Vēstules “Latvijas vēstnesimī

Par parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu

Nožēlojami ...

“Latvenergoī pazudušo trīs miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas un tās priekšsēžu darbības galvenā metode un vienīgais rezultāts acīmredzami ir publisku paziņojumu sniegšana, preses konferenču rīkošana un no prokuratūras iegūtās izmeklēšanas informācijas publiskošana. Šāda rīcība, kā arī skaļie, bet joprojām ne ar ko nesegtie solījumi jau agrāk raisīja bažas par to, ka izmeklēšanas komisijas un tās vadītāja mērķis nav vis noskaidrot patiesību, bet gan spēlēt politisku teātri, izmantojot komisiju par instrumentu savu savtīgo politisko ambīciju apmierināšanai. Tā var bezgalīgi simulēt aktīvu darbību, taču tā patiesībai tuvāk mēs netiksim ne par nieka tiesu. Diemžēl pēdējie notikumi aizvien vairāk apstiprina šīs bažas.

Pēc komisijas apmeklējuma man nācās, tāpat kā ne vienam vien šīs komisijas “viesimī, saskarties ar sagrozītu, melīgu un tendenciozu komisijā notikušā atreferējumu.

Tā, piemēram, es ne reizes netiku vainojis Valdības preses departamenta vadītāju Freidenfelda kungu par to, ka es neesmu lasījis kādu rakstu. Freidenfelda kungs savu darbu veica profesionāli un godīgi.

Par nožēlu jau ir pieredzēts, ar ko beidzas Panteļējeva kunga regulārie solījumi pierādīt, ka viņš nemelo. Kā zināms, līdzīgā situācijā šī kunga solījums publicēt strīdīgo stenogrammu ar Berija kunga nopratināšanu kārtējo reizi palika uz komisijas priekšsēža sirdsapziņas.

Kāds vīrs, tāds vārds. Tomēr vēl ļaunāk par personisko nespēju būt precīzam, korektam un nemelot, ir atkārtoti demonstrētais analfabētisms Civilprocesa kodeksa grozījumu sakarā. Tas liek apšaubīt komisijas vadītāja kompetenci un domāt, ka viņam šajā lietā ir kaut kas slēpjams. Ka viņš ir spiests kaut ko slēpt. Varbūt to, ka darījuma augsne tika sagatavota Saeimā?

Lai cik tas nebūtu apkaunojoši Latvijas valstij un Saeimai, šī komisija nepārprotami parāda savu patieso seju. Tā vietā, lai censtos atklāt patiesību, censtos atklāt būtību, komisija tērē laiku, lai noskaidrotu, kuras avīzes es lasu, cik ilgi to daru un kas man tās atnes. Nožēlojami. Es varu šajā sakarā paskaidrot cienījamajam priekšsēža kungam, kurš varbūt pieredzes trūkuma dēļ to nesaprot, ka Ministru prezidenta un ministru darbu nosakošās informācijas pamatā nav avīžu raksti, draugu zvani vai tamlīdzīgas viņa partijā, iespējams, iecienītas lietas.

Konkrētajā gadījumā, atkārtoju vēlreiz, es biju informēts par lietas tiesvedību, es zināju, ka ir Augstākās tiesas spriedums, bet es allaž esmu balstījies principā, ka likums visiem ir viens, un tātad šajā lietā, pēc tiesas sprieduma diemžēl viss bija skaidrs — “Latvenergoī būs jāmaksā.

Pārmetumu par to, ka es neesmu izstudējis kādu rakstu par šo tēmu, tikpat labi var adresēt Panteļējeva kungam pašam, kāpēc viņš to nepamanīja, kāpēc viņš jau tad necēla trauksmi. To pašu var vaicāt arī Ādamsona kungam, kurš ne tikai, iespējams, nepamanīja šo rakstu, bet, savā laikā būdams iekšlietu ministrs, atrada iespēju nepamanīt, kā šie 10 miljoni un t.s. “Ventspils naftasī 18 miljoni radās.

Kur tad bija šie kungi? Vai tas neliek domāt par politiskām intrigām? Vai tas neliek domāt, ka šī, tāpat kā “G–24ī komisija, ir izveidota, lai kādu mālētu melnu, bet īstos vainīgos varētu pat nepieminēt?

Es atšķirībā no minētajiem kungiem nevairos no atbildības. Jā, es esmu morāli atbildīgs par to, ka šāda lieta varēja notikt manā laikā, un tāpēc esmu ieinteresēts patiesības noskaidrošanā un vainīgo sodīšanā.

Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka es vienā jautājumā pilnīgi piekrītu komisijas priekšsēdim, — šis tiešām ir Latvijas valsts un parlamenta goda jautājums. Man atliek vienīgi izteikt nožēlu, ka šis gods šobrīd atrodas tādās nevarīgās, bet savtīgās roķelēs.

Andris Šķēle

1998. gada 26. janvārī

Par tiesu priekšsēdētāju

vietas izpildītājiem

Tieslietu ministram Dz.Rasnaēa kungam

Ar Jūsu 1997.gada 24.decembra rīkojumu Nr.75–7 “Par atsevišķu rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētāju un priekšsēdētāju vietnieku vietas izpildītāju iecelšanuī, pamatojoties uz likuma “Par tiesu varuī 33.pantu, ar 1998.gada 11.janvāri, par tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājiem iecelti līdzšinējie tiesu priekšsēdētāji:

• Ziedonis Strazds — bijušais Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs;

• Hipolits Miks — Jūrmalas pilsētas tiesas priekšsēdētājs;

• Uldis Ķinis — Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs;

• Zinaida Lagzdiņa — Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja;

• Indulis Konošonoks — Valmieras rajona tiesas priekšsēdētājs.

Bijušais Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētājs Leons Baumanis iecelts par Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētāja vietnieka vietas izpildītāja vietas izpildītāju.

Latvijas Republikas likuma “Par tiesu varuī 33.panta 1.punkts paredz tiesas priekšsēdētāja vai viņa vietnieka iecelšanu uz 5 gadiem. Viņus var atvietot citi tiesneši tikai šo personu attaisnojošas ilgstošas prombūtnes gadījumā (slimība, atvaļinājums, ilgstošs komandējums utt.).

Rīkojumā par šo personu iecelšanu par tiesu priekšsēdētāju (vietnieku) vietu izpildītājiem nav nekādas motivācijas par to, kādēļ viņi — gadiem ilgstoši strādājošie tiesu priekšsēdētāji (vai viņu vietnieki) bez jebkāda brīdinājuma tiek pārcelti tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju statusā bez laika ierobežojuma. Varētu domāt, ka šīs personas pēkšņi ir zaudējušas savu kvalifikāciju un vairs neatbilst ieņemamajam amatam! Bet tad nav saprotams, kādēļ šīs personas turpina pildīt tos pašus administratīvos pienākumus, par kuru “paviršuī pildīšanu tās nav tikušas no jauna ieceltas tiesas priekšsēdētāja (vietnieka) amatā. Varbūt kādam tomēr ir izdevīgi turēt šos tiesu priekšsēdētājus (priekšsēdētāja vietniekus) vietas izpildītāju neziņas stāvoklī, lai varētu ar viņiem vieglāk manipulēt nepieciešamības gadījumā. Tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju taču var atcelt jebkurā brīdī ar jebkuru ieganstu vai arī bez tā.

Daudzviet šī prakse Latvijā ir iesakņojusies jau gadiem ilgi: Bauskas, Siguldas, Aizkraukles, Valkas u.c. rajonu tiesās. Drīz Latvija varētu pretendēt uz vietu pasaules rekordu grāmatā ar to, ka Latvijā nebūs vairs neviena reāla tiesu priekšsēdētāja, bet būs tikai tiesu priekšsēdētāju (vai to vietnieku) vietas izpildītāji. Nepaklausīga tiesas priekšsēdētāja (vietnieka) vietas izpildītāja pirmstermiņa noņemšana no amata par dažām politiskām partijām “nepieņemama un netīkamaī sprieduma pasludināšanas gadījumā ir daudz vienkāršāka procedūra. Nav nepieciešams pierādīt priekšsēdētāja (vietnieka) it kā “paviršuī savu tiešo darbu pildīšanu un gaidīt likumā noteiktos piecus gadus. Nepatīkamais priekšsēdētāja vietas izpildītājs var tikt nomainīts pret pielaidīgāku jau nākamajā dienā un bez jebkādām īpašām formalitātēm, kā to prasa likums. Vēlamais ir panākts un arī likums formāli ir ievērots. Savukārt šādi, uz laiku pieņemtie tiesu priekšsēdētāju vietu izpildītāji, centīsies darīt visu, lai izpelnītos augsti stāvošu ierēdņu un ministru labvēlību, lai “pareiziī orientētu viņiem padotos tiesnešus to vai citu lietu “pareizāī izskatīšanā.

Izskatās, “telefona tiesībuī fenomens, tikai slēptākās formās, ir neiznīcināms neatkarīgi no sabiedrības sociālās formācijas.

Ievērojot iepriekšminēto, Latvijas Tiesnešu biedrības valde sava 1998.gada 17.janvāra LTB valdes sēdē nolēma griezties pie Latvijas Republikas tieslietu ministra Dz.Rasnača kunga ar lūgumu izskaidrot radušos nenormālo situāciju un izlemt jautājumu par tiesas priekšsēdētāju un viņu vietnieku iecelšanu atbilstoši likuma “Par tiesu varuī 33.panta 1.punktam.

Latviešu Tiesnešu biedrības valde

1998.gada 17.janvārī