Mēs savā zemē un laikā

Un katram — dažas riekšavas mirdzošu mirkļu

Turpinājums no 1.lpp.

Tas ir tāpat kā dzīvē — brīva patikšana un arī gandarījums pēc disciplināras mazas piespiešanās. Man, protams, ir arī cita dienasgrāmata — “No nepatikšanām nepatikšanās”. Šajā Zvaigznes dienas virknējumā vairāk būs par Dieva meklētājiem. Kaut gada garumā nepietrūkst arī laimes un baudu meklētāju. Piedodiet, ja parādās arī kašķa meklētāju nianses. Dabu jau grūti valdīt. Bet ideālā variantā tā varētu būt tāda mirkļu skola.

Un Imants Ziedonis citu pēc cita atbur šos ieraudzītos, izjustos mirkļus, vedina mazliet paieties pa gara vertikāli, kas ved uz bezgalību un mūžību.

No ieraksta diktofonā:

— Arvien biežāk iedomāju mākoni ar sudraba maliņu. Every cloud has a silver lining. Ak, Dievs, cik daudz man tas nozīmē! Un ko visu no tā nevar izdomāt! Tu pat vari būt nepieticīgs: palīst zem tāda mākoņa kā zem viegla dūnu pēļa un ieritināties pie eņģelīšiem. Vai pavisam tautiski — pie saulesmeitām. Kaut kur taču viņas ir! Vai tad tikai tautasdziesmās?

— Vides aizsardzības klubs nedēļas nogalē Tērvetē organizēšot savvaļas puķu stādīšanu.

— Lalita no Kalamazū visā pasaulē fotografē puķes. Ceļo un fotografē puķes. Tās puķes viņa it kā izsauc pie sevis no visām pasaules malām. Viņsaulē viņa tāpat fotografēs zvaigznes pa visām debesu malām.

Aijas Jurjānes gleznu izstādē dzejnieks saskatījis tik daudz aizturētu smieklu un labvēlības, tik daudz oranža, zaļa, dzeltena, gaiši sarkana un sārta”, Kārļa Padega izstādē nācis pie pārliecības, ka viņa gleznotās sievietes ir skaistas un iekārojamas, nevis vienīgi dabonamas, kā to trīsdesmitajos gados rakstījis Junkers. Māra Liepas atceres koncertā viņš apbrīno Ņinas Semizorovas rokas: “Viņai ir tādas Dieva dotas plaukstas. Pati neiedomājamā deja dejo plaukstām līdzi. Tādu roku nemaz pasaulē nav. Nevar būt.” Un kopā ar Skillas jaunkundzi viņš sēž un raud. “Ne jau par kaut ko vai par kādu. Jo dzīvi, kāda tā man ir, es tā vai citādi pats esmu sev sagādājis. Es raudu tāpēc, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists kā Krēmers, kad viņš spēlē Brāmsu.”

Un vēl dzejniekam patīk, ka Dita Rietuma, kam ir “smalka redze un smalki, stipri vārdi” sākusi interesēties par Latvijas televīziju, kur “smadzeņu potenciāls krītas, bet vulgaritāte plešas kā sērga”. Un no sprediķa viņš izraksta tādu ļoti iegaumējamu formulējumu kā “darbīga tuvākmīlestība”. Jo dzejnieks kāri tver jaunus vārdus un it sevišķi — jaunus jēdzienus un parādības.

— Latvijā ir pagasti, kur nav nevienas turīgas, cerīgas saimniecības. Bet Iecavā tādas plaukstošas saimniecības ir kādas septiņas. Uzņēmīgi, izglītoti saimnieki. Kooperējušies tieši informācijā, intelektā. Tas ir vēl nedzirdēts kooperācijas veids.

Iepazinies ar pašu jauniešu domām par Latvijas vidusskolēniem 90.gadu beigās, dzejnieks secina, ka “izlaisto muldoņu, izvaļīgo alus dzērāju, naktstusiņu nīcēju reitings skolās krīt un parādās strādāt un domāt gribētāji”.

Un vēl gadu ritumā dzejnieka domu rosinājuši gan Samersets Moems un Jungs, gan Aivars Eipurs un Žils Renārs.

— Prozai jābūt rindiņās nesaskaldītai dzejai. Starp citu, tā raksta varbūt Alberts Bels un Nora Ikstena.

Ir arī ieraksts par piemiņas akmeņiem, kurus dzejnieks kopā ar mākslinieku Vilni Titānu kopš septiņdesmitajiem gadiem uzstāda vietās, kur “latviešiem lielas lietas notikušas”.

— Tādās vietās vajag atnest dzīvību. Lai nāk ar dziesmu, ar darbu, ar jaunību, ar prieku. Varbūt pat himnu vai spēli. Spēlēt mistēriju. “Skroderdienas Silmačos” arī varētu būt mistērija. Ja kāds teātris saprastu, ko tas nozīmē. Kā to Melngailis saprata “Jāņu vakarā”.

Un vēl no sprediķa:

— Miers ir Dieva un cilvēku sagrauto attiecību atjaunošana.

Dzejnieks centies izprast visas mīlestības, kas ir pārākas par jebkuru atziņu. Un priecājies par dzirdētajiem paradoksiem un pasaules aplamībām.

— Kaut vairāk darītu cilvēkiem kaut ko tādu zināmu! Lai dzīve nebūtu tik nopietni saprotama un traģiski nesaprotama!

Mazliet nenopietnības ar stāstiņu par latviešu tūristiem ķīniešu restorānā, kas, nemācēdami izlasīt ķīnisko ēdienu karti, saņēmuši sviestmaizes ar dzīvu gliemezi, ko arī piebeiguši, kaut tas, kā izrādījies, bijis domāts vien tam, lai pārčāpotu pāri maizītēm un piešķirtu tām eksotisku smaržu. Un vēl par dāņu mācītājiem, kas nezinot baušļus, un vēl, un vēl. Jā, tika arī smiets, lai vakara izskaņā atkal atgrieztos Zvaigznes dienas bijībā un ļautos dzejnieka notverto mirdzošo mums visiem dzīvojamās lielās dzīves fragmentiņu mirdzumam:

— Es ticu ieraudzīto mirdzošo fragmentu pieredzei. Ansītis un Grietiņa par šiem ieraudzītajiem tumsā mirdzošajiem balto akmeņu fragmentiņiem izkļuva no raganu meža.

Ceļu uz zvaigznēm, kā allaž Zvaigznes dienas sarīkojumos, rādīja un gaismoja Ainas Kalnciemas klavesīns (apakšējā attēlā), kas šai vakarā raudāja, smējās un pat dejoja.

— Kungs, aplaimo mani ar Tava Svētā Gara brīžiem. Tev to ir vesela mūžība!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”