Problēmas

Kad zemniekam jāvērtē savs ganāmpulks

Dr.agr. Ingrīda Godmane, Latvijas Statistikas institūta vadošā pētniece

Dr.hab.oec. Oļģerts Krastiņš, laboratorijas vadītājs

Lopkopības produkcijas ražošanā lielu izdevumu daļu veido lopbarība. Tādēļ ražošanas rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik efektīvi mājlopi izmanto lopbarību. Pētījumi rāda, ka, intensificējot govju ēdināšanu, bieži vien netiek iegūts gaidītais izslaukuma pieaugums.

Pētījuma organizācija

1997. gadā Latvijas Statistikas institūtā turpinājās pētījums “Ražošanas novērtējums piena lopkopībāī, kura mērķis bija noskaidrot lopbarības nodrošinājuma, lopbarības izmantošanas un tās ekonomiskās atdeves likumsakarības un attīstības tendences Latvijas lauksaimniecībā. Sākotnējo datu iegūšanai tika izmantota zemnieku, piemājas un personisko lauku palīgsaimniecību reprezentatīva izlase, aptaujājot izlasē iekļauto saimniecību vadītājus.

Lielākā daļa no visiem izlasē iekļautajiem respondentiem vajadzīgās ziņas sniedza interviju veidā pagastos nodarbinātajiem lauksaimniecības konsultantiem; daži respondenti anketas izpildīja patstāvīgi. Lauksaimniecības konsultanti izpildītās veidlapas iesniedza Centrālajā statistikas pārvaldē, bet datu izvērtēšanu, datorapstrādi un rezultātu apkopošanu veica Latvijas Statistikas institūts.

Saņemto anketu pārbaude parādīja, ka lopbarības izlietošanas uzskaite lielākajā daļā individuālo lauksaimniecības uzņēmumu ir nokārtota neapmierinoši vai tās vispār nav. Daudzi respondenti bija atbildējuši ar ekspertīzes vērtējumiem.

Trīsdesmito vai astoņdesmito

gadu pieredze

Sākot darbu savās saimniecībās, zemniekiem vajadzēja domāt — izmantot to pieredzi, ko uzkrājuši tēvi un tēvu tēvi vai padomju laika lielsaimniecības? Attīstīto ārvalstu pieredze vairākumam ir tāla un pagaidām neizmantojama. Varbūt no katras pieredzes paņemt labāko?

Vispirms jāatzīmē, ka zemnieki un citu individuālo lauksaimniecības uzņēmumu saimnieki mūsdienās pārsvarā orientējas uz intensīvu ražošanu. 1936.—1940. gadā lauksaimnieki vidēji govij gadā izbaroja 2500 barības vienību, bet mūsdienās gandrīz divreiz vairāk — 4500 barības vienību, t.i., gandrīz tikpat un tomēr vairāk, nekā izbaroja padomju laika lielsaimniecībās (skat. 1.tabulu 3.lpp.).