Eiropas Savienības un Latvijas ekonomikas realitātes

Dr. hab.oec. Pēteris Guļāns, LZA korespondētājloceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Vai Latvijai ir jāiestājas kādā savienībā?

Jautājumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) vērojama uzskatu daudzveidība gan attiecībā uz tāda soļa nepieciešamību, gan arī par tā realizācijas tempiem, iespējamiem ieguvumiem un zaudējumiem. Domstarpības šinī valsts attīstības kardinālajā jautājumā nav nekas sevišķs un tikai Latvijai raksturīgs. Līdzīgi, pat daudz asāki, strīdi bijuši arī citās valstīs, kuras savā laikā spēra šo soli, un nav pilnīgi apklusuši arī pēc iekļaušanās ES. Mūsu gadījumā diskusijas ir samērā mierīgas, jo ES pretinieku balsis ir vāji dzirdamas un lielai daļai iedzīvotāju sava viedokļa vispār vēl nav. Rodas iespaids, ka valstī pastāv liela vienprātība par šādas pievienošanās nepieciešamību un neizbēgamību. Tam ir divi galvenie iemesli:

1) novērtējot ES variantu, noteicošā nozīme ir nevis ekonomiskas, bet gan politiskas dabas apsvērumiem. Iekļaušanās Eiropas Savienībā tiek uzņemta kā galvenā metode, lai izvairītos no vēstures atkārtošanās jeb mūsu valsts tādu vai citādu pakļaušanu lielajam Austrumu kaimiņam;

2) lielas iedzīvotāju daļas dzīves kvalitātes straujā lejupslīde pārveides gados un tās lielā atšķirība no līmeņa, kāds ir ES valstīs, rada labvēlīgu vidi cerībām un ilūzijām, ka tikai ar šo aktu stāvoklis automātiski uzlabosies.

Samērā lielajai vienprātībai ir gan pozitīvi, gan negatīvi rezultāti. Pozitīvais ir tas, ka pašreizējā laika posmā nav jātērē daudz enerģijas un līdzekļu, lai pārliecinātu iedzīvotājus par plānojamā vēsturiskā pagrieziena nepieciešamību. Vajadzība pēc šāda skaidrojuma var rasties vēlāk. Negatīvais — valsts institūciju un politisko partiju uzmanība tiek virzīta galvenokārt uz tiesisko un organizatorisko jautājumu kārtošanu, atstājot novārtā valsts ekonomikas attīstības fundamentālos jautājumus — tos, kuri Latvijai jārisina pašai un bez kuru atrisināšanas tā nevar kļūt līdzvērtīga citām ES dalībvalstīm. Pirms šīs problēmas detalizētākas analīzes mēģināsim atbildēt uz jautājumu: vai Latvijai vispār ir jāiestājas kādā valstu apvienībā?

Noskaidrot minēto jautājumu rosina arī tas, ka sabiedrībā vēl ir dzīvīgi uzskati, ka 20. — 30.gadu Latvija sekmīgi attīstījās, nesastāvot nekādās apvienībās, un nereti nākas dzirdēt un lasīt aicinājumus atjaunot ekonomikas modeli, līdzīgu tam, kāds bija tajā laikā. Vēl vairāk, dažas svarīgas reformas valstī tika realizētas, nevis orientējoties uz XX gs. beigu un XXI gs. sākuma pasaules saimniecības izkārtojumu, bet uz Latvijas 30.gadu ekonomisko attiecību sistēmu.

Laika posmā, kad Latvija bija PSRS sastāvā, pasaules ekonomikā notika radikālas pārmaiņas. To svarīgā iezīme ir lielākās daļas valstu ekonomikas globalizācija. Atsevišķu valstu robežās vairāk vai mazāk noslēgtu ekonomiku vietā ir izveidojusies atklāta tipa saimniecība. Tas nozīmē vietējā tirgus atvērtību citu valstu ražotāju izstrādājumiem un citu valstu tirgus pieejamību pašu ražotājiem.

Ekonomikas globalizācijas nepieciešamību tās sākuma stadijā noteica dabas resursu nevienmērīgais sadalījums un agroklimatisko apstākļu atšķirības pasaulē. Tagad to arvien vairāk sekmē un arī diktē tehnoloģijas attīstība. Tā rada apstākļus un nepieciešamību šauri specializēt ražošanu un citu ekonomisko darbību, orientējoties uz piedāvātā produkta noieta tirgu, kas pārsniedz vienas, daudzos gadījumos pat lielas, valsts robežas. Šādos apstākļos nelielas valsts funkcionēšana no pasaules noslēgta ekonomikas modeļa ietvaros reāli nozīmē apzinātu atteikšanos no mūsdienu tehnoloģijas izmantošanas un līdz ar to nenovēršamu un pieaugošu atpalicību no industriālajām valstīm ražošanas efektivitātes un iedzīvotāju dzīves kvalitātes ziņā.

Pieredze rāda, ka mazo valstu ekonomika var sekmīgi attīstīties tikai tad, ja ražošana un cita ekonomiskā darbība balstās uz mūsdienu tehnoloģiju un noieta tirgu, kas tālu pārsniedz tās robežas.

Būtiski ir tas, ka, lai gan pasaules ekonomika kļūst arvien vienotāka, tomēr vēl pastāv nozīmīgas atšķirības starp valstīm to ekonomikas attīstības līmeņa un iedzīvotāju izglītības un dzīvesveida ziņā. Tādēļ līdz ar vispārējo ekonomikas globalizāciju ir izveidojušās un vairāk vai mazāk sekmīgi funkcionē valstu grupu reģionālās apvienības. Tātad Latvijai nav citas izejas kā iekļauties kādā no esošajām valstu ekonomiskajām apvienībām.

Turpinājums — 3.lpp.