Mēs visi pasaulē

No ikviena taisnīguma dzimst miers visiem

Par Viņa Svētības Pāvesta vēstījumu

1967.gadā pāvests Pāvils VI pasludināja 1.janvāri par Miera dienu. Tas bija aukstā kara periods pasaulē. Tas bija laiks starp padomju armiju akcijām Ungārijā (1956.) un Čehoslovākijā (1968.).

Arvien pieaugošais starptautiskais saspīlējums bija galvenais motīvs pāvesta iniciatīvai par mieru pasaulē. 1998.gada 1.janvārī Miera diena tika atzīmēta 21. reizi. Šogad pāvests savā Miera dienas vēstījumā runā par taisnīgumu kā miera avotu cilvēku sabiedrībā.

Jānis Pujats,

Romas katoļu Baznīcas

Rīgas metropolijas arhibīskaps

Viņa Svētības

Jāņa Pāvila II

vēstījums

Pasaules Miera dienas

svinībās

1998.gada 1.janvārī

1. Taisnīgums iet roku rokā ar mieru un atrodas pastāvīgās dinamiskās attiecībās ar to. Taisnīguma un miera mērķis ir ikviena un visu labums, tāpēc tas pieprasa kārtību un patiesību. Ja kaut viena no tām ir apdraudēta, zūd stingrais pamats abām; savukārt, ja tiek apdraudēts taisnīgums, tad arī miers ir likts uz spēles.

Ikviena taisnīgums un miers visiem ir cieši saistīti. Tāpēc es vēlos šajā vēstījumā Pasaules Miera dienā uzrunāt vispirms jau valstu vadītājus, turklāt es vados no pārliecības, ka pasaules karti šodien iezīmē daudz reģionu, kuros valda spriedze, vardarbība un konflikti, bet pasaule meklē arī jaunus izkārtojumus un stabilākus līdzsvarojumus, lai nodrošinātu patiesu un paliekošu mieru visai cilvēcei.

Taisnīgums un miers nav abstrakti jēdzieni vai tāli ideāli, tie iedēstīti katras personas sirdī kā kopējs mantojums. Gan atsevišķie cilvēki, gan kopienas un nācijas, — visi ir aicināti taisnīgai dzīvei un darbībai miera labā. Neviens nevar izvairīties no šīs atbildības.

No šā pienākuma vadoties, es pievēršos tiem, kuri pret savu gribu ir ievilkti nāvi nesošos konfliktos: sabiedrības atstumtajiem, nabagiem, visāda veida ļaunprātīgas izmantošanas upuriem. Tie ir ļaudis, kas uz savas ādas izbauda miera deficītu un netaisnības sāpīgo iedarbību. Kurš spētu palikt vienaldzīgs, uzlūkojot viņu ilgas pēc taisnīgumā un patiesā mierā sakņotas dzīves? Tas ir visu pienākums — rūpēties, lai viņu ilgas var tikt piepildītas: pilnīgs taisnīgums valda vispirms jau tur, kur visiem ir vienādas iespējas būt līdzdalīgiem tajā.

Taisnīgums ir vienlaikus morāls tikums un likuma jēdziens. Dažreiz taisnīgumu (tiesu) iztēlojas ar aizsietām acīm un svaru kausiem rokā: tik tiešām, tas piederas taisnīgumam — svērt uzmanīgi, tā lai tiek nodrošināts līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem un taisnīgs sadalījums starp izdevumiem un ieņēmumiem. Taisnīgums atjauno, tas neizposta; tas samierina un nevis alkst pēc atriebības. Vērīga apcere palīdz ieraudzīt, ka taisnīguma saknes atrodamas mīlestībā, kuras visaugstākā izpausme ir žēlsirdība un līdzcietība. Tāpēc taisnīgums, kurš atrauts no līdzcietīgas mīlestības, kļūst auksts un postošs.

Taisnīgums ir dinamisks un dzīvs tikums: tas sargā un stiprina neizmērojamo vērtību, kāda piemīt cilvēka cieņai, un rūpējas par vispārējo labumu, jo taisnīgums ir indivīdu un tautu kopesamības sargs. Cilvēks nedzīvo viens, bet jau no pirmā savas esamības mirkļa ir saistīts ar citiem, tā ka viņa individuālais labums un sabiedrības labums iet roku rokā un sekmē viens otra progresu: trausls un jūtīgs līdzsvars pastāv starp abiem šiem aspektiem.