Ir pienācis savu pievienoto vērtību laiks

Ministru prezidents Guntars Krasts

— “Latvijas Vēstnesim”

— Kopš jūsu vadītā Ministru kabineta darbības sākuma līdz pat Eiropas Savienības valstu vadītāju sanāksmei Luksemburgā decembra vidū par valdības darba prioritāti bija noteikts mērķis — panākt vienotu starta līniju visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Vai Luksemburgā pieņemtais lēmums, jūsuprāt, uzskatāms par panākumu vai tomēr par mūsu neveiksmi?

— Es uzskatu, ka tā nav neveiksme. Manā uztverē rezultāts, ko mēs sasniedzām, ir uzskatāms par cerēto un gaidīto.

Es jau vairākas reizes esmu uzsvēris, ka integrācija Eiropā pirmām kārtām ir iekšpolitisks process. Vārdu “iekšpolitisks” es te lietoju visai plašā nozīmē. Jābūt motivācijai būt šajā procesā, lai mēs virzītos uz Eiropas Savienību, izmantojot tās pieredzi. Tas mums ir vislieliskākais instruments, ar ko sakārtot mūsu valsti.

Nemānīsim taču paši sevi. Mēs, protams, daudz ko paši darām, bet reformu pamatnostādnes ir ņemtas no pasaules pieredzes. Kopš paša mūsu reformu sākuma gandrīz nekas nav tāds, kas nebūtu balstīts pasaules pieredzē. Tie soļi, ko mēs esam veikuši tikai uz savu galvu, vairumā gadījumu ir bijuši samērā neveiksmīgi. Jo mūsu valsts vēsture un līdz ar to pieredze ir ļoti īsa. Ārkārtīgi īsa mums ir arī brīvā tirgus ekonomikas un demokrātiskas valsts pieredze. Tāpēc nav ko brīnīties, ka mums tiešām pietrūkst zināšanu. Mēs izmantojam citu pieredzi. Integrācijas Eiropas Savienībā process ir iespēja izmantot Eiropas Savienības atbalstu, to pieredzi, kas ir uzkrājusies attīstītajās valstīs, izvairīties no tām kļūdām, kas viņiem bijušas. Tāpat izmantot arī viņu finansiālo atbalstu, speciālistu palīdzību, izmantot to pieredzi, kas ir veidojusies attīstītajās valstīs, tām izejot cauri dažādiem kļūdu un maldu ceļiem savā attīstībā. Mēs saņemam gatavu pieredzi. Tas ir tas pozitīvais. Turklāt mums ir iespēja izvairīties arī no tām kļūmīgajām tendencēm, kas attīstītajām valstīm ir to pašreizējā attīstības procesā. Jo mums jau neviens neuzspiež rīkoties tieši tā un ne citādi.

Tāpēc es uzskatu, ka galvenais mērķis — iespēja tālāk iekšēji sakārtot savu valsti — mums saglabājas, jo mēs esam procesā. Vēl vairāk — mūsu valsts ir no tās grupas, ar ko sarunas varētu uzsākt nedaudz vēlāk. Luksemburgā tika nolemts papildus piešķirt 100 miljonus ekiju tām valstīm, kuras savos reformu procesos nav bijušas tik ātras, lai ātrāk varētu veikt savu valstu sakārtošanu. Mēs atkal esam ieguvuši papildu finansiālu atbalstu savas valsts sakārtošanai. Vēlreiz uzsveru — esam savas valsts sakārtošanas procesā.

— Ko jūs sagaidāt no jaunā Eiropas integrācijas biroja vadītāja, lai šis process kļūtu koordinētāks?

— Tikai nupat ir izsludināts konkurss uz šo vietu. Man pagaidām ir grūti pateikt, kas būs šis cilvēks.

Kas būtu vajadzīgs? Vajadzīgs pievienot savu vērtību, kamēr nozaru ministrijās būtībā vēl nav izpratnes par attīstīto valstu pieredzes izmantošanu mūsu interesēs, par to, kā mēs tagad sakām tādā mazliet birokrātiskā, it kā nobružātā valodā, integrāciju Eiropā. Daudzos gadījumos ministriju attieksme ir ļoti formāla. Cilvēki, kas daudzmaz orientējas Eiropas direktīvās un dokumentos, tajos palīgmateriālos, pēc kuriem mums jāvadās, tālāk būvējot savas reformas, ieskicējot savas valsts attīstību nākotnē, bieži vien mainās. Ministrijās turpinās negatīvā kadru atlase. Labākie darbinieki atrod darbu citur, jo algu sistēmā pagaidām darbs daudzos gadījumos tiek organizēts neefektīvi. Daudzos gadījumos ministrijās, ministriem pašiem, Ministru kabinetam kopumā nav izpratnes par integrāciju Eiropā. Protams, tas viss prasa milzīga papildu darba ieguldīšanu, lai “sagremotu”, izpētītu un salīdzinātu šo pieredzi, lai izvēlētos to, kas ir mums pieņemamākais un mūsu situācijai atbilstošākais.

Tāpēc to es sagaidu no Eiropas integrācijas biroja jaunā sastāva (vadītājs ir tikai viens no tā darbiniekiem, protams, arī vadītājam ir jābūt labam organizatoram, kas spēj panākt, lai tiktu pievienota vērtība), lai pēc ministriju materiālu saņemšanas Eiropas integrācijas birojs būtu spējīgs nekavējoties konstatēt, ka tajā vai citā posmā nostādnes ir nepareizas, ka tas neiet kopsolī ar Eiropas nostādnēm. Un tad vajadzētu būt spējīgiem vai nu pašiem izlabot, vai vismaz norādīt uz vietām, kur ir problēmas, pateikt, ka Eiropas Savienības nostādnes varētu būt, lūk, apmēram tādā virzienā, domājot, kā labāk izmantot šīs nostādnes, nevis izmantot kādu primitīvu formu, kas pašu ministrijā radīta. Atsevišķos gadījumos varētu pateikt, ka tajā vai citā formulējumā pamatos vajadzīga gluži cita nostādne, pievienojot savu vērtību. Līdz šim Eiropas integrācijas birojs nav spējis dot savu pievienoto vērtību. Pienāk dokumenti no ministrijām, tie tiek pārrakstīti vai sakopēti un tādi paši arī aiziet tālāk. Tādēļ ļoti daudz brāķa aizgāja līdz pat Briselei. Reizēm varēja lasīt un smieties par to, kas tikai nav aizgājis.

— Pašlaik Latvijas sabiedrībā diemžēl veidojas un tiek veidota visai negatīva attieksme pret ietāšanos Eiropas Savienībā. Kā būtu iespējams pārvarēt to pašreizējo psiholoģisko barjeru virzībā uz pilnīgu iekļaušanos Eiropas saimnieciskajā un politiskajā dzīvē?

— Es nedomāju, ka tā ir barjera. Gluži vienkārši sāk krist uz nerviem vārdi “integrācija Eiropā”. Visu laiku tikai tos vien skandē. Daudziem jau ir saprotams šis jēdziens birokrātiskajā valodā. Bet nevar prasīt no lielākās daļas sabiedrības, lai tā pētītu un zinātu, ko īsti tas nozīmē. Daudziem sāk šķist, ka tā ir darbošanās aizstāšana ar kādu lozungu. Protams, var arī atrast kaut kādas paralēles. Viss it kā atgādina kādreizējās saiknes ar Maskavu, bijušo milzīgo republiksaimi. Lai gan būtība un principi ir radikāli atšķirīgi.

Kaut gan ir jau arī negatīvie aspekti. Piemēram, arī Eiropas Savienībā pašlaik ir birokrātijas problēmas. Bet šīs problēmas atšķiras no tām, kas savulaik bija tajā centralizētajā, totalitārajā sistēmā, ko sauca par Padomju savienību. Es gan domāju, ka mūsu cilvēki šis problēmas neuztver tādā plāksnē. Tiek izteiktas bažas, ka mēs atkal pievienosimies kaut kādai savienībai. Bet šis process taču būs patiešām diezgan nopietns.

Mums tagad ir nepieciešams sabiedrības izglītošanas darbs. Ir jau saņemti finansējumi no Eiropas Savienības, un Eiropas integrācijas birojam beidzot jāsāk veikt sava loma — jāiepazīstina sabiedrība, jānodrošina bibliotēkās pieejamība attiecīgajiem materiāliem, jāveic konsultācijas dažādās sabiedriskajās organizācijās, jāizvērš lekciju darbs, darbs ar masu informācijas līdzekļiem un tā tālāk. Jāizskaidro, ko tas īsti nozīmē. Jo tādas vārdkopas “integrācija Eiropā” dzirdēšana un lasīšana ikdienā, neatklājoties saturam un jēgai, protams, daudziem sāk apnikt.