam un reizumis atļaujas patērēt. Man tautieši Amerikā sacīja, ka atļaujas aiziet uz “Metropolitan” operu reizi gadā.

Taču, kā man zināms, Merķeļa un Tērbatas ielas ēkā — “Vernisāžā” — būs arī bistro tipa ēdnīca, kur mēģinās nesaskrūvēt uz augšu tās cenas. Tāpat mums būs jādomā par bērniem. Mēs taču nevaram atļauties “izģērbt” vecākus.

Lai gan, ja tā parēķina, kas tur tiek ieguldīts, tad tā nauda kaut kā ir jāatgūst. Tāpēc tur būs vietas, kam jāpelna, piemēram, kazino. Bet tā tas vienmēr ir bijis un būs. Vieglā mūzika taču pelna daudz vairāk, tomēr lielās firmas uzskata par savu pienākumu finansēt simfoniskās mūzikas, operu un citus ierakstus kompaktdiskos un tā tālāk.

Jāņem vērā arī tas, ka šāds komplekss rada ļoti daudzas darbavietas. Būs vajadzīgs liels personāls, kam pienāksies algas. Te es domāju arī par saviem amata brāļiem. Labi zināms, kā šodien dzīvo mūziķi un mākslinieki. Varbūt te būs viena no tām vietām, kur varēs 20—30 cilvēkus izmantot kā māksliniekus. Viņi te saņems honorārus un tā tālāk. Tas arī nav mazsvarīgi. Ja mūziķim ir viena stabila darbavieta, arī tas ir labi. Es jau nemaz nerunāju par visu apkalpojošo personālu. Faktiski tā būs tāda neliela rūpnīca.

— Kad varētu sagaidīt “Vernisāžas” vernisāžu?

— Plānota ir šā gada vasara. Ap Jāņiem. Viss tiks darīts, lai tā būtu. Vismaz pirmos objektus šovasar ir paredzēts atklāt.

Starp citu, tur jau ir padarīti fantastiski darbi. Ļoti daudz ir jau paveikts. Tagad no ārpuses jau neviens to neredz. To visu darbu redzēs tikai beigās, kad ārpusē būs nokrāsots, kad būs ugunis, kad mirgos gaismas.

— Kas ir šī projekta arhitektoniskā un tehniskā risinājuma autori? Kas tagad veic būvdarbus?

— Darbus veic vesela virkne būvuzņēmumu. Bet projekta autori ir arhitektu biroja “Sarma & Norde” darbinieki, biroja vadītājs Visvaldis Sarma.

Pilnīgi pabeigt darbus mēs nevaram, kamēr nebūs pavisam skaidra visa Vērmanes parka izveides koncepcija. Jo ēka taču ir nesaraujami saistīta ar visu apkārtējo teritoriju.

Mintauts Ducmanis,

“LV” redaktors

Sarīkojumu centrs “Vernisāža” vakar, 5.janvārī Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vērmanes dārza minerālūdens iestāde 1866.gadā Arhīva foto