Drošības šķietamība pārvēršas par drošību

Ārlietu ministrs Dr. Valdis Birkavs:

Runa Latvijas Universitātes 4. akadēmiskajā konferencē Rīgā 1998. gada 26. janvārī

Dāmas un kungi!

Pateicoties rektora atsaucībai, esam iedibinājuši tradīciju, un jau trešo gadu sakarā ar Latvijas atzīšanas de iure dienu — 26. janvāri — man ir bijis gods un iespēja uzrunāt jūs Latvijas zinātniskās domas un izglītības sirdī — Latvijas Universitātē. Un es ļoti ceru, ka šī tradīcija turpināsies, neraugoties uz ministru maiņām. 26.janvāri esmu centies veidot un nostiprināt kā Latvijas diplomātu dienu, jo neapšaubāmi Latvijas de iure atzīšana bija un paliks Latvijas diplomātijas augstākais sasniegums. Augstākas virsotnes vienkārši nav.

Taču Latvijai pašreizējās attīstības posmā ārpolitika nav tikai ārpolitika, bet arī valsts attīstības filozofija, valsts attīstības ietvars, valsts ātras un mērķtiecīgas attīstības priekšnosacījums. Sasniedzot galvenos ārpolitikas mērķus, ārpolitikas iekšpolitiskā funkcija ievērojami samazināsies.

Patlaban tās antientropiskā, sakārtojošā, mobilizējošā, motivējošā loma ir neproporcionāli liela. Tai pašā laikā ārpolitiskās iespējas bez tālākas dinamiskas iekšpolitiskās attīstības kļūst arvien mazākas. Ārpolitiskā attīstība bez iekšpolitiskā progresa kļūst par iekšpolitiskās neizdarības ķīlnieci. Tieši ar to raksturojas Latvijas attīstības jaunais posms. To varētu apzīmēt ar vārdiņu “pēcī: pēc Madrides NATO galotņu konferences; pēc Luksemburgas ES galotņu tikšanās; pēc Vašingtonas ASV un Baltijas hartas parakstīšanas; pēc BJVP Ministru prezidentu sanāksmes Rīgā.

Ir četri Latvijai vēsturiski izšķiroši, labvēlīgi notikumi.

Pēc Madrides

NATO pieņemtie lēmumi Madridē bija Latvijas ārpolitikas panākums. Un šim apgalvojumam ir nopietns pamats:

Madrides konference uzsāka vēsturiski pilnīgi jaunu paplašināšanas procesu.

NATO uzaicināja pilntiesīgai dalībai pirmās trīs Centrāleiropas valstis.

NATO apstiprināja, ka alianse arī nākotnē paliks atvērta jauniem dalībniekiem.

Alianse tuvojas Baltijas valstīm. Par to varam pārliecināties, kaut vai tikai paskatoties uz kartes Polijas virzienā.

NATO ir atzinusi Latviju un pārējās Baltijas valstis par drošām NATO kandidātvalstīm.

Madrides deklarācija paredz, ka NATO paplašināšanas process turpināsies un neviena demokrātiska Eiropas valsts netiks izslēgta ģeogrāfisku vai vēsturisku apsvērumu dēļ. Starp citu, šāda terminoloģija NATO leksikā parādījās pēc vairākām diskusijām NATO semināros, kur to lietoja Latvijas pārstāvji.

NATO atzina Baltijas valstu progresu ceļā uz lielāku stabilitāti un veiksmīgāku sadarbību mūsu reģionā.

NATO nolēma turpināt t.s intensīvos dialogus ar kandidātvalstīm.

Šie Madrides konferences lēmumi rada iespēju, kuru realizēt varēs, tikai iekšpolitiski koncentrējot intelektuālos un finansiālos resursus sevis sagatavošanai.

Latvijai ir gan doktrinārās domāšanas, gan finansiālās mazspējas problēmas. Bez šo problēmu atrisināšanas mēs ne tikai mazināsim savas valsts, bet arī mūsu Baltijas kaimiņu iespējas iekļauties NATO. Tam ir nepieciešama nopietna sagatavošanās.

1991. gada barikāžu atceres dienas apliecināja, ka daudziem rūp mūsu valsts pastāvēšana. Atskatoties vēl tik nesenajā pagātnē, mēs redzam, ka mūsu izvēlētais ceļš ir bijis pareizs un arī ārpolitiskie instrumenti, kurus lietojam, ir pareizie. Taču mēs nevaram pasīvi gaidīt, kad mūs uzrunās, sakot: “Laipni lūdzam NATO!ī Mums stipri jāklauvē, lai taptu atvērts.

Madrides konference skaidri parādīja, ka pirmās jaunās NATO dalībvalstis nebūs pēdējās un ka katrai kandidātvalstij ir iespēja iestāties aliansē.

Sabiedrotie regulāri pārskatīs katras dalībvalsts attīstības progresu, lai laikus varētu noteikt tās jomas, kurās nepieciešama palīdzība. Turpinās individuālais dialogs starp Latviju un NATO. Tas ļauj precīzi identificēt problēmas un palīdz rast risinājumus. Tomēr bez valsts politiskās gribas realizēt piedāvātos risinājumus nekas nevar notikt.

Madrides lēmumi paredz paplašināšanās procesa pārskatīšanu 1999. gadā. Tātad pēc pusotra gada mums ir jābūt gatavākiem, nekā mēs bijām 1997. gada vasarā. Šīs gatavības sasniegšanai ir jākļūst par ļoti nozīmīgu iekšpolitisku jautājumu. Es varu tikai priecāties par to, ka sabiedrībā ir palielinājusies interese par jautājumiem, kas ir saistīti ar valsts drošību To parādīja arī diskusija par Nacionālās drošības koncepciju. Tomēr jājautā — vai sabiedrībā un partijās ir pietiekama izpratne par šiem jautājumiem? Domāju, ka ne.

Šķiet, ka septiņus gadus pēc neatkarības atgūšanas drošības šķietamība ļaužu prātos jau pārvērtusies par drošību. Es nepiederu pie panikas cēlājiem. Tomēr gribu jums uzdot jautājumu: vai pirms desmit gadiem jūs spējāt iedomāties šīs neticami dramatiskās un ātrās pārmaiņas? Droši vien ne? Tad kāpēc gan ļauties iluzorai drošības sajūtai, ka nākamajos desmit gados nekas pārāk negaidīts nenotiks?

Drošības bruņukrekls jāauž dzīparu pa dzīparam, un Madrides lēmumi dod mums gan bruņukrekla skici, gan NATO stelles. Bet dzīpari un audēji jāgādā mums pašiem. Līdzīga ir situācija pēc Luksemburgas. Vienīgā atšķirība ir Krievijas pozīcijā: NATO paplašināšanai Krievija nepiekrīt, ES paplašināšanai piekrīt.

Pēc Luksemburgas

Luksemburgas ES Padome ir pieņēmusi vēsturisku lēmumu par paplašināšanos ar CAE valstīm.

Apstiprināts arī politiskais lēmums par paplašināšanās procesa uzsākšanu ar visām CAE kandidātvalstīm. Lai ES varētu sekmīgi paplašināties, ir nepieciešama gan kandidātvalstu, gan ES dalībvalstu atbilstoša sagatavotība. Luksemburgā tika uzsvērts, ka neviena kandidātvalsts dalībai ES vēl nav gatava. Lai to panāktu, ES Padome ir apstiprinājusi visām 11 kandidātvalstīm identisku vienotu pievienošanās mehānismu.

Kādi ir konkrētie Luksemburgā apstiprinātie vienotā pievienošanās mehānisma elementi?

1. Ministru sanāksmes. Tās aizvietos agrāko strukturēto dialogu.

2. Pastiprinātā pirmsiestāšanās stratēģija (PPS), kuru raksturo divas tendences: abu PPS elementu (pievienošanās partnerība un pastiprinātā finansiālā palīdzība) obligāta attiecināšana uz visām CAE kandidātvalstīm; individuāla PPS elementu izstrāde atbilstoši kandidātvalsts interesēm. Šāda pieeja Latviju apmierina, jo pievienošanās procesā pieaug katras kandidātvalsts attīstības dinamikas nozīme.

3. Iestāšanās sarunas. Luksemburgas lēmumi paredz, ka 1998.gada aprīlī ar visām 10 CAE kandidātvalstīm tiks uzsākts ES likumdošanas salīdzināšanas jeb “Acquis screeningī process. Šāds ES lēmums par iestāšanās sarunu pirmās fāzes realizāciju rada iespēju iekļauties sarunu otrajā fāzē — divpusējā starpvaldību konferencē — tai pašā laikā, kad t.s. pirmajam piecniekam.

Kādi šajā sakarā ir mūsu ārpolitiskie uzdevumi 1998. gadam un kādi — iekšpolitiskie?

Ārpolitikā ir vismaz divi uzdevumi.

Pirmais — katru iekšpolitisko panākumu darīt zināmu ES dalībvalstīm un Eiropas Komisijai. Otrais — ja 1998. gada beigās tiks lemts par starpvaldību konferences uzsākšanu (iestāšanās sarunu otrā fāze), Latvijai — ja būsim tikuši galā ar mājas darbiem — jābūt uzaicināto starpā.

Iekšpolitikā — viens, bet ļoti sazarots uzdevums: jāuzrāda progress Eiropas Komisijas viedoklī norādīto trūkumu novēršanā. Šai ziņā ārpolitika ir pilnīga iekšpolitiskās attīstības ķīlniece.

Lēmums par kādas no kandidātvalsts uzaicināšanu sākt starpvaldību konferenci būs balstīts uz individuālu katras kandidātvalsts progresa vērtējumu. Ikgadējs progresa ziņojums par kandidātvalsti tiks iesniegts 1998. gada beigās Ārlietu ministru padomei. To gatavos Eiropas Komisija, analizējot katras kandidātvalsts sasniegumus. Ja nebūs sasniegumu, nebūs arī ziņojumu.

Bez progresa privatizācijā, likumu sakārtošanā un ieviešanā, bez valsts iestāžu administratīvo spēju palielināšanas un Eiropas Savienības standartiem atbilstošas robežapsardzes un robežšķērsošanas kultūras, bez nozīmīga progresa sabiedrības konsolidācijā nebūs progresa ziņojuma, nebūs lēmuma par starpvaldību konferences uzsākšanu un tātad nebūs arī ātri (vai vismaz ievērojami ātrāk) pieaugošas labklājības. Kas tieši jāizdara, to mums ES pasaka priekšā. Taču svarīgi apzināties, ka tieši tas pats mums būtu jāizdara, ja ES vispār nepastāvētu. Būtu... ja gribētu sasniegt ES dzīves līmeni, ejot pa visīsāko ceļu.

Pēc Vašingtonas

De omnibus dubitandum. (Visu apšaubi.) Arī hartu. Man pret to nav iebildumu. Taču līdzšinējā Latvijas vēsturē šim dokumentam ir neapšaubāmi izcili nozīmīga loma. Šis ir patiesībā bezprecedenta gadījums — spēcīgākās pasaules lielvalsts un triju nelielu valstu kopīgs dokuments, kurā

— ASV apliecina interesi par visas Eiropas drošību un vēlēšanos arī turpmāk aktīvi piedalīties kontinenta drošības jautājumu risināšanā, jo Baltijas valstu drošības jautājums ir viens no svarīgākajiem visa kontinenta drošības rādītājiem;

— ASV apliecina savas dziļās, patiesās un ilglaicīgās intereses visu triju Baltijas valstu neatkarībā, suverenitātē, teritoriālajā veselumā un drošībā;

— ASV apņemas palīdzēt Baltijas valstīm to integrācijas procesā gan ES, gan NATO; taču tas nekādā ziņā nenoņem atbildību no pašām Baltijas valstīm veikt visus nepieciešamos priekšdarbus, lai pēc iespējas drīzākā laikā panāktu savu atbilstību šo abu organizāciju visai augstajiem dalības kritērijiem;

— ASV paredz speciālus koordinācijas mehānismus — hartā paredzētās bilaterālās darba grupas ekonomiskajos, drošības, politiskajos un militārajos jautājumos un četrpusējo partnerības komisiju.

Kā tapa harta?

Harta nav Dieva dāvana. Tā ir ilgstoša diplomātiskā darba rezultāts, kurš sakņojas faktā, ka ASV atzīst mūsu valsts attīstības virzienu par pareizu. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ASV pastāvīgi ir sniegušas jūtamu politisko atbalstu Latvijai un pārējām Baltijas valstīm to centienos nostiprināt savu valstisko suverenitāti un realizēt neatkarīgu ārpolitisko kursu. Padziļinoties un attīstoties sadarbības attiecībām, ASV Valsts departaments sāka veltīt arvien lielāku uzmanību efektīvas ilgtermiņa politikas veidošanas nepieciešamībai, kas atspoguļotu ASV intereses Baltijas jūras valstu reģiona turpmākajā attīstībā.