MĒS VISI BALTIJĀ

Lietuvas Republikā

Igaunijas Republikā

Noskaņojuma barometrs sabiedrisku spriedzi nesola

Lietuvā lielas cerības tautsaimniecības uzplaukumam

Gada nogalē asociācija “Gallup International” arvien rīko dažādu valstu iedzīvotāju aptauju, lai izdibinātu, ko viņi cer sagaidīt nākamajā gadā. Pērn šis sabiedrības noskaņojums tika veikts jau 26.reizi, aptaujājot 65 700 iedzīvotājus 58 valstīs.

Ko tad vēsta sabiedrības garastāvokļa barometrs?

Ja tautas gudrība māca, ka pats galvenais dzīves sarežģījumos ir nezaudēt dūšu, tad vislielākā ticība uzplaukumam 1998.gadā ir Nigērijas, Persijas līča valstu un Azerbaidžānas iedzīvotājiem. No rietumeiropiešiem par gaidāmo savas valsts ekonomisko uzplaukumu visvairāk pārliecināti ir Īrijas un Zviedrijas pilsoņi.

Viduseiropas un Austrumeiropas valstu iedzīvotāju grupā aiz bosniešiem un hercegoviniešiem nākamie lielākie optimisti ir lietuvieši.

Gluži pretējā noskaņā uz 1998.gadā sagaidāmo ir raudzījušies vairākums Japānas, Čehijas, Vācijas iedzīvotāju, kas šogad paredz savu valstu ekonomisko lejupslīdi un panīkumu. Līdzīgi spriedumi izteikti arī Austrijā, Slovēnijā, Ukrainā, Dienvidkorejā un Turcijā.

Pārējo vidū īpaši izdalās japāņu grūtsirdība, nojaušot tīģera gada trauksmainumu — tikai divi procenti valsts iedzīvotāju uzskata, ka 1998.gadā viņu valsts piedzīvos tautsaimniecisko uzplaukumu.

Holandes un Somijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka viņu valstīs šogad samazināsies bezdarbs, bet Dienvidkorejas, Čehijas, Ukrainas, Turcijas, Honkongas un Vācijas nodarbinātie — ka 1998.gadā bezdarba līmenis būs augstāks. Bezdarba samazināšanos gaida vairākums Austrumeiropas iedzīvotāju.

No Āzijas valstīm bezdarba samazinājumam tic Azerbaidžānā, bet Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs uzskata, ka bezdarbnieku skaits joprojām palielināsies.

Pirmo reizi šīs aptaujas vēsturē bija arī jautājumi par iespējām zaudēt darbu un par izredzēm darbu atrast.

Četri no pieciem strādājošajiem Dānijā, Holandē, Norvēģijā, Persijas līča valstīs, Japānā, ASV, Portugālē un Austrālijā domā, ka viņi 1998.gadā darbu nezaudēs.

Neaizsargāti jūtas strādājošie Latvijā, Maķedonijā, Grieķijā, Bolīvijā, Ukrainā. Šajās valstīs vairāk nekā 50 procentu nodarbināto uzskata, ka var zaudēt darbu un nav no šīs nelaimes pasargāti.

Daudz labāks stāvoklis nav arī Lietuvā. 46 procentos strādājošo valda pārliecība, ka viņi nevarētu zaudēt darbu, bet tāda pati daļa ir arī pretējās domās — ka 1998.gadā ir paredzams zaudēt darbu.

Izpētes dati liecina, ka vieglāk atrast darbu ir ASV, Dānijā, Lielbritānijā, Islandē, Norvēģijā, bet visgrūtāk — Ēģiptē, Urugvajā un Grieķijā.

Lietuva atrodas to valstu grupā, kur uzskata, ka iekārtoties darbā ir grūti, pat 63 procenti Lietuvā strādājošo atzīmējuši, ka darba zaudējuma gadījumā nākamo darbu nāktos meklēt ilgi, bet 22 procenti aptaujāto uzskata, ka to izdotos atrast ātri.

Lietuva ir septītajā vietā starp visām valstīm, kur veikta aptauja un atzīts, ka darbu atrast būtu grūti.

Biežāk nekā pirms gada Lietuvas iedzīvotāji pauž pārliecību, ka 1998.gadā valstī izdosies izvairīties no sabiedriskās spriedzes, streikiem un saimnieciskiem satricinājumiem.

Vai 1998.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, būs ekonomikas uzplaukums vai panīkums?

(Austrumeiropas un Viduseiropas valstis)

Ekonomikas panīkums Ekonomikas uzplaukums

Lietuvas tautsaimnieki par sociālo aizsardzību

Ceļu uz Eiropu meklējot

Lietuvas presē par iespējamo valsts iekļaušanos Eiropas Savienībā galvenokārt var atrast informatīvos materiālus no dažādām sanāksmēm un tur pausto oficiālo viedokli. Analītisku rakstu krietni mazāk. Viens no tiem — žurnālā “Veidas” ar zīmīgu virsrakstu “Lietuva iet uz Eiropu, taču ceļu neviens nezina”. Apcerē izklāstītas vairāku tautsaimnieku domas par problēmām, ar kādām valstij jāsaskaras, bruģējot ceļu uz Eiropas Savienību. Jāatzīst, ka likstas visām trim Baltijas valstīm ir līdzīgas, bet ar prognozēm un ieteikumiem lietuviešu speciālisti ir visai piesardzīgi, vairāk uzrādot nozares, kur gaidāmi sarežģījumi, un īpaši nelauzot galvas par nākotnē gaidāmo samilzumu novēršanu. Var jau arī tā — varbūt laiks pats visu noliks savā vietā.

Lai gan dažādā pakāpē, visās Eiropas Savienības valstīs īpašā godā ir sociālā aizsardzība, kurai ir gan vēsturiski, gan psiholoģiski cēloņi.

Gatavojoties vienotas valūtas ieviešanai, tautsaimnieki ļoti dzīvi un plaši apspriež, ko iesākt, kādas ekonomiskās reformas būtu nepieciešamas, lai eiro veiksmīgāk ietu apritē un izdzīvotu. Un daža laba domīga skatiena redzeslaukā nonāk arī sociālā nozare. Vācieši, piemēram, lēš, ka 2012.gadā 35 procenti pieaugušo iedzīvotāju valstī būs pensionāri, un uzskata: nedaudz pārgrozot un pilnveidojot pensiju sistēmu, Vācija šādu nastu vēl varētu pat nest. Bet turpmākie aprēķini liecina, ka 2035.gadā valstī pieaugušo iedzīvotāju vidū pensionāru īpatsvars būs jau 57 proceti.

Šādā kontekstā nebūt ne dīvains, bet pat pārliecinošs šķiet Viļņas uzņēmējdarbības konsultāciju centra direktora vietnieka Ramūna Daruļa apgalvojums, ka Eiropas Savienība ir ieinteresēta pēc iespējas ātrāk uzņemt savās rindās Lietuvu:

“Rietumeiropieši pārāk lielas summas izdod sociālajām vajadzībām, tāpēc viņu saražotā produkcija vairs nav konkurētspējīga un viņiem nākas pēc iespējas drīzāk pārvietot vecās ražotnes uz mūsu pusi. Ja tas tā turpināsies, Eiropa kļūs par pasaules provinci, ko apsteigs arī Āzija, jo Amerika jau sen tai ir priekšā. Viņi vispirms raugās nevis uz kaut kādiem sasniegumiem, bet uz valdību gatavību un noskaņojumu īstenot tiešas ekonomiskas reformas. Rietumeiropas valstu cilvēki ir pat gatavi ciest zaudējumus un segt reformu dēļ radušos izdevumus.”

Kā liecina tabula, Lietuva dodas pretī Eiropas Savienībai gandrīz ar tādu pašu sociālo izdevumu daļu (protams, absolūtos skaitļos tie ir tiktāl mazāki, cik zemāks ir Lietuvas dzīves līmenis), ar tādu pašu sabiedrības novecošanās ātrumu kā Eiropas Savienības valstīs. Turklāt valsti vēl pātago laiks, jo pārāk gari un ilgi izstieptas reformas atņem ticību, ka reiz tomēr kas mainīsies.

Līdzīgi ir arī Latvijā, kur no iekšzemes kopprodukta pensijām procentuāli tiek pat vairāk nekā Lietuvā. Taču Latvijā pensionāru ir ievērojami vairāk nekā mūsu dienvidu kaimiņzemē, kur allaž bijusi krietni augstāka dzimstība, tātad arī vairāk jaunās paaudzes darbspējīgo iedzīvotāju pulkā.

Pensiju daļa valsts kopproduktā (%)

Ar 87 sekundēm pasaulē

Igauņi par savu ārlietu ministru

Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess ir sarežģītā situācijā. Starptautiskajā jomā viņam ir ievērojami panākumi. Bet draugi kurn, prezidents un puse valdības uz viņu raugās greizi...

Tomass Hendriks Ilvess jautā Martam Sīmanam: “Vai tu zini, kas ir visdumjākie cilvēki pašreizējā Igaunijā?”

Premjerministrs nezina.

“Tie, kuri pašreiz, kad privatizācija ir gandrīz beigusies, stājas Koalīcijas partijā.”

Šis joks raksturo ārlietu ministra iekšējo cīņu par savas politiskās karjeras shēmu.

Pirms kāda laika Ilvess draugu lokā runāja par aiziešanu no valdības. Pašlaik šādu runu nav, kaut gan Ilvess joprojām atrodas it kā starp diviem dzirnakmeņiem — domubiedriem un konkurentpolitiķiem.

Ilvess ir viegli ievainojams. Viņš pārdzīvo par to, ka Igaunijas Studentu biedrības draugu pulks viņu nemitīgi izsmej: “Ko tu tur tajā bijušo komunistu valdībā dari?”

“Toms” draugiem apgalvo, ka viņš valdībā nemeklējot nekādus materiālos labumus, visiem stāsta, kā viņš Igaunijā esot atkārtoti mēģinājis nopirkt māju, bet allaž šis nodoms esot izjucis un viņš beigu beigās 28. augustā investējis Tallinas biržā 400 000 kronu, tagad no tā atlikušas 90 000 kronas.

“Man visas personīgās lietas paliek nenokārtotas, kad strādāju kaut kādas idejas vārdā,” apgalvo Ilvess. Viņa tagadējā ideja ir Igaunija.

“Domāju par to, kā šīs Eiropas lietas kārtot, kādā veidā dažus iesniegumus varētu labāk izteikt.”

Ilvess sāpīgi uztver katru laikrakstos parādījušos repliku par paša vai Ārlietu ministrijas darbu.

Pēdējā laikā viņu satrauc saspīlējums ar ilggadēju draugu Lennartu Meri. Prezidents neinformē Ārlietu ministriju par saviem ārpolitikas plāniem, bet attiecības kļuvušas vēl vēsākas pēc Ilvesa priekšlikuma, ka vajadzētu atteikties no tradicionālās pieņemšanas pie valsts prezidenta 24. februārī.

Visvairāk Ilvesu moka sirdsapziņas pārmetumi par ģimeni. Dēls Uku četras nedēļas atradies slimnīcā. Eiropas lietu dēļ tēvam nebijis laika apmeklēt slimnīcu. Pēc viņa lūguma dēlu apciemoja Ārlietu ministrijas kanclers Indreks Tarands.

Ilvess ir atguvis īpašumu lauku mājas un 80 ha zemes Viljandi apriņķī. Kad kopā ar žurnālistiem īpašnieks brauc aplūkot atgūto, viņš ņem līdzi meitiņu Jūliju, kura ikdienā apmeklē bērnudārzu. Šī ir reta iespēja pabūt kopā ar bērnu. Līdzi ņemtu arī dēlu, bet viņš joprojām ir slims.

Tiekoties ar draugiem, Ilvess jūt, ka ir jāatbrīvojas. Par valdību un dažiem ministriem viņš izsakās necenzēti. Šāda informācija izplatās acumirklīgi, un tā runāts tiek apzināti. Pretrunas ar lauksaimniecības ministru Andresu Variku un citiem sakņojas pasaules uzskatā. Kad Variks gribēja piešķirt 30 goda zīmes vadošiem saimnieciskiem darbiniekiem, Ilvess ironizēja: “Lai viņi visi būtu privātuzņēmēji.”

Vides ministrs Villu Reiljans komentē: “Ilvesa kungs! Jūs raugāties nākotnē, mēs — pagātnē.”

Valdībā Ilvess saprotas ar Sīmanu un kultūras ministru Jāku Alliku: “Tiesa, Allika galvā neriņķo tā pati lasāmviela, kas manā, bet es ar viņu varu strīdēties. Ja cilvēkam trūkst minimālas intelektuālās bāzes, tad man nav vēlēšanās ar viņu runāt. Varbūt esmu intelektuāls snobs? — tā Ilvess pats. Pēc pasaules uzskata Ilvess ir kā daudz izglītojies baltvācu muižnieks. Pēc drauga Jiri Luika domām, Ilvesam Igaunijā ir apgaismības misija. Tomēr Ilvess nezina, ko domā vietējie igauņi.

Ilvess ir uzaudzis Amerikā imigranta ģimenē. Ilvess ir apguvis amerikānisko — būt veiksminiekam, taču viņš ir pazaudējis ko ļoti būtiski igaunisku: prasmi klausīties arī dumjas runas, pieklājīgi pamāt ar galvu un tad darboties tālāk. Ilvess ir pārliecināts par savu uzskatu pareizību. Valdības sēdēs viņš lūdz protokolēt visus atšķirīgos uzskatus. “Vispār esmu pietiekami augstās domās par sevi, lai kaut kāds sabiedrības uzskats kaut kādā veidā ierobežotu manu uzvedību. Esmu vienreiz atklātā sabiedrībā bijis piedzēries. Tas bija labdarības koncertā Olimpijā. Pēc tam gan trīs mēnešus — ne pilītes. Man ir bieži piedēvēta dzērāja uzvedība. Laikam atstāju tādu iespaidu.”

Pēc draugu domām, pirms gada, iekļaujoties Tīta Vehi valdībā, Ilvess esot nodevis savas idejas.

Kad kādu nakti Vehi un Meri viņam piezvanīja uz Vašingtonu, viņš pieņēma ministra portfeli. Nākamās diennakts laikā viņš nevarēja nolikt telefona klausuli. Draugi un opozīcija sacentās savā starpā, apgalvojot, ka tās ir Ilvesa karjeras beigas. Ilvess vēlējās kļūt par ministru, jo tas dod iespējas darīt lielus darbus. Šaubīties lika neziņa, vai Vehi varēs premjerministra posteni saglabāt. Nelaimīgā balsī Ilvess paziņoja Vehi, ka atsakās no priekšlikuma. Tad premjerministrs un prezidents pavēlēja ierasties no “aizdīķa” uz pārrunām. Pēc pārdesmit stundu ilgā garīgā pārbaudījuma jaunais ārlietu ministrs bija gatavs. Vēl neilgi pirms stāšanās amatā viņš prasīja padomu arī Sīmam Kallasam un Andresam Tarandam. Guva formālu atbalstu, bet ne praktisku. Pēc tam viņa un opozīcijas attiecības nav pilnībā uzlabojušās. Ilvesa stāvoklis ir sarežģīts. Nav Igaunijā tādas partijas, kurai viņš dotu priekšroku. Viņu savās rindās vilina gan Reformu partija, gan Tēvzemes savienība, gan Mēreno partija. Viņa konservatīvisms vēlēšanās partijai dotu daudz balsu.

Īstenībā partijas Ilvesu neapmierina. Drīzāk — pozīcija. Piemēram — premjerministrs vai prezidents. Viņu interesē problēmu risināšana, bet partijas par daudz nodarbojas ar sīku muldēšanu.

Ilvesu interesē nopietni cilvēki un laba sabiedrība. Ja tā pilnībā neatbalsta viņa domas, tad viņš meklē citu. Nesen Ilvess jau otrreiz mainīja augstskolu studentu korporāciju, iestājoties Igaunijas Studentu biedrībā. Iepriekš viņš piederēja pie “Veljestos”, bet vēl agrāk pie “Fraternitas Estica”. Ilvesam ir tuva ideoloģija, ko neiemieso neviena partija. “Es neesmu vienisprātis ar Reformu partiju, kuriem labējais virziens nozīmē Miltonu Frīdmani. Īstenībā labējais virziens nāk no Edmunda Burkē, kurš sludina, ka nacionālā brīvība dažreiz stāv pāri ekonomiskajai.”

Lai arī kādu politisko izvēli nākotnē Ilvess izdarītu, vairums viņa draugu nebūs ar to mierā.

Pirms gada ne Igaunijā, ne Eiropā neviens nevarēja pat iedomāties par šādu panākumu — Igaunijas uzaicināšanu sākt sarunas par iestāšanos ES. Šī rezultāta vārdā Tomass Hendriks Ilvess ir strādājis kopā ar tiem, kuru uzskati viņam nav pieņemami. Ir darījis pāri ģimenei un draugiem. 1997. gada laikā viņš vairāk nekā simt dienu ir atradies ārzemēs. Viņš kā sienāzis ir lēkājis no vienas valsts otrā. “Katrs brauciens bija maksimāli īss. Tikos ar valstu galvām un centos pēc iespējas maksimāli saistīties ar žurnālistiem. Uzrakstīju šablonrunu un piemēroju to katrai valstij, uz kurieni devos.”

Ilvess Ārlietu ministrijā ir ieviesis vienotu uzstāšanās stilu. Igaunijas runai ir vienmēr jābūt visīsākajai, viskorektākajai, un tajā ir jārisina ne mazāk un ne vairāk kā trīs lietas. Sākumā uzskaitījums: a), b) un c), pēc tam seko katra punkta izklāsts.

“Ungāri ir pārņēmuši mūsu stilu. Dzirdēju, kā viņi uzskaitījumā tika līdz “l” burtam. Saprotams, ka nevienam nav vēlēšanās viņus uzklausīt. Bet mēs vienmēr desmit minūšu vietā runājam septiņas un piecu minūšu vietā — trīs. Saprotams, ka mūs klausās.”

Ilvesa runas rekords ir 87 sekundes.

Decembra beigās Igaunijas ārlietu ministrs izdarījis savu izvēli, iestājoties Zemnieku partijā. Laikrakstam “Postimees”, komentējot savu izvēli, Ilvess izteicies, ka emocionāli viņš esot visciešāk saistīts ar savu viensētu Viljandi apriņķī. “Ar gadiem esmu kļuvis gluži vai par lauku problēmu ekspertu, un es redzu, ka mums ir jāizveido laukos spēcīgi uzņēmēji, lai mazinātu pilsētas un lauku atšķirības. Ja pilsoniskā domāšana ir pavisam noteikti ieviesusies pilsētās, tad to nevar teikt par laukiem,” tā Ilvess.

Zemnieku partijā ir 600 biedru, tās priekšsēdētājs ir Ringes pagasta padomes priekšsēdētājs Jāks Hanss Kuks. Viņš teica, ka Ilvess kļūst par vienkāršu partijas biedru. Zemnieku partija pieder pie labējo opozīcijas, un pašlaik problemātiska ir Ilvesa atrašanās Sīmana vadītajā valdībā. Jautājums paliek atklāts.

Svaru kausos “par” ir vairāk

Igaunija un

Eiropas Savienība

“Kāpēc Igaunijai vajag Eiropas Savienību?” — ar šādu jautājumu laikraksts “Postimees” vērsās pie populāriem un pazīstamiem Igaunijas politiķiem, kultūras un biznesa cilvēkiem.

Viljandi apriņķa tiesas priekšsēdētājs Urmass Reinola :

— Ja iestāšanās izdosies, tā mazajai Igaunijas valstij uzliks lielas saistības. Bet, ja mēs pašreiz valsts budžetā neatradīsim naudu skolotāju algām un pensijām, ja nespēsim novest minimālo algu līdz tādam līmenim, ka cilvēki varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi — kur gan valsts atradīs naudu, lai samaksātu dalības maksu? Ar ES pieredzi Dānijas kolēģi ir apstiprinājuši manas šaubas.

Igaunijas valsts vēl nav gatava iekļauties ES. Neatkarības laiks, attīstības laiks ir bijis tik īss. Mums vispirms ir jāaug, jākļūst par vīriem, un tad, kad mums būs galvā gudrība, tad varētu iestāties.

Akciju sabiedrības “Viljandi logi un durvis” ģenerāldirektors Olavs Līvands :

— Igaunijas ekonomika nav vēl gatava iestāties ES. Domāsim par to, ko mēs vinnēsim. Varbūt integrējoties varēsim iegūt zināmu gudrību, zināmas priekšrocības un kredītus.

Bet, ja paraudzīsimis, ko zaudējam, tad, pirmkārt, līdz savienības līmenim paaugstināsies mūsu apkures, transporta, elektrības cenas. Tāpat arī maksājumi sociālajā jomā. Tādēļ, lai šādu nodokļu vezumu valsts varētu celt, tai vajadzētu daudz vairāk ražot. Citādi apvienošanās mums izsitīs pamatu zem kājām tam pašam mazumam, kas vispār dod ienākumus un no kā veidojas valsts budžets.

Vispirms mums vajadzētu kaut cik pietuvoties ES zemju līmenim. Domāju, ka pašlaik šī starpība ir desmitkārtīga. Esmu par apvienošanos, bet ne pašreiz. Par to varētu runāt ātrākais pēc 7 līdz 8 gadiem.

Pērnavas teātra “Endla” galvenais izrāžu vadītājs Raivo Trass:

— Pasaulē notiek jaunas impērijas veidošana. Pašreiz vēl nav skaidrs, kas notiks Eiroāzijas kontinentā, kurp dosies Krievija, cik tā samazināsies. Igaunija, Latvija, Lietuva, tāpat Baltkrievija un Ukraina — mēs visi esam starpzeme. Jautājums ir par to, kas šeit atkal krustos ieročus vai vienosies, ka šī teritorija kļūs par vārtiem, noliktavu, vienošanās un satikšanās vietu. Es nejūsmoju par iekļaušanos ES, kā piemēru Igaunijai es redzu Šveici. Es nedomāju, ka vajadzētu baidīties no Krievijas, tieši otrādi — mūsu politiķiem jāsadarbojas ar viņiem. Igaunijas loma, manuprāt, ir — būt kā skriemelim starp Eiroāzijā dzimstošajām impērijām un ES.

Sanatorijas “Tervis” (Veselība) vadītājs Vello Mulīns , Pērnava:

— Ja cilvēks dzīvo sabiedrībā, tad viņam ir jārēķinās ar sabiedrības normām. Var jau dzīvot arī atšķirīgi, bet, manuprāt, tad cilvēks dzīvo nabadzīgu dzīvi. Tāpat ir ar Igaunijas valsti. Izolējoties no ES, diez vai Igaunija var ko iegūt, it īpaši ja mūsu ideāls ir brīvais tirgus.

Savā darbā bieži sastopos ar Somijas pacientiem un bieži esam runājuši par to, ko tad Somijai deva iestāšanās ES. Pirms iestāšanās vairums bija noskaņoti skeptiski, bet pašlaik vairākums ir noskņoti pozitīvi, jo gandrīz visi ar to kaut ko ir vinnējuši.

Mums jau arī nav izvēles, jo Igaunija kā maza valsts ir vienmēr bijusi kādas lielvalsts ietekmes sfērā, jautājums ir — kur iekļauties. Ja mēs neiestāsimies ES, tad mums nāksies savienoties ar Austrumu kaimiņiem.

Tallinas pilsētas galva Ivi Ēnmā : — Tik tieši nemaz nevar atbildēt. Igaunijas nākotne ir atvērtībā. Var jau pretoties, sakot, ka iestāšanās ES ir izkļūšana no vienas savienības un iekļaušanās citā. Es redzu iestāšanos ES kā vārtus uz visu pasauli un ceru, ka tas garantēs Igaunijas drošību. Turklāt varēsim piedalīties lemšanā, ko gan iesāktu bez mums.

Nāk prātā laiks, kad Tallina bija bagāta Hanzas pilsēta, un tā bija, pateicoties atvērtībai un tranzītam. Domāju, ka caur ES mēs varēsim piedalīties palīdzības programmās un tas mums līdzēs nostiprināties un nostāties uz kājām. Visā pasaulē Tallinas vecpilsēta tiek uzskatīta par unikālu. Caur ES varētu iegūt naudu tās sakārtošanai un uzturēšanai. Esmu redzējusi , kādā stāvoklī pašreiz ir Lisabona, Portugāles galvaspilsēta. Tā ir pēdējā pilsēta, kuras restaurēšanai un remontam ES iedeva ļoti daudz naudas. Ja Igaunija, iestājoties ES, iegūtu kaut naga galu no tā, mēs varētu savas lietas sakārtot.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”

par Lietuvu — Andris Sproģis,

Par Igauniju — Katrīna Ducmane