MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Saimes galds Zemgales zemnieka sētā. Svētdienās tas kļuva par mājas altāri

Būdami bēgļu gaitās Petrogradā, latvieši gatavojās Reformācijas 400 gadu piemiņas dievkalpojumam. Šis ir vienīgais eksemplārs pasaulē, jo sākās revolūcija un šis izdevums tika konfiscēts.

Sudraba svečturis, ko Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1940. gadā dāvinājis arhibīskapam Teodoram Grīn-bergam

Raiņa kristāmtrauks. Gaismas rotaļa: krusts, kas atrodas aiz drapērijas, izgaismojies ka putns

Slokas baznīcas ziedojumu lāde

Pirmais latviešu bīskaps Kārlis Irbe

Janis Rozentāls “Kristus latviešu sētā”

Nesot gara, prāta un gudrības gaismu

Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā iepretim Rīgas pilij

vēl līdz Lieldienām skatāma izstāde “Luterāņu mācītāji latviešu kultūrā”

Ekspozīciju veidojušas filoloģes Māra Grudule, Māra Eņģele un Ilona Miezīte un filozofs Edgars Mucenieks. Materiāli vākti no visas Latvijas: no draudžu arhīviem, muzeju fondiem, bet visvairāk no privātpersonām — mācītāju bērniem un mazbērniem. Tāpēc arī izstāde iznākusi saturā daudzpusīga un cilvēciski sirsnīga. Te ir 16.gadsimtā izdoto grāmatu faksimilizdevumi un Glika tulkotās Bībeles oriģināls (1685–1694). Raiņa kristāmtrauks un Emīla Dārziņa kristāmcepurīte, Kārļa Kundziņa grāmatskapis ar viņa paša darbiem (monogrāfijas par Kronvaldu Ati, Veco Stenderu u.c.) un citiem vērtīgiem izdevumiem un krēsls, ko Kārlim Kundziņam kā savam skolotājam 80 gadu jubilejā dāvinājuši mācītāji, kas pie viņa kalpojuši mācītāja kandidāta gadu. Daudz šādu lietu ar vienreizības un autentiskuma zīmi. Arī tādas kā nelielais Kristus attēls, kas sargājis kādu mācītāju cietumā un Gulaga nometnē, vai vienkāršā alumīnija bļodiņa, kurā Romāns Vanags (1902—1969) pēc atgriešanās no Sibīrijas izgrebis krustiņu un izmantojis kā kristāmtrauku.

Lietas, fotoattēli vistiešāk uzrunā apmeklētājus, starp kuriem ir arī daudz skolēnu. Nu, kaut vai kristību, iesvētību, kāzu, bēru un kapusvētku bildes. Un dziesmu lapiņas — tik atšķirīgas dažādās draudzēs. Kad to ir tik daudz un no visiem Latvijas novadiem, tās dokumentāli rāda šo notikumu nozīmību, tradīciju spēku. Kā stāsta Ilona Miezīte, kapusvētku tradīcijas iedzīvināšanā varbūt vislielākie nopelni bijuši Andrievam Niedram. Uz viņa vadītajiem kapusvētkiem braukuši un nākuši ļaudis no pārnovadiem. Tik aizrautīgas bijušas viņa runas un sprediķi. Edgars Mucenieks izstādes autoru ieceri raksturo šādi:

— Ekspozīcija skatāma pret sauli. Jo kristietība neieviesās mūsu zemē dabiski — pa Saules ceļu. Tā bija kungu baznīca. Un mācītāji bija vācieši, līdz Tērbatā izskolojās pirmie latviešu mācītāji un sāka veidoties tautas baznīca. Nākamais solis bija Teoloģijas fakultātes atvēršana Latvijas Universitātē ar zināmu liberālismu ticības lietās un iecietīgu izturēšanos pret dievturiem. Kā pēdējo akordu ekspozīcijā esam likuši Jaņa Rozentāla gleznu “Kristus latviešu sētā”.

Stāstījumu par pirmo latviešu mācītāju paaudzi ievada Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa glezna, kas dāvināta pirmajam latviešu bīskapam Kārlim Irbem (1861—1934) viņa ordinācijas dienā. Uzsvars tiek likts uz mācītāju personībām, parādot viņu teoloģisko darbību saistībā ar citām dzīves jomām.

Kā pirmais mācītais latvietis atzīmēts Jānis Reiters, kas dzīvojis 17.gadsimta otrajā pusē, strādājis par ārstu, aizstāvējis dzimtcilvēkus un izdevis Tēvareižu krājumu visās Eiropas valodās. Miris emigrācijā kaut kur Krievijā. Atspoguļota Vecā Stendera (1714–1796) kā vācu tautības latviešu mācītāja, rakstnieka un valodnieka darbība. Arī viņa neatlaidīgā vēršanās pret dzeršanas postu, uz ko latviešu zemnieki atbildējuši ar labsirdīgu smaidu, uzdāvinot viņam dzimšanas dienā skaistus alus kausus. Ar labu vārdu pieminēts Apriķu mācītājs Elferfelds, ar kura gādību 1806.gadā iznāca pirmais iespiestais latviešu tautības dzejnieka krājums. Tās bija viņa pierakstītās un apkopotās “Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas”. Starp vācu mācītājiem, kam bijusi liela loma latviešu kultūrā, izcelts arī Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins (1826—1907), “Latviešu Avīžu” izdevējs un redaktors, Tērbatas universitātes teoloģijas goda doktors. Kaut arī būdams jaunlatviešu ideoloģijas pretinieks, viņš sekmēja latviešu folkloras vākšanu un izdošanu, pētīja Latvijas pilskalnus un etnogrāfiju, sastādīja latviešu gramatiku un vērsās pret kirilicas ieviešanu. Valmieras mācītājs Jānis Neilands (1840—1915) par godu viņam sacerēja dziesmu “Teici, teici, valodiņa”, kuru daudzi uzskata par tautasdziesmu.

Ar dokumentiem, fotoattēliem un piemiņas lietām atspoguļota latviešu bīskapa Kārļa Irbes un prāvesta Kārļa Kundziņa ilgā un svētīgā darbība, Tērbatas universitātes un it sevišķi — Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes devums latviešu mācītāju sagatavošanā. Kā gara un zinību gaismas nesējus savās draudzēs un plašā apkārtnē sevi apliecinājuši mācītāji Bergmaņi četrās paaudzēs un Roberts Slokenbergs Rūjienā, Alberts Vītols Cesvainē, Romāns Vanags un Roberts Akmentiņš Saldū, Jānis Reinhards Jelgavā, Teodors Grīnbergs Ventspilī, Kārlis Beldavs Valmierā, Jānis Luksis Dobelē, Vilis Augstkalns un Kēlbrantu dzimta Piebalgā, un vēl un vēl.

Mācītāji bijuši dažādu biedrību dibinātāji un vadītāji, izglītības veicinātāji. Īpaša nodaļa stāsta par tiem, kas līdztekus mācītāja darbībai apliecinājuši vēl kādu lielu talantu. Ar sevišķi vispusīgu darbību izcēlās Ludis Bērziņš (1870—1965), kas latviešu kultūrā aris dziļu vagu arī kā pedagogs, folklorists, literatūrvēsturnieks un dzejnieks. Paliekama vieta latviešu kultūrā ir arī mācītājam Jurim Neikenam, kas Dikļos noorganizēja pirmos latviešu dziesmusvētkus.Vilhelma Purvīša skolnieks un tuvs draugs bijis Miervaldis Ķemers, profesionāls mākslinieks un teologs. Savukārt no Anša Artuma daudz mācījies mācītājs Arvīds Ustups, glezniecības amatieris. Nepublicēti manuskripti par Raiņa nostāju reliģiskos jautājumos palikuši Albertam Freijam (1903—1968), kas savā laikā aizstāvējis doktora disertāciju par Dostojevska reliģiskajām problēmām, publicējis rakstu krājumus par māti un ģimeni un monogrāfijas par Annu Brigaderi, Augustu Saulieti un latviešu garīgo rakstniecību 25 gados.

Kā savulaik izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem”, kas bija tik populāra Atmodas pirmajos gados, arī šī ekspozīcija liek apjaust, kādu kliedzošu netaisnību latviešu kultūrai, garīgajai dzīvei nodarīja karš un sekojošie okupācijas gadi. Tika slēgta Teoloģijas fakultāte, Latvija zaudēja vismaz pusi mācītāju: daļa emigrēja, daļa tika represēta. Vairāki stendi stāsta par mācītāju sāpju ceļiem cietumos, izsūtījumā un arī tepat Latvijā.

Jā, kas tad nezina, ka kristīgā ticība nāca pie latviešiem ar uguni un zobenu, tika ar varu uzspiesta. Šī ekspozīcija atgādina, ka Bībele un dziesmu grāmata nesusi līdzi arī gara gaismu un starp mācītājiem bijušas un ir daudzas spilgtas personības, kas darījušas bagātāku Latvijas kultūrainu.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ar svētību Latgalē

Latgales lauku apvidos, visbiežāk tālu no lielajiem ceļiem, vēl šur tur atrodamas krūmos ieaugušas, kokā, akmenī vai citā materiālā veidotas nelielas būvformas, ko vietējie iedzīvotāji sauc par ceļmalas jeb sādžas krustiem. Tie nereti ir diezgan sarežģīti veidojumi, kuros ietilpst arī krustā sistā Pestītāja tēls. Sādžas krusts jeb krucifiks ir saaudzis ar latgalieša būtību.

(..) Kāda nozīme krucifiksam ir latgalieša dzīvē, pārliecināmies, lasot Latgales kultūras darbinieka Leonarda Latkovska (vecākā) atmiņas. “Krustu ārpus mājas var redzēt Bavārijā, Austrijā, Polijā, Šveicē u.c. Tomēr liekas, ka šī tradīcija Latgalē ir visskaistākā un krustam ierādīta viscienīgākā vieta. Bavārijā, piemēram, var redzēt krustu piestiprinātu pie šķūņa, klēts, kūts jumta vai sienas. Ceļa malās novietotie krusti ir zemāki par cilvēka augumu. Turpretī Latgalē māju un ceļmalu krusti ir augsti, taisīti tā, lai cilvēkam nāktos pacelt skatu augšup. Visiespaidīgāko krustu redzēju 1942.—1944.gadā Pušmucovas draudzē, Kārsavas–Ludzas ceļa malā. Pie tā autors bija strādājis ilgu laiku, attēlojot trepes, āmuru, knaibles un citus rīkus, kādus varēja lietot Pestītāja piekalšanai krustā.

Krusts latgalieša izpratnē ir apstāšanās vieta, kur vajag pacelt cepuri, pārkrustīties, atdot godu. Latgalē krustu nebija ganībās, pļavās, mežos, jo krustu vēstījums domāts cilvēkiem.

Katrā Latgales sādžā bija vismaz viens krusts, bet lielākajās pat divi: viens katrā šādžas galā. Tas bija cilvēku vienotājs un kopā saucējs.” (L.Latkovskis, Acta Latgalica 2; 1968.)

Tā kā Latgalē bija lielas draudzes un baznīcas cita no citas atradās tālu, 19.gs. beigās izveidojās tradīcija, ka katoļu Maija dievkalpojumi tika noturēti apdzīvotās vietās pie sādžas krusta. Tie notika bez mācītāja, pašu dievlūdzēju izvēlētas personas vadībā. Parasti tā bija sieviete, kurai bija organizatora dotības un laba balss. Pārsvarā dziedāja garīgas dziesmas Jaunavas Marijas godināšanai, bet lūgšanas beidza ar dziesmu “Loba nakts”. Krucifiksu bija nesalīdzināmi vairāk nekā baznīcu (sādžas krustu aptuvenais skaits 19.gs. beigās varētu būt bijis ap 2000), turklāt krustu apmeklēt varēja vai ik dienas, tādēļ tā nozīme tautas estētisko jūtu izkopšanā, tautiskās apziņas attīstībā un arī reliģiskajā orientācijā bija krietni lielāka nekā oficiālajai katoļu baznīcai, kurā dievkalpojuma procedūra carisma valdīšanas laikā bija cara ierēdņu reglamentēta un uzraudzīta. Latgale pagātnē pārdzīvojusi vairāku svešu varu ilgstošu invāziju, un katra no tām atstājusi neizdzēšamas pēdas tautas kultūrā un raksturā.

(..) Dzimtbūšanas atcelšana nesa līdzi arī pārvietošanās brīvību, iespēju izpirkt zemi un veidot jaunas zemnieku saimniecības. To īpašnieki, būvējot mājas, centās nodrošināties ar Dieva svētību, un pie mājām parādījās krucifikss. Nekad tas nebija kails krusts ar Kristus tēlu, bet atkarībā no rocības vairāk vai mazāk pārsegts ar griezumiem rotātu jumtiņu, kura smailē atradās metāla krustiņš (krusta krusts, saules krusts un citas latvju rakstos pazīstamas krustu variācijas). Vēlākā laikā parādījās arī krucifiksu nojumītes. Tās pasargāja no lietus ne tikai Pestītāja tēlu un improvizēto altārīti, bet arī dievlūdzējus. Tāpat kā tautas melodijas, cimdu un segu raksti, arī krucifiksu nojumītes katrā pagastā ir savādākas.

(..) Lai arī laika gaitā Latgales ārtelpas krucifiksi stipri cietuši un to lielākā daļa gājusi bojā, tauta allaž pūlējusies saglabāt savas kultūras vērtības. No sētās, sādžu centros, ceļa malās un kapsētās kādreiz bijušiem krucifiksiem līdz mūsu dienām (1994—1995) daudzmaz ciešamā izskatā nonākuši apmēram 10%. Atsevišķos rajonos šis procents ir atšķirīgs. Vislabvēlīgākā situācija ir bijusi Rēzeknes rajonā, kur saglabājušies gandrīz 40 procenti krucifiksu.

No koktēlnieka Antona Rancāna ar fotoattēliem bagāti ilustrētās grāmatas “Kokā cirstās ciešanas”. Antons Rancāns ir cirtis kokā daudzus atjaunotos Latgales krucifiksus. Šajā attēlā redzamais atjaunotais krucifikss Rēzeknē iesvētīts 1991. gada 18. novembrī, un tas veltīts Latvijas Republikas atjaunošanai.