intervijas. sarunas

Kad Latvijas mežs privātīpašumā

Arnis Melnis, Zemkopības ministrijas Valsts meža dienesta valsts galvenais virsmežzinis, — “Latvijas Vēstnesimī

— Kas nosaka un apstiprina to cirsmu apjomu, ko drīkst izcirst konkrētajā mežsaimnieciskajā gadā, jeb tāmi?

— Nekur pasaulē, nevienā attīstītajā valstī tāmes apstiprināšana pieciem mežsaimnieciskajiem gadiem nenotiek, nosakot konkrētu skaitli, cik daudz drīkst mežā izcirst. Taču Latvija vēl ir tajā attīstības stadijā, kad Saeimā tiek nobalsots par konkrētu VMD sagatavotu skaitli, un tālāk atkal tāme tiek deleģēta atpakaļ uz VMD turpmākai administrēšanai. Taču netiek ņemts vērā, ka mežs ir dzīvs organisms, kas neattīstās pēc stingra plāna. Jā, var prognozēt, un tas arī ir jādara, un to mēs darām. Taču pašlaik lielāka uzticība acīmredzot nav pieļaujama, jo mūsu sabiedrības liela daļa vēl nav tik apzinīga, lai mežā ietu ar cieņu un tajā darbotos, ņemot vērā paša meža vajadzības.

Pagājušajā gadā īpašnieku mežos ir pārcirsts skuju koku daudzums. Varētu domāt — ai, ai, nu gan ir ķeza...! Taču patiesībā tie ir tikai viena gada dati, un īpašam uztraukumam pamata nav, jo citos gados — un tā arī notiek — skuju kokus izcirtīs mazāk. Līdz ar to piecu gadu tāme izlīdzināsies. Praksē ir tā, ka bieži vien nav jēgas cirsmas drumstalot — kamēr, cirsmas pa gadiem saskaldot, nocirtīs pieaugušo mežu, daļa jau būs pāraugusi un sapuvusi. Kad raža gatava, tad tā ir jānovāc. Tāpat ir ar kokiem. Jā, par šīm lietām ir jārunā, bet par tām pagaidām kliegt, presē zibot šausminošiem virsrakstiem, neredzu jēgas. Un arī skaļi virsraksti par skuju koku pārciršanu presē vēl ir pāragri. Lielāka brēka būtu ceļama tad, ja tiktu izcirsts nepieaudzis mežs. Tas ir nepieļaujami, jo šādi precedenti nodara ļaunumu ne tikai mežam, bet arī sabiedrības domāšanai. Tā jau ir saucama par apzinātu ļaunprātību — pret mežu un pret visu sabiedrību.

— Kā drīkst rīkoties savā mežā?

— Tiek noteikta kopējā ciršanas tāme, un visiem meža īpašniekiem, kuri apsaimnieko līdz 50 hektāriem meža, tiek noteikta ciršanas norma. Likums atsevišķos gados atļauj pārsniegt ciršanas normu sastādītā mežierīcības projekta ietvaros. Tātad — var neaprobežoties ar konkrētajā gadā noteikto tāmi, bet izcirst vairāku gadu normas vienā gadā.

Kādēļ? Lai vispār kaut ko mežā varētu darīt, nepieciešams mežierīcības projekts, kurā tiek uzrādīts viss, ko īpašnieks mežā drīkst darīt. Mežierīcības projekts tiek veidots 15 gadiem, līdz ar to arī uz šiem 15 gadiem tiek ieprojektētas cirsmas. Pēc šiem 15 gadiem, lai turpinātu apsaimniekot, vajadzēs izstrādāt atkal jaunu mežierīcības projektu. Teorētiski var arī vienā gadā izcirst nākamajiem 15 gadiem paredzēto normu. Protams, saskaņā ar mežierīcības projektu, VMD atļauju un mežsaimniecisko specifiku. Tāmes ir pakārtotas mežierīcības projektiem.

— Valsts mežu uzraudzība ir vienkāršāka, bet — vai privātajos mežos tiek ievēroti visi noteikumi, par kuriem jūs iepriekš stāstījāt?

— Lai vispār privātajā mežā varētu sākt cirst, ir jādabū ciršanas apliecinājums. (Valsts mežā šo dokumentu sauc par ciršanas biļeti.) To izsniedz konkrētās mežniecības mežzinis, kurš ir atbildīgs par visiem mežiem savā teritorijā. Un mežzinis kontrolē arī meža īpašnieka apsaimniekošanas projekta realizāciju. Nedrīkst dot ciršanas apliecinājumu, ja tas ir pretrunā mežierīcības jeb apsaimniekošanas projektam, ko apstiprinājis VMD. Tā ir svira, kas ļauj kontrolēt norises mežā, arī privātajā.

— Vai visi tā arī dara un savos mežos rīkojas ļoti pareizi?

— Reālā dzīve ir reālā dzīve, tā nav mācību grāmata. Protams, ir īpašnieki, kuri nonāk konfliktā ar likumu. To rāda statistika par nelikumīgajām ciršanām. Problēmas ir. Taču lielākā daļa īpašnieku cenšas prasības ievērot.

— Vai prasības pārkāpj tieši īpašnieki vai tie, kas mežu izstrādā? Lielā daļā gadījumu šie cilvēki nav vieni un tie paši.