PROJEKTI

Likumprojekts

Likums “Par apdrošināšanas sabiedrībām un to uzraudzību”

Saeimas dok. nr.3575; likumprojekts nr.993

Finansu ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 1997.gada 16.decembra

sēdē akceptēts (prot. nr.70, 23.¤) un

17.decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini, kas atbilst likumā “Par apdrošināšanas līgumu” lietotajiem terminiem:

1) apdrošināšana — apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā iespējamā zaudējuma riska nodošana apdrošinātajam;

2) apdrošinātāja amatpersonas — apdrošinātāja padomes un valdes priekšsēdētājs un locekļi, rīkotājdirektors, galvenais grāmatvedis, iekšējā revīzijas dienesta vadītājs un galvenais aktuārs;

3) apdrošinātājs — apdrošināšanas akciju sabiedrība vai savstarpējās apdrošināšanas biedrība;

4) ārvalstu apdrošinātājs — ārpus Latvijas Republikas reģistrēts apdrošinātājs;

5) galvenais aktuārs — dzīvības apdrošināšanas sabiedrības amatpersona, kas novērtē noslēgtos apdrošināšanas līgumus un apdrošinātāja finansiālo stabilitāti;

6) pārapdrošināšana — apdrošinātāja iespējamā finansiālā zaudējuma riska nodošana pārapdrošinātājam;

7) pārapdrošinātājs — uzņēmējsabiedrība, kura veic pārapdrošināšanu;

8) subordinētais kapitāls — naudas līdzekļi, kurus apdrošinātājs aizņemas uz laiku, kas nav īsāks par septiņiem gadiem, turklāt aizņēmuma līgumā jāparedz, ka aizdevējs var atprasīt aizdevumu pirms termiņa vienīgi apdrošinātāja likvidācijas gadījumā un viņa prasība tiek apmierināta pēc visu citu kreditoru prasību apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasību apmierināšanas;

9) tehniskās rezerves — apdrošinātāja uzkrājumi apdrošināšanas līgumos noteikto saistību izpildei.

2.pants. Šis likums nosaka apdrošināšanas akciju sabiedrību, savstarpējās apdrošināšanas biedrību, apdrošināšanas starpnieku, kā arī pārapdrošinātāju tiesisko statusu, reglamentē to darbību un uzraudzību.

3.pants. Šis likums neattiecas uz valsts sociālo apdrošināšanu.

4.pants. (1) Apdrošināšana ir brīvprātīga, izņemot gadījumus, kad ar likumu ir noteikts citādi. Apdrošināšanas prēmiju lielumu brīvprātīgajā apdrošināšanā nosaka apdrošinātājs.

(2) Obligātajā apdrošināšanā apdrošināšanas prēmijas lielums var būt noteikts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem.

(3) Apdrošinātājs, kurš ir saņēmis licenci obligātajai apdrošināšanai, nevar atteikties noslēgt apdrošināšanas līgumu obligātajā apdrošināšanā.

5.pants. (1) Apdrošināšanas prēmijai jābūt tik lielai, lai izpildītu apdrošināšanas līgumā paredzētās saistības un segtu izdevumus, kas nepieciešami apdrošināšanas veikšanai.

(2) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pieprasīt mainīt apdrošinātāja piemērotās prēmiju likmes, ja netiek pildītas šā panta pirmās daļas prasības.

6.pants. (1) Apdrošināšanas akciju sabiedrības dibināšanu, darbību, reorganizēšanu un likvidēšanu regulē šis likums, likums “Par akciju sabiedrībām”, likums “Par vērtspapīriem” un citi normatīvie akti.

(2) Savstarpējās apdrošināšanas biedrības dibināšanu, darbību, reorganizēšanu un likvidēšanu regulē šis likums, likums “Par kooperatīvājam (kopdarbības) sabiedrībām” un citi normatīvie akti.

7.pants. (1) Apdrošinātājs:

1) veic apdrošināšanu Apdrošināšanas uzraudzības komitejas izsniegtajās licencēs norādītajos apdrošināšanas veidos;

2) sniedz aģentūras (starpnieka) pakalpojumus citiem apdrošinātājiem un pārapdrošinātājiem;

3) veic uzņēmējdarbību, kas saistīta ar apdrošināšanu.

(2) Apdrošinātājs nedrīkst:

1) veikt cita veida uzņēmējdarbību, izņemot normatīvajos aktos paredzētos gadījumus;

2) izplatīt nepatiesu, maldinošu reklāmu par savu darbību;

3) izpaust apdrošināšanas gaitā uzzināto informāciju par apdrošināto un apdrošinājuma ņēmēju, izņemot šā likuma 28.pantā un normatīvajos aktos paredzētos gadījumus. Ja informācija tiek izpausta normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos, apdrošinātājs nav atbildīgs par informācijas izpaušanas sekām.

(3) Apdrošinātājam jāievēro apdrošināšanas darbību regulējoši nosacījumi, kas ietverti šajā likumā, citos normatīvajos aktos un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas norādījumos.

8.pants. (1) Apdrošinātājs nevar vienlaikus veikt dzīvības apdrošināšanu un citu veidu apdrošināšanu. Šis ierobežojums neattiecas uz nelaimes gadījumu un veselības apdrošināšanu, ja tās veic apdrošinātājs, kas saņēmis licenci dzīvības apdrošināšanai.

(2) Apdrošinātājs, kas saņēmis licenci dzīvības apdrošināšanai, var pieprasīt un saņemt licences nelaimes gadījumu un veselības apdrošināšanai.

II nodaļa. Apdrošinātāja licencēšana

9.pants. (1) Apdrošinātājs var uzsākt darbību tikai pēc tā reģistrācijas likumos un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un pēc Apdrošināšanas uzraudzības komitejas izsniegtās licences saņemšanas.

(2) Licenci apdrošināšanas veikšanai izsniedz uz nenoteiktu laiku saskaņā ar šo likumu, citiem normatīvajiem aktiem un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas noteikto kārtību.

10.pants. (1) Ārvalstu apdrošinātājs Latvijas Republikā var veikt apdrošināšanu tikai pēc apdrošināšanas akciju sabiedrības nodibināšanas un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas izsniegtās licences saņemšanas. Ārvalstu ieguldītāja līdzdalība nav ierobežota.

(2) Ārvalstu apdrošinātājs savu pārstāvniecību Latvijas Republikā reģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā un 30 dienu laikā par to paziņo Apdrošināšanas uzraudzības komitejai. Ārvalstu apdrošinātāju pārstāvniecības nedrīkst veikt apdrošināšanu.

11.pants. Uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) vai pārstāvniecības, kuru darbības veids ir sniegt Latvijas Republikā konsultācijas apdrošināšanas jautājumos, reģistrējas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā un 30 dienas pirms darbības uzsākšanas par to paziņo Apdrošināšanas uzraudzības komitejai.

12.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja izsniedz licences šādiem apdrošināšanas veidiem:

1) nelaimes gadījumu apdrošināšanai;

2) veselības apdrošināšanai (apdrošināšanai pret slimībām);

3) sauszemes transporta (izņemot dzelzceļa transportu) apdrošināšanai;

4) dzelzceļa transporta apdrošināšanai;

5) gaisakuģu apdrošināšanai;

6) kuģu apdrošināšanai;

7) kravu apdrošināšanai;

8) apdrošināšanai pret uguns un dabas stihiju postījumiem (bojājumiem, ko īpašumam, izņemot 3., 4., 5., 6. un 7.punktā minēto īpašumu, nodara uguns, eksplozija, atomenerģija, zemes iegrimšana un citas stihijas);

9) apdrošināšanai pret citiem zaudējumiem (bojājumiem, ko īpašumam, izņemot šā panta 3., 4., 5., 6. un 7.pantā minēto īpašumu, nodara krusa, salna, zādzība un citi negadījumi, izņemot šā panta 8.punktā minētos);

10) sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

11) gaisakuģu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

12) kuģu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

13) vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

14) kredītu apdrošināšanai;

15) galvojumu apdrošināšanai;

16) dažādu finansiālo zaudējumu apdrošināšanai;

17) juridisko izdevumu apdrošināšanai;

18) palīdzības apdrošināšanai;

19) dzīvības apdrošināšanai.

(2) Licences tiek izsniegtas katram apdrošināšanas veidam atsevišķi.

(3) Izsniegtajās licencēs var būt iekļauti papildu nosacījumi.

13.pants. (1) Lai saņemtu licenci apdrošināšanas veikšanai, jaunizveidotā apdrošināšanas sabiedrība iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā šādus dokumentus:

1) iesniegumu par licences izsniegšanu vienam vai vairākiem apdrošināšanas veidiem;

2) dibināšanas dokumentu un statūtu norakstus;

3) apdrošinātāja reģistrācijas apliecības norakstu;

4) akcionāru sarakstu. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja ir tiesīga pieprasīt papildu ziņas par akcionāriem, lai pārliecinātos par to reputāciju uzņēmējdarbībā un finansiālo stabilitāti;

5) bankas dokumentu, kas apstiprina naudas iemaksu garantijas fonda izveidei;

6) kvīti, kas apliecina, ka samaksāta valsts nodeva par licenci;

7) ziņas par amatpersonām saskaņā ar šā likuma 20., 21. un 23.panta prasībām;

8) darbības uzsākšanai nepieciešamo izdevumu aprēķinu un informāciju par līdzekļu avotiem (organizatorisko fondu) to segšanai. No organizatoriskā fonda sedzami izdevumi pirmajos trijos darbības gados. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja, novērtējusi apdrošināšanas sabiedrības iesniegtos plānotos izdevumus un ieņēmumus pirmajiem trim darbības gadiem, nosaka organizatoriskā fonda minimālo apmēru, kurš var tikt mainīts, ja netiek pildīts darbības plāns;

9) darbības plānu pirmajiem trim darbības gadiem, kurā norāda:

a) plānoto apdrošināšanas raksturojumu;

b) tarifu aprēķināšanas metodiku;

c) tehnisko rezervju aprēķināšanas metodiku;

d) pārapdrošināšanas programmu;

e) darbībai nepieciešamo garantijas fonda struktūru. Garantijas fondu nedrīkst izmantot, lai segtu darbības uzsākšanai nepieciešamos izdevumus;

f) apdrošināšanas polišu paraugus;

g) plānoto apdrošināšanas prēmiju, komisijas naudas, administratīvo izdevumu un apdrošināšanas atlīdzības apmēru, norādot plānoto peļņu vai zaudējumus;

h) plānoto tehnisko rezervju apmēru.

(2) Lai saņemtu licenci citiem apdrošināšanas veidiem, apdrošinātājs iesniedz apdrošināšanas uzraudzības komitejā:

1) šā panta pirmās daļas 1. un 6.punktā minētos dokumentus;

2) jaunā apdrošināšanas veida ieviešanai nepieciešamo izdevumu aprēķinu un informāciju par līdzekļu avotiem to segšanai;

3) darbības plānu vienam gadam attiecībā uz to apdrošināšanas veidu, kuram tiek pieprasīta licence, kā arī šā panta pirmās daļas 9.punktā minēto informāciju.

14.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja iesniegumu par licences izsniegšanu apdrošināšanas veikšanai izskata triju mēnešu laikā pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas.

15.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja var atteikties izsniegt licenci apdrošināšanas veikšanai šādos gadījumos:

1) apdrošināšana nav ekonomiski pamatota;

2) netiek ievērotas šā likuma 20., 21. un 23.panta prasības;

3) sabiedrības akcionāru reputācija uzņēmējdarbībā un finansiālā stabilitāte ir apšaubāma;

4) uzņēmējsabiedrības darbība neatbilst šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.

(2) Apdrošināšanas uzraudzības komitejas lēmumu par atteikšanos izsniegt licenci var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā pēc atteikuma saņemšanas.

16.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja ir tiesīga anulēt izsniegto licenci apdrošināšanas veikšanai šādos gadījumos:

1) sabiedrība nav uzsākusi apdrošināšanu divpadsmit mēnešu laikā no licences saņemšanas dienas;

2) apdrošinātājs ir pārtraucis apdrošināšanu uz laiku, kas ir ilgāks par sešiem mēnešiem;

3) apdrošinātājs būtiski pārkāpj likumus un citus normatīvos aktus, kas regulē uzņēmējdarbību;

4) apdrošinātājs pārkāpj apdrošināšanas uzraudzības komitejas norādījumus vai neievēro licences nosacījumus;

5) apdrošinātājs atsakās no licences;

6) apdrošinātājs neveic pasākumus, kas paredzēti finansiālā stāvokļa uzlabošanas plānā;

7) apdrošinātājs nespēj izpildīt savas saistības.

17.pants. (1) Ja apdrošināšanas uzraudzības komiteja ir konstatējusi apstākļus, kas ļauj lemt par licences apdrošināšanas veikšanai anulēšanu, tā var pieņemt lēmumu par licences darbības apturēšanu.

(2) Licences darbības apturēšanas termiņš nevar būt ilgāks par sešiem mēnešiem.

(3) Apdrošinātājs nedrīkst slēgt jaunus līgumus, palielināt apdrošināšanas summas un pagarināt apdrošināšanas līgumus tajā apdrošināšanas veidā, kura veikšanai izsniegtās licences darbība ir apturēta, bet apdrošinātājs turpina pildīt spēkā esošos apdrošināšanas līgumus.

18.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja var anulēt licences visiem vai tikai atsevišķiem apdrošināšanas veidiem. Ja licence tiek anulēta, attiecīgajā apdrošināšanas veidā apdrošinātājs nedrīkst slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus, palielināt apdrošināšanas summas un pagarināt apdrošināšanas līgumus, bet apdrošinātājs turpina pildīt spēkā esošos apdrošināšanas līgumus.

(2) Apdrošinātājs ir likvidējams, ja tiek anulētas licences visiem tā veiktajiem apdrošināšanas veidiem, izņemot gadījumus, kad apdrošinātājs tiek reorganizēts.

19.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai, apturot vai anulējot licenci apdrošināšanas veikšanai, ir tiesības noteikt, ka apdrošinātājs jebkuras izmaksas veic tikai pēc saskaņošanas ar apdrošināšanas uzraudzības komiteju.

(2) Lēmumu par licences apdrošināšanas veikšanai darbības apturēšanu vai anulēšanu apdrošinātājs var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā pēc tā saņemšanas.

(3) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja nekavējoties publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” paziņojumu par licences apdrošināšanas veikšanai anulēšanu vai tās darbības apturēšanu.

III nodaļa. Apdrošinātāja darbības ierobežojumi

20.pants. (1) Par apdrošināšanas akciju sabiedrības un savstarpējās apdrošināšanas biedrības valdes priekšsēdētāju, valdes locekli, rīkotājdirektoru, galveno grāmatvedi, revīzijas komisijas priekšsēdētāju un locekli, kā arī filiāles vadītāju var būt persona, kurai:

1) ir pietiekama kompetence finansu vadības jautājumos;

2) ir profesionālā pieredze apdrošināšanas darbā;

3) ir nevainojama reputācija uzņēmējdarbībā;

4) ar tiesas spriedumu nav atņemtas tiesības veikt uzņēmējdarbību.

(2) Pirms šā panta pirmajā daļā minēto personu iecelšanas amatā apdrošinātājam jāinformē Apdrošināšanas uzraudzības komiteja. Ja apdrošināšanas uzraudzības komiteja konstatē minēto personu neatbilstību šā panta pirmās daļas prasībām, tā aizliedz iecelt amatā šīs personas.

(3) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja ierosina šā panta pirmajā daļā minēto personu atcelšanu no amata, ja tās neatbilst šā panta pirmās daļas un šā likuma 21.panta prasībām.

21.pants. Par apdrošināšanas akciju sabiedrības un savstarpējās apdrošināšanas biedrības valdes priekšsēdētāju, valdes locekli, rīkotājdirektoru, galveno grāmatvedi, galveno aktuāru, revīzijas komisijas priekšsēdētāju un locekli, kā arī filiāles vadītāju nevar būt:

1) persona, kura ir notiesāta par tīša nozieguma izdarīšanu, arī ļaunprātīgu bankrotu;

2) persona, kura ir notiesāta par tīša nozieguma izdarīšanu, kaut arī ir atbrīvota no soda izciešanas sakarā ar noilgumu, apžēlošanu vai amnestiju;

3) persona, pret kuru ierosinātā krimināllieta par tīša nozieguma izdarīšanu ir izbeigta sakarā ar noilgumu vai amnestiju.

22.pants. Par apdrošināšanas akciju sabiedrības padomes priekšsēdētāju un padomes locekli var būt persona, kura atbilst šā likuma 20.panta pirmās daļas 1., 3. un 4.punkta un 21.panta prasībām.

23.pants. Apdrošinātājs, kas veic dzīvības apdrošināšanu, nodarbina galveno aktuāru, kura kvalifikācijas minimālās prasības nosaka Apdrošināšanas uzraudzības komiteja.

24.pants. Tikai ar Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļauju apdrošinātājs var:

1) palielināt vai samazināt savu pamatkapitālu;

2) mainīt valdes priekšsēdētāju, vietnieku, rīkotājdirektoru, galveno aktuāru vai galveno grāmatvedi;

3) atvērt nodaļu (filiāli) vai pārstāvniecību;

4) mainīt savu juridisko adresi;

5) mainīt savu nosaukumu;

6) izdarīt grozījumus statūtos;

7) veikt reorganizāciju.

25.pants. (1) Apdrošinātājs visus polišu paraugus un to labojumus reģistrē Apdrošināšanas uzraudzības komitejas polišu reģistrā. Polišu reģistrācijas kārtību nosaka Apdrošināšanas uzraudzības komiteja.

(2) Fiziskajām personām piedāvājamo polišu paraugus apdrošinātājs pirms apdrošināšanas uzsākšanas saskaņo ar Apdrošināšanas uzraudzības komiteju.

(3) Ja Apdrošināšanas uzraudzības komiteja konstatē polišu paraugu neatbilstību normatīvo aktu prasībām, tā ir tiesīga pārtraukt šādu polišu pārdošanu.

26.pants. (1) Ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai, ja tā vēlas tieši vai netieši iegūt būtisku līdzdalību apdrošināšanas akciju sabiedrībā, tas ir, 10 procentus un vairāk no apdrošinātāja pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju skaita, ir jāsaņem Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļauja.

(2) Ja akcionārs vēlas palielināt savu būtisko līdzdalību, pārsniedzot 10, 20, 33 vai 50 procentus no apdrošinātāja pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju skaita, tas iepriekš saņem Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļauju.

(3) Ja akcionārs vēlas samazināt savu būtisko līdzdalību, tas iepriekš informē Apdrošināšanas uzraudzības komiteju.

(4) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja mēneša laikā no dienas, kad ir saņemts iesniegums par būtiskas līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu, atļauj personai iegūt būtisku līdzdalību vai to palielināt vai, ja persona neatbilst šā likuma prasībām, to atsaka.

(5) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja, lemjot par būtiskas līdzdalības iegūšanas vai palielināšanas atļaujas izsniegšanu, izvērtē pieprasītāja reputāciju uzņēmējdarbībā un finansiālo stāvokli.

27.pants. Ja akciju ieguvei ir bijusi nepieciešama Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļauja, bet persona tās ir ieguvusi bez minētās atļaujas, šo akciju balsstiesības nevar izmantot un akcionāru pilnsapulces lēmumi, kas pieņemti, izmantojot šo akciju balsstiesības, nav spēkā.

28.pants. (1) Apdrošinātājs nekavējoties informē Apdrošināšanas uzraudzības komiteju par izmaiņām pamatkapitāla un balsstiesīgo akciju kapitāla sadalījumā, kas pārsniedz 10, 20, 33, 50 procentus un vairāk no apdrošinātāja pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju skaita.

(2) Apdrošinātājs kopā ar gada pārskatu iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā visu to akcionāru sarakstu, kuriem pieder 10 procenti un vairāk no apdrošinātāja pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju skaita.

29.pants. (1) Apdrošinātāja pienākums ir garantēt apdrošināšanas noslēpumu.

(2) Lai samazinātu apdrošinātāja darbības risku un novērstu krāpšanu, apdrošinātājam ir tiesības tieši vai ar īpaši izveidotas institūcijas starpniecību savstarpēji apmainīties ar ziņām par apdrošinātajiem un spēkā esošajām apdrošināšanas polisēm.

IV nodaļa. Apdrošinātāja paša līdzekļi un rezerves kapitāls

30.pants. Lai nodrošinātu apdrošinātāja finansu darbības stabilitāti, apdrošinātāja rīcībā pastāvīgi jābūt paša līdzekļiem, kas nav paredzēti apdrošināšanas līgumos noteikto saistību izpildei.

31.pants. (1) Lai novērtētu apdrošinātāja finansu stāvokļa stabilitāti, apdrošinātāja rīcībā esošo paša līdzekļu summu salīdzina ar maksātspējas normu un garantijas fondu.

(2) Maksātspējas norma ir apdrošināšanas uzraudzības komitejas noteiktajā kārtībā aprēķināts lielums.

(3) Garantijas fonds ir lielākais no šādiem diviem lielumiem:

1) viena trešdaļa no aprēķinātās maksātspējas normas;

2) garantijas fonda minimālais lielums.

32.pants. (1) Dzīvības apdrošināšanas akciju sabiedrību garantijas fonda minimālais lielums ir ekvivalents 800 tūkstošiem ekiju, bet pārējām apdrošināšanas akciju sabiedrībām — 400 tūkstoši ekiju, pārrēķinot latos pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa.

(2) Savstarpējās dzīvības apdrošināšanas biedrību garantijas fonda minimālais lielums ir ekvivalents 100 tūkstošiem ekiju, bet pārējām savstarpējām apdrošināšanas biedrībām — 50 tūkstoši ekiju, pārrēķinot latos pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa.

33.pants. (1) Apdrošinātāja paša līdzekļus veido:

1) apdrošināšanas akciju sabiedrības samaksātais pamatkapitāls;

2) savstarpējās apdrošināšanas biedrības samaksātās pajas;

3) puse no apdrošināšanas akciju sabiedrības parakstītā, bet nesamaksātā pamatkapitāla, ja ir samaksāti vismaz divdesmit pieci procenti no apdrošināšanas akciju sabiedrības parakstītā pamatkapitāla;

4) puse no savstarpējās apdrošināšanas biedrības biedru neizdarītajām papildu iemaksām zaudējumu segšanai, ja tas paredzēts biedrības statūtos un ja biedrībai nav licences dzīvības apdrošināšanas operāciju veikšanai, bet ne vairāk kā 50 procentu apmērā no aprēķinātās maksātspējas normas;

5) rezerves kapitāls;

6) iepriekšējo gadu un pārskata perioda nesadalītā peļņa;

7) subordinētais kapitāls, bet ne vairāk kā 25 procenti no šā panta 1., 2., 5. un 6.punktā minēto līdzekļu kopsummas.

(2) Apdrošinātāja paša līdzekļu summu samazina par:

1) iepriekšējo gadu un pārskata perioda nesadalītajiem zaudējumiem;

2) apdrošinātāja īpašumā esošo pašu akciju nominālvērtību;

3) apdrošinātāja līdzdalību meitas uzņēmumos, kas ir finansu un kredīta uzņēmējsabiedrības;

4) nemateriālajiem ieguldījumiem.

34.pants. Ja apdrošinātāja paša līdzekļu summa ir mazāka par aprēķināto maksātspējas normu, bet lielāka par garantijas fondu, apdrošinātājs iesniedz saskaņošanai Apdrošināšanas uzraudzības komitejā plānu paša līdzekļu summas atjaunošanai līdz aprēķinātajai maksātspējas normai.

35.pants. Ja apdrošinātāja paša līdzekļu summa ir mazāka par garantijas fondu, apdrošinātājs iesniedz saskaņošanai Apdrošināšanas uzraudzības komitejā plānu paša līdzekļu summas tūlītējai atjaunošanai līdz aprēķinātajai maksātspējas normai.

36.pants. (1) Apdrošinātājam ir jāveido rezerves kapitāls. Rezerves kapitālu var izmantot tikai neparedzētu bilancē norādītu zaudējumu segšanai.

(2) Rezerves kapitālu veido no peļņas atskaitījumiem. Rezerves kapitālu var veidot arī no papildmaksas par jauna izlaiduma akcijām un citiem apdrošinātāja ienākumiem.

(3) Rezerves kapitāls jāiegulda tā, lai to katrā laikā var netraucēti izmantot.

37.pants. Atskaitījumi no peļņas rezerves kapitālā izdarāmi tik ilgi, līdz rezerves kapitāls ir sasniedzis vismaz trešdaļu no samaksātā pamatkapitāla. Apdrošinātāja statūtos var noteikt lielāku rezerves kapitāla attiecību pret samaksāto pamatkapitālu. Atskaitījumi ir jāatsāk, tiklīdz rezerves kapitāls kļuvis mazāks par trešdaļu no samaksātā pamatkapitāla vai par statūtos noteikto attiecību, ja tā ir lielāka par trešdaļu no samaksātā pamatkapitāla.

38.pants. Sastādot un apstiprinot gada pārskatu, jāparedz, ka vismaz 20 procenti no peļņas, kas atlikusi pēc nodokļu samaksas, atskaitāmi rezerves kapitālā, līdz tas sasniedz šā likuma 37.pantā noteikto lielumu.

V nodaļa. Tehniskās rezerves

39.pants. (1) Tehniskās rezerves ir paredzētas tikai apdrošināšanas un pārapdrošināšanas līgumos paredzēto saistību izpildei.

(2) Tehniskās rezerves izveido pietiekamā apmērā, lai apdrošinātājs varētu pilnībā izpildīt savas saistības atbilstoši apdrošināšanai un pārapdrošināšanai un varētu nodrošināt finansu darbības stabilitāti.

(3) Apdrošinātāja peļņu samazina par tehniskajās rezervēs gada laikā ieskaitīto summu. Savukārt peļņu palielina par summu, kas gada laikā ir atskaitīta no tehniskajām rezervēm, un to ieskaita apdrošinātāja ienākumos.

40.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības izdot norādījumus par tehnisko rezervju izveidošanu un to aprēķināšanas metodiku.

(2) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pieprasīt apdrošinātājam izveidot noteikta veida tehniskās rezerves.

41.pants. (1) Apdrošinātājs izveido šādas tehniskās rezerves:

1) nenopelnīto prēmiju rezervi;

2) dzīvības apdrošināšanas rezervi;

3) atliktās apdrošināšanas atlīdzības rezervi;

4) izlīdzināšanas rezervi;

5) neparedzētā riska rezervi;

6) rezervi gratifikācijām un atlaidēm.

(2) Apdrošinātājs, ņemot vērā apdrošināšanas veidu īpatnības, var izveidot arī citas tehniskās rezerves, ja tas paredzēts sabiedrības statūtos.

VI nodaļa. Apdrošinātāja ieguldījumi

42.pants. Apdrošinātāja ieguldījumiem jābūt drošiem, daudzveidīgiem, likvīdiem un peļņu nesošiem, lai tie nodrošinātu apdrošinātāja finansiālo stabilitāti un garantētu apdrošināšanas līgumos paredzēto saistību izpildi.

43.pants. Tehniskās rezerves drīkst ieguldīt tikai:

1) vērtspapīros, kurus izlaidusi vai garantējusi Latvijas vai citas valsts valdība, Latvijas Banka vai pašvaldība;

2) banku depozītos;

3) nekustamajā īpašumā — ne vairāk par 25 procentiem;

4) vērtspapīros, kuri tiek kotēti Latvijas Republikā reģistrētu fondu biržu un citu valstu fondu biržu oficiālajos sarakstos — ne vairāk par 30 procentiem;

5) vērtspapīros, kuri netiek laisti publiskā apgrozībā, kā arī uzņēmējsabiedrību daļās vai pajās — ne vairāk par 20 procentiem;

6) hipotēku aizdevumos un ķīlu zīmēs — ne vairāk par 25 procentiem;

7) apdrošinātāja kontā kredītiestādē.

44.pants. (1) Apdrošinātāja ieguldījumi vienā nekustamajā īpašumā bez Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļaujas nedrīkst pārsniegt 10 procentus no apdrošinātāja tehniskajām rezervēm.

(2) Ieguldījumi viena emitenta vērtspapīros, kuri minēti šā likuma 43.panta 4.punktā, nedrīkst pārsniegt 10 procentus no apdrošinātāja tehniskajām rezervēm.

(3) Ieguldījumi viena emitenta vērtspapīros, kuri netiek laisti publiskā apgrozībā, kā arī vienas uzņēmējsabiedrības daļās vai pajās nedrīkst pārsniegt 10 procentus no apdrošinātāja tehniskajām rezervēm.

(4) Ja esošie ieguldījumi kaitē apdrošinātāja finansiālajai stabilitātei, Apdrošināšanas uzraudzības komiteja pieprasa mainīt ieguldījumu struktūru.

45.pants. Apdrošinātājs bez apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļaujas nedrīkst ieguldīt ārvalstīs vairāk kā 10 procentus no tehniskajām rezervēm.

46.pants. Apdrošinātājam ne mazāk kā 25 procenti no garantijas fonda jāizveido augstas likviditātes ieguldījumos. Šo ieguldījumu normatīvus nosaka Apdrošināšanas uzraudzības komiteja.

47.pants. Apdrošinātājs nedrīkst tieši vai netieši izsniegt aizdevumu paša izlaisto akciju iegādei vai ar apdrošinātāju saistīto uzņēmumu (divi vai vairāki uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), ja tie atbilst kaut vienai no likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” minētajām saistītu uzņēmumu pazīmēm, izlaisto akciju iegādei, kā arī pieņemt par saistību nodrošinājumu paša akcijas.

48.pants. Apdrošinātājs nedrīkst izsniegt aizdevumu vai galvojumu, kā arī citu līdzīgu saistību rezultātā uzņemties atbildību, ja viena darījuma summa pārsniedz 10 procentus no garantijas fonda. Minēto darījumu kopējā summa nedrīkst pārsniegt 25 procentus no garantijas fonda.

49.pants. Apdrošinātājs visus šā likuma 48.pantā minētos darījumus reģistrē žurnālā, kura iekārtojumu nosaka Apdrošināšanas uzraudzības komiteja. Darījums ir spēkā tikai pēc tā reģistrācijas žurnālā.

VII nodaļa. Apdrošinātāja grāmatvedība un darbības pārskati

50.pants. (1) Apdrošinātāja grāmatvedībai jābūt saskaņā ar likumu “Par grāmatvedību”, citiem normatīvajiem aktiem un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas noteikto kārtību, kam jāatbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem.

(2) Gada pārskatu apdrošinātājs sastāda atbilstoši šā panta pirmās daļas prasībām, citiem normatīvajiem aktiem un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas noteiktajai kārtībai.

(3) Apdrošinātājs, kas ir cita uzņēmuma mātes uzņēmums, sagatavo konsolidēto gada pārskatu.

(4) Apdrošinātājs, kas nodarbojas ar dzīvības apdrošināšanu, gada pārskatam pievieno aktuārnovērtējumu, kura apjomu un struktūru nosaka Apdrošināšanas uzraudzības komiteja.

51.pants. (1) Apdrošinātājs izveido iekšējās revīzijas mehānismu, kas ir apdrošinātāja iekšējās uzraudzības sistēmas elements.

(2) Apdrošinātāja iekšējās revīzijas dienesta uzdevums ir atklāt trūkumus un kļūdas apdrošinātāja amatpersonu rīcībā, kā arī uzdevumu nepildīšanas, darba noteikumu neievērošanas un pilnvaru pārsniegšanas gadījumus.

52.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pieprasīt papildu pārskatus un noteikt to formu, saturu un iesniegšanas termiņus.

53.pants. (1) Apdrošinātāja gada pārskatu pārbauda zvērināts revidents vai cita persona, kurai Apdrošināšanas uzraudzības komiteja piešķīrusi tiesības pārbaudīt gada pārskatu.

(2) Apdrošinātājs par zvērināta revidenta vai citas personas kandidatūru rakstiski informē Apdrošināšanas uzraudzības komiteju, kura pēc pretendenta pieredzes un profesionālo zināšanu novērtēšanas piešķir tiesības zvērinātam revidentam vai citai personai veikt gada pārskata pārbaudi vai noraida izvirzīto kandidatūru.

54.pants. (1) Zvērinātam revidentam vai citai personai, kura pārbauda gada pārskatu, ir tiesības iepazīties ar apdrošinātāja aktīviem, grāmatvedības ierakstiem, tos apliecinošiem dokumentiem un citu informāciju.

(2) Apdrošinātāja amatpersonu pienākums ir sniegt zvērinātam revidentam vai citai personai, kurai apdrošināšanas uzraudzības komiteja piešķīrusi tiesības pārbaudīt gada pārskatu, visu pieprasīto informāciju.

55.pants. Zvērināts revidents vai cita persona, kura pārbauda gada pārskatu, par pārbaudes rezultātiem rakstiski ziņo apdrošinātājam. Atzinumu sagatavo atbilstoši starptautiskajiem revīzijas standartiem. Atzinuma norakstu nosūta Apdrošināšanas uzraudzības komitejai.

56.pants. (1) Apdrošinātāja pienākums ir informēt apdrošināšanas uzraudzības komiteju par visiem apstākļiem, kuri var būtiski ietekmēt apdrošinātāja turpmāko darbību.

(2) Zvērināts revidents vai persona, kura pārbauda gada pārskatu, pārliecinās, vai apdrošinātājs ievēro šo prasību. Par pārbaudē konstatētajiem trūkumiem tie rakstiski ziņo apdrošinātāja vadībai, bet ziņojuma norakstu nekavējoties nosūta Apdrošināšanas uzraudzības komitejai.

57.pants. (1) Gada pārskatu pirms tā apstiprināšanas akcionāru pilnsapulcē iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā ne vēlāk kā pārskata gadam sekojošā gada 30.aprīlī.

(2) Apdrošinātājs, kas ir koncerna mātes uzņēmums, konsolidēto gada pārskatu iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā ne vēlāk kā septiņus mēnešus pēc pārskata gada beigām.

(3) Gada pārskatu 15 dienu laikā pēc tā apstiprināšanas akcionāru pilnsapulcē iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā.

58.pants. Apdrošinātāja pienākums ir nodrošināt, lai pilns gada pārskats pēc tā apstiprināšanas akcionāru pilnsapulcē būtu brīvi pieejams apdrošināšanas sabiedrībā.

59.pants. (1) Pārbaudot apdrošinātāja gada pārskatu, Apdrošināšanas uzraudzības komiteja novērtē:

1) tehnisko rezervju pietiekamību;

2) apdrošinātāja garantijas fondu un maksātspējas normu;

3) apdrošinātāja ieguldījumu izkārtojumu un to likviditāti;

4) pārapdrošināšanas izkārtojumu un apmērus.

(2) Lai nodrošinātu šā likuma 39.panta prasību izpildi un ja apdrošinātājs nav ievērojis saskaņā ar šā likuma 40.pantu izdotos Apdrošināšanas uzraudzības komitejas norādījumus par tehnisko rezervju izveidošanu un aprēķināšanas metodēm, Apdrošināšanas uzraudzības komiteja, ja nepieciešams, var dot apdrošinātājam norādījumus par tehnisko rezervju apmēru, peļņas sadali un zaudējumu segšanu.

60.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja, pamatojoties uz iesniegtajiem pārskatiem un veikto pārbaužu analīzi, ir tiesīga pieprasīt apdrošinātāja finansiālā stāvokļa uzlabošanas plānu un noteikt tā izpildes termiņus.

VIII nodaļa. Pārapdrošināšana, kopapdrošināšana

un apdrošināšanas līgumu nodošana

61.pants. (1) Pārapdrošināšana nemaina apdrošinātāja atbildību pret apdrošināto un apdrošinājuma ņēmēju.

(2) Apdrošinātājs par pārapdrošināšanas līguma noslēgšanu paziņo apdrošināšanas uzraudzības komitejai tās noteiktajā kārtībā.

(3) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pieprasīt apdrošinātājam izveidot tehniskās rezerves pilnā apmērā vai mainīt pārapdrošināšanas izkārtojumu.

62.pants. Apdrošinātājs, kas nodarbojas ar dzīvības apdrošināšanu, drīkst pārapdrošināt tikai dzīvības, nelaimes gadījumu un veselības apdrošināšanu. Pārējos apdrošināšanas veidus drīkst pārapdrošināt tikai apdrošinātājs, kas nodarbojas ar citiem apdrošināšanas veidiem (izņemot dzīvības apdrošināšanu).

63.pants. (1) Pārapdrošināšanu ārvalstu pārapdrošinātājs (apdrošinātājs) var veikt, nenodibinot Latvijas Republikā apdrošināšanas akciju sabiedrību.

(2) Ārvalstu pārapdrošinātājs savu pārstāvniecību reģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā un pirms darbības uzsākšanas par to paziņo Apdrošināšanas uzraudzības komitejai.

64.pants. (1) Apdrošinātājs, neizdarot pārapdrošināšanu, nedrīkst noslēgt apdrošināšanas līgumu ar vienu apdrošinājuma ņēmēju, ja apdrošinātāja uzņemtās saistības saskaņā ar šo līgumu pārsniedz 20 procentus no garantijas fonda.

(2) Ja saskaņā ar noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem vienlaikus jāizmaksā apdrošināšanas atlīdzība par vairākiem apdrošināšanas gadījumiem, kurus var izraisīt viens un tas pats apdrošinātais risks, kopējās apdrošinātāja uzņemtās saistības atbilstoši šiem līgumiem, neizdarot pārapdrošināšanu, nedrīkst pārsniegt 20 procentus no garantijas fonda.

65.pants. (1) Apdrošināšanas līgumu var parakstīt vairāki apdrošinātāji. Šajā gadījumā apdrošinātāju tiesības un pienākumi tiek sadalīti atbilstoši līgumam (kopapdrošināšana).

(2) Ja nav īpašas vienošanās, kopapdrošināšana nerada apdrošinātāju kopēju atbildību.

(3) Uz kopapdrošināšanas līguma noslēgšanu attiecas visi tie paši ierobežojumi, kuri paredzēti, slēdzot apdrošināšanas līgumu.

66.pants. (1) Apdrošinātājs var visus noslēgtos apdrošināšanas līgumus vai daļu no tiem pilnībā nodot citam apdrošinātājam. Šāda darījuma veikšanai jāsaņem Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļauja.

(2) Lai saņemtu atļauju, apdrošinātājs, kas pārņem cita apdrošinātāja noslēgtos līgumus, pierāda, ka pēc līgumu iegūšanas tas spēs izpildīt savas saistības pret apdrošinātajiem un tā maksātspējas norma būs pietiekama.

(3) Apdrošināšanas līgumu nodošanas vispārīgo kārtību nosaka Apdrošināšanas uzraudzības komiteja.

67.pants. (1) Apdrošināšanas līgumus citam apdrošinātājam nodod kopā ar tiem atbilstošo tehnisko rezervju ieguldījumiem.

(2) Ja apdrošināšanas līgumi tiek nodoti bez atbilstošo tehnisko rezervju ieguldījumiem, apdrošinātājs, kas pārņem šos līgumus, iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā plānu to atjaunošanai.

68.pants. Lai novērstu apdrošinātāja maksātnespēju un aizsargātu apdrošinājuma ņēmēju intereses, Apdrošināšanas uzraudzības komiteja var likt apdrošinātājam visus noslēgtos apdrošināšanas līgumus vai daļu no tiem nodot citam apdrošinātājam, kurš ir piekritis pieņemt šos līgumus.

69.pants. Apdrošinātājs par apdrošināšanas līgumu nodošanu citam apdrošinātājam publicē attiecīgu sludinājumu laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un tās administratīvās teritorijas laikrakstā, kur apdrošinātājs veic apdrošināšanu.

IX nodaļa. Apdrošinātāja likvidācija un bankrots

70.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja ir tiesīga vērsties tiesā ar pieteikumu atzīt apdrošinātāju par likvidējamu, ja tam ir anulētas licences visiem apdrošināšanas veidiem.

(2) Apdrošinātāja likvidācijas gadījumā likvidāciju īsteno likvidācijas lēmuma pieņēmēja iecelts likvidators.

(3) Apdrošinātāja bankrota gadījumā likvidāciju īsteno tiesas iecelts likvidators. Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības ieteikt tiesai iecelt likvidatoru.

71.pants. (1) Likvidators izstrādā parādu segšanas kārtību, kuru saskaņo ar Apdrošināšanas uzraudzības komiteju.

(2) Likvidators ne retāk kā reizi mēnesī iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā pārskatu par likvidācijas gaitu.

72.pants. Par apdrošinātāja ļaunprātīgu bankrotu tiek atzīts apdrošinātāja bankrots, kuram ir šādas pazīmes:

1) bankrots radies apdrošinātāja amatpersonu tīšas darbības vai bezdarbības rezultātā, un ar to nodarīts būtisks kaitējums citu personu likumīgajām tiesībām un interesēm;

2) apdrošinātāja amatpersonas ir slēpušas vai iznīcinājušas dokumentus, kuros ir informācija par apdrošinātāju, izvairījušās no piedalīšanās pārbaudēs vai apgrūtinājušas to veikšanu, vai uzrādījušas fiktīvas saistības, apzināti apgrūtinājušas ar bankrota atzīšanu saistītās lietas pilnīgu un objektīvu izskatīšanu.

73.pants. Ja likvidators konstatē, ka apdrošinātāja amatpersonas ir rīkojušās nelikumīgi, pārkāpušas savas pilnvaras vai nav ievērojušas likumu prasības un statūtu noteikumus vai apdrošinātāja akcionāru (biedru) pilnsapulču lēmumus un instrukcijas, vai arī darbojušās nolaidīgi vai apzināti ļaunprātīgi, tādējādi radot zaudējumus kreditoriem, likvidators ceļ tiesā prasību pret apdrošinātāja amatpersonām par kreditoriem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

74.pants. (1) Ja apdrošinātājs nolēmis izbeigt darbību, tam pirms likvidācijas procesa uzsākšanas jāsaņem Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atļauja.

(2) Pēc tam, kad ir saņemta apdrošinātāja likvidācijas atļauja, apdrošinātāja nosaukumā tiek iekļauts vārds “likvidējamā”.

(3) Likvidācijas procesā Apdrošināšanas uzraudzības komiteja turpina apdrošinātāja uzraudzību.

75.pants. (1) Apdrošināto un kreditoru prasījumu apmierināšanas secīgums apdrošinātāja maksātnespējas gadījumā ir šāds:

1) apdrošināto fizisko personu prasījumi par apdrošināšanas atlīdzības izmaksām, kas nepārsniedz 2000 latu;

2) nodokļi un citi maksājumi (parādi) valsts budžetā un pašvaldību budžetos;

3) pārējie apdrošināto personu prasījumi par apdrošināšanas atlīdzības izmaksām;

4) citi apdrošinājuma ņēmēju prasījumi;

5) apdrošinātāja darbinieku prasījumi atbilstoši darba tiesiskajām attiecībām;

6) prasījumi, kas nodrošināti ar hipotēkām;

7) parādi kreditoriem, kuri savas prasības pieteikuši noteiktajā termiņā;

8) iemaksas sociālās nodrošināšanas iestādei turpmāko mēneša maksājumu kapitalizācijai sakarā ar apdrošinātāja vainas dēļ radušos zaudējumu;

9) apdrošinātāja parādi pārējiem kreditoriem;

10) subordinētā kapitāla atmaksa.

(2) Apdrošinātāja akcionāru (biedru) prasījumi proporcionāli akcionāru (biedru) ieguldījumiem apdrošinātāja pamatkapitālā tiek apmierināti pēc šā panta pirmajā daļā minēto prasījumu apmierināšanas.

76.pants. (1) Ja apdrošinātāja likvidācijas gaitā atgūtā summa nav pietiekama, lai apmierinātu visus prasījumus, tā sadalāma starp kreditoriem šā likuma 75. pantā noteiktajā secībā.

(2) Katras nākamās kārtas prasījumi tiek apmierināti pēc iepriekšējās kārtas prasījumu pilnīgas apmierināšanas.

(3) Ja piedzītās summas nepietiek, lai pilnīgi apmierinātu šā likuma 75. panta 1. un 3. punktā minētos prasījumus, tie apmierināmi, ievērojot šā likuma 92. panta prasības.

X nodaļa. Apdrošināšanas starpnieki

77.pants. (1) Apdrošinātāji, pārapdrošinātāji un apdrošinājuma ņēmēji var izmantot apdrošināšanas starpnieku pakalpojumus.

(2) Apdrošināšanas starpnieki ir apdrošināšanas aģenti, apdrošināšanas aģentūras un apdrošināšanas brokeru sabiedrības. Apdrošināšanas starpnieki nav apdrošinātāji.

78.pants. (1) Apdrošināšanas aģenti ir fiziskās personas, kas pārstāv apdrošinātāja intereses, un viņu darbību nosaka ar apdrošinātāju noslēgtais līgums. Apdrošināšanas aģents ir tiesīgs pārstāvēt tikai vienu apdrošinātāju vai apdrošinātāju koncernu. Apdrošināšanas aģents var būt apdrošinātāja darbinieks.

(2) Apdrošināšanas aģentūras ir juridiskās personas, kas pārstāv apdrošinātāja intereses, un to darbību nosaka ar apdrošinātāju noslēgtais līgums. Aģentūra ir tiesīga pārstāvēt tikai vienu apdrošinātāju vai apdrošinātāju koncernu.

79.pants. (1) Apdrošināšanas aģents pirms apdrošināšanas starpnieka darbības uzsākšanas reģistrējas Apdrošināšanas uzraudzības komitejas Apdrošināšanas aģentu reģistrā.

(2) Apdrošināšanas aģentūra un tajā strādājošie darbinieki pirms apdrošināšanas starpnieka darbības uzsākšanas reģistrējas Apdrošināšanas uzraudzības komitejas Apdrošināšanas aģentu reģistrā.

(3) Apdrošināšanas aģentūru un aģentu reģistrācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

80.pants. (1) Apdrošināšanas brokeru sabiedrība ir uzņēmējsabiedrība, kas reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā likumā noteiktajā kārtībā un sniedz apdrošināšanas starpnieka pakalpojumus apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošinātājiem, pārapdrošinātājiem vai citām apdrošināšanas brokeru sabiedrībām saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem.

(2) Apdrošināšanas brokeru sabiedrībā strādājošie brokeri apdrošināšanas starpnieka pakalpojumus drīkst veikt tikai brokeru sabiedrības vārdā.

(3) Apdrošināšanas brokers bez apdrošinājuma ņēmēja pilnvarojuma nav tiesīgs noslēgt apdrošināšanas līgumu.

81.pants. Apdrošinātājs izmaksā brokera komisijas atlīdzību tikai apdrošināšanas brokeru sabiedrībām, kas likumā noteiktajā kārtībā ir reģistrētas Latvijas Repbulikas Uzņēmumu reģistrā un ir saņēmušas Apdrošināšanas uzraudzības komitejas licenci. Šis ierobežojums neattiecas uz pārapdrošināšanu.

82.pants. (1) Apdrošināšanas brokeru sabiedrībā nodarboties ar apdrošināšanas starpniecību var fiziskās personas, kas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir saņēmušas Apdrošināšanas uzraudzības komitejas izsniegtu sertifikātu.

(2) Pirms darbības uzsākšanas apdrošināšanas brokeru sabiedrība Ministru kabineta noteiktajā kārtībā saņem Apdrošināšanas uzraudzības komitejas izsniegtu licenci.

83.pants. Apdrošināšanas brokeru sabiedrības dibināšanas pamatkapitālam jābūt ne mazākam kā 30 tūkstoši latu.

84.pants. (1) Apdrošināšanas brokeru sabiedrība apdrošina savu civiltiesisko atbildību gadījumiem, ja tā ar savu rīcību nodara zaudējumu apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošinātājiem vai citām ieinteresētajām personām.

(2) Apdrošināšanas brokeru sabiedrības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

85.pants. Apdrošināšanas brokeru sabiedrības grāmatvedībai jābūt saskaņā ar likumu “Par grāmatvedību”, citiem normatīvajiem aktiem un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas noteikto kārtību.

86.pants. Apdrošināšanas brokeru sabiedrība gada pārskatu sastāda atbilstoši likumam “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, citiem normatīvajiem aktiem un Apdrošināšanas uzraudzības komitejas noteikto kārtību.

87.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pieprasīt apdrošināšanas brokeru sabiedrībai papildu pārskatus, nosakot to formu, saturu un iesniegšanas termiņus.

88.pants. Apdrošināšanas brokeru sabiedrības gada pārskatu iesniedz Apdrošināšanas uzraudzības komitejā ne vēlāk kā pārskata gadam sekojošā gada 30.aprīlī.

89.pants. Apdrošināšanas starpniekiem ir tiesības sniegt apdrošināšanas starpnieka pakalpojumus tikai Latvijas Republikā reģistrētiem apdrošinātājiem. Šis ierobežojums neattiecas uz pārapdrošināšanu.

XI nodaļa. Apdrošināto interešu aizsardzība

90.pants. (1) Lai aizsargātu apdrošināto intereses apdrošinātāja bankrota gadījumā, tiek izveidots Apdrošināto aizsardzības fonds, kas darbojas saskaņā ar šo likumu un Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

(2) Apdrošināto aizsardzības fonds neizmaksā apdrošināšanas atlīdzību:

1) ja apdrošinātājs ir savstarpējās apdrošināšanas biedrība;

2) par obligāto apdrošināšanu.

91.pants. Apdrošināto aizsardzības fonda uzdevums ir izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību Apdrošināto aizsardzības fonda nolikumā noteiktajā apmērā pēc tam, kad ir stājies spēkā tiesas nolēmums par apdrošinātāja atzīšanu par bankrotējušu vai likvidējamu.

92.pants. (1) Apdrošināto aizsardzības fonda līdzekļi tiek paredzēti apdrošināšanas atlīdzības proporcionālām izmaksām, ja apdrošinājuma ņēmējs ir fiziskā persona:

1) 100 procentu apmērā dzīvības apdrošināšanā saskaņā ar fonda nolikumu;

2) 50 procentu apmērā šā likuma 11.panta 1., 3., 4., 9., 10., 11., 14. un 19. punktā noteiktajos apdrošināšanas veidos.

(2) Izmaksājamās atlīdzības maksimālais apmērs nevar pārsniegt 2000 latu.

93.pants. Apdrošināto aizsardzības fonds ir juridiskā persona, kas ir Finansu ministrijas pārraudzībā un nodrošina līdzekļu uzkrāšanu, pārvaldīšanu un izlietošanu atbilstoši šim likumam un Apdrošināto aizsardzības fonda nolikumam.

94.pants. (1) Apdrošināto aizsardzības fonda līdzekļus veido apdrošinātāju regulārie maksājumi. Maksājumu kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Apdrošinātāju maksājumi Apdrošināto aizsardzības fondā tiek noteikti viena procenta apmērā no apdrošinātāja kopējo saņemto apdrošināšanas prēmiju apmēra. Šos maksājumus ieskaita apdrošinātāja izdevumos.

95.pants. (1) Atsevišķi tiek uzkrāta un izlietota fonda daļa, ko veido dzīvības apdrošināšanas sabiedrību iemaksas, un fonda daļa, ko veido pārējo apdrošināšanas sabiedrību iemaksas.

(2) Obligātajos apdrošināšanas veidos, ja to nosaka likumi vai citi normatīvie akti, var tikt izveidoti atsevišķi fondi.

96.pants. Apdrošināto aizsardzības fonds līdzekļus var ieguldīt tikai Latvijas valsts parādzīmēs.

97.pants. (1) Apdrošināšanas atlīdzība tiek izmaksāta tikai tām personām, kuru pretenzijas pret apdrošinātāju tiesību aktos noteiktajā termiņā iesniegtas apdrošinātāja likvidatoram, un tas šīs pretenzijas ir pieņēmis.

(2) Apdrošināšanas atlīdzība no Apdrošināto aizsardzības fonda tiek izmaksāta, pamatojoties uz likvidatora sagatavoto sarakstu un ievērojot šā likuma 74.panta prasības.

XII nodaļa. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja

98.pants. Apdrošināšanas darbības valsts uzraudzību veic Apdrošināšanas uzraudzības komiteja, kas ir patstāvīga valsts pārvaldes institūcija Finansu ministrijas pārraudzībā un darbojas saskaņā ar šo likumu un Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

99.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja ir juridiskā persona, un tai ir nošķirta manta, patstāvīga bilance, zīmogs ar papildinātā Latvijas Republikas valsts mazā ģerboņa attēlu un komitejas pilnu nosaukumu, kā arī cita atribūtika un norēķinu konts Valsts kasē.

100.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejas darbību finansē no apdrošināšanas sabiedrību kopējo saņemto apdrošināšanas prēmiju atskaitījumiem Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā. Šos atskaitījumus ieskaita apdrošinātāja izdevumos.

101.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komiteju vada priekšnieks, kura kandidatūru pēc finansu ministra ieteikuma apstiprina Ministru kabinets. Darba līgumu ar Apdrošināšanas uzraudzības komitejas priekšnieku slēdz finansu ministrs.

(2) Apdrošināšanas uzraudzības komitejas priekšnieks slēdz darba līgumu ar darbiniekiem.

102.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komiteja ir tiesīga izdot apdrošinātājiem saistošus norādījumus šajā likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos.

103.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pieprasīt no apdrošinātājiem un apdrošināšanas starpniekiem informāciju un dokumentus par to darbību, un tie nevar atteikt minētās informācijas un dokumentu izsniegšanu, aizbildinoties ar komercnoslēpumu.

104.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejas pārstāvis ir tiesīgs pārbaudīt apdrošināšanas sabiedrības darbību un dokumentus šīs sabiedrības galvenajā birojā un filiālēs un piedalīties bez balsstiesībām apdrošinātāja pārvaldes institūciju sēdēs.

105.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības ierosināt sasaukt apdrošināšanas akciju sabiedrības padomes sēdi vai akcionāru pilnsapulci (savstarpējās apdrošināšanas biedrības biedru kopsapulci) un noteikt izskatāmos jautājumus.

106.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja, Vērtspapīru tirgus komisija un Latvijas Banka pēc savstarpējas vienošanās apmainās ar informāciju, kura nepieciešama uzraudzības veikšanai un kura uzskatāma par tālāk neizpaužamu.

(2) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja sniedz Valsts statistikas komitejai informāciju normatīvajos aktos noteiktajā apjomā un kārtībā.

(3) Apdrošināšanas uzraudzības komiteja un ārvalstu apdrošināšanas uzraudzības institūcijas savstarpēji apmainās ar informāciju, kura nepieciešama apdrošinātāja uzraudzības veikšanai.

107.pants. (1) Iesniegumus, sūdzības un priekšlikumus par apdrošinātāju un apdrošināšanas starpnieku darbību Apdrošināšanas uzraudzības komiteja izskata saskaņā ar likumu “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās”.

(2) Ieinteresētās personas ir tiesīgas Apdrošināšanas uzraudzības komitejas atzinumu pārsūdzēt tiesā.

108.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības veikt apdrošinātāja tematiskās pārbaudes.

(2) Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir pienākums ne retāk kā reizi trijos gados veikt apdrošinātāja darbības pilnu revīziju. Apdrošināšanas uzraudzības komitejai ir tiesības pilnvarot šā uzdevuma veikšanai zvērinātu revidentu vai citu personu.

109.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejas darbiniekam nav atļauts:

1) piedalīties un iesaistīties apdrošinātāju, privāto pensiju fondu, banku, biržu, investīciju fondu un citu uzņemējsabiedrību pārvaldes un revīzijas struktūrvienībās, izņemot gadījumus, ja viņš ar attiecīgas valsts institūcijas aktu ir pilnvarots pārstāvēt šajās struktūrvienībās valsts īpašuma daļu vai aizstāvēt valsts ekonomiskās intereses;

2) pildīt jebkādus pienākumus un sniegt maksas pakalpojumus uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), kuri ir Apdrošināšanas uzraudzības komitejas uzraudzībā;

3) piedalīties vai iesaistīties uzņēmumos, kā arī darījumos, kuru dēļ viņa personiskās intereses varētu saskarties ar Apdrošināšanas uzraudzības komitejā veicamā darba interesēm vai kuru norisi viņš varētu ietekmēt, izmantojot ieņemamo amatu;

4) veikt atalgotus blakusdarbus bez Apdrošināšanas uzraudzības komitejas priekšnieka piekrišanas. Pēc Apdrošināšanas uzraudzības komitejas priekšnieka pieprasījuma darbiniekam rakstiski jāsniedz ziņas par blakusdarbu veidu un apjomu.

110.pants. (1) Apdrošināšanas uzraudzības komitejas darbiniekam, kuram ir darba attiecības ar Apdrošināšanas uzraudzības komiteju, kā arī pēc šo attiecību izbeigšanās ir pienākums glabāt un neizpaust informāciju, kas viņam kļuvusi pieejama strādājot. Šis ierobežojums neattiecas uz normatīvajos aktos paredzētajiem izņēmumiem.

(2) Ja informācija izpausta normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos, Apdrošināšanas uzraudzības komitejas darbinieks nav atbildīgs par sekām.

111.pants. Apdrošināšanas uzraudzības komitejas darbinieks drīkst izteikt tās oficiālo viedokli sabiedrības informācijas līdzekļos tikai ar Apdrošināšanas uzraudzības komitejas priekšnieka pilnvarojumu.

Pārejas noteikumi

1. Līdz ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likumi “Par apdrošināšanu” un “Par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju”.

2. Ministru kabinets līdz 1998.gada 31.decembrim saskaņā ar šā likuma 79., 82., 84., 90. un 94.pantu izdod attiecīgus noteikumus.

3. Apdrošināto aizsardzības fonds kā juridiskā persona tiek izveidots ar 2000. gada 1.janvāri. Līdz tam visi fonda līdzekļi glabājas Apdrošināšanas uzraudzības komitejas speciālajā kontā.

4. Līdz 2000.gada 1.janvārim līdzekļi Apdrošināto aizsardzības fondā un procenti par ieguldīšanu tiek uzkrāti, neveicot nekādas izmaksas.

5. Apdrošināto aizsardzības fonds izmaksā apdrošināšanas atlīdzību par tiesas nolēmumiem, kas pieņemti pēc 2000.gada 1.janvāra.

6. Šis likums stājas spēkā vienlaikus ar likumu “Par apdrošināšanas līgumu”.

Par likumprojektu

Saskaņā ar 1997.gada 6.marta valsts sekretāru sanāksmes protokola nr.10 7.paragrāfu un atbilstoši Ministru kabineta 1996.gada 30.aprīļa noteikumu nr.160 “Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi” prasībām nosūtām Apdrošināšanas likuma projektu.

Pašlaik apdrošināšanas darbību Latvijā kā speciālie likumi regulē 1993.gada 12.janvāra likums “Par apdrošināšanu” un 1995.gada 24.augusta likums “Par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju”.

Likums “Par apdrošināšanu” ir novecojis un neatbilst pašreizējai situācijai apdrošināšanas sfērā. Šis likums satur gan publisko, gan privāto tiesību normas, kas apgrūtina to pielietošanu praksē un ir pretrunā ar vispārējo likumdošanas praksi attīstītajās Rietumeiropas valstīs. Savukārt likums “Par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju” regulē tikai vienu apdrošināšanas sfēras nozari — valsts uzraudzību pār apdrošināšanas darbību.

Lai uzlabotu esošo situāciju likumdošanā, kura regulē apdrošināšanu, Finansu ministrija ir izstrādājusi divus jaunus likumprojektus “Par apdrošināšanas līgumu”, kurš satur privāto tiesību normas, un Apdrošināšanas likumu, kurš satur publisko tiesību normas.

Sagatavojot Apdrošināšanas likuma projektu, ir izmantoti Eiropas Savienības valstu analogu likumu principi, kā arī līdzšinējā prakse apdrošināšanas sfērā Latvijā.

Kā būtiskākais likumprojekta paraugs tika izmantots Vācijas likums — “Versicherungsaufsichtsgesetz — VAG”, kurā apkopotas un apstrādātas gan tradicionālās normas, gan jaunās progresīvākās šīs nozares tiesību normas Rietumeiropas valstīs.

Apdrošināšanas likuma projekts reglamentē tādus jautājumus kā apdrošināšanas sabiedrību licencēšana, apdrošinātāja darbības ierobežojumi, apdrošinātāju pašu līdzekļi, tehniskās rezerves un rezerves kapitāls, apdrošinātāja ieguldījumi, uzskaite, tā likvidācija un bankrots, apdrošināšanas starpnieku darbība, pārapdrošināšana, kopapdrošināšana, apdrošināšanas līgumu nodošana, Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas darbība, kā arī citus ar apdrošināšanu saistītos publisko tiesību jautājumus.

Apdrošināšanas likuma projekta izstrādāšanas nepieciešamību nosaka:

1) vajadzība harmonizēt Latvijas likumdošanu atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanas prasībām un pieredzei;

2) nepieciešamība sakārtot apdrošināšanas sfēru regulējošo likumdošanas aktus atbilstoši vispārpieņemtai likumdošanas praksei attīstītās Rietumeiropas valstīs;

3) nepieciešamība ievērot un iekļaut apdrošināšanas sfēru regulējošos likumdošanas aktos Eiropas Savienības valstu apdrošināšanas ekspertu rekomendācijas un ieteikumus.

Pie likumprojekta izstrādes kopā ar Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas darba grupu piedalījās konsultanti PHARE projekta — “Palīdzības Baltijas valstu apdrošināšanas sektoram” ietvaros (Dr.H.Miller, Dr. P.Urbatsch, A.Trakies). Projekta izstrādāšanā piedalījās arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāvji.

Likumprojektam pārejas noteikumos ir paredzētas normas, kuras novērš iespējamos sarežģījumus apdrošināšanas sfērā, likumprojektam stājoties spēkā.

Finansu ministrija Apdrošināšanas likuma projektu ir saskaņojusi ar visām ministrijām un Eiropas integrācijas biroju. Ekonomikas ministrijas, kā arī daļēji Tieslietu un Satiksmes ministrijas rekomendācijas un ieteikumi ir iestrādāti likumprojektā. Tieslietu ministrija konceptuāli uzskata, ka nav nepieciešami divi atsevišķi likumi, kuri regulētu privātās tiesiskās un publiskās tiesiskās attiecības, un iesaka tiesisko sfēru regulējošās normas ietvert vienā likumprojektā.

Stājoties spēkā Apdrošināšanas likuma projektam, spēku zaudēs likumi “Par apdrošināšanu” un “Par valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju”, tādēļ gan Apdrošināšanas likumam, gan likumam “Par apdrošināšanas līgumu” ir jāstājas spēkā vienlaicīgi.

Finansu ministrs R.Zīle

Likumprojekts

Par apdrošināšanas līgumu

Saeimas dok.nr.3576; likumprojekts nr.994

Finansu ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 1997.gada 16.decembra

sēdē akceptēts (prot.nr.70, 22.¤) un

17.decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) apdrošinājuma summa — apdrošināšanas līgumā noteikta naudas summa, par kuru apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem ir apdrošinātas mantiskas vērtības vai intereses, personu apdrošināšanā ir apdrošināta dzīvība, veselība vai fiziskais stāvoklis un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā — atbildības limits;

2) apdrošināmā interese — interese neciest zaudējumus, iestājoties apdrošinātajam riskam;

3) apdrošināšanas atlīdzība — apdrošinājuma summa, tās daļa vai cita par apdrošināšanas gadījumu izmaksājamā summa vai nodrošināmie pakalpojumi atbilstoši apdrošināšanas līgumam;

4) apdrošināšanas gadījums — ar apdrošināto risku cēloņsakarīgi saistīts notikums, kuram iestājoties paredzēta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa atbilstoši apdrošināšanas līgumam;

5) apdrošināšanas līgums — apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja vienošanās, ar kuru saskaņā apdrošinājuma ņēmējs uzņemas saistības maksāt apdrošināšanas prēmiju līgumā noteiktajā veidā, termiņos un apmērā, kā arī izpildīt citas līgumā noteiktās saistības, un apdrošinātājs uzņemas saistības, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, izmaksāt līgumā norādītajai personai apdrošināšanas atlīdzību atbilstoši apdrošināšanas līgumam;

6) apdrošinājuma ņēmējs — juridiska vai fiziska persona, kas noslēdz apdrošināšanas līgumu savā vai citas personas labā;

7) apdrošināšanas objekts :

a) apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem — mantiskas vērtības vai intereses;

b) civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā — personas civiltiesiskā atbildība;

c) personu apdrošināšanā — personas dzīvība, veselība vai fiziskais stāvoklis;

8) apdrošināšanas pieteikums — apdrošinātāja noteikts dokuments, kuru apdrošinājuma ņēmējs iesniedz apdrošinātājam, lai informētu to par apdrošināšanas objektu, faktiem un apstākļiem, kas nepieciešami apdrošinātā riska novērtēšanai;

9) apdrošināšanas polise — dokuments, kas apliecina apdrošināšanas līguma noslēgšanu un satur apdrošināšanas līguma noteikumus, kā arī visus šī līguma grozījumus un papildinājumus, par kuriem apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs ir vienojušies apdrošināšanas līguma darbības laikā;

10) apdrošināšana pret zaudējumiem un bojājumiem — apdrošināšana, kad tiek apdrošinātas mantiskas vērtības vai intereses un izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības apmērs ir atkarīgs no apdrošinātajam radušos zaudējumu apmēra;

11) apdrošināšanas prēmija — apdrošināšanas polisē noteiktais maksājums par apdrošināšanu;

12) apdrošinātais — juridiska vai fiziska persona, kurai ir apdrošināmā interese un kuras labā ir noslēgts apdrošināšanas līgums:

a) apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem — apdrošināšanas polisē norādītā persona, kurai paredzēta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa zaudējumu un bojājumu gadījumos;

b) civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā — apdrošināšanas polisē norādītā persona, kuras civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta;

c) personu apdrošināšanā — apdrošināšanas polisē norādītā fiziskā persona, par kuras dzīvību, veselību vai fizisko stāvokli ir noslēgts apdrošināšanas līgums;

13) apdrošinātais risks — apdrošināšanas polisē paredzētais no apdrošinātā gribas neatkarīgs notikums, kura iestāšanās iespējama nākotnē;

14) apdrošinātājs — uzņēmējsabiedrība, kas veic apdrošināšanas operācijas;

15) atbildības limits — civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā izmaksājamā maksimālā naudas summa;

16) civiltiesiskās atbildības apdrošināšana — apdrošināšana, kad tiek apdrošināta personas civiltiesiskā atbildība par tās darbības vai bezdarbības rezultātā radītajiem zaudējumiem trešajai personai;

17) labuma guvējs — personu apdrošināšanā persona, kurai izmaksājama apdrošināšanas atlīdzība atbilstoši apdrošināšanas līgumam;

18) kopapdrošināšana — vairāku apdrošinātāju vienošanās apdrošināt vienu un to pašu apdrošināšanas objektu viena apdrošināšanas līguma ietvaros;

19) personu apdrošināšana — personas dzīvības, veselības vai fiziskā stāvokļa apdrošināšana;

20) trešā persona — civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā persona, kurai paredzēta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa.

2.pants. Likuma darbības joma

(1) Šis likums attiecas uz visiem apdrošināšanas līgumiem, ja citos likumos nav noteikts citādi.

(2) Šis likums neattiecas uz valsts sociālo apdrošināšanu, kā arī uz pārapdrošināšanu.

3.pants. Strīdu izšķiršanas kārtība

(1) Ar apdrošināšanas līgumu saistītos strīdus izšķir likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ja apdrošināšanas līgumā nav paredzēts citādi.

(2) Pusēm vienojoties, strīdus var izšķirt šķīrējtiesa.

II nodaļa. Apdrošināšanas līguma noslēgšana

4.pants. Apdrošināšanas pieteikums un apdrošinātāja piedāvājums

(1) Apdrošināšanas līguma noslēgšanai apdrošinātājs ir tiesīgs pieprasīt no apdrošinājuma ņēmēja apdrošināšanas pieteikumu.

(2) Apdrošināšanas pieteikums neuzliek par pienākumu apdrošinātājam noslēgt apdrošināšanas līgumu vai uzņemties segt zaudējumus, ko ir cietusi persona, kura iesniegusi apdrošināšanas pieteikumu, ne arī personai, kura iesniegusi apdrošināšanas pieteikumu uzņemties kādas saistības.

(3) Ja 15 dienu laikā no apdrošināšanas pieteikuma saņemšanas dienas apdrošinātājs nav rakstiski paziņojis personai, kas iesniegusi apdrošināšanas pieteikumu, apdrošināšanas noteikumus, saskaņā ar kuriem apdrošinātājs ir gatavs noslēgt apdrošināšanas līgumu, vai apdrošinātājs nav paziņojis par nepieciešamību veikt pirmsapdrošināšanas pārbaudi, tiek uzskatīts, ka apdrošinātājs ir atteicies noslēgt apdrošināšanas līgumu.

(4) Ja apdrošinātājs nosaka sava piedāvājuma atbildei noteiktu termiņu, tam nav tiesību atteikties no piedāvājuma līdz noteikta termiņa beigām. Ja termiņš nav noteikts, tam ir tiesības ņemt atpakaļ savu piedāvājumu, ja otra puse 30 dienu laikā nav paziņojusi par piedāvājuma pieņemšanu vai noraidīšanu.

5.pants. Sākotnējā informācija par apdrošināmo risku

(1) Noslēdzot apdrošināšanas līgumu, apdrošinājuma ņēmēja un aprošinātāja pienākums ir sniegt visu apdrošinātāja pieprasīto informāciju par apstākļiem, kas nepieciešami apdrošinātājam apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības novērtēšanai un ir svarīgi, slēdzot apdrošināšanas līgumu.

(2) Apdrošinājuma ņēmējs un apdrošinātais ir atbildīgi par sniegtās informācijas patiesīgumu.

(3) Ja apdrošinājuma ņēmējs vai apdrošinātais pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas nav rakstiski iesnieguši apdrošinātāja rakstiski pieprasīto informāciju un apdrošinātājs ir noslēdzis apdrošināšanas līgumu, tas nevar izmantot informācijas nesniegšanas faktu kā apdrošināšanas līguma pārtraukšanas vai tā noteikumu grozīšanas iemeslu, izņemot gadījumus, ja informācija nav iesniegta ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

(4) Apdrošinājuma ņēmējam un apdrošinātājam jāpaziņo apdrošinātājam, par citiem tam zināmiem spēkā esošiem apdrošināšanas līgumiem, kas attiecas uz to pašu apdrošināšanas objektu.

6.pants. Apdrošināšanas līguma noslēgšana un stāšanās spēkā

(1) Apdrošināšanas līgums uzskatāms par noslēgtu tikai tad, kad starp apdrošinātāju un personu, kas iesniegusi apdrošināšanas pieteikumu, ir notikusi rakstiska vienošanās par apdrošināšanas līguma noteikumiem.

(2) Apdrošināšanas līgums stājas spēkā ar nākamo dienu pēc apdrošināšanas polisē norādītās apdrošināšanas prēmijas vai tās daļas samaksas apdrošināšanas līgumā noteiktajā veidā, termiņos un apmērā. Apdrošināšanas līgumā var paredzēt citu tā spēkā stāšanās kārtību.

7.pants. Ļauns nolūks vai rupja neuzmanība

Ja apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā ļauns nolūks (Civillikuma 1641.pants) vai rupja neuzmanība (Civillikuma 1645.pants) ir bijusi par iemeslu apdrošinātāja maldināšanai par apstākļiem, kas nepieciešami apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības novērtēšanai, apdrošināšanas līgums ir uzskatāms par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža. Iemaksāto apdrošināšanas prēmiju apdrošinātājs neatmaksā.

8.pants. Viegla neuzmanība

(1) Ja apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā viegla neuzmanība (Civillikuma 1646.pants) ir bijusi par iemeslu apdrošinātāja maldināšanai par apstākļiem, kas nepieciešami apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības novērtēšanai, apdrošināšanas līgums ir spēkā.

(2) Apdrošinātājam 15 dienu laikā no dienas, kad tas uzzināja par apdrošinātā riska faktiskajiem apstākļiem, rakstiski jāpiedāvā apdrošinājuma ņēmējam izdarīt grozījumus apdrošināšanas līguma noteikumos. Grozījumi apdrošināšanas līguma noteikumos stājas spēkā pēc pušu vienošanās.

(3) Ja apdrošinājuma ņēmējs ir noraidījis apdrošinātāja piedāvājumu izdarīt grozījumus apdrošināšanas līguma noteikumos vai ir pagājušas 15 dienas no apdrošinātāja piedāvājuma nosūtīšanas dienas, apdrošinātājs var pārtraukt apdrošināšanas līgumu. Šīs tiesības apdrošinātājs var izmantot 15 dienu laikā no noraidījuma saņemšanas brīža vai piedāvājuma termiņa beigām. Šajā gadījumā apdrošinātājam ir jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības periodu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(4) Ja apdrošinātājs pierāda, ka šādos apstākļos tas nebūtu noslēdzis apdrošināšanas līgumu, apdrošinātājs var pārtraukt apdrošināšanas līgumu, nosūtot par to paziņojumu 15 dienu laikā no dienas, kad tas ir uzzinājis par apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības faktiskajiem apstākļiem. Apdrošināšanas līguma pārtraukšanas gadījumā apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības periodu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(5) Ja apdrošinātājs nav ne pārtraucis apdrošināšanas līgumu, ne arī piedāvājis apdrošinājuma ņēmējam izdarīt grozījumus apdrošināšanas līguma noteikumos likumā noteiktajos termiņos, apdrošināšanas līgums paliek spēkā un apdrošinātājs turpmāk nevar izmantot apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības faktisko apstākļu nepaziņošanas faktu kā apdrošināšanas līguma pārtraukšanas vai tā noteikumu grozīšanas iemeslu.

(6) Ja apdrošinājuma ņēmējs ir pieļāvis vieglu neuzmanību un apdrošināšanas gadījums notiek, pirms stājas spēkā apdrošināšanas līguma pārtaukšana vai apdrošināšanas līguma noteikumu grozījumi, apdrošinātāja pienākums ir izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību tādā attiecībā, kāda ir starp iemaksāto apdrošināšanas prēmiju un to apdrošināšanas prēmiju, kāda apdrošinājuma ņēmējam būtu jāmaksā, ja viņš būtu paziņojis apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības patiesos apstākļus.

(7) Ja apdrošinātājs pierāda, ka tas nekādā gadījumā nebūtu noslēdzis apdrošināšanas līgumu, ja būtu zinājis apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības faktiskos apstākļus, kuri atklājušies, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošināšanas atlīdzība nedrīkst pārsniegt iemaksāto apdrošināšanas prēmiju.

(8) Ja pēc apdrošināšanas līguma noslēgšanas atklājas apstākļi, kas varēja ietekmēt apdrošināšanas līguma noslēgšanu un nebija zināmi nevienai no pusēm, jāpiemēro šī likuma 14.un 15.pants.

9.pants. Apdrošināmās intereses neesamība

(1) Ja laikā, kad stājas spēkā apdrošināšanas līgums, neeksistē apdrošināmā interese, apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs no tā noslēgšanas brīža.

(2) Ja apdrošināšanas līgums noslēgts bez apdrošināmās intereses ar apdrošinājuma ņēmēja ļaunu nolūku vai tā rupjas neuzmanības dēļ, apdrošinājuma ņēmēja iemaksāto apdrošināšanas prēmiju apdrošinātājs neatmaksā.

(3) Pārējos gadījumos apdrošinātājam ir jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības laikposmu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(4) Ja apdrošināmā interese pārstāj eksistēt apdrošināšanas līguma darbības laikā, apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs no dienas, kad pārstāj eksistēt apdrošināmā interese. Par apdrošināmās intereses neesamību apdrošinājuma ņēmējam jāpaziņo apdrošinātājam. Apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības periodu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(5) Ja, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, neeksistē apdrošināmā interese, apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības laikposmu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

10.pants. Apdrošinātā riska iestāšanās neiespējamība

(1) Ja apdrošināšanas līguma spēkā stāšanās brīdī apdrošinātā riska iestāšanās iespējamība neeksistē vai apdrošinātais risks jau ir iestājies, apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs no tā noslēgšanas brīža.

(2) Ja šī panta pirmajā daļā minētajos gadījumos apdrošinājuma ņēmējs ir slēdzis apdrošināšanas līgumu ar ļaunu nolūku vai, apdrošināšanas līgumu slēdzot, ir pieļāvis rupju neuzmanību, apdrošinātājs patur apdrošinājuma ņēmēja iemaksāto apdrošināšanas prēmiju.

(3) Pārējos gadījumos apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(4) Ja apdrošinātā riska iestāšanās iespējamība pārstāj eksistēt apdrošināšanas līguma darbības laikā, apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs no dienas, kad apdrošinātā riska iestāšanās iespējamība pārstājusi eksistēt. Apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības laikposmu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

11.pants. Izņēmumi

(1) Apdrošinātājs nav atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem, kuri radušies karadarbības, masu nemieru, radioaktīvās saindēšanās, radioaktīvā piesārņojuma, dabas katastrofu un citu līdzīgu apdrošināšanas polisē noteikto gadījumu rezultātā, ja apdrošināšanas līgumā nav paredzēts citādi.

(2) Nav apdrošināmi zaudējumi, kuri rodas nodiluma, nolietojuma vai citu līdzīgu procesu dēļ.

(3) Apdrošināšanas līguma puses apdrošināšanas līgumā var paredzēt citus izņēmuma gadījumus, kuru dēļ radušos zaudējumus apdrošinātājs nesedz.

(4) Apdrošinātājam jāpierāda jebkuri apstākļi, kas to atbrīvo no apdrošināšanas līgumā minēto saistību izpildes izņēmuma gadījumu iestāšanās dēļ.

12.pants. Apdrošināšanas polise

(1) Apdrošināšanas polisē jānorāda apdrošināšanas līguma vispārīgie un sevišķie noteikumi, ietverot informāciju par apdrošināšanas līguma noslēgšanas vietu un datumu, spēkā stāšanās datumu un darbības termiņu, kā arī ziņas par apdrošinātāju, apdrošināto (ja tas vienlaikus nav arī apdrošinājuma ņēmējs) un apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto risku, apdrošināšanas objektu, apdrošinājuma summu, apdrošināšanas prēmiju, tās maksājuma termiņiem un kārtību, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju, apdrošināšanas līguma pārtraukšanas noteikumiem, pušu pienākumiem un atbildību par apdrošināšanas līguma noteikumu neievērošanu, strīdu izskatīšanas kārtību un citiem nosacījumiem, kuriem jāatbilst šim likumam un Civillikumā paredzētajiem vispārīgajiem darījuma noteikumiem.

(2) Apdrošināšanas polisi, kā arī grozījumus tajā paraksta apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs vai abu pušu pilnvarotas personas.

III nodaļa. Apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības

palielināšanās un samazināšanās

13.pants. Izmaiņas sākotnējā informācijā

(1) Apdrošinātājam vai apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas līguma darbības laikā, izņemot personas dzīvības un veselības apdrošināšanā, ir pienākums rakstiski paziņot apdrošinātājam par visiem tam zināmajiem apstākļiem atbilstoši šī likuma 5.pantā noteiktajam, kuri var ievērojami palielināt apdrošinātā riska iestāšanās iespējamību vai iespējamo zaudējumu apjomu.

(2) Pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas un tā darbības laikā apdrošinātājam ir tiesības apdrošināšanas līgumā noteiktajā kārtībā pārbaudīt apdrošināto objektu, lai pārliecinātos, vai nav notikušas izmaiņas sākotnējā informācijā.

14.pants. Apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības samazināšanās

(1) Apdrošinātājam jāgroza apdrošināšanas līguma noteikumi vai jāpārslēdz apdrošināšanas līgums, ja apdrošinātā riska iestāšanās iespējamība vai iespējamais zaudējuma lielums ir ievērojami samazinājies un ja to rakstiski pieprasa apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs.

(2) Ja apdrošināšanas līguma puses par jaunajiem apdrošināšanas līguma noteikumiem nevar vienoties 15 dienu laikā no dienas, kad iesniegts apdrošinātā vai apdrošinājuma ņēmēja rakstisks pieprasījums par apdrošināšanas līguma noteikumu grozīšanu sakarā ar apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības samazināšanos, apdrošinājuma ņēmējs var pārtraukt apdrošināšanas līgumu. Šajā gadījumā apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības laikposmu līdz apdrošināšanas līguma pārtraukšanas brīdim, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

15.pants. Apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās

(1) Ja apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās ir notikusi apdrošināšanas līguma darbības laikā un apdrošinātājs var pierādīt, ka tas, zinot par šo palielināšanos, apdrošināšanas līgumu būtu slēdzis uz citiem apdrošināšanas noteikumiem, apdrošinātājs, izņemot dzīvības un veselības apdrošināšanā, 15 dienu laikā no dienas, kad tas uzzinājis par apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanos, var rakstiski piedāvāt apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas līguma noteikumu grozījumu un norādīt to spēkā stāšanās dienu.

(2) Ja apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās ir notikusi apdrošināšanas līguma darbības laikā un apdrošinātājs var pierādīt, ka tas, zinot par šo palielināšanos, nebūtu slēdzis apdrošināšanas līgumu, apdrošinātājs, izņemot dzīvības un veselības apdrošināšanā, var pārtraukt apdrošināšanas līgumu, paziņojot par to raktiski apdrošinājuma ņēmējam. Šajā gadījumā apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības laikposmu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(3) Ja apdrošinājuma ņēmējs ir noraidījis apdrošinātāja rakstiski piedāvātos apdrošināšanas līguma noteikumu grozījumus vai ir beidzies apdrošinātāja piedāvājuma 15 dienu termiņš, un piedāvājums nav akceptēts, apdrošinātājs var pārtraukt apdrošināšanas līgumu. Šīs tiesības apdrošinātājs var izmantot 15 dienu laikā no noraidījuma saņemšanas dienas vai piedāvājuma termiņa beigām. Šajā gadījumā apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības periodu, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(4) Ja apdrošinātājs nav pārtraucis apdrošināšanas līgumu vai rakstiski piedāvājis apdrošinājuma ņēmējam izdarīt grozījumus apdrošināšanas līguma noteikumos šajā likumā paredzētajos termiņos, tas nevar turpmāk izmantot apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās apstākļu nepaziņošanas faktu kā apdrošināšanas līguma pārtraukšanas vai tā noteikumu grozīšanas iemeslu.

(5) Ja apdrošināšanas gadījums iestājas pirms apdrošināšanas līguma noteikumu grozīšanas vai pirms tā pārtraukšanas un apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs ir izpildījis šī likuma 12. pantā noteiktās prasības, apdrošinātājam jāizmaksā apdrošināšanas līgumā paredzētā apdrošināšanas atlīdzība.

(6) Ja apdrošināšanas gadījums iestājas pirms apdrošināšanas līguma noteikumu grozīšanas vai pirms tā pārtraukšanas un apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs nav izpildījis šī likuma 12. pantā noteiktās prasības, apdrošinātājam jāizmaksā:

1) apdrošināšanas līgumā paredzētā apdrošināšanas atlīdzība — ja apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs nav vainojams nepaziņošanā par apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās faktu;

2) apdrošināšanas līgumā paredzētā apdrošināšanas atlīdzība tādā attiecībā, kāda pastāv starp iemaksāto apdrošināšanas prēmiju un apdrošināšanas prēmiju, kāda apdrošinājuma ņēmējam būtu jāmaksā, ja tas būtu paziņojis apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās patiesos apstākļus — ja nepaziņošanas iemesls ir apdrošinājuma ņēmēja viegla neuzmanība.

(7) Ja apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ nav izpildījis šī likuma 13. pantā noteiktās prasības, apdrošinātājam ir tiesības neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Šajā gadījumā apdrošinātājs var pārtraukt apdrošināšanas līgumu un neatmaksāt apdrošinājuma ņēmēja iemaksāto apdrošināšanas prēmiju.

(8) Ja apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ ir veicis darbības vai pieļāvis bezdarbību, kas palielina apdrošinātā riska iestāšanās iespējamību, apdrošinātājam ir tiesības pārtraukt apdrošināšanas līgumu un paturēt iemaksāto apdrošināšanas prēmiju.

IV nodaļa. Apdrošinātā, apdrošinājuma ņēmēja,

labuma guvēja un apdrošinātāja pienākumi

16. pants. Apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātā savstarpējie pienākumi

Apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātā savstarpējie pienākumi, ja apdrošinājuma ņēmējs nav vienlaikus arī apdrošinātais, nosakāmi atbilstoši šim likumam un apdrošināšanas līgumam.

17. pants. Apdrošināšanas prēmijas samaksa

Apdrošinājuma ņēmējam ir pienākums samaksāt apdrošināšanas prēmiju apdrošināšanas līgumā noteiktajā veidā, termiņos un apmērā.

18. pants. Apdrošināšanas prēmijas nepilnīga samaksa

(1) Ja pretēji apdrošināšanas līguma noteikumiem apdrošināšanas prēmijas samaksa nav bijusi pilnīga, līdz tās pilnīgai samaksai apdrošinātājs var apturēt apdrošināšanas līguma darbību. Apturot apdrošināšanas līguma darbību, apdrošinātājs uz laiku aptur savas saistības. Apdrošināšanas līguma darbība tiek apturēta ar nākamo dienu pēc rakstiska paziņojuma nosūtīšanas.

(2) Pirms apdrošināšanas līguma darbības apturēšanas apdrošinātājs nosūta apdrošinājuma ņēmējam rakstisku paziņojumu par nepilnīgu apdrošināšanas prēmijas samaksu un uzaicina samaksāt nesamaksāto apdrošināšanas prēmijas daļu un norāda samaksas termiņu un nesamaksāšanas iespējamās sekas.

(3) Apdrošinātāja paziņojumā noteiktais samaksas termiņš nevar būt mazāks par 15 dienām no paziņojuma nosūtīšanas dienas.

(4) Apdrošināšanas līguma darbības apturēšana beidzas ar brīdi, kad ir samaksāta apdrošināšanas prēmija vai tās daļa.

(5) Ja apdrošinājuma ņēmējs paziņojumā noteiktajā termiņā nesamaksā apdrošināšanas prēmiju vai tās daļu, apdrošinātājam ir tiesības pārtraukt apdrošināšanas līgumu un neatmaksāt iemaksāto apdrošināšanas prēmiju.

(6) Šī panta nosacījumi attiecībā uz apdrošināšanas līguma darbības apturēšanu nav piemērojami apdrošināšanas līgumiem, kuros apdrošināšanas prēmijas maksājumu termiņš nav precīzi noteikts.

19. pants. Apdrošināšanas līguma darbības apturēšanas sekas

Apdrošināšanas līguma darbības apturēšana neietekmē apdrošinātāja tiesības pieprasīt apdrošināšanas prēmiju vai tās daļu saskaņā ar apdrošināšanas līgumu. Apdrošināšanas līguma darbības apturēšanas laikopsms var būt līdz sešiem mēnešiem no apdrošināšanas līguma darbības apturēšanas dienas.

20. pants. Apdrošinātā pienākumi pēc apdrošinātā riska iestāšanās

(1) Par apdrošinātā riska iestāšanos apdrošinātajam nekavējoties, tiklīdz tas iespējams, jāpaziņo apdrošinātajam un jāveic visi iespējamie saprātīgie pasākumi, lai samazinātu zaudējumus.

(2) Apdrošinātajam jāpiekrīt apdrošinātāja prasībai konstatēt un novērtēt zaudējumu apjomu, to rašanās apstākļus, kā arī jāiesniedz apdrošinātājam visi pie apdrošinātā esošie dokumenti, kas raksturo apdrošinātā riska iestāšanos un tā izraisītos zaudējumus. Apdrošinātājam jāsniedz arī cita tā rīcībā esošā informācija, kuru pieprasījis apdrošinātājs, kā arī jāpilda citi apdrošināšanas līgumā paredzētie pienākumi.

21. pants. Apdrošinātā pienākumu nepildīšanas sekas

(1) Apdrošinātājs var atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošinātais ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ nav izpildījis kādu no šī likuma 20. pantā noteiktajiem pienākumiem.

(2) Apdrošinātājs var samazināt apdrošināšanas atlīdzību, bet ne vairāk kā par 50 procentiem, ja apdrošinātais vieglas neuzmanības dēļ nav izpildījis kādu no šī likuma 20. pantā noteiktajiem pienākumiem.

22. pants. Glābšanas izdevumi

(1) Apdrošinātājs sedz visus peteiktos un pierādāmos apdrošinātā saprātīgos izdevumus, kas radušies sakarā ar neatliekamiem bojājumu novēršanas un samazināšanas pasākumiem, kas veikti pēc apdrošinātā iniciatīvas vai apdrošinātāja pieprasījuma, pat tajos gadījumos, ja šie pasākumi nav bijuši sekmīgi.

(2) Glābšanas izdevumi nedrīkst pārsniegt apdrošināšanas atlīdzības apmēru, ja apdrošināšanas līgumā nav paredzēts citādi.

23. pants. Apdrošinātāja pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību

(1) Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājam jāizmaksā apdrošināšanas atlīdzība apdrošināšanas līgumā noteiktajai personai.

(2) Apdrošinātājam nav tiesību:

1) bez pārliecināšanās par apdrošinātā riska iestāšanos noraidīt vai apstiprināt prasību, kas iesniegta, pamatojoties uz apdrošināšanas līgumu;

2) atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, nepārbaudot visu pieejamo informāciju;

3) atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību apdrošināšanas līgumā noteiktajā termiņā, ja saņemti pierādījumi par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos;

4) izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošinātā riska iestāšanos ir izraisījis apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātā, labuma guvēja vai trešās personas ļauns nolūks vai rupja neuzmanība. Šajos gadījumos apdrošinātājs iemaksāto apdrošināšanas prēmiju neatmaksā.

(3) Apdrošinātāja pienākums ir izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja apdrošinātā riska iestāšanos izraisījusi apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātā, labuma guvēja vai trešās personas viegla neuzmanība un ja tas nav pretrunā ar apdrošināšanas līgumu.

(4) Pēc pušu vienošanās apdrošinātājs pirms veikta pilnīga zaudējuma aprēķināšana, var izmaksāt daļu apdrošināšanas atlīdzības tādā apmērā, kādu neapstrīd neviena no pusēm.

(5) Apdrošinātājam ir tiesības pēc apdrošinātā riska iestāšanās pārbaudīt, kā apdrošinātais vai apdrošinājuma ņēmējs ir ievērojis apdrošināšanas līguma noteikumus.

V nodaļa. Apdrošināšanas līguma darbības termiņš

24. pants. Apdrošināšanas līguma dabības termiņš

(1) Apdrošināšanas līguma darbības termiņu nosaka, pusēm vienojoties, un tas nedrīkst būt ilgāks par trim gadiem.

(2) Šī panta pirmās daļas normas nav piemērojamas attiecībā uz dzīvības un veselības apdrošināšanas līgumiem.

25. pants. Apdrošināšanas līguma pārtraukšana vai spēkā neesamība

(1) Apdrošināšanas līgumu var pārtraukt pirms termiņa šādu iemeslu dēļ:

1) apdrošinātājs pilnībā ir izpildījis savas saistības;

2) apdrošinātā fiziskā persona vai apdrošināšanas līgumā norādītais labuma guvējs ir miris un viņam nav mantinieku;

3) apdrošinātā juridiskā persona ir likvidēta un tai nav tiesību pārņēmēja;

4) puses par to ir vienojušās;

5) pārējos šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos.

(2) Apdrošināšanas līgumu uzskata par spēkā neesošu visos šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos.

26. pants. Īpaši apdrošināšanas līguma pārtraukšanas gadījumi

(1) Apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs var pārtraukt apdrošināšanas līgumu laikā starp apdrošināšanas līguma noslēgšanas dienu un apdrošināšanas līguma spēkā stāšanās dienu. Par šādu apdrošināšanas līguma pārtraukšanu jāpaziņo otrajai līgumslēdzējai pusei ne vēlāk kā 15 dienu laikā pirms tā stāšanās spēkā. Ja apdrošināšanas līgums tiek pārtraukts pēc apdrošinājuma ņēmēja iniciatīvas, apdrošinātājam jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam apdrošināšanas prēmijas daļa, kuras apmēru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas. Pārējos gadījumos apdrošinātājam ir jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam iemaksātā apdrošināšanas prēmija.

(2) Apdrošinājuma ņēmējs var pārtraukt dzīvības un veselības apdrošināšanas līgumu katru gadu tajā dienā, kad apdrošināšana stājās spēkā pirmo reizi, vai dienā, kad jāiemaksā ikgadējā apdrošināšanas prēmija, paziņojot par to rakstiski ne vēlāk kā 15 dienu pirms iepriekš minētās dienas, ja apdrošināšanas līgumā nav paredzēts citādi. Šajā gadījumā apdrošinātājam ir jāatmaksā noteikta naudas summa atbilstoši apdrošināšanas līgumam.

27. pants. Apdrošināšanas līguma pārtraukšanas kārtība

(1) Ja apdrošināšanas līgumu pārtrauc, attiecīgā līgumslēdzēja puse nosūta rakstisku paziņojumu par apdrošināšanas līguma pārtraukšanu.

(2) Apdrošināšanas līgums ir pārtraukts pēc 15 dienu termiņa izbeigšanās, sākot no dienas, kad nosūtīts rakstiskais paziņojums.

(3) Šī panta pirmās un otrās daļas normas nav piemērojamas gadījumos, kuros šis likums paredz citu apdrošināšanas līguma pārtraukšanas kārtību.

28. pants. Apdrošināšanas līguma pārtraukšana pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās

(1) Ja apdrošināšanas līgumā ir paredzētas tiesības pārtraukt apdrošināšanas līgumu pēc apdrošināšanas gadījuma izraisīto zaudējumu noteikšanas vai apdrošināšanas atlīdzības izmaksas, jebkura no apdrošināšanas līguma pusēm var pārtraukt apdrošināšanas līgumu. Apdrošināšanas līgums ir pārtraukts pēc 15 dienu termiņa izbeigšanās, sākot no dienas, kad attiecīgā līgumslēdzēja puse nosūtījusi rakstisku paziņojumu par apdrošināšanas līguma pātraukšanu.

(2) Ja apdrošinātais risks iestājas apdrošinātā, apdrošinājuma ņēmēja, labuma guvēja vai trešās personas ļauna nolūka vai rupjas neuzmanības dēļ, apdrošināšanas līgums uzskatāma par pārtrauktu no minēto faktu konstatācijas brīža. Šajā gadījumā apdrošinātājam ir tiesības neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

29. pants. Apdrošinājuma ņēmēja maksātnespēja vai bankrots

(1) Administratoram vai likvidatoram no apdrošinājuma ņēmēja maksātnespējas vai bankrota pasludināšanas brīža jāpilda visas apdrošināšanas līgumā paredzētās saistības.

(2) Apdrošinātājam un administratoram vai likvidatoram ir tiesības pārtraukt apdrošināšanas līgumu ar rakstisku paziņojumu.

(3) Apdrošinātājs nevar pārtraukt apdrošināšanas līgumu ātrāk nekā pēc 15 dienām no maksātnespējas vai bankrota pasludināšanas brīža. Administrators vai likvidators var pārtraukt apdrošināšanas līgumu vienīgi 15 dienu laikā no maksātnespējas vai bankrota pasludināšanas brīža.

(4) Šajā pantā noteiktajos apdrošināšanas līguma pārtraukšanas prēmijas daļa, kuru nosaka, atskaitot no iemaksātās apdrošināšanas prēmijas daļu par izbeigušos apdrošināšanas līguma darbības periodu līdz apdrošināšanas līguma pārtraukšanas brīdim, kā arī pierādāmos apdrošinātāja izdevumus apdrošināšanas līguma noslēgšanai, kuri nedrīkst pārsniegt 25 procentus no apdrošināšanas prēmijas.

(5) Ja apdrošināšanas līguma darbība turpinās, likvidatoram jāsamaksā apdrošinātājam apdrošināšanas līgumā noteiktā apdrošināšanas prēmija vai tās daļas.

(6) Šis pants neattiecas uz personu apdrošināšanu.

30. pants. Apdrošinātā nāves gadījums

(1) Ja apdrošinātā nāves gadījumā notiek viņa saistību nodošana, saistību pārņēmējam jāuzņemas visas apdrošinātā apdrošināšanas līgumā paredzētās tiesības un pienākumi un rakstiski jāpaziņo par to apdrošinātājam 15 dienu laikā no saistību pārņemšanas dienas.

(2) Apdrošinātājam un saistību pārņēmējam ir tiesības pārtraukt apdrošināšanas līgumu. Saistību pārņēmējam par apdrošināšanas līguma pārtraukšanu rakstiski jāpaziņo apdrošinātājam 15 dienu laikā no saistību pārņemšanas dienas. Apdrošinātājam par apdrošināšanas līguma pārtraukšanu rakstiski jāpaziņo apdrošinātā saistību pārņēmējam 15 dienu laikā no dienas, kad apdrošinātājs ir uzzinājis par apdrošinātā saistību pārņemšanu.

(3) Šis pants neattiecas uz personu apdrošināšanu.

31. pants. Prasības noilgums

(1) Prasības noilgums sākas no apdrošinātā riska iestāšanās brīža.

(2) Prasības tiesības izbeidzas, ja apdrošināšanas līgumā norādītā persona tās neizmanto trīs gadu laikā, bet dzīvības un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā — 10 gadu laikā.

(3) Ja apdrošināšanas līgumā ir noteikts, ka apdrošināšanas saistības izpildei jāgaida apdrošinājuma ņēmēja vai citas apdrošināšanas līgumā norādītās personas paziņojums, termiņš sākas no dienas, kad apdrošinājuma ņēmējam vai citai apdrošināšanas līgumā norādītajai personai radušās tiesības un iespējas sniegt paziņojumu.

(4) Pēc paziņojuma sniegšanas apdrošinātājam tiek pārtraukts prasības noilgums.

(5) Ja apdrošinātājs izpilda noilgušu prasījumu, viņam nav tiesību no apdrošinājuma ņēmēja vai citas apdrošināšanas līgumā norādītās personas prasīt atpakaļ izpildīto.

VI nodaļa. Kopapdrošināšana

32. pants. Kopapdrošināšana

(1) Kopapdrošināšanā apdrošināšanas polisi paraksta visi apdrošinātāji, kas noslēdz apdrošināšanas līgumu.

(2) Apdrošinātāju tiesības un pienākumi tiek sadalīti atbilstoši līgumam, kas noslēgts starp apdrošinātājiem. Katra apdrošinātāja saistību apjoms jānorāda apdrošināšanas polisē. Ja apdrošināšanas līgumā nav īpašas vienošanās starp apdrošinātājiem, kopapdrošināšana nerada apdrošinātāju kopēju atbildību.

33. pants. Vadošais apdrošinātājs

(1) Vadošajam apdrošinātājam jābūt norādītam apdrošināšanas polisē. Tā tiesības un pienākumi tiek noteikti līgumā, kas noslēgts starp apdrošinātājiem. Valdošais apdrošinātājs tiek pilnvarots par visu pārējo apdrošinātāju pārstāvi.

(2) Apdrošinājuma ņēmējam vai apdrošinātajam ar apdrošināšanas līgumu saistītos paziņojumus jāadresē vadošajam apdrošinātājam, ja apdrošināšanas līgumā nav paredzēts citādi.

(3) Vadošajam apdrošinātājam jāinformē apdrošinājuma ņēmējs par visām izmaiņām apdrošinātāju sastāvā.

VII nodaļa. Apdrošināšana pret zaudējumiem un bojājumiem

un civiltiesiskās atbildības apdrošināšana

34. pants. Kompensācijas princips

Apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojumiem un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā zaudējumu atlīdzināšana notiek pēc kompensācijas principa. Izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība nevar pārsniegt apdrošinātajam apdrošināšanas gadījumā radītos zaudējumus.

35. pants. Virsapdrošināšana

(1) Virsapdrošināšana ir gadījums apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojumiem, kur saskaņā ar vienu vai vairākiem apdrošināšanas līgumiem vienā un tajā pašā apdrošināšanas veidā apdrošinājuma summa pārsniedz apdrošinātā objekta vērtību.

(2) Ja apdrošinājuma summa apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem saskaņā ar vienu vai vairākiem apdrošināšanas līgumiem vienā un tajā pašā apdrošināšanas veidā pārsniedz apdrošinātā objekta vērtību, pēc jebkuras puses prasības tā jāsamazina apdrošināšanas līgumu noslēgšanas hronoloģiskā kārtībā, sākot no pēdējā apdrošināšanas līguma, līdz šī summa nepārsniedz apdrošinātā objekta vērtību.

(3) Ja nepieciešams, vienu vai vairākus apdrošināšanas līgumus pārtrauc.

(4) Apdrošinātāji var vienoties par citu apdrošinājuma summas samazināšanas kārtību, ja tam piekrīt apdrošinājuma ņēmējs.

(5) Ja apdrošināšanas gadījums ir iestājies pirms notikusi apdrošinājuma summas samazināšana atbilstoši šī panta otrās daļas normām, apdrošinātājs izmaksā apdrošināšanas atlīdzību tādā apmērā, kāda būtu jāizmaksā, ja apdrošinājuma summa būtu vienāda ar apdrošinātā objekta vērtība.

(6) Ja apdrošinājuma summa saskaņā ar vienu vai vairākiem apdrošināšanas līgumiem, kuri noslēgti ar vienu vai vairākiem apdrošinātājiem, pārsniedz apdrošinātā objekta vērtību, tie apdrošināšanas līgumi, kuri noslēgti ar apdrošinājuma ņēmēja ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ, ir spēkā neesoši no to noslēgšanas brīža. Šajos gadījumos iemaksāto apdrošināšanas prēmiju neatmaksā.

36. pants. Apdrošināšanas atlīdzību izmaksu sadalījums, ja ir vairāki apdrošināšanas līgumi

(1) Ja viens un tas pats apdrošinātais objekts apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem vienā un tajā pašā apdrošināšanas veidā ir apdrošināts pie vairākiem apdrošinātājiem, katrs apdrošinātājs izmaksā apdrošināšanas atlīdzību proporcionāli katrā apdrošināšanas līgumā noteiktajā apdrošinājuma summai.

(2) Ja civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā viena un tā pati persona ir apdrošinājusi savu atbildību pie vairākiem apdrošinātājiem, katrs apdrošinātājs izmaksā apdrošināšanas atlīdzību proporcionāli apdrošināšanas līgumos noteiktajam atbildības limitam.

(3) Izņemot krāpšanas gadījumus, neviens no apdrošinātājiem nevar izmantot citu apdrošināšanas līgumu esamību kā pamatojumu apdrošināšanas atlīdzības izmaksas noraidīšanai.

(4) Apdrošinātāji var vienoties par apdrošināšanas atlīdzību izmaksu citādu kārtību, ja tam piekrīt apdrošinātais.

37. pants. Apdrošināšanas atlīdzības izmaksa, ja ir obligātā apdrošināšana

Ja apdrošināšanas objekts apdrošināts vienlaikus obligātajā un brīvprātīgajā apdrošināšanā, brīvprātīgās apdrošināšanas atlīdzību izmaksā neatkarīgi no obligātās apdrošināšanas atlīdzības izmaksas nosacījumiem, ievērojot šī likuma 34. panta normas.

38. pants. Kaitējums personas dzīvībai, veselībai vai fiziskajam stāvoklim

Ja, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātā persona ir gājusi bojā vai tās veselībai vai fiziskajam stāvoklim nodarīts kaitējums, apdrošināšanas atlīdzību izmaksā saskaņā ar visiem noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem, kuri paredz izmaksu par šādu gadījumu, neievērojot šī likuma 34., 35., 36. un 37. panta normas, izņemot gadījumus, ja apdrošināšanas līgumā ir paredzēts izmantot kompensācijas principu.

39. pants. Regresa prasība

(1) Apdrošinātājs, kas ir izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, izmaksātās summas apmērā pārņem apdrošinātā prasības tiesības pret personu, kas ir atbildīga par zaudējumiem, izņemot gadījumus, kad ir nodarīts kaitējums fiziskas personas dzīvībai, veselībai vai fiziskajam stāvoklim. Šis izņēmums nav spēkā, ja apdrošināšanas līgumā ir paredzēts piemērot kompensācijas principu.

(2) Ja apdrošinātāja izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība sedz tikai daļu no nodarītajiem zaudējumiem, apdrošinātājs savas tiesības uz regresa prasību var izmantot vienīgi pēc tam, kad par nodarītajiem zaudējumiem atbildīgā persona ir atlīdzinājusi cietušajam tos zaudējumus, kuri nav nosegti ar apdrošināšanas atlīdzību.

(3) Ja cietušais viena gada laikā nav cēlis tiesā prasību pret personu, kas atbildīga par nodarītajiem zaudējumiem, apdrošinātājs var izmantot savas tiesības uz regresa prasību, neievērojot šī panta otrās daļas normas.

(4) Ja apdrošinātā ļauna nolūka vai rupjas neuzmanības dēļ nav iespējama regresa prasība par labu apdrošinātājam, apdrošinātājs var prasīt no apdrošinātā izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības atmaksāšanu tādā apmērā, par kādu nav iespējama regresa prasība.

(5) Apdrošinātājs nevar griezties ar regresa prasību pret apdrošinātā bērniem, vecākiem vai laulāto, izņemot apdrošināšanas gadījumos, kas izraisīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

40. pants. Apdrošināšanas objekta vērtība

(1) Apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem apdrošinājuma summa nedrīkst pārsniegt apdrošinātā objekta vērtību.

(2) Puses apdrošināšanas līgumā var vienoties par apdrošināšanas objekta novērtēšanas metodi.

(3) Puses apdrošināšanas līgumā var vienoties par apdrošināšanu objekta atjaunošanas vērtībā.

41. pants. Apdrošināšanas objekta saskaņotā vērtība

(1) Ja apdrošina īpašu neatvietojamu apdrošināšanas objektu, puses var īpaši vienoties par šī objekta saskaņoto vērtību.

(2) Ja apdrošināšanas objekts, kas ir apdrošināts, pusēm vienojoties par tā saskaņoto vērtību, zaudē lielu daļu no vērtības, pusēm ir tiesības pēc vienošanās samazināt sākotnējo vērtību vai pārtraukt apdrošināšanas līgumu.

42. pants. Zemapdrošināšana

(1) Zemapdrošināšana ir gadījums apdrošināšanā pret zaudējumiem un bojājumiem, kur saskaņā ar vienu vai vairākiem apdrošināšanas līgumiem vienā un tajā pašā apdrošināšanas veidā apdrošinājuma summa ir mazāka par apdrošinātā objekta vērtību.

(2) Ja apdrošināšanas objekta vērtība pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās ir bijusi lielāka par apdrošinājuma summu, apdrošinātājam jāizmaksā apdrošināšanas atlīdzība tādā attiecībā, kāda ir starp apdrošinājuma summu un šo vērtību, ja apdrošināšanas līgumā nav paredzēts citādi.

43. pants. Īpašuma tiesību maiņa

(1) Ja apdrošinātajam nekustamajam īpašumam mainās īpašnieks, apdrošināšanas līgums ir spēkā par labu jaunajam īpašniekam vienu mēnesi pēc tam, kad ir noformēti visi īpašuma tiesību maiņas dokumenti.

(2) Iepriekš minētais nosacījums nav spēkā gadījumos, kad apdrošināšanas līguma termiņš izbeidzas ātrāk nekā tiek noformēti īpašuma tiesību maiņai nepieciešamie dokumenti vai jaunais īpašnieks ir noslēdzis citu apdrošināšanas līgumu pirms minētā termiņa beigām.

(3) Ja apdrošinātajam kustamajam īpašumam mainās īpašnieks un nav spēkā cita vienošanās ar apdrošinātāju, apdrošināšanas līgums beidzas brīdī, kad kustamais īpašums ir nodots tā jaunajam īpašniekam.

44. pants. Pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas radušies zaudējumi

Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumā var paredzēt, ka tiek segti zaudējumi, kurus izraisījis ar zaudējumiem cēloniski saistīts notikums, kas iestājies pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas, ja neviena no pusēm par tā iestāšanos nav zinājusi apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī.

45. pants. Zaudējumu segšana pēc apdrošināšanas līguma termiņa izbeigšanās

Apdrošinātājs civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā sedz zaudējumus, kas radušies noslēgtā apdrošināšanas līguma darbības laikā, ja apdrošinātā persona par zaudējumus izraisījušo notikumu ir iesniegusi zaudējumu piedziņas prasību trīs gadu laikā pēc apdrošināšanas līguma termiņa izbeigšanās.

46. pants. Pārstāvība civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā

(1) Apdrošinātājam ir tiesības darboties apdrošinātā labā un pārstāvēt apdrošinātā intereses apdrošināšanas līgumā noteiktā atbildības limita ietvaros no brīža, kad pret apdrošināto var tikt celta zaudējumu piedziņas prasība.

(2) Pārstāvības pienākumu uzņemšanās apdrošinātājam nenozīmē apdrošinātā atbildības automātisku atzīšanu un nerada apdrošinātājam vai apdrošinātājiem saistības atlīdzināt trešajai personai radītos zaudējumus.

(3) Apdrošinātājs nevar uzņemties pārstāvības pienākumus gadījumos, kad šāda pienākumu pildīšana tieši vai netieši var negatīvi ietekmēt objektīvu apdrošinātā interešu pārstāvēšanu.

47. pants. Vienošanās ar trešo personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā

(1) Ja apdrošinātais ir jebkāda veidā atlīdzinājis vai devis atlīdzības solījumu trešajai personai bez apdrošinātāja rakstiskas piekrišanas, apdrošinātā darbības rezultātā radītie vai iespējamie izdevumi nav saistoši apdrošinātājam.

(2) Apdrošinātā saiknes atzīšana apdrošinātā riska iestāšanās gadījumā vai dažāda veida neatliekamās palīdzības sniegšanā trešajai personai nedod apdrošinātājam tiesības atteikties no apdrošināšanas līgumā tam noteiktajām saistībām.

48. pants. Apdrošināšanas atlīdzības un citu izdevumu maksājumi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā

(1) Apdrošinātājs izmaksā apdrošināšanas atlīdzību tikai trešajai personai saskaņā ar apdrošināšanas līguma noteikumiem, un šī atlīdzība nevar pārsniegt apdrošināšanas līgumā noteikto atbildības limitu.

(2) Apdrošināšanas līgumā var paredzēt, ka tiek segti arī ar tiesvedību, ekspertīzi vai citām ar prasības nokārtošanu pamatotām darbībām saistītie izdevumi.

(3) Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā apdrošināšanas atlīdzība nesedz naudas sodu un citus līdzīgus maksājumus.

(4) Ja apdrošinātā ļauns nolūks vai rupja neuzmanība ir bijusi par iemeslu tam, lai tas nepiedalītos ar likumu noteiktajās izmeklēšanas darbībās vai tiesas procesā, apdrošinātais atlīdzina apdrošinātājam šīs darbības vai bezdarbības izraisītos zaudējumus.

49. pants. Trešās personas tiesības celt prasību

Trešajai personai ir tiesības celt prasību tieši pret apdrošinātāju, un apdrošinātājam ir tiesības apstrīdēt celtās prasības pamatotību.

VIII nodaļa. Personu apdrošināšana

50. pants. Personu apdrošināšana

(1) Personu apdrošināšanas veidi ir dzīvības apdrošināšana, nelaimes gadījumu apdrošināšana un veselības apdrošināšana.

(2) Apdrošināšanas līgumā puses var paredzēt, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs izmaksā apdrošinājuma summu vai citu apdrošināšanas līgumā paredzēto summu, kuras apmērs ir noteikts apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī. Šādos gadījumos netiek piemērots kompensācijas princips.

(3) Personu apdrošināšanā, izņemot dzīvības apdrošināšanu, puses apdrošināšanas līgumā var vienoties par kompensācijas principa piemērošanu apdrošināšanas atlīdzības izmaksā. Šādā gadījumā jāievēro šī likuma 34., 35., 36., 37., 38., 39. un 42. panta normas.

51.pants. Apdrošināšanas atlīdzība un maksājumu dažādība

Ja apdrošināšanas līgumā puses nav vienojušās citādi, maksājumi, ko apdrošinātais vai labuma guvējs saņēmis no citiem avotiem, nesamazina apdrošinātāja saistības.

52.pants. Labuma guvējs

(1) Apdrošinātājam ir tiesības dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumos norādīt vienu vai vairākas personas — labuma guvējus, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā, kā arī aizstāt šīs personas ar citām personām apdrošināšanas līguma darbības laikā pēc paziņošanas par to apdrošinātājam.

(2) Ja apdrošinātais nav norādījis labuma guvēju, noslēdzot apdrošināšanas līgumu vai šī apdrošināšanas līguma darbības laikā, tam ir jābūt nosakāmam prasības celšanas brīdī.

(3) Ja apdrošinātais nav norādījis labuma guvēju vai prasības celšanas brīdī to nav iespējams noteikt, apdrošināšanas atlīdzība tiek izmaksāta apdrošinātā mantiniekiem Civillikumā noteiktajā kārtībā.

(4) Labuma guvējam ir tiesības atteikties par tādu būt.

53.pants.Labuma guvēja tiesības iepazīties ar apdrošināšanas līgumu

Labuma guvējam ir tiesības pieprasīt no apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātā vai apdrošinātāja informāciju par apdrošināšanas līgumu un iepazīties ar to.

Pārejas noteikumi

1. Apdrošināšanas polises, kuru paraugi ir apstiprināti Valsts apdrošināšanas uzraudzības pārvaldē, jāsaskaņo ar šo likuma prasībām viena gada laikā no likuma spēkā stāšanās dienas.

2. Apdrošināšanas polises, kuru paraugi ir apstiprināti līdz šī likuma spēkā stāšanās dienai, izmantojamas līdz šī likuma Pārejas noteikumu 1.punktā minētajam termiņam.

3. Šis likums stājas spēkā vienlaikus ar Apdrošināšanas likumu.

Par likumprojektu

Saskaņā ar 1997. gada 20. februāra valsts sekretāru sanāksmes protokola nr. 8 8. paragrāfu un atbilstoši Ministru kabineta 1996. gada 30. aprīļa noteikumu nr. 160 “Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi” prasībām nosūtām jums likumprojektu “Par apdrošināšanas līgumu”.

Pašlaik apdrošināšanas darbību Latvijā kā speciālie likumi regulē 1993. gada 12. janvāra likums “Par apdrošināšanu” un 1995. gada 24. augusta likums “Par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju”.

Likums “Par apdrošināšanu” ir novecojis un neatbilst pašreizējai situācijai apdrošināšanas sfērā. Šis likums satur gan publisko, gan privāto tiesību normas, kas apgrūtina to pielietošanu praksē un ir pretrunā ar vispārējo likumdošanas praksi attīstītajās Rietumeiropas valstīs. Savukārt likums “Par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju” regulē tikai vienu apdrošināšanas sfēras nozari — valsts uzraudzību pār apdrošināšanas darbību.

Lai uzlabotu esošo situāciju likumdošanā, kura regulē apdrošināšanu, Finansu ministrija ir izstrādājusi divus jaunus likumprojektus — “Par apdrošināšanas līgumu”, kurš satur privāto tiesību normas un “Apdrošināšanas likums”, kurš satur publisko tiesību normas.

Eiropas Savienībai nav direktīvu, kuras regulāru apdrošināšanas privāto tiesību sfēru un konkrēti — tiesiskās attiecības, kuras saistītas ar apdrošināšanas līgumu. Vairākumā attīstīto Rietumeiropas valstu tiek veidoti atsevišķi šo sfēru regulējoši likumi. Šie likumi strukturāli sastāv no vispārējās daļas, kurā tiek noteikti vispārējie ar apdrošināšanas līgumu saistītie principi un speciālās daļas, kurā tiek ietvertas normas, kas ir specifiskas tādām apdrošināšanas veidu grupām kā apdrošināšana pret zaudējumiem un bojājumiem, civiltiesiskās atbildības apdrošināšana un personu apdrošināšana.

Sagatavojot likumprojektu “Par apdrošināšanas līgumu” ir izmantoti Eiropas Savienības valstu analogu likumu principi, kā arī līdzšinējā prakse apdrošināšanas sfērā Latvijā.

Kā būtiskākais likumprojekta paraugs tika izmantots Beļģijas likums — “Insurance contract law”, kurā apkopotas un iestrādātas gan tradicionālās normas, gan jaunās progresīvākās šīs nozares tiesību normas Rietumeiropas valstīs.

Likumprojekts “Par apdrošināšanas līgumu” reglamentē jautājumus, kuri saistīti ar tādām apdrošināšanas līgumiskajām attiecībām kā vispārīgie apdrošināšanas līguma noteikumi, apdrošināšanas līguma noslēgšana, apdrošinātā riska iestāšanās iespējamības palielināšanās un samazināšanās, apdrošinātā apdrošinājuma ņēmēja, labuma guvēja un apdrošinātā pienākumi, apdrošināšanas līguma darbības termiņi, kopapdrošināšana, apdrošināšana pret zaudējumiem un bojājumiem un civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, personu apdrošināšana.

Likumprojekta “Par apdrošināšanas līgumu” izstrādāšanas nepieciešamību nosaka:

1. vajadzība harmonizēt Latvijas likumdošanu atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanas prasībām;

2. nepieciešamība sakārtot apdrošināšanas sfēru regulējušos likumdošanas aktus atbilstoši vispārpieņemtai likumdošanas praksei attīstītās Rietumeiropas valstīs;

3. nepieciešamība ievērot un iekļaut apdrošināšanas sfēru regulējušos likumdošanas aktos Eiropas Savienības valstu apdrošināšanas ekspertu rekomendācijas un ieteikumus.

Pie likumprojekta izstrādes kopā ar Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas darba grupu piedalījās konsultanti PHARE projekta — “Palīdzība Baltijas valstu apdrošināšanas sektoram” ietvaros (Prof. M.Fontaine, Dr. P.Urbatsch, A.Trakies, G.Neuhaus). Projekta izstrādāšanā piedalījās arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāvji.

Likumprojekta pārejas noteikumos ir paredzētas normas, kuras novērš iespējamos sarežģījumus apdrošināšanas sfērā, likumprojektam stājoties spēkā.

Finansu ministrija likumprojektu “Par apdrošināšanas līgumu” ir saskaņojusi ar Tieslietu ministriju, Ekonomikas ministriju, Labklājības ministriju un Eiropas integrācijas biroju. Tieslietu ministrija uzskata, ka nav nepieciešami divi atsevišķi likumi, kuri regulētu privātās tiesiskās un publiskās tiesiskās attiecības, un iesaka abu tiesisko sfēru regulējošās normas ietvert vienā likumprojektā. Ekonomikas ministrijai, Labklājības ministrijai un Eiropas integrācijas birojam, kuru rekomendācijas un ieteikumi ir iestrādāti likumprojektā, nav iebildumu par šo likumprojektu.

Uz Ministru kabineta komitejas sēdi kā ziņotājs par likumprojektu uzaicināms Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas priekšnieks — Gvido Romeiko, kā uzaicināmās personas — Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas priekšnieka vietnieks — Viesturs Šķesters un Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas Juridiskās un licencēšanas daļas jurists — Andris Stradiņš.

Likumprojekts “Par apdrošināšanas līgumu” stāsies spēkā vienlaicīgi ar “Apdrošināšanas likuma” likumprojektu, kurā norādīti tiesību akti, kuri jāatzīst par spēku zaudējušiem.

Finansu ministrs R.Zīle