Zvārdenieki palēnām atgriežas mājās

Privatizācijai un uzņēmējdarbībai ejot tālāk Latvijas novados

Juris Šenbergs

Ar “fuksīti” un cirvi top celtnes Zvārdes “Purviņos”

Par Rīteļu kapsētas vietu liecina vien lielais krusts

Šādas nesprāgušas aviācijas bumbas vēl atrodamas bijušājā Zvārdes poligonā

Vairāk nekā četrdesmit gadu Saldus rajona Zvārdes pagasts bija kara aviācijas poligons. Četrus gadu desmitus Kurzemes labāko zemi ara bumbas un reaktīvie šāviņi; pamestās mājvietas un kapsētas kapāja šķembas un lodes. Iekoptie lauki aizauga ar baltalkšņiem un kārklu krūmiem, zem kuriem — vietām pat deviņu vai desmit metru dziļumā — guļ un vēl ilgi gulēs nesprāgušas lielākas un mazākas bumbas, lādiņi un citi spridzekļi. Un tomēr cilvēki, pat tie, kuri savu senču dzīves telpu pazīst tikai pēc vecāku atmiņām, vēlas šeit atgriezties, atjaunot īpašuma tiesības vai iegādāties zemi par maksu.

Zvārdes pagastu atjaunoja 1994. gadā. Tagad tas aizņem 20 521 hektāru, no kuriem 19 235 ir bijusī poligona teritorija. Mežu platība pārsniedz 13,3 tūkstošus hektāru. Jāpiebilst, ka Zvārdes pagasts ir viens no lielākajiem Latvijā. Turpretim saprotamu iemeslu dēļ iedzīvotāju te ir maz — ap 400 cilvēku. Pašvaldības pārziņā ir pamatskola, ambulance, bibliotēka, klubs, neliela komunālā saimniecība. Kopš pagasta atjaunošanas pirmajām dienām padomes priekšsēdētājs ir Juris Šenbergs — cilvēks, kurš šajā teritorijā strādājis daudzus gadus, padomju varas laikā būdams arī kara apgabala mežniecības mežziņa vietnieks. “Paradokss atgadījās barikāžu dienās Rīgā,” atceroties atmodas laiku, stāsta Juris Šenbergs. “Mūsu vienībai nācās apsargāt Zviedru vārtus, bet pretim mūsu postenim — tiešās priekšniecības kantora logi... Taču viņiem ne prātā neienāca, ka mēs varētu rīkoties, maigi sakot, tik neapzinīgi.” Pagasta atjaunošanas darbu organizēšanu viņš iesāka ar lielām cerībām un enerģiju. Daudz palīdzēja sabiedriskās organizācijas. Arī valsts solīja finansiālu atbalstu. Piektās Saeimas laikā ar deputāta Pētera Elferta pūlēm tika panākts, ka Zvārdes pašvaldība saņēma 120 tūkstošus latu ceļu atjaunošanai. Jo pirmais noteikums, lai cilvēki varētu atgriezties un sākt apkopt savus īpašumus, ir lietošanas kārtībā esoši ceļi. Šo līdzekļu pietika piecu kilometru atjaunošanai. Un, ja pagasta padomei šobrīd ir divas automašīnas, datori, kopētāji, tad par to jāpateicas Pasaules brīvo latviešu apvienībai, dažādām firmām un sabiedriskajām organizācijām. Vēl samērā nesen intervijā rajona laikrakstam (“Saldus Zeme”, 24.05.97.) Juris Šenbergs raksturoja Zvārdes pagasta stāvokli un perspektīvas visai bezcerīgi: “Kad 1994. gadā atjaunoja Zvārdes pagastu, bija runa, ka valsts palīdzēs. Taču, cik naudas toreiz ieguldīja 5 kilometrus garā ceļa izbūvē, tik vien ir. Vajadzētu būt regulārām, ikgadējām valsts investīcijām, taču pagaidām nav cerību, ka tās būs. Salīdzinājumam — Zvārde ir sava veida otra Abrene. Ja Latvija atgūtu Abreni, tad tur jau nu gan investīcijām nauda atrastos. Bet Zvārdei nav, kaut gan problēmu mums ir šausmīgi daudz — nelikvidēti spridzekļi, nav ceļu, infrastruktūras, elektrības.”

Tāds situācijas raksturojums izskanēja pavasarī. Kā ir šobrīd?

Stāsta Juris Šenbergs:

— Esam izstrādājuši pagasta attīstības stratēģisko programmu. Tas bija pamats, lai uzsāktu sarunas ar Satiksmes ministrijas ierēdņiem par ceļu tīkla atjaunošanas turpināšanu. Līdzekļus gan nedabūjām, taču ministrijas speciālisti piekrita palīdzēt un jau tagad strādā pie ceļa posma Rīteļi–Kokmuiža atjaunošanas projekta. Labi, ka mums ir lieli smilts un grants krājumi, tāpēc paši esam varējuši izremontēt 40 kilometrus ceļa. To paveicām sadarbībā ar firmu “Saldus lauku celtnieks”. Ceru, ka nākamajā gadā saņemsim līdzekļus no īpaši atbalstāmo reģionu fonda līdzekļiem, jo novembrī šādu statusu ieguva arī Zvārdes pagasts. Šis statuss nodrošinās to, ka tiks samazināti nodokļi tām uzņēmējsabiedrībām, kuras iesaistīsies mūsu pagasta saimnieciskajā darbībā. Šādu statusu pagasts saņēmis uz trim gadiem. Šis laiks būs intensīvi jāizmanto. Īpaši atbalstāmā reģiona statuss rosinās lielāka mēroga uzņēmējsabiedrības ieguldīt daļu savas peļņas Zvārdes pagasta attīstībā, tāpat kā to jau dara Latvijas un Somijas kopuzņēmums “Silva”, kas nodarbojas ar mežu ilgtermiņa izstrādi un tāpēc ir ieinteresēts ieguldīt līdzekļus ceļu atjaunošanā.

— Kādos virzienos, jūsuprāt, izvērsīsies Zvārdes pagasta saimnieciskā darbība? Kuri no tiem varētu būt perspektīvi?

— Zvārdes pagasta iedzīvotāju saimnieciskā darbība patlaban izvēršas divos virzienos — tie, kas apsaimnieko īpašumus ārpus bijušā poligona teritorijas, vasarā nodarbojas ar lauksaimniecību, bet ziemā ar mežizstrādi, savukārt tie, kam īpašumi atrodas bijušajā poligonā, — vienīgi ar mežizstrādi un maza apjoma lauksaimniecisko ražošanu savām vajadzībām. Lielu lauku saimniecību pagastā nav, un es uzskatu, ka arī tuvākajā nākotnē nav paredzama aktīva un produktīva lauksaimnieciskā ražošana. Kaut vai tikai tā apstākļa dēļ, ka 86 procentus pagasta teritorijas aizņem mežs. Turklāt lauksaimniecības produktu ražošana ienes mazu peļņu. Tāpēc galvenais ienākumu avots būs meži. Tiesa, koksne te nav kvalitatīva. Pārsvarā aug baltalkšņi, un to krājumi ir lieli. Cilvēki kaut ko nopelna, pārdodot baltalkšņu taras klučus. Domāju, ka izcirstajās platībās lauksaimnieciskā ražošana neizvērsīsies, tā kā tas notika Latvijas brīvvalsts laikā, jo baltalksnis ir ātraudzīgs un drīz iespējama tā otrreizēja izciršana pārdošanai. Nākotnē Zvārdes pagasts kļūs par lielāko taras materiālu piegādātāju Saldus rajonā. Jāpiemin arī tas, ka vairāki zemnieki sākuši interesēties par eglīšu audzēšanu pārdošanai.

Iespējams, perspektīva varētu būt ekoloģiski tīras lauksaimniecības produkcijas ražošana, jo par to zināmu interesi izrāda ārzemju firmas. Veiktās analīzes liecina, ka zeme šeit ir tīra, bez kaitīgiem ķīmiskiem piemaisījumiem. Mums iesaka audzēt arī rapšus eļļas un dīzeļdegvielas ieguvei. Taču piedāvātie apjomi ir tik lieli, ka šis projekts ir risināms vienīgi visa rajona mērogā.

Šajā sakarā jārunā arī par vienu no mūsu pagasta attīstības stratēģiskajiem virzieniem — tūrismu. Zvārdes bijušā poligona daļa ir interesanta.

Tieši tādēļ, ka šeit redzamas gadu desmitiem neapsaimniekotas platības. Kopš 1953. gada, kad te izveidoja poligonu, ir notikusi meža evolūcija dabiskā veidā. Arī purvi ir saglabājušies neskarti. Te ļoti bagāta dzīvnieku, putnu un augu valsts. Skaistas ainavas, gravas, kas aizaugušas ar gobām un vīksnām. Vārdu sakot, vairāki zemnieki ir izrādījuši interesi par tūristu uzņemšanu. Taču ir viens “bet” — neviens ārzemju tūrists kāju te nespers, ja padzirdēs, ka vietumis zeme vēl nav attīrīta no spridzekļiem. Un tā jau ir tāda problēma, kuras risināšanā daudz aktīvāk jāiesaistās valdībai — gan ar speciālistiem, gan ar līdzekļiem.

— Vai tad vispār ir iespējams uzsākt kādus lauksaimniecības, mežsaimniecības vai celtniecības darbus, ja nav pilnīgi pabeigta apvidus atmīnēšana? Vai ir arī nelaimes gadījumi?

— Jāpiesit pie koka, bet tādu nav bijis. Vienu vasaru mūsu armijas sapieri pārbaudīja poligona teritoriju un iznīcināja atrastos spridzekļus. Taču viņu rīcībā bija novecojusi krievu armijas tehnika, kas kontrolēja zemi līdz viena metra dziļumam. 1994. gadā amerikāņi sadarbībā ar mūsu Aizsardzības ministriju šeit demonstrēja savu datorizēto ierīču spēju atrast nesprāgušus lādiņus deviņu vai desmit metru dziļumā, parādot pat šo lādiņu stāvokli zemes slānī. Taču tie bija tikai demonstrējumi. Pagaidām mūsu atmīnēšanas darbu speciālistiem šādas tehnikas nav. Mēs sadarbojamies ar 43. Saldus zemessardzes bataljona sapieriem, kas veic spridzekļu iznīcināšanu pēc to uzrādīšanas. 1995. gadā likvidējām 225 vienības — lielgabalu lādiņus, aviācijas bumbas, vācu faustpatronas, rokasgranātas, mīnas un reaktīvos šāviņus; 1996. gadā ap 300, bet šogad, līdz 1. oktobrim, jau 656 vienības.

— Kā šādos apstākļos, kad nav ceļu, elektrības un jumta virs galvas, bet zeme pilna spridzekļu, notiek zemnieku atgriešanās atgūtajā poligona teritorijā?

— Zvārdes pagastā tiesības uz īpašumiem atjaunojuši 432 īpašnieki, 247 piešķirta zeme lietošanā par samaksu. Brīvas teritorijas palikušas vienīgi pašā poligona centrā apmēram 500 ha platībā — tas ir mazāk par 0,5 procentiem no kopējās pagasta teritorijas. No tiem, kas bijušā poligonā sāk apgūt savus īpašumus, kādi trīsdesmit vasarās dzīvo uz vietas, vagoniņos, bet seši, nebaidoties dziļa sniega un aukstuma, te mitinās visu gadu — būvējas un izstrādā mežu. Īpaši gribu pieminēt “Vārpu” saimnieku Valdi Markevicu, kurš iekopis jau 15 ha poligona zemes. Ziemā viņš zāģē kokus un izcērt krūmus, bet vasarā ar bērnu un radinieku palīdzību būvējas.

Apbrīnojama ir divu pensionāru izturība un darba mīlestība. Liekas, ka Austra Ārija Polozkova, bijusī represētā, kopā ar savu vīru, ar kuru iepazinās un apprecējās Sibīrijā, kopš “Purviņu” saimniecības atgūšanas ne dienu nav ļāvuši savām rokām atpūsties. Turklāt viss paveikts ar “fuksīti” un cirvi, izmantojot Sibīrijā gūto pieredzi un iemaņas apaļkoku būvju celtniecībā. Jā, šeit ir cilvēki, kas darbojas ar sirds degsmi. Taču visumā īstas rosības vēl nav. Tas izskaidrojams arī ar līdzekļu trūkumu, jo par baltalkšņu taras klučiem maksā maz. Baltalksnis kvalitātes ziņā nevar sacensties ar egli vai priedi. Tāpēc mūsu cilvēkiem grūti iegūt vajadzīgos līdzekļus kapitālas celtniecības uzsākšanai. Taču tā agrāk vai vēlāk sāksies, un līdz tam brīdim ceļiem jābūt kārtībā. Tāpēc pagasta pašvaldības prioritāte ir ceļu atjaunošana. Ir jādabū normāls ceļš cauri pagastam — no viena gala līdz otram. Tikai tad sagaidāma visa šī procesa sakustēšanās.

— Kā jūs vērtējat administratīvi teritoriālās reformas gaitu valstī? Vai pagastu apvienošanās process nevar skart arī Zvārdi?

— Manuprāt, reģionālā reforma tika sasteigti uzsākta. Pagastu apvienošana, protams, drīkst notikt tikai un vienīgi tad, ja paši pagasti to vēlas, nevis piespiedu jeb administratīvā kārtā. Tagad ar likumu ievērojami samazinātas rajonu padomju funkcijas. Tendence ir skaidra — tām ar laiku jāpazūd. Var strīdēties, vai šāds risinājums ir pareizs. Taču, spriežot pēc pašreizējās situācijas, rajonu padomēm darba pietiks vēl ilgam laikam. Pareiza ir ievirze uz pagastu lielāku savstarpējo sadarbību, kopīgu projektu izstrādi un realizāciju. Taču šis kritērijs nedrīkst kalpot par piespiedu līdzekli pagastu apvienošanai. Iedomāsimies šādu, manuprāt, pilnīgi nepieļaujamu variantu, kad kāds, lai nebūtu jāklausās Zvārdes problēmās, ierosina mūsu pagastu sadalīt apkārtējiem pagastiem — katram pa gabalam. Kritērijs šādā gadījumā var būt tikai viens — kā šis lēmums veicinās pagasta attīstību. Līdzšinējā pieredze nepārprotami brīdina: pagasta attīstība apstāsies un zaudētāji būs visi iedzīvotāji, jo vairs nenotiks ne ceļu būve, ne citu infrastruktūru izveide. To apliecina saimnieciskās rosības trūkums tajās poligona daļās, kas atrodas citu pagastu teritorijās. Jo pagastiem līdzekļu ir maz, un tie tiek izlietoti jau esošās infrastruktūras uzturēšanai. Par ceļu būvi vai atjaunošanu tur neviens pat nedomā, jo šo platību atjaunotne viņiem nav primāra. Turpretī Zvārdes pagastā ārpus poligona teritorija ir ļoti maza, un šis apstāklis spiež meklēt un izlietot līdzekļus poligona teritorijas apgūšanai. Tā ir mūsu pagasta īpatnība, ar kuru ir jārēķinās. Labi, ka rajona vadība izprot šo situāciju un pagasta sadalīšanas iespēju pat neapspriež. Ar šo piemēru es tikai gribēju uzsvērt, cik nelabojamas kļūdas var radīt nepārdomāta administratīva rīcība un cik niansēti var būt argumenti par labu vienam vai otram lēmumam.

Atgriežoties no Zvārdes poligona, mūs panāca mežsarga “bobiks” — izrādās, netālu no ceļa atrastas divas aviācijas bumbas. Viena no tām esot pat 250 kilogramu smaga. Kad tādu uzspridzinot, piecpadsmit kilometru attālajā Saldū nodrebot logu rūtis... “Pirms uzsākt ceļu būvi, mums nepieciešams sagādāt atmīnēšanas tehniku,” spriež Juris Šenbergs. Jā, tā ir izteikta jaunā domāšana — visas problēmas risināt pašu spēkiem.

Un tomēr — vai šādā situācijā lielāku iniciatīvu nevarētu izrādīt arī attiecīgās valsts institūcijas?

Vairis Ozols

Autora un

Zvārdes pagasta padomes arhīva foto