Mēs savā zemē un laikē

Un katram — dažas riekšavas mirdzošu mirkļu

Imants Ziedonis grāmatā

Tāpat kā daudzus, mani vienmēr ir aicinājis ceļš. Tepat Latvijas baltie, līkumotie ceļi — pašā gājienā un fotogrāfijās. Latvijas ceļojumu apraksti, pasaules ceļotāju piedzīvojumi un bieži vien traģiskie likteņi. Neremdināmā meklētāja interese. No šīs formulas “neremdināmā meklētāja interese” sākumā cilvēkā aktīvākā ir tieši interese. Tad pašam sevī ar laiku noformējas pašapziņa, ka esi meklētājs. Līdz beidzot priekšplānā iznāk jautājums par to, kāpēc šī meklētāja interese ir un paliek tik neremdināma. Lai kur tu esi bijis, tu meklē vēl kaut kur. Lai ko tu esi redzējis, tev liekas, ka neesi atradis to “vēllielāko”, “vēlskaistāko”. Sirds prasa vēl. Nav miera. Ilgas... Skumjas... Gaidas... Tiekšanās... Cerības...

Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās: saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā — zaļā vakara migliņā milzīgs lauks... Un es sapratu, ka Dievs ir lauks. Un ka es būšu agronoms. Un ka es audzēšu šo Dievu. Tā es domāju. Es mācēšu audzēt Dievu.

Un, kad mēs braucām prom otrā dienā no ciemiem un braucām garām šim āboliņa laukam, es teicu mātei, ka Dievu var audzēt. Viņa brīnījās par tādu runu. Es teicu, ka tajās mājās to audzē. Viņa nesaprata: tā tāda bērna runa.

Bija saule, kad braucām prom gar lauku, vairs nebija zaļās miglas, skrēja bites, un es domāju, ka arī bites no lauka ir Dievs. Mēs apstājāmies, tēvs turēja zirgu, un mēs ar mammu pārkāpām pāri grāvim: viss lauks sanēja no bitēm un vēl kādiem siltiem un saulainiem kukaiņiem. Es teicu: Dievs dūc.

Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu. Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.

(No grāmatas “es skaitīju un nonācu pie VIENA”, 1996.gads)

Zvaigznes dienas

vakarā

Savu tradicionālo dzejas un pārdomu pēcpusdienu Reiterna nama pagrabiņā Imants Ziedonis sāka ar epifāniju “Zvaigznes diena”, atgādinādams, ka pasaule jau pirms viņiem, trim Austrumu gudrajiem, ir gājusi meklētāju mūžiem. Ir bijuši laimes un zelta meklētāji. Taisnības meklētāji. Dieva meklētāji. Un vēl kašķa meklētāji. “To visvairāk bija starp zelta meklētājiem. Arī starp laimes meklētājiem. Bet nu jau viņi sevi dēvē par taisnības meklētājiem. Taisnības meklētājus un kašķa meklētājus bija grūti vēlāk vienus no otriem atšķirt.” Taisnības kari bijuši arī starp Dieva meklētājiem un pašiem dieviem. Bet jaunatnākušais Mesija nebija nācis karot ne taisnības, ne citus karus. Viņš nāca ar dzīvības vēsti: “Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

Imanta Ziedoņa epifānijas jau nav ne īsināmas, ne pārstāstāmas. Ar šīm rindām atļāvos vien ieskicēt, kādā toņkārtā noritēja saruna. Dzejnieks lasīja lapiņas no dienasgrāmatas.

— Es savas dienasgrāmatas mazos gabaliņus esmu nosaucis par patikšanām. Tikai par patikšanām. Tie ir gan apzināti domāšanas treniņi — katrā dienā ieraudzīt kaut ko labu, gan impulsīvi nesagribētu patikšanu brīži.