intervijas. sarunas

Tautsaimnieki meklē, dara. Un izdodas

Ekonomikas ministrs Atis Sausnītis — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tādēļ gribu nedaudz atskatīties uz pagājušajā gadā paveikto regulāciju un normatīvo aktu bāzes uzlabošanā, lai likvidētu šķēršļus uzņēmējdarbībai un sekmētu mazo un vidējo biznesu. Gada otrajā pusē, 7. oktobrī, EM panāca, ka pēc Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas licencējamo uzņēmējdarbības veidu skaits tika samazināts līdz 66; gada sākumā to skaits bija 165.

Pagājušajā gadā tika sakārtota uzņēmējdarbībā iesaistītās mantas ieķīlāšana, arī kustamās mantas ieķīlāšana, nenododot to ķīlas ņēmēja valdījumā. Tas atļauj uzņēmējam ieķīlāt ražošanas iekārtas, nepārtraucot ražošanas procesu. Līdz ar šādu ķīlas tiesību ieviešanu palielināsies uzņēmēju — kredītu saņēmēju — loks un kreditori tiks aizsargāti.

Manuprāt, svarīgs pasākums ir mazo un vidējo uzņēmumu darbības stimulēšana, jo Latvijā tieši šie uzņēmumi rada aptuveni 50 procentus nacionālā kopprodukta un ir nozīmīgi valsts budžeta pildītāji. Tādēļ EM realizētās Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības programmas ietvaros jau tuvākajā laikā paredzēts izveidot Latvijas Garantiju aģentūru, kuras garantijas palīdzēs šiem uzņēmējiem saņemt kredītus ar zemākām kredītprocentu likmēm.

Runājot par prioritātēm, nevar neminēt arī atbalstu kvalitātes jautājumiem. Tas ir saistīts gan ar uzņēmējdarbības vidi, gan ar veselīgas konkurences attīstību valstī. Tūlīt pat arī jāmin nodokļu sistēmas un uzņēmējdarbības likumdošanas pilnveidošana, finansu tirgus politikas attīstīšana, finansu institūciju uzraudzības centralizācija un labāka koordinēšana, iedzīvotāju izglītības līmeņa paaugstināšana, zinātnes lomas paaugstināšana ražošanā, starptautiskās integrācijas aktivizēšana un vēl, un vēl. Visas jomas, kas prasa īpašu uzmanību un atbalstu, šeit pat nevaru nosaukt. To patiesi ir daudz, un lai neļaunojas lasītāji, ja kāda svarīga joma, kas arī uzskatāma par prioritāri, šajā sarunā izpaliek.

— Kādas ir ieceres šim, 1998.gadam?

— Ļoti intensīvi strādājam pie jaunā komerclikuma izveidošanas, ko ceram pabeigt gada pirmajā pusē. Latvijas uzņēmējdarbību regulējošo normatīvo aktu apvienošana vienotā komerclikumā nodrošinās vienkāršāku uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu, kā arī novērsīs pretrunas uzņēmējdarbības “spēles noteikumos”. Šis likums jau būs saskaņots ar attiecīgajām Eiropas Savienības direktīvām.

Uzskatu, ka būtu lietderīgi apvienot Latvijas Attīstības aģentūru ar Latvijas Privatizācijas aģentūru, izveidojot vienotu institūciju. Privatizācijas aģentūrai būs jāpāriet citā, jaunā pakāpē, lai kopīgi ar Attīstības aģentūru domātu un risinātu privatizēto uzņēmumu attīstības jautājumus.

Esmu plānojis iespējami drīz tikties ar pašvaldību vadītājiem, lai apspriestu visu valsts reģionu un teritoriju attīstības pamatnostādnes. Taču — nejauciet to ar īpaši atbalstāmo reģionu sarakstu, kas tika apstiprināts pagājušā gada novembrī saskaņā ar MK rīkojumu “Par īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu”! Tās ir saistītas, tomēr dažādas lietas, kuras uzskatu par paralēli risināmām. Ļoti liela iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija vērojama tieši Rīgā, un Rīga un Ventspils ir sociāli ekonomiski attīstītākie valsts reģioni. Visproblemātiskākais Latvijas reģions ir Latgale, kur ir ļoti augsts bezdarba līmenis un niecīgi iedzīvotāju ienākumi. Tās ir krasas atšķirības tik mazai valstij kā Latvija, un kopā ar pašvaldību cilvēkiem ir jāizsver, kā dzīves līmeni pakāpeniski izlīdzināt.

Plānoju tikties ar Uzņēmumu reģistra, Ieņēmumu dienesta un komercbanku vadītājiem, lai varētu izlemt par iekšējo investīciju piesaistīšanu jau iepriekš radītajiem un jaunizveidotajiem privatizācijas projektiem.

Vēl ir iecere parakstīt līgumus ar visu Latvijas tautsaimniecības nozaru asociācijām, piemēram, kūdras ražotājiem, ar pārtikas ražotājiem, ar tiem rūpniekiem, ar kuriem vēl līgumus neesam noslēguši, — ar visu ministriju sistēmu nozaru asociācijām. Tas ir nepieciešams, lai kopā ar esošajām pašpārvaldes organizācijām veidotu vienotu Latvijas tautsaimniecības politiku. To ceram paveikt līdz 1. maijam, jo tas ir termiņš, līdz kuram Ekonomikas ministrijai jāizstrādā Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģija vidējam un ilgākam termiņam. Tajā ietilps atsevišķās un jau esošās nozaru programmas, piemēram, lauksaimniecības subsīdiju programma. Taču, apvienojot nozaru programmas vienotā sistēmā, mēs izslēgsim to dubultošanos un pārklāšanos, kā arī varēsim panākt programmu nesaskaldītību un secīgu attīstību, izaugsmi daudz ilgākā laika periodā. Piemēram, ja paskatāmies uz tām programmām, kas bija pirms septiņiem gadiem, liela daļa bija vienreizējas un vairumā gadījumu cita ar citu nebija saistītas. Taču, ja mēs veidojam vienu programmu, piemēram, par Getliņu atkritumu pārstrādi, tad mums ir jāzina, ka šajā pārstrādes procesā rodas blakusprodukts — gāze, kuru sadedzinot, rodas elektrība. Un šīs programmas ir jāsaista cita ar citu, lai atkal nerastos daudzu vienreizēju pasākumu virkne. Investīciju klimata veidošanai, kas rodas programmu realizēšanas gaitā, arī ir jābūt ilgstošam, pakāpeniskam un papildinošam procesam.

— Tas par lielajām visas Latvijas lietām. Taču kādus mērķus esat izvirzījis tieši Ekonomikas ministrijai?

— Ekonomikas ministrijas iekšienē vajadzētu apvienot divus — tirdzniecības un rūpniecības — departamentus, izveidojot vienu departamentu.

— Kā Latvija izskatās starp Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm, runājot par investīciju piesaisti?

— Pēc datiem, ko sniedz neatkarīgās starptautiskās aģentūras “Standard & Poor's” un “Moody's”, noteiktie Latvijas kredītreitingi ir vieni no augstākajiem Austrumeiropas un Viduseiropas valstu vidū un atbilst tā sauktajai investīciju pakāpei. Tas nozīmē, ka Latvijai finansu institūcijas var aizdot naudu ar prognozējamu un samērīgu risku. Ārvalstu tiešo investīciju apjoms Latvijā pēdējo gadu laikā ir ievērojami pieaudzis: kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz 1997. gada septembra beigām ārvalstu investori Latvijā ieguldījuši vairāk nekā 1000 miljonus ASV dolāru (ap 500 milj. latu). Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Latvija ir pietuvojusies tām Viduseiropas un Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīm, kuras ir līderes ārvalstu tiešo investīciju piesaistīšanas ziņā — Čehijai un Ungārijai. Līdz ar to veidojas eksportspējīgas ražotnes, jo tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, pārņemta ārvalstu pieredze un daudzos uzņēmumos jau strādā pie ISO standartu un veiksmīgas uzņēmējdarbības modeļa ieviešanas.

Taču pagaidām liela daļa investīciju vēl pilnībā nedarbojas; tās varētu nosaukt par pieteiktajām investīcijām. Ir parakstīti līgumi un vienošanās par to, ka šādas investīcijas mūsu valstī būs, bet tās vēl Latvijas budžetā nedod nodokļus, vēl nedod jaunas darba vietas. Cilvēki vēl tikai gatavojas tam, ka šīs investīcijas būs. Tā ir laba tendence, taču — tā vēl ir tikai laba tendence. Un visi mūsu investīciju piesaistīšanas optimistiskie novērtējumi ir tikai situācijas fiksācija, nevis ekonomiskā attīstība, kas jau reāli darbojas.

— Kuras nozares no jūsu viedokļa Latvijā ir vissakārtotākās? Kurās stāvoklis ir visbēdīgākais?

— Vissakārtotākās ir tās nozares, kurās visvairāk strādā ar ārvalstu partneriem. Jau minētais tranzīts. Ļoti labs stāvoklis ir daļā pārtikas rūpniecības, piemēram, piena pārstrāde — lielākā daļa uzņēmumu ir sertificēti.

Taču mūsu “bēdu ieleja” ir infrastruktūra. Tajā ir visvairāk darāmā. Tādēļ infrastruktūras finansēšanā ir palielināti valsts investīciju apjomi. Neiedomājami daudz vēl jāizdara ar īpašuma attīstību un ceļiem saistītajās jomās. Valsts investīciju programmas ietvaros ir izveidots transporta projekts, kura mērķis ir atjaunot Latvijas galveno ceļa segumu, kā arī dzelzceļa un ostu infrastruktūru.

Vēl es gribētu akcentēt, ka līdzekļi, kas tiek iegūti privatizācijas procesā, jāiegulda maksimāli pārdomāti. Tie jānovirza pasākumiem, kas nav vienreizēji, piemēram, izglītības programmās, sertifikācijā, jaunu ražošanas tehnoloģiju iegādē un apguvē, esošo darba vietu saglabāšanā un jaunu radīšanā un tamlīdzīgās programmās, kam nākotnē būs atdeve. Taču, ja mēs šos līdzekļus ieguldām patēriņā, tad mums ir grūti runāt par ilgstošu un uz nākotni vērstu valsts ekonomikas attīstību.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares virsredaktore