MĒS UN EIROPA

Eiropas Savienības un Latvijas ekonomikas realitātes

Turpinājums no 1.lpp.

Dr. hab.oec., LZA korespondētājloceklis Pēteris Guļāns - "Latvijas Vēstnesim"

Izvēles varianti

Mūsu valsts ģeogrāfiskais stāvoklis piedāvā divus variantus: ES vai Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS). Novērtējot šos variantus un vadoties no senās Romas vēsturnieka Tacita tēzes "sine ira et studio" (bez naida un partijiskuma, resp., īpašas labvēlības), varam konstatēt, ka katram no tiem ir savi plusi un mīnusi. 1. tabulā mēģināts tos sistematizēt no Latvijas interešu un iespēju viedokļa.

Četri no deviņiem rādītājiem runā par labu NVS, un pieci parāda ES priekšrocības. Turklāt arī rādītāju nozīme ir atšķirīga. Vispirms pievērsīsimies faktoriem, kas ir pozitīvi NVS variantam.

Atzīstot izejvielu resursu svarīgo lomu, to esamību tomēr nevar vērtēt kā izšķirošu faktoru tautsaimniecības attīstībā. Tirgus attiecību sistēmā noteicošais ir nevis ražot, bet gan pārdot. Tādējādi šie resursi nonāk pasaules tirgū un ir pieejami visiem tā dalībniekiem neatkarīgi no formālas līdzdalības tajā jeb citā savienībā.

Pašreizējās preču realizācijas iespējas uzskatāmas par īslaicīgas darbības faktoru. Laika gaitā to arvien vairāk noteiks patērētāju prasību pieaugums un ražotāju konkurētspēja. Iedzīvotāju un īpaši ar uzņēmējdarbību saistīto darbinieku informētība par situāciju NVS nav mūžīga, un, mainoties ekonomiskajai un politiskajai sistēmai, iepriekšējā periodā uzkrātās zināšanas un sakari nenovēršami zaudē savu vērtību. Turklāt vieglāki iestāšanās nosacījumi nevar būt izšķiroši ilglaicīgu, valstij būtisku problēmu risināšanas gadījumā.

Pārējie faktori parāda ES priekšrocības. Dažiem no tiem ir izšķiroša nozīme. Ekonomikas intelektualizācijas un iedzīvotāju izglītības un kultūras augstāks līmenis rosinās jaunuzņemtās valstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai likvidētu atšķirības.

Bez laikmetam atbilstošas ekonomisko un politisko attiecību sakārtošanas normāla attīstība vispār nav iespējama.

Augsta valsts institūciju demokratizācijas pakāpe ir sabiedrības brieduma un stabilitātes rādītājs un dinamiskas attīstības nosacījums.

Visbeidzot - par labu ES runā Latvijas vēsturiskā pieredze. Atrodoties divus gadsimtus Krievijas impērijas un pusgadsimtu PSRS sastāvā, latviešu tauta tika pakļauta atklātai vai slēptai pārkrievošanas politikai. Vienas nācijas dominante NVS neizslēdz šādu iespēju arī nākotnē. Saprotams ir naivi cerēt, ka ES sastāvā latviešu, tāpat kā citu mazo tautu, nacionālā identitāte apdraudēta netiks. Jārēķinās ar to, ka neatkarīgi no valstu apvienības formas arvien pieaugošus draudus tai radīs vispārējais pasaules integrācijas un ekonomikas globalizācijas process. Nacionālās identitātes saglabāšana paliek katras tautas pašas rokās. Pieredze rāda, ka ES netiek veicināta kādas vienas nācijas dominantes uzspiešana. Praktiski tas nav arī iespējams, jo atšķirībā no NVS ES nav kādas vienas valsts nospiedošā pārsvara. Noteicošais iespaids ekonomikā un zināmā mērā arī kopējās politikas veidošanā ir četrām valstīm ar atšķirīgām valodām un mentalitāti, kas rada labvēlīgu fonu arī mazo valstu sekmīgai attīstībai. Par to liecina fakts, ka ES mazās dalībvalstis ekonomikas attīstības līmeņa ziņā ne tikai neatpaliek no lielvalstīm, bet dažām no tām (Luksemburgai, Dānijai, Beļģijai) ir visaugstākais jeb viens no visaugstākajiem attīstības līmeņiem, rēķinot pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju.

Rezumējot teikto, var konstatēt, ka: 1) pašreizējā cilvēces attīstības procesā palikšana ārpus valstu apvienībām nozīmē stagnāciju un atpalicību; 2) no diviem iespējamiem Latvijai pieņemamāks ir ES variants.

Vai ES ir brīnumlīdzeklis?

Ir augstākā mērā aplami barot sevi ar ilūzijām, ka iestāšanās ES automātiski nodrošinās valsts ekonomikas strauju attīstību. Nav reāla arī iecere ilgstoši saņemt pabalstus no tās kopējiem fondiem, kā, piemēram, Čikāgas piecīšu dziesmā: "Ziedojiet, ziedojiet, (..) jo mēs tie vislielākie nabagi esam, (..) šis ziedojums pienākas mums." Pēc tagad asociēto dalībvalstu uzņemšanas pretendentu skaits uz atbalstu strauji pieaugs, paliekot nemainīgām attīstītāko valstu iespējām veidot kopējos fondus. Par savas ekonomikas izaugsmi arī ES sastāvā katrai valstij jārūpējas pašai. Galvenais ieguvums no iestāšanās ES ir preču un pakalpojumu realizācijas areāla paplašināšana, tātad nepieciešamo ārējo nosacījumu radīšana modernu uzņēmumu funkcionēšanai. Par to, lai šādi uzņēmumi būtu, jārūpējas nevis ES institūcijām, bet pašai dalībvalstij. ES diktē arī stingras prasības attiecībā uz produkcijas un pakalpojumu kvalitāti, ieskaitot ekoloģiskos, sanitāros un citus aspektus. Turklāt ES negarantē iespēju tās dalībvalstu uzņēmumiem realizēt savu produkciju jeb pakalpojumus kādā iepriekšnoteiktā apjomā vai teritorijā. Šīs iespējas ir jāizcīna konkurences cīņā ar citu dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem. Tādēļ nav korekti apgalvojumi, ka formāla iestāšanās ES pati par sevi nodrošinās jaunas dalībvalsts uzplaukumu. Tas skaidri pateikts Eiropas Padomes Kopenhāgenas sanāksmē (1993.g.) akceptētajos nosacījumos par jauno dalībvalstu uzņemšanu. No trim pamatnosacījumiem divi attiecas uz ekonomiku, proti:

• lai valstī būtu funkcionējoša tirgus ekonomika un valsts spētu tikt galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem;

• lai valsts spētu pildīt dalībvalsts saistības un starp citu būtu uzticīga mērķim izveidot politisku, ekonomisku un monetāru savienību.

Šajos nosacījumos ir konstatējums, ka "gan Eiropas Savienības, gan kandidātvalstu interesēs ir svarīgi apsvērt Eiropas Savienības spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, nezaudējot Eiropas integrācijas tempu"1. Tātad ES nav labdarības iestādījums, kurš nodarbojas ar vāji attīstītu valstu ilgstošu aprūpi un to vajadzību nodrošināšanu no kopējiem fondiem. Tā uzņem savā sastāvā jaunas valstis nevis tad, kad pēdējās to vēlas, bet tad, kad tās savas ekonomikas attīstībā ir sasniegušas līmeni, kas atbilst minētajiem kritērijiem. Ir skaidri jāapzinās, ka arī ES ietvaros katram uzņēmumam un līdz ar to arī valstij kopumā jānodrošina savs stāvoklis konkurences cīņā. ES tikai rada tam nepieciešamo fonu, veidojot vienādus spēles noteikumus kopējā tirgus telpā. Starp citu šāda tirgus izveide bija viens no svarīgākajiem mērķiem, radot šo Savienību tās pirmatnējā veidā. Blakus tās oficiālajiem nosaukumiem bieži vien to sauca arī par "Eiropas kopējo tirgu".

Latvijas valsts institūcijas un augsta ranga politiķi pēdējā laikā daudz darījuši, lai pārliecinātu ES augstākās institūcijas iekļaut Latviju to valstu skaitā, ar kurām tiek sāktas sarunas par iestāšanos ES sastāvā. Daudz tiek darīts arī, lai sakārtotu Latvijas likumdošanu un citus normatīvos aktus atbilstoši ES direktīvu prasībām. Likumdošanas sakārtošana, izmantojot Eiropas industriālo valstu pieredzi, nenoliedzami ir vajadzīga un var sekmēt valsts attīstību. Politiķu aktivitāšu nozīmi arī nevar noniecināt. Tomēr ar to vien nepietiek, lai Latvija kļūtu līdzīga ES valstīm. Galvenais klupšanas akmens ir Latvijas ekonomikas milzīgā atpalicība no ES valstīs sasniegtā līmeņa. ES Komisijas atzinumā, kurš radīja neizpratni un satraukumu dažos politiķos, ir norādīts, ka Latvijā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu cilvēku ir apmēram 18% no ES vidējā līmeņa2. Tas ir viszemākais rādītājs visu 10 asociēto valstu grupā. Saskaņā ar ES Ekonomikas un finansu ģenerāldirektorāta prognozēm arī 1998.gadā Latvijas IKP uz iedzīvotāju tikai nedaudz pārsniegs 18% no ES vidējā līmeņa un joprojām būs viszemākais minēto valstu grupā3. Mūsu izdarītie aprēķini rāda, ka vainot ES struktūras Latvijas līmeņa samazināšanā nav pamata. Drīzāk minētie skaitļi uzskatāmi pat par nedaudz palielinātiem.

Latvijai nelabvēlīgā situācija un īpaši tās atpalicība no citām valstīm nav nejauša. Tā precīzi parāda, ka Latvijā realizētā ekonomiskā politika līdz šim nav bijusi pietiekami mērķtiecīga. Katrā ziņā tā bijusi mazāk sekmīga nekā pārējās asociētajās valstīs.

Iestāties vai adaptēties?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpaskaidro atšķirība starp nosauktajiem jēdzieniem.

Ar iestāšanos mēs saprotam juridisku iekļaušanos minētajā organizācijā, tās tirgus telpā, arī līdzdalību dažādu fondu veidošanā un to izmantošanā, saglabājot izveidojušās atšķirības ekonomikas potenciāla, tās intelektualizācijas un iedzīvotāju dzīves kvalitātes līmeņu ziņā. To var saukt par vienkāršu integrāciju. Pašreizējo ES var raksturot kā tās dalībvalstu integrācijas specifisku modeli. Tās visas darbojas pēc vienotiem "spēles noteikumiem". Tomēr starp tajā ietilpstošajām valstīm saglabājas lielas atšķirības. Piemēram, atšķirība starp visaugstāko un viszemāko IKP uz vienu iedzīvotāju (Luksemburga un Portugāle) ir 4,9 reizes, izsakot to ASV dolāros, un 3 reizes, novērtējot pēc naudas pirktspējas. Ekonomikas līmeņu starpību atkarība no mērījuma metodes pati par sevi liecina par būtiskām atšķirībām atsevišķu valstu ekonomikas vispārējā potenciālā un struktūrā. Dažāda ir arī šo valstu iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Personīgā patēriņa apjoms (izteikts ASV dolāros) Luksemburgā ir 3,5 reizes lielāks nekā Portugālē. Sakārtojot ES valstis pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, to izvietojums laika gaitā gandrīz nemainās.

Adaptācija ir tāda atsevišķas valsts (Latvijas) iekļaušanās kādā savienībā (ES), kur nav radikālu atšķirību starp jaunpienācēju un šo apvienību veidojošo valstu pamatsastāvu ekonomikas attīstības, tās intelektualizācijas pakāpes un līdz ar to arī iedzīvotāju izglītības un intelekta līmeņa ziņā. Tas nozīmē, ka Latvijai, lai tā adaptētos industriālo valstu grupā, ne tikai jāsakārto likumdošana un citi normatīvie akti atbilstoši ES direktīvu prasībām, bet galvenokārt jārada nosacījumi, lai izveidotos ekonomika, kura pēc attīstības līmeņa un struktūras ir tuva tai, kāda ir Eiropas industriālajās valstīs.

Var iebilst, ka pašreizējā valsts ekonomikas stāvoklī šāds mērķis nav reāls, jo tā sasniegšanai nav nepieciešamo resursu. Piekrītot, ka sasniegt to īsā laika posmā nav iespējams, jāatceras, ka neviena valsts nav guvusi jūtamus panākumus savas ekonomikas izaugsmē, paļaujoties uz stihisku notikumu gaitu. Lai kaut ko sasniegtu, vispirms ir skaidri jāapzinās, kas jāsasniedz, un jāizstrādā programma, kā to izdarīt, nosakot galvenos pasākumus un sakārtojot tos noteiktā secībā. ES valstu ekonomikas galvenā rādītāja (IKP) dinamika nedod pamatu cerībām, ka tikai iestāšanās ES automātiski nodrošina ekonomikas uzplaukumu.

Ko rāda ES dalībvalstu pieredze?

Pirmā ES paplašināšana notika 1973. gadā, kad tajā uzņēma Apvienoto Karalisti, Dāniju un Īriju. Turpmākajās paplašināšanas kārtās uzņēma Grieķiju (1981. g.), Portugāli un Spāniju (1986. g.) un Austriju, Somiju un Zviedriju (1995. g.). Lielākajā daļā jauno valstu ekonomikas attīstības līmenis neatšķīrās no tā, kāds bija izveidojies Savienības dalībvalstīm. ES dibinātāju un no jauna uzņemto valstu (izņemot tās, kas iekļautas 1995. g.) attīstība parādīta 2. tabulā.

IKP uz iedzīvotāju dinamika ES valstīs ir atšķirīga. Starp valstīm, kas sākotnēji izveidoja šo Savienību, viszemākais attīstības temps ir Vācijai, jo tās ekonomikas rādītājus pēdējos piecos gados būtiski ietekmēja Austrumvācijas pievienošana. Mūs īpaši interesē to valstu attīstība, kuru ekonomikas potenciāls pirms iestāšanās ES atpalika no tajā jau sastāvošo valstu attiecīgā rādītāja. Uzmanību saista fakts, ka viszemāko pieaugumu uzrāda viena no jaunajām ES dalībvalstīm - Grieķija, kuras ekonomikas attīstības temps līdz iestājai ES bija starp augstākajiem Eiropas industriālo valstu vidū (1972.-1980. g. - 125,3%). Pirmajos piecos gados, funkcionējot ES sastāvā, tās IKP uz iedzīvotāju palielinājās tikai par 3,6%, nākošajos - par 7,1 un pēdējos četros gados (1990-1994) - tikai par 1,1%. Tādējādi šīs valsts attīstības dinamika, atrodoties ES sastāvā, ir strauji samazinājusies, salīdzinot ar to, kāda tā bija pirms tam. Vaina acīmredzot meklējama nevis ES ekonomisko nosacījumu sistēmā, bet valsts ekonomiskajā politikā. Šāds secinājums izriet no fakta, ka dažās citās valstīs pēc iestāšanās ES sastāvā strauji pieauguši ekonomikas izaugsmes tempi. Uzskatāmi piemēri šinī ziņā ir Īrija un Portugāle. IKP uz iedzīvotāju Īrijā, funkcionējot ES sastāvā (kopš 1973. g.), palielinājies gandrīz 2,3 reizes, tai skaitā pēdējos 10 gados - 1,65 reizes. Portugālē desmit gados pēc iekļaušanās ES sastāvā šis rādītājs palielinājies gandrīz 1,5 reizes. Nedaudz pieauga IKP dinamika arī Spānijā. Minētās atšķirības apstiprina atziņu, ka ES jāstājas nevis ar ilūzijām, ka tās institūcijas rūpēsies par jaunpienācēju sasāpējušo problēmu risināšanu, bet ar skaidru mērķi izmantot iespējas, ko paver šī sistēma valsts ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai.

Nepieciešama mērķtiecīga ekonomiskā politika

Eiropas Savienības dalībvalstu attīstības dinamikas atšķirības norāda uz īstenotās ekonomiskās politikas nozīmīgumu valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanā. Lai sekmīgi realizētu sagatavošanās procesu, ir jābūt skaidrībai par mūsu reālajām iespējām tuvināt ekonomikas attīstības līmeni tam, kāds ir ES valstīs un kāda ekonomikas struktūra Latvijai vēlama un iespējama, atrodoties ES sastāvā. Šie jautājumi ir ne mazāk svarīgi kā normatīvās bāzes sakārtošana, jo 1) to risināšanai nepieciešams daudz vairāk laika un 2) tikai ekonomikas izaugsme var nodrošināt iedzīvotāju nodarbinātību un labklājības kāpumu. Ja šāda mērķa nav, tad nav izskaidrojuma tam, kādēļ mēs ar sportisku azartu (lai neatpaliktu no citiem) cenšamies ātrāk pievienoties šai Savienībai. Ir saprotams, ka tirgus saimniecības apstākļos valsts institūcijas nevar tieši noteikt tautsaimniecības struktūru. Tā veidojas galvenokārt konkurences rezultātā. Tomēr aplami uzskatīt, ka valsts ir fatāli bezspēcīga ekonomikas attīstības tempu ietekmēšanā un tās struktūras veidošanā. Tiem, kas tā domā, der atcerēties, ka visās demokrātiskajās valstīs, to skaitā arī ES dalībvalstīs, valdības un politiskās partijas, kas tās veido, ilgstoši saglabā vai arī ātri zaudē vēlētāju uzticību atkarībā no rezultātiem valsts ekonomiskā potenciāla veidošanā.

Iestāšanās un funkcionēšana ES sastāvā šinī sakarībā jāuzlūko nevis par ekonomiskās politikas galamērķi, bet tikai par līdzekli valsts tautsaimniecības attīstības tādas pakāpes sasniegšanai un tādas struktūras izveidošanai, kas rada reālu bāzi, lai būtu iespējams tautas dzīves kvalitāti iespējami īsā laikā tuvināt industriālo valstu vidējam līmenim.

Atvērtas ekonomikas apstākļos sekmes galveno ekonomiskās darbības nozaru jomā ir atkarīgas no preču ražotāju un pakalpojumu sniedzēju konkurētspējas. Nav nejaušība, ka minētajos Eiropadomes noteikumos ir prasība, lai valsts spētu tikt galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem. Šo prasību varēsim nodrošināt tad, kad Latvijā būs konkurētspējīgi ražotāji un pakalpojumu sniedzēji. Šādu uzņēmumu veidošana ir sarežģīts un ilgstošs process un nav veicams ar kādu vienreizēju aktu. Diemžēl mērķtiecīga darbība šinī jomā valstī vēl nav jūtama. Šo fundamentālo jautājumu nevar atrisināt tikai ar privatizāciju un ārējā kapitāla piesaisti. Arī šie pasākumi nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis, kas izmantojams efektīvas, konkurētspējīgas saimniecības veidošanai. Nevar neredzēt arī to, ka ārējais kapitāls tiecas aptvert nevis ražošanas, bet galvenokārt peļņu nesošās, arī bez tā piesaistes normāli strādājošās infrastruktūras, īpaši dabisko monopolu un finansu starpniecības kā arī tirdzniecības nozares. Latvijas vājā vieta ir sastingums preču ražotāju nozarēs un skaidras politikas trūkums, kā sekmēt uzņēmumu konkurētspēju palielināšanu.

Jāizstrādā arī konceptuāla nostādne attiecībā uz vēlamo nozaru struktūru, citiem vārdiem: kā panākt tādu stāvokli, lai palielinātos IKP un valstī izveidotos tāds darba vietu sadalījums, kas rada nosacījumus un orientē uz intelektuālā darba daļas būtisku kāpumu. Tā sasniegšanā īpaša loma ir rūpniecībai un tās ietvaros tām nozarēm, kas nodarbojas ar zinātņu ietilpīgas produkcijas ražošanu. Nav noslēpums, ka daļa speciālistu aizstāv viedokli, ka orientācija uz ražošanas nozaru attīstību ir novecojies uzskats, par ko liecinot attīstīto valstu nodarbinātības struktūra. Te nedrīkst ignorēt faktu, ka attīstītās valstis pie šādas struktūras nonāca nevis lēciena rezultātā, bet pakāpeniski pēc ilgstošas funkcionēšanas augsti industrializētas valsts veidā.

Par rūpniecības lomu mūsdienu pasaulē uzskatāmi liecina iepriekšminēto ES valstu pieredze: IKP uz iedzīvotāju visstraujāk palielinājās tajās valstīs, kurās ātri auga rūpniecība - un otrādi (sk. 2.tabulu). Desmit gados (1980-1990) rūpniecības produkcijas apjoms Īrijā palielinājās 2,46 reizes, Portugālē - 1,33 un Spānijā 1,2, bet Grieķijā palika nemainīgs. Vēl uzskatāmāk šīs nozares nozīmi apstiprina citu pasaules attīstītāko vai arī strauji augošo valstu pieredze. Daži piemēri sniegti 3.tabulā.

Saskaņā ar informāciju, kas atspoguļota starptautiskajā statistikā, IKP pieauguma pamatā attīstošajās valstīs (arī Latvija tiek ietilpināta to skaitā) parasti ir rūpniecības nozaru attīstība.

Par rūpniecības lomu ekonomikas izaugsmē un tās augsta līmeņa uzturēšanā liecina arī iedzīvotāju nodarbinātības struktūra. Latvijā šīs sfēras daļa 1995.g. bija 19,2%. Japānā tās īpatnējais svars bija 24,9, Korejā - 23,8, Singapūrā - 24,4, Igaunijā - 25,9 (1994.g.), Čehijā - 33,0, Polijā - 26,2, Ungārijā - 26,7, Slovēnijā - 38,0, bet Grieķijā - tikai 16,6%5. Acīmredzot viens no Latvijas neveiksmju iemesliem ir rūpniecības lomas nepietiekama novērtēšana, vienaldzīga attieksme pret tās sabrukumu līdzšinējā ekonomiskajā politikā.

Šinī rakstā izteiktās piezīmes nav vērstas pret darbu, ko Latvijā veic, lai sakārtotu likumdošanu un pārējo normatīvo bāzi atbilstoši ES direktīvu prasībām. Ar to tiek radīti formālie nosacījumi uzņemšanai šajā savienībā. Risinot šos jautājumus, ir lietderīgi vadīties no atziņas, ka formālā iekļaušanās ES sastāvā nav mērķis, bet tikai viens no līdzekļiem valsts ekonomiskās politikas pamatmērķa sasniegšanai. Tāds mērķis ir valsts ekonomikas sakārtošana tā, lai Latvija būtu līdzvērtīga ES ietilpstošajām valstīm un varētu adaptēties šinī Savienībā. Aktuālākā šodienas un pārredzamās nākotnes problēma ir - kā pārvarēt mūsu katastrofālo atpalicību no industriālajās valstīs sasniegtā līmeņa. Šinī sakarībā arī ES direktīvu prasības ir jāievieš nevis par katru cenu jeb maksimāli pilnīgi un ātri, bet īstenojot selektīvu pieeju, kā kritēriju izmantojot to ietekmi uz Latvijas pamatproblēmas risināšanas paātrināšanu. Šāds secinājums izriet no tā, ka spēkā esošie normatīvi nav nodrošinājuši ekonomisko un tiesisko vidi, kas veicinātu dinamisku visu ES valstu attīstību. ES neietilpst pasaulē dinamiski attīstošos valstu skaitā, Latvijai bīstama ir nevis pati iestāšanās ES, bet ilūzijas, ka ar šo soli automātiski sāksies valsts ekonomikas uzplaukums.

1 "Darba kārtība - 2000", "Latvijas Vēstnesis" 1997.g. 6. augusts

2 Turpat, "Latvijas Vēstnesis" 1997. gada 8. augusts

3 Eiropas Dialogs 1997/5, 27.lpp.

4 International Financial Statistics, Yearbook, 1997. International Monetary Fund.

5 Yearbook of Labour Statistics 1996, International Labour Office, Geneva.

1.tabula

NVS un ES atbilstība Latvijas interesēm - vērtējums

	NVS	ES
Nodrošinājums ar izejvielu resursiem	+	-
Latvijas preču realizācijas iespējas	+	-
Latvijas iedzīvotāju informētība par citām savienības valstīm	+	-
Ekonomikas intelektualizācijas līmenis	-	+
Iedzīvotāju izglītības un kultūras līmenis	-	+
Organizācijā ietilpstošo valstu ekonomisko attiecību sakārtotība	-	+
Organizācijā ietilpstošo valstu politisko attiecību sakārtotība	-	+
Valsts institūciju demokratizācijas pakāpe	-	+
Iestāšanās nosacījumu izpildāmības iespēja	+	-

2. tabula

IKP dinamika attiecībā uz vienu iedzīvotāju,

1990. g. cenās, nacionālajā valūtā, %

Valstis	1995. gadā,
	salīdzinot ar .
	1972.	1980.	1986.
Beļģija*	153,2	123,5	120,0
Francija	150,3	124,1	117,7
Vācija	131,1	113,0	105,3
Itālija	170,2	130,1	123,3
Luksemburga**	157,8	137,6	125,0
Nīderlande	145,8	124,9	120,1
Apvienotā
Karaliste	160,6	133,3	121,2
Dānija	148,8	132,0	115,6
Īrija	225,5	179,5	164,7
Grieķija*	140,6	112,2	108,2
Portugāle	196,9	153,6	149,2
Spānija	148,1	137,5	127,2

* 1994. g.

** 1992. g.

Avots: International Financial Statistics, Yearbook 1997. International Monetary Fund .

3.tabula

Rūpniecības produkcijas un IKP attiecībā uz vienu iedzīvotāju

augšanas temps 1980.-1995.g., %4

Valsts	Rūpniecības	IKP uz
	produkcija	iedzīvotāju
Japāna	140,0	145,0
ASV	146,0	131,6
Norvēģija	196,4	155,3
Koreja	449,0	294,4
Singapūra	289,6	265,7

Avots: International Financial Statistics, Yearbook 1997.

---

"Eiropas Savienībā Latvija vairāk iegūs nekā zaudēs" -

Dr. oec. Oļegs Barānovs, Ekonomikas ministrijas Makroekonomiskās analīzes un prognožu departamenta direktors, - "Latvijas Vēstnesim"

- Kāds būtu jūsu galvenais arguments Latvijas iestājai Eiropas Savienībā?

- Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir interesanti noskaidrot to valstu iestāšanās motīvus, kas jau pašlaik ir Eiropas Savienības locekles. Tur arī var meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijai vajadzētu iestāties Eiropas Savienībā.

Kā liecina Dānijas Eiropas institūta 1997. gadā veiktais pētījums, pirmajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, 1952.gadā veidojot šo organizāciju, ir bijuši šādi iestāšanās motīvi: Francijai, Itālijai un Beniluksa valstīm noteicošā bija vēlme piesaistīt Vāciju, lai novērstu jauna kara izcelšanās iespēju; savukārt Vācija, pēc Otrā pasaules kara it kā atstumta, ar šīs organizācijas starpniecību centās atkal iekļauties Eiropas valstu politiskajā un saimnieciskajā dzīvē.

Pirmā paplašināšanās notika tikai pēc divdesmit gadiem - 1973. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Lielbritānija un Īrija - Lielbritānija bija sajutusi politiskas izolētības simptomus un ekonomisku diskrimināciju, savukārt Īrija saskaņā ar dāņu pētījumu nolēma sekot ietekmīgajai kaimiņvalstij, vienlaikus cerot ar to faktiski nodrošināt lielāku saimniecisku un politisku neatkarību no Lielbritānijas. Šajā paplašināšanas kārtā Eiropas Savienībā iestājās arī Dānija, kuras svarīgākais mērķis bija tādējādi paplašināt tirgu savām lauksaimniecības precēm.

Astoņdesmitajos gados savienībā iestājās ekonomiski vājāk attīstītās Eiropas valstis - Spānija, Portugāle un Grieķija. Šo valstu mērķis, kā secināts Dānijas institūta pētījumā, galvenokārt bija stiprināt savas jaunās demokrātiskās tradīcijas pēc nesenās autoritāro režīmu nomaiņas, kā arī veicināt savu ekonomisko attīstību.

1995. gadā Eiropas Savienībā tika uzņemta Austrija, Somija un Zviedrija. Austrija bija sajutusi draudošo politisko un ekonomisko izolētību. Somiju vadīja drošības apsvērumi, ekonomiskās intereses un, kas ir ļoti interesanti, kultūras saglabāšanas vēlme. Arī Zviedriju vadīja ekonomiskās intereses, kam pievienojās nepieciešamība nenokļūt politiskā izolētībā pēc tam, kad Eiropas Savienībā būtu iestājusies Somija.

- Vai ir kādi rādītāji, kas liecinātu, ka Eiropas Savienībā iestājušos valstu ekonomiku šī izvēle ir ietekmējusi pozitīvi?

- Ir secināts, ka ekonomiski vājāk attīstīto valstu attīstība pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir notikusi pat straujāk nekā vidēji Eiropas Savienībā vispār. Izņēmums varbūt ir vienīgi Grieķija - tam par iemeslu var uzskatīt šīs valsts iekšējo nespēju tikt galā ar budžeta sabalansēšanu un inflācijas augsto līmeni. Faktiski Grieķijas uzņemšanu Eiropas Savienībā varēja uzskatīt vairāk par politiski, ne ekonomiski pamatotu, šīs valsts ekonomika nebija tam gatava.

Bet, piemēram, par Portugāli man ir dati, ka pirmajos gados pēc iestāšanās Eiropas Savienībā - laikā no 1986. gada līdz 1990. gadam, kad vidējie visu organizācijas valstu attīstības tempi bija 3,3 procenti iekšzemes kopprodukta pieaugums gadā, Portugālei šis rādītājs bija 5,1 procents gadā, Spānijai - 4,5, Īrijai - 4,6 procenti iekšzemes kopprodukta pieauguma gadā. Kā īpašas izaugsmes piemēru var minēt Īriju - kopš 1994. gada šīs valsts iekšzemes kopprodukta pieaugums ir 7 - 8 procenti gadā, kas ir fantastiski augsts rādītājs. Latvijai šādus piemērus pētīt būtu īpaši vērtīgi - šīs valstis, stājoties Eiropas Savienībā taču arī bija mazāk spējīgas konkurēt, tomēr prata veiksmīgi izmantot Eiropas Savienības dalīborganizācijas priekšrocības. Protams, būtisks iemesls ir arī tas, ka Eiropas Savienības iekšienē notiek budžeta pārdale par labu šīm vājākajām valstīm.

- Tādā gadījumā - ja jūs būtu ekonomists kādā no Eiropas attīstītākajām valstīm, vai jūs atbalstītu jaunu dalībvalstu uzņemšanu savā organizācijā? Faktiski tas taču nozīmē zināmu līdzekļu novirzīšanu citu valstu pabalstam.

- Dānijas Ekonomikas ministrijas sagatavotajā pētījumā par Eiropas Savienības paplašināšanas ietekmi uz tās pašreizējām dalībvalstīm ir interesanti secināt - no paplašināšanas procesa iegūst arī organizācijas pašreizējās locekles. Galvenais ieguvums - paplašināsies tirgus, un, balstoties uz to, šīs valstis spēs paaugstināt savu iekšzemes kopproduktu, lai gan nāksies vairāk maksāt arī kopējā kasē. Šīm demokrātiskajām valstīm turklāt ir svarīgi būt drošām arī par sev kaimiņos esošo valstu demokrātijas stabilitāti.

- Kādi būtu Latvijai svarīgākie iestāšanās motīvi?

- Domāju, ka, līdzīgi Somijas argumentiem, drošības un ekonomiskās intereses, arī vēlme savus kultūras sakarus vairāk vērst Rietumu virzienā. Turklāt, ja Eiropas Savienībā iestājas Igaunija un Lietuva, bet Latvija to nedara, mēs riskējam nokļūt izolācijā. Šie un citi motīvi veido pietiekami nopietnu pamatu tam, ka Latvija par savu pašreizējo ārpolitisko mērķi, visām valdību veidojošajām frakcijām vienojoties, ir izsludinājusi iestāšanos Eiropas Savienībā.

- Kādas Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, būs šī procesa neapšaubāmākās pozitīvās sekas?

- Pozitīvs ieguvums pirmkārt būs politiskā drošība un stabilitāte, garantija valsts demokrātiskai attīstībai.

Otrs ieguvums - nodrošināta piekļūšana Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem. Jau pašlaik Latvija ir daudz saņēmusi, piemēram, no PHARE fonda. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā šīs iespējas piekļūt organizācijas strukturālajiem fondiem vēl vairāk paplašinātos.

Svarīgs ieguvums būtu arī daudzkārtīga eksporta tirgus paplašināšanās - no pašreizējā 2,5 miljonu līdz vairāk nekā trīssimt miljonu iedzīvotāju lielajam Eiropas tirgum.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā būtu veicinošs faktors arī ārvalstu investīciju un jaunu tehnoloģiju ienākšanai Latvijā. Turklāt šīs investīcijas nāktu ne tikai no Eiropas Savienības valstīm, bet arī no citām - ar mērķi ražot Latvijā preci Eiropas Savienības tirgum.

Latvijai gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā, valstī atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām tiks sakārtota likumdošana, un tas nozīmēs Latvijas likumdošanas sistēmas atbilstību pasaules standartiem.

- Vai varat prognozēt arī šiem ieguvumiem līdznākošas negatīvas sekas?

- Jā, neapšaubāmi, šis process Latvijai liks izjust arī savas negatīvās puses. Viena no tām - lielas birokrātiskās un administratīvās izmaksas. Šis apstāklis kļūst redzams jau tagad - ar integrāciju Eiropas Savienībā saistītajos procesos iesaistās aizvien vairāk mūsu valsts pārvaldes iestāžu darbinieku.

Iestāšanos Eiropas Savienībā var daļēji uzskatīt arī par zināmu valsts ekonomiskās un politiskās suverenitātes zaudēšanu. Kaut vai atsakoties no savas nacionālās naudas vienības lata un ieviešot eiro, mēs zaudēsim vienu no valsts suverenitātes pazīmēm - savu monetāro politiku. Tāpēc, piemēram, par iestāšanos Eiropas monetārajā ūnijā pašlaik radušās šaubas arī Dānijā. Protams, agrāk vai vēlāk šis solis tiks sperts, bet vismaz pagaidām viņus attur gluži psiholoģiska barjera - nepieciešamība atteikties no pierastās un tradicionālās dāņu kronas.

Grūtības var radīt arī nepieciešamība mūsu patēriņa preču standartus saskaņot ar Eiropas Savienības standartiem. Katrai valstij tomēr ir savas īpatnības, no kurām Eiropas Savienībā nākas atteikties. Piemēram, es varu minēt zemenes: Eiropā ir pieņemts standarts, ka zemenēm ir jābūt lielām, bet mums šķiet pilnīgi pieņemami un itin labi garšo arī maza izmēra vietējā ražojuma zemeņu ogas.

Jāatzīst tomēr, ka sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā parasti ir iespējams panākt vienošanos par to, ka šādas nacionālās specifikas piemērošana Eiropas direktīvām uz kādu laiku tiek atlikta.Tā arī Zviedrija, kas Eiropas Savienībā ir iestājusies nesen, ir saglabājusi veselu virkni savas nacionālās likumdošanas atšķirību no Eiropas direktīvu normām. Vislielāko savas likumdošanas bāzes atbilstību šim Eiropas direktīvu kopumam ir sasniegusi Dānija - tuvu simt procentiem, citas Eiropas Savienības dalībvalstis no pilnīgas likumdošanas saskaņošanas ir daudz tālāk.

Un, protams, pats būtiskākais jautājums, kas varētu rasties, domājot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ir - vai mēs spēsim konkurēt vienotajā Eiropā? Arī Eiropas Komisijas atzinumā "Agenda 2000" par Latviju secināts, ka mūsu valstij var rasties problēmas konkurēt vienotajā Eiropas tirgū vidēji ilgā periodā, tātad vismaz tuvāko piecu gadu laikā.

Domājot par šo problēmu, tomēr jāatzīmē - pirmkārt, situāciju atvieglos tas, ka integrācija Eiropā notiks pakāpeniski. Otrkārt, pašlaik Latvijai ar Eiropas Savienību dažās nozarēs vēl ir tā dēvētā asimetriskā tirdzniecība, tas nozīmē, ka mūsu eksportētājiem tiek piedāvāta atvieglota piekļūšana šim tirgum. Ar laiku, protams, šīs priekšrocības tiks atceltas - tad būs jākonkurē vienādos apstākļos.

- Vai viena no Latvijas problēmām ceļā uz integrāciju Eiropas Savienībā nav vienotas valstiskas stratēģijas trūkums?

- Nav pamata uzskatam, ka līdz šim valsts attīstība notikusi haotiski - vienmēr tiek veikti plānoti ilgtermiņa pasākumi, tomēr pašlaik Ekonomikas ministrijā notiek darbs pie tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības stratēģijas dokumenta izstrādes - un tas tiešām būs pirmais tautsaimniecības attīstības plāns, kur visu sektoru uzdevumi būs sistematizēti un vienkopus redzami. Visi pasākumi tiks savstarpēji saskaņoti un koordinēti - tā līdz šim ir pietrūcis. Un faktiski tam ir bijis arī pamatots iemesls, jo līdz šim mūsu tautsaimniecībai nozīmīgāki ir bijuši īstermiņa mērķi - stabilizēt ekonomiku, samazināt inflācijas līmeni. Tagad, kad Latvijas ekonomika jau nonākusi zināmā stabilizācijas posmā, - sāk pieaugt nacionālais kopprodukts, parādās citas pozitīvas makroekonomiskās attīstības pazīmes, likumsakarīgi rodas jautājums par ekonomikas tālākās attīstības virzieniem. Valdības akceptam šī tautsaimniecības attīstības stratēģija tiks iesniegta līdz nākamā gada 1. maijam.

- Vai šajā tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības programmā būs arī kādas pilnīgi jaunas idejas?

- Nē, nedomāju, ka tur varēs atrast kādus sensacionāli jaunus tautsaimniecības attīstības mērķus. Faktiski katram sektoram - gan monetārajai politikai, gan reģionālajai politikai, gan uzņēmējdarbības veicināšanai, gan citām - jau ir savas nozares attīstības programmas. Šī ilgtermiņa programma būs tikai saskaņots, koordinējošs, visus ekonomiskās politikas virzienus sasaistošs plāns. Dokumenta lielākā nozīme būs tieši šī koordinācija un arī tas, ka visa stratēģija būs atrodama vienkopus - tā, lai katrs var to izlasīt, analizēt un izteikt savu viedokli. Faktiski šādu apkopojošu dokumentu būtu grūti atrast arī citās valstīs - tā, piemēram, attīstītās ekonomikas iet savu stabilo gaitu un kaut kādas programmas piedāvā katra nākamā valdība.

- Un tomēr - kam, jūsuprāt, šajā stratēģijā vajadzētu tikt uzsvērtam, lai Latvijas ekonomikas attīstība paātrinātos vai vismaz notiktu pietiekami stabili - tā, lai kaut cik pārskatāmā nākotnē varētu runāt par reālu iestāšanos Eiropas Savienībā?

- Ir jāturpina iepriekšējo valdību uzsāktais darbs - jāstabilizē makroekonomiskā vide.

Īpaša uzmanība jāpievērš strukturālo reformu īstenošanai. Kaut arī, piemēram, privatizācija atbilstoši valdības deklarācijai tiks pabeigta nākamā gada vidū un arī daudzas citas strukturālās izmaiņas jau ir izdarītas, tomēr vēl ir diezgan daudz uzņēmējdarbību bremzējošu faktoru. Un tie traucē investīciju piesaistē.

Investīciju pieaugumu pozitīvi ir sekmējis tas, ka ar striktu monetāro politiku pamazām ir atjaunota uzticība bankām - 1995. gada banku krīze šo sektoru stipri vien bija atsviedusi atpakaļ. 1997. gadā ir noticis lūzums, un izsniegto kredītu apjomi ir būtiski pieauguši - to veicinājusi gan banku savstarpējā konkurence, gan jaunu kredīta veidu, piemēram, līzinga rašanās. Tā visa rezultātā, kā rāda statistika, 1997. gadā piesaistīto investīciju apjoms pārsniegs visus iepriekšējos gadus. Un investīcijas ir viens no pamatnosacījumiem mūsu ekonomikas attīstības nodrošināšanai.

- Pieļaujot iespēju, ka Latvija tiešām kļūst par Eiropas Savienības locekli, un zinot vienu no šīs organizācijas četriem darbības pamatprincipiem - brīva darbaspēka plūsmu, vai nav pamata bažām, ka Latvijas iedzīvotāji kā pirmo negatīvo ietekmi varētu sajust citu Eiropas valstu iedzīvotāju konkurenci darba tirgū?

- Tas ir jautājums par mūsu konkurētspēju, tādēļ tautsaimniecības stratēģiskās attīstības plānā liela nozīme tiks veltīta izglītības attīstībai un jaunu zināšanu pārņemšanai.

Protams, zinot, ka galvenā Eiropas Savienības problēma pašlaik ir tieši bezdarbs, šāds darba meklētāju spiediens varētu būt reāls, tomēr nedomāju, ka tas būs tik liels, lai kļūtu sevišķi būtisks. Jāanalizē būtu arī bezdarbnieku struktūra un tas, vai pēc tādām profesijām var būt reāls pieprasījums Latvijā. Turklāt tam, lai, teiksim, spāņu bezdarbnieks meklētu darbu Latvijā, noteikti visvairāk traucēs valodas barjera. Domāju, ka šāda tendence, līdzīgi Eiropā jau pašlaik notiekošajam, varētu skart tikai īpaši deficītu profesiju pārstāvjus. Faktiski pašlaik brīva darbaspēka plūsma Eiropas Savienībā notiek gandrīz tikai tur, kur ir vienāda valoda.

- Viens no jūsu minētajiem pozitīvajiem ieguvumiem, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, būtu tirgus palielināšanās. Tomēr - cik reāla, jūsuprāt, patiesībā ir atgriezeniskā saite - preču plūsma ne tikai uz Latviju, bet arī no Latvijas uz Eiropas Savienības valstīm?

- Vērtējot topošo Ekonomikas ministrijas ziņojumu par tautsaimniecības attīstību 1997. gadā, redzami daži interesanti fakti: pēdējos gados strauji aug Latvijas ārējās tirdzniecības apjoms. Šī gada deviņos mēnešos eksports pieaudzis par 22 procentiem, imports - par 23 procentiem, eksports tieši uz Eiropas Savienību - par 38 procentiem, imports no Eiropas Savienības - par 32 procentiem.Tātad eksports uz Eiropas Savienību ir audzis straujāk nekā imports.

Problēma varbūt ir apstāklī, ka pašlaik mēs esam spējīgi pārsvarā eksportēt preces ar zemu pievienoto vērtību, piemēram, koksni un tās izstrādājumus, kā arī tekstilmateriālus. Pozitīva tendence ir fakts, ka, lai arī lēni, tomēr pieaug arī mašīnu, mehānismu, metāla un tā izstrādājumu eksports.

No Eiropas Savienības mēs importējam galvenokārt mašīnas un mehānismus - tātad investīciju preces. Tas arī saprotams, jo mūsu ekonomika atrodas rekonstrukcijas stadijā un mums ir nepieciešamas jaunas tehnoloģijas. Ja notiek normāla attīstība, ar šīm investīcijām un tehnoloģijām mēs spēsim radīt arī eksportspējīgu preci.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

Eiropas Padomē: dienu ritumā

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra vadītāja vietniece, - "Latvijas Vēstnesim"

Uz vienotu Eiropu

Pēc Francijas uzaicinājuma 40 valstu vadītāji otrajā Eiropas Padomes dalībvalstu valdību un valsts vadītāju tikšanās reizē Strasbūrā šā gada oktobrī izskatīja paplašinātās Eiropas statusu. Plenārsēdē un divpusējās sesijās viņi apsprieda jaunās iniciatīvas, kas plānotas, lai pastiprinātu demokrātisko drošību un uzlabotu dzīves līmeni.

Šī "Apvienotās Eiropas tikšanās" pamatojās uz organizācijas tiekšanos pēc kontinentālas drošības, kas tiek panākta ar tās paplašināšanos (kopš 1989. gada Eiropas Padomei ir pievienojušās 17 jaunas valstis, no tām 8 pēc Vīnes tikšanās, ieskaitot Krieviju un Ukrainu) un dažādām politiskām aktivitātēm.

Albānija, Bosnija un Hercegovina, Čečenija mums atgādina, ka pagaidām rezultāti ir trausli. Tiks veicināta ciešāka sadarbība starp Ministru komiteju un Parlamentāro asambleju, lai būtu iespēja straujāk reaģēt uz problēmām.

Eiropa ir piedzīvojusi pirmo ievērojamo paplašināšanos. Tā pakāpeniski pastiprina kopīgos demokrātijas principus, palielina stabilitātes iespējas un ļauj attīstīties citām integrācijas sadarbības formām.

Eiropas Padome iedzīvinās šo sociālo modeli apmēram 800 miljoniem iedzīvotāju. Tas ir modelis pastāvīgai attīstībai un konsolidācijai, modelis, kas reaģē uz iespējamām nesaskaņām sabiedrībā - austrumos, centrālajā daļā un rietumos. Tāpēc valstu vadītāji un valdības izstrādāja politisku deklarāciju, lai piedāvātu organizācijai rīcības plānu nākamiem gadiem.

Neseno pozitīvo sasniegumu skaitā bija pastāvīgas Cilvēktiesību tiesas izveidošana, kas nozīmē cilvēktiesību komisāra amata izveidošanu, cilvēku klonēšanas aizliegumu, kā arī priekšlikumus sociālajā jomā, cīņas intensificēšanu pret korupciju un kampaņas "Eiropa - kopīgais kultūras mantojums" organizēšanu.

Rīcības programma ir ļoti plaša, un te nav uzskaitīti visi jautājumi. Paveiktais tiks novērtēts pēc mazāk kā diviem gadiem par godu Eiropas Padomes 50. gadadienai.

Tiesa 800 miljoniem cilvēku

Viens no galvenajiem Eiropas Padomes valstu galotņu tikšanās jautājumiem bija pastāvīgas Cilvēktiesību tiesas izveidošanu. Valstu vadītāji informēja Ministru komiteju par pasākumiem, kas jāveic, lai tiesa varētu uzsākt darbību 1998. gadā. Jaunā sistēma saīsinās procedūras ilgumu, saglabājot cilvēktiesību aizsardzības principu augsto līmeni. Tā prasa no valstīm atzīt individuālās sūdzības iesniegšanas tiesības un tiesas jurisdikciju bez laika ierobežojuma. Pašreizējā tiesa pastāvēs līdz 1998. gada 31. oktobrim, bet Komisija - līdz 1999. gada oktobrim, lai pabeigtu to lietu izmeklēšanu, kas atzītas par piekritīgām.

Viena gada laikā Strasbūrā jāizveido jaunā tiesa. Parlamentārā asambleja ievēlēs tiesnešus 1998. gada sesijā no kandidatūrām, kuras iesniegs konvencijas līgumvalstis. No 1998. gada 1. novembra individuāliem iesniedzējiem būs tieša pieeja jaunai tiesai. Pārsvarā tā sanāks septiņu tiesnešu palātās. Tās jurisdikcijā būs gan individuālās sūdzības, gan starpvaldību lietas. Ministru komiteja vairs neizšķirs lietas, bet tā saglabās savu nozīmīgo lomu, mudinot valdības izpildīt tiesas spriedumus, lai panāktu, ka valstis atlīdzina zaudējumus un izvairās no jauniem cietušajiem.

Visas Eiropas Padomes valstis, izņemot Horvātiju un Krieviju, ir ratificējušas Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvenciju

Internets: cilvēktiesību perspektīva

Tiekoties Eiropas valstu vadītājiem, līdz ar citiem jautājumiem tika apspriesta arī gatavošanās nākamajam gadsimtam. Visā Eiropā plaši attīstās jaunu tehnoloģiju izmantošana, sevišķi Internettīklu.

Starptautiskais datoru tīkls nodrošina daudzus pakalpojumus, kurus mēs plaši izmantojam, piemēram, e-pastu. Tomēr parādās problēmas, kas skar cilvēktiesību jautājumus, piemēram, iejaukšanās personiskajā dzīvē un nepieciešamība pēc piemērotas datu aizsardzības. Neviens neregulē šo procesu, tam nav hierarhiskas struktūras, un arvien biežāk parādās jauni datoru noziegumi. Aizvien vairāk pieaug interese par aizliegtu pieeju materiāliem ar kaitīgu iedarbību (kā, piemēram, pornogrāfiju).

Eiropas Padomes ekspertu komiteja konstatē un definē jaunus Interneta noziegumus. Tā cenšas noteikt, kam jābūt atbildīgam par konkrēto noziegumu. Komitejas pienākumos ietilpst juridisko tiesību un kriminālās atbildības noteikšana, pārraidot informāciju Internetā.

Datu aizsardzības projekta grupa pārskatīja personisko ziņu juridiskās un tehniskās aizsardzības nepietiekamību. Tā meklē iespējas panākt lielāku pakalpojumu nodrošinātāju atbildību un privātas informācijas aizsardzību ar noteiktas anonimitātes pakāpes palīdzību, lielāku starptautisku sadarbību un vienošanos par konfidencialitātes aizsardzības regulēšanu un lielāku aizsardzību ar tehniskiem līdzekļiem.

Speciālistu grupa, kas pēta jauno komunikāciju tehnoloģiju ietekmi uz cilvēktiesībām un demokrātiskām vērtībām, izmeklēja Interneta saistību ar cilvēktiesībām. Tā pievērsa īpašu uzmanību nevēlama, kaitīga vai vardarbīga rakstura materiālu pieejamībai. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants (tiesības uz privāto dzīvi) un 10. pants (izteiksmes un informācijas brīvība) nosaka šī darba pamatu, regulējot nevēlamas komunikācijas un garantējot tiesības uz privāto dzīvi.

Eiropas Padomei ir vadošā loma dažādu Interneta standartu aizsardzībā un regulēšanā vietējās juridiskās sistēmās. Izstrādājot noteikumus, 40 nāciju organizācija pakāpeniski veicina kvalificētu un balansētu Interneta attīstību. Visos noteikumos tiks ievēroti 8. un 10. pants.

Tiesības uz privāto dzīvi

Velsas princeses Diānas traģiskā nāve pamudināja 40 nāciju Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas dalībniekus gatavot projektu Eiropas konvencijai par tiesībām uz privāto dzīvi. Aicinājumu, kuru izteica Deivids Atkinsons (Anglija), parakstīja Politisko jautājumu komitejas pārstāvji no visiem Eiropas politiskajiem grupējumiem. Viņi izteica savu uztraukumu par nepārtraukto iejaukšanos dalībvalstu iedzīvotāju privātajā dzīvē, kas pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību). Asamblejas birojs nodeva lietu Juridisko jautājumu un Cilvēktiesību komitejai, lai sagatavotu šādas konvencijas projektu. Līdzās citiem principiem projektā būs jāiekļauj privātās dzīves aizsardzība pret nelikumīgu uzvedību, fotografējot bez atļaujas.

Antīkie teātri ir piemēroti mūsdienu izrādēm

Viena no populārākajām tūristu interešu vietām Atēnās ir Panteons - sens amfiteātris, kuru joprojām izmanto koncertiem un citiem priekšnesumiem. Tas ir starp tiem nedaudzajiem kultūras pieminekļiem Eiropā, kuriem saglabājies oriģinālais lietojums. Šādas vēsturiskas vietas daudz cieš no erozijas un nepiemērotas izmantošanas gadījumiem.

Eiropas Padome ir izveidojusi Antīko priekšnesumu vietu Eiropas tīklu, atbalstot jaunu pieeju to saglabāšanai. Restauratori, arhitekti, arheologi, vēsturnieki, scenogrāfi, inženieri, vietējo varu pārstāvji un tūrisma firmas tika iesaistītas darbībā, kuras rezultātā radās Segesta deklarācija (1995), kurā uzskaitīti šādu vietu aizsardzības un piemērotas izmantošanas noteikumi. Nesen Veronā notika seminārs par jaunu tehnoloģiju ietekmi uz antīkām skatuvēm. Tās laikā apskatīti vairāki jautājumi: skaņa, gaisma, telpas izmantošana, vizuālais attēls, virtuālās iedomas un multimediji.

Ieslodzīto tiesības

Saskaņā ar Eiropas Padomes Spīdzināšanas un nehumānas rīcības novēršanas komitejas jaunākajām atskaitēm pārpildītie cietumi, kuros trūkst medicīniskās aprūpes un ir minimāli elementārie sanitārie apstākļi, pakāpeniski noved pie nehumānas un pazemojošas izturēšanās pret ieslodzītajiem.

Kopš 1990. gada šī komiteja ir sūtījusi vairāk nekā 60 delegācijas uz vairāk nekā 30 Eiropas valstīm, nodrošinot nejuridisku aizsardzību personām, kam ierobežota brīvība. Delegāciju pārstāvji ir neatkarīgi dažādu nozaru profesionāļi: juristi, mediķi, politiķi un cietumu administratori. Delegācijās parasti ir divi vai vairāki komitejas pārstāvji, eksperti un, ja nepieciešams, tulki. Viņi apciemo jebkuru vietu, kur cilvēki tiek turēti ieslodzījumā (cietumi, policijas iecirkņi, psihiatriskās slimnīcas, armijas barakas). Papildus regulārām vizītēm viņi veic pēkšņas pārbaudes, ja komiteja ir pārliecināta, ka tādas nepieciešamas. Apciemojumu laikā komitejai ir neierobežota pieeja ieslodzījuma vietām un brīvas pārvietošanās iespējas tajās. Viņi var privāti intervēt ieslodzītos un brīvi iegūt informāciju no jebkuras organizācijas, ieskaitot nevalstiskās. Pēc katras vizītes komiteja un liecinieki apstiprina atskaiti par attiecīgo valsti un rekomendācijas, kas aizsargā ieslodzītos no sliktas izturēšanās. Atskaite ir pamats dialogam starp komiteju un valsti. Atskaites ir konfidenciālas, bet lielākā daļa valstu neievēro konfidencialitāti un publicē atskaiti. Ja komiteja konstatē, ka valsts nesadarbojas vai necenšas uzlabot situāciju, tā var sniegt publisku paziņojumu par valsti, kā tas notika Turcijā.

Eiropas Savienībā: par Igaunijas arodbiedrībām

Tartu universitātes pasniedzējs vēsturnieks Vahurs Made uzskata, ka pašlaik arodbiedrības Igaunijā ir īpatnēja parādība. Tās formāli pastāv un apvieno sevī daudz biedru. Ir arī Igaunijas Arodbiedrību centrālā savienība. Bet tai pašā laikā arodbiedrības nevar uzskatīt par spēku, kas Igaunijā virzītu vai kaut kā ietekmētu dzīvi.

Tiek apgalvots, ka Igaunijā īstu arodbiedrību nemaz nav. Tomēr redzams, ka valsts, arodbiedrības un darba devēji ir nonākuši līdz kaut kādam kopsaucējam. Arodbiedrības nesaasina sociālās problēmas. Un vai gan tām ir tādas iespējas?

Arodbiedrību līderu vidū nav nekādu sevišķu pārmaiņu. Pašreizējie vadoņi ir stabili nostiprinājuši savas pozīcijas. Darba devēji ir apmierināti, ka līdz šim Igaunijā neattīstās arodbiedrību kustība. Tas palīdz ietaupīt izdevumus un ļauj uzņēmējiem brīvi rīkoties savos uzņēmumos.

Arodbiedrības kā parasta parādība galvenokārt ir valsts uzņēmumos vai iestādēs. Privātais sektors līdz šim ir atturējies no arodbiedrību veidošanas un apgalvo, ka tāpat lieliski tiek galā ar savu darbinieku sociālajām problēmām. Algas saņēmēji sava pasīvā un piekrītošā rakstura dēļ arī neizrāda īpašu interesi par arodkustību, galvenokārt cenšas uzturēt labas attiecības ar darba devējiem.

Igaunijai ir visi apstākļi, lai veidotos stipras arodbiedrības. Blakus atrodas Ziemeļvalstis, kur arodbiedrības ir ļoti stipras un ar senām tradīcijām.

Par Ziemeļvalstu arodbiedrību varenību un ietekmi sabiedrībā var stāstīt leģendas, no kurām igauņu uzņēmējiem ceļas mati stāvus. Igaunijas un Ziemeļvalstu arodbiedrību kontakti līdz šim ir bijuši ļoti amorfi. Tiesa, Ziemeļvalstu arodbiedrību funkcionāri gan viesojās Igaunijā un tikās ar igauņu kolēģiem. Dažreiz viņi apmeklē arī Igaunijas uzņēmumus, kur redz visādus brīnumus. Strādājošie pat nav ieinteresēti dibināt arodbiedrības. Vēl vairāk, viņi par šo tematu pat neuzdrošinās runāt, jo baidās no darba devēju represijām. Tas nekādi neietilpst kārtīgas sociāldemokrātiskas Ziemeļvalsts iedzīvotāja saprašanā.

Ja līdz šim Ziemeļvalstu arodkustību pārstāvji ir bijuši Igaunijā kā atsevišķi misionāri, tad iespējamā Igaunijas iekļaušanās Eiropas Savienībā nozīmē to, ka spēcīgas arodorganizācijas šeit kļūs par realitāti. Tam ir vairāki priekšnoteiktumi. Pirmkārt, Eiropas Savienības būtība vien jau lielākoties ir sociālistiska. Pašu savienības ideju, integrēšanās pamatprincipus, tāpat savienības ietvaros realizētās politikas virzienus ir izraudzījuši un ieviesuši lielākoties tieši sociālistiskie vai sociāldemokrātu politiķi. To ietekme Eiropas Savienībā joprojām ir ļoti spēcīga. Par to liecina kaut vai tāds fakts, ka sociālistu frakcija joprojām ir lielākā Eiropas Parlamentā.

Tiesa, Eiroparlamentam Eiropas Savienības struktūrās gan nav tā spēcīgākā ietekme, kāda tā ir, piemēram, Eiropas Komisijai un Ministru Padomei, bet savs svars noteikti politiskā ievirzē Eiropas varas struktūrās Eiroparlamentam tomēr ir.

Otrkārt, jūtams aizvien lielāks spiediens, ka Eiropas Savienībā tiks ieviesta vienota sociālpolitika. Lielbritānijai, kas līdz šim no vienotas sociālpolitikas ir stāvējusi nomaļus, tagad ir jāīsteno leiboristu sen, kopš opozīcijas laikiem solītais, jāratificē Māstrihtas līgumam pievienotais sociālo jautājumu papildprotokols un jāiekļaujas vienotā sociālpolitikā. Zviedrijas iestāšanās ES vēl vairāk palielina spiedienu uz sociālpolitisko jautājumu risināšanu. Un Igaunija nevar visu to neņemt vērā.

Arodbiedrību loma un nozīme Igaunijas politiskās un ekonomiskās dzīves veidošanā - šis jautājums, bez šaubām, būs viens no būtiskākajiem sarunās par Igaunijas uzņemšanu ES. Eiropas Savienībā pastāv prakse, ka arodbiedrību pārstāvji piedalās kopēju lēmumu un likumu izstrādāšanā. Arodbiedrības ir ļoti būtisks ietekmes spēks, ko nevar ignorēt.

ES var pieprasīt, lai tiktu uzsākta spēcīga un aktīva arodbiedrību tīkla veidošana Igaunijā. Diezin vai uz to Igaunija varēs pateikt nē un norobežoties no vispārējās Eiropas Savienības sociālpolitikas.

Jautājums jau nav tikai par to, ka vietējām arodbiedrībām nāksies piedalīties ES pamatprincipu un sociālpolitisko principu izstrādāšanā, jautājums ir par to, ka Rietumeiropas zemju spēcīgās varas sociāldemokrātiskie partneri vienkārši nepieļaus, ka Igaunijā netiks izveidota spēcīga arodbiedrību sistēma.

Arodbiedrības nīkuļošana Igaunijā parādītu to, ka Eiropā vēl ir zemes, kur darba attiecības un darba likumdošanu var izstrādāt un pieņemt, neuzklausot arodbiedrību domas un uzskatus. Jau tas vien, ka arodkustība nepastāv Igaunijas privātsektorā, pēc rietumnieku uzskatiem, ir ķecerība. Tātad jāgatavojas, ka līdz ar ES ienāks spēcīgas arodbiedrības. Igaunijā jau nu noteikti.

Materiālu sagatavoja

Kristīne Ducmane

+ -