Projekti. Koncepcijas. Plāni

Pasažieru pārvadājumu koncepcija

Izstrādāta Satiksmes ministrijā un akceptēta

Ministru kabineta 1998.gada 13.janvāra sēdē

Koncepcijā noteikti pasažieru regulāro iekšzemes pārvadājumu attīstības pamatvirzieni. Pasažieru regulāros pārvadājumos ietilpst pārvadājumi ar dzelzceļu un autotransportu ārpus pilsētām, un pārvadājumi ar autotransportu, dzelzceļu un pilsētas elektrotransportu pilsētas teritorijā.

Šī koncepcija izstrādāta saskaņā ar Deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību 2.3.2.punktu un tās mērķis ir:

• Noteikt rīcības pamatvirzienus integrētas pasažieru pārvadāšanas sistēmas izveidošanai.

Pasažieru regulārie pārvadājumi šodien (problēmas un sekas)

Latvijas Republikā ievērojama loma pasažieru pārvadājumos ir pasažieru regulārajiem pārvadājumiem. Šajā jomā pastāv konkurence starp diviem pārvadājumu veidiem t.i., starp dzelzceļu un autotransportu, bet pārvadājumos pilsētas teritorijā — arī ar pilsētas elektrotransportu. Šāda situācija ir izveidojusies vēsturiski. Šādas attīstības pamatā ir dalītas atbildības izveidošana pasažieru pārvadājumu organizēšanā, nošķirot tos tikai pēc administratīvās piederības un resoru pakļautības. Pasažieru regulāro pārvadājumu sistēmas eksistēšana un attīstība ir atkarīga no valsts un pašvaldību atbalsta. Tā kā atbildība par dažādu transporta un pārvadājumu veidu organizēšanu tika uzticēta vairākiem subjektiem viena reģiona robežās, loģisks rezultāts ir šodienas situācija, jo katrs centās sniegt atbalstu tikai šaurai savu tiešo kompetences jautājumu, nevis kompleksas attīstības, risināšanai.

Spēkā esošajā likumdošanā nav pietiekami reglamentēta pasažieru pārvadājumu organizēšana un attiecības starp dažādiem subjektiem dažādās to organizēšanas stadijās, it īpaši tas attiecināms uz dzelzceļa pārvadājumiem. Vēl joprojām likumdošana ir vairāk tendēta pārvadātāja, nevis pasažiera interešu aizsardzībai. Ir steidzami jāmaina pieeja pasažieru pārvadājumu organizēšanas modelim, kā arī pasažieru regulāro pārvadājumu tēla veidošanai, nosakot prioritāti pasažiera intereses respektējošas pasažieru regulāro pārvadājumu sistēmas radīšanai, kas tiktu balstīta uz ekonomiski pamatotu un ar valsts un pasažiera finansiālajām iespējām sabalansētu attīstības modeli. Jāpanāk vienota maršrutu tīkla izveidošana dažādiem transporta veidiem. Jārada iespēju pasažierim sasniegt ceļojuma mērķi no jebkura maršrutu tīkla punkta. Galvenais šādas iespējas nodrošināšanas priekšnosacījums ir vienota informācijas tīkla izveide.

Saglabājot esošo pieeju pasažieru regulāro pārvadājumu organizēšanai un neieviešot jaunu pārvaldes formu un valsts un pašvaldību pasūtījuma principus:

• pasažieru regulārie pārvadājumi nespēs attīstīties atbilstoši pasažieru interesēm un pieprasījumam;.

• pārvadātāja galvenie centieni būs paplašināt tirgu, nevis paaugstināt kvalitāti;

• nebūs iespējams panākt pasažieru pārvadājumu nozarē ieguldīto valsts līdzekļu visracionālāko un visefektīvāko izmantošanu;

Pasažieru regulāro pārvadājumu sistēmas pilnveidošana (attīstīšana)

Efektīva pasažieru pārvadājumu sistēma ir viens no valsts un iedzīvotāju labklājības rādītājiem. Pasažiera intereses aizsargājošas integrētas pasažieru regulāro pārvadājumu sistēmas radīšana ir komplicēts process, kura laikā ir jārealizē veiksmīga pārvadājumu organizēšanas un plānošanas funkciju nodalīšana no pārvaldes funkcijām, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot pārvadājumu kvalitātes kontroles nodrošināšanai. Lai realizētu šādas pārvadājumu politikas ieviešanu, jārada likumdošana, kas pirmām kārtām aizstāv pasažiera intereses.

Realizējot pasažieru pārvadājumu sistēmas reorganizāciju, integrētas pasažieru pārvadāšanas izveidošanai, jāparedz:

• pārvadājumu klasifikācija pēc to funkcionālajām īpašībām un pakalpojumu servisa līmeņa;

Maršruti jāklasificē pēc to funkcionālajām īpašībām (tālsatiksmes, reģionālie, rajona un pilsētas), kā arī pēc sniedzamo pakalpojuma servisa līmeņa (standarta un paaugstināta).

Līdz nosauktās klasifikācijas ieviešanai autotransportā jāveic sekojoši pasākumi: jāizstrādā maršrutu numerācijas sistēma, jāpārklasificē esošie maršruti, jānomaina esošās maršrutu identifikācijas zīmes.

Rezultātā būs iespējams precīzāk noteikt dotējamos maršrutus, izstrādāt pamatotu tarifu veidošanas sistēmu, dotāciju mehānismu un likvidēt mākslīgi izveidotus maršrutu veidus (taksobuss, maršruta taksometrs). Šo maršrutu veidu vietā tiktu piedāvāti paaugstināta servisa pārvadājumi ar autobusiem. Visa veida braukšanas maksas atvieglojumi pārejas periodā piemērojami tikai standarta servisa pakalpojumiem. Īpaši jāakcentē, ka paaugstināta standarta pārvadājumu kritēriju izstrādāšana ir ļoti būtisks faktors optimālas maršrutu klasifikācijas ieviešanai. Pilsētu sabiedriskā transporta neatņemama sastāvdaļa atsevišķās pilsētās ir un paliks pilsētas elektrotranspots, kura attīstību atsevišķi jāizskata ar konkrētās pilsētas attīstības koncepciju.

Dzelzceļa pārvadājumos minētā maršrutu klasifikācija ieviešama pakāpeniski, ņemot vērā pārvadājumu organizēšanas iniciatīvas un plānošanas funkciju nodalīšanu no operatora.

• uzņēmēja pielaidi pie profesijas regulēt ar atbilstības novērtēšanas procesu, kurā izvirzītas atšķirīgas prasības regulārajiem un neregulārajiem pasažieru pārvadājumiem;

Pārvadātāja atbilstības novērtēšanas procesā izvirzāmi vienādi kritēriji gan autotransportā, gan dzelzceļā: laba reputācija; atbilstošs finansiālais nodrošinājums un profesionālā kompetence.

Rezultātā palielināsies pārvadātāju profesionālā sagatavotība, finansiālā atbilstība, kas dos iespēju tiem paaugstināt konkurences spējas starptautiskajā un vietējā tirgū.

• autoostu reģistrēšanu un pašvaldību tiesības noteikt to izvietojumu un servisa līmeni;

Jādefinē minimālās prasības autoostu kategorijām; attiecīgā pašvaldība nosaka cik un kādas kategorijas autoostām jābūt attiecīgajā administratīvajā teritorijā; maksu (robežtarifu) par obligātajiem pakalpojumiem nosaka Satiksmes ministrija un tā ir diferencēta atkarībā no autoostas kategorijas. Autoostas kategoriju pamatkritērijos ietilpst pasažierim sniegto pakalpojumu paketes apjoms un kvalitāte — autoosta kā pārsēšanās—starpposma punkts, vai primārais ceļojumu mērķis un biļešu rezervēšanas un pasūtīšanas kvalitatīvu pakalpojumu piedāvātājs.

Radīs iespēju pārvadātājiem saņemt kvalitatīvus autoostu pakalpojumus, kas nodrošinās pārvadājumu līmeņa uzlabošanos un pasažieriem piedāvāto pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanos.

• vienotu braukšanas maksas atvieglojumu politiku;

Galvenais uzdevums deklarēt principu, ka pakalpojumu saņemot jāmaksā pilna maksa un ir jādotē pasažieris nevis pārvadātājs. Pārejas posmā visām pasažieru kategorijām, kas izmanto sabiedrisko transportu ar braukšanas maksas atvieglojumiem (izņemot bērnus), paredzēt vienota parauga braukšanas maksas atvieglojumus apliecinoša dokumenta ieviešanu.

Ieviešot vienota parauga braukšanas maksas atvieglojumus apliecinošu dokumentu, tiks nodalīta citām funkcijām paredzēto dokumentu izmantošana šiem mērķiem, kā arī galvenais — uzlabota šo pasažieru apkalpošana, jo pašreizējā prakse ir agrūtinoša.

• īpašu pieeju pārvadājumu organizēšanai Rīgas aglomerācijā;

Jādefinē Rīgas aglomerācija, jānosaka attīsttības pamatvirzieni un jāizvēlas pārvadājumu pārvaldes modelis.

• ieviest pasažieru pārvadājumu tirgū valsts un pašvaldību pasūtījumu, ko realizētu īpašas “aģentūrasī;

Valsts un pašvaldību pasūtījumu realizē īpašas aģentūras, kuras veic maršrutu tīkla veidošanas un kustības intensitātes noteikšanas funkcijas, slēdzot attiecīgus līgumus ar pārvadātājiem.

Aģentūru pamatfunkcijas un veicamie uzdevumi ir: izstrādāt maršrutu tīklu, noslēgt maršrutu apkalpošanas līgumus, uzlabot, pilnveidot un organizēt ar pārvadājumiem saistītās izstrādes un pakalpojumus.

Atbildību par ienākumiem no biļešu pārdošanas, kā arī ieņēmumu risku līdz 2003.gadam kā līdz šim jāuzņemas pārvadātājam, tā kā jautājums par pretējo ir diskutabls. Pielikumā nr.5 ir dots pieejas iezīmju salīdzinājums.

• valsts un pašvaldību līdzdalību pārvadājumu pasūtījuma finansēšanā.

Pārvadājumos ar autobusiem lauku apvidos finansējums tiek paredzēts no līdzšinējiem avotiem.

Pilsētu sabiedriskā transporta pasūtījuma finansiālo nodrošinājumu organizē attiecīgās pašvaldības.

Finansējums

Valsts un pašvaldību pasūtījuma ieviešanai pārvadājumos ar autobusiem lauku apvidos nav nepieciešams meklēt papildus finansējumu. Saskaņā ar likumdošanu ir noteikta kārtība, kādā no Valsts autoceļu fondā ieskaitāmās akcīzes nodokļa daļas dotējami pasažieru pārvadājumi ar autobusiem lauku apvidos. Šiem mērķiem 1998. un 1999.gadā ir prognozēti atbilstoši 5.6 un 6.9 milj.Ls.

Saeimā iesniegtais Dzelzceļa likumprojekts ietver normas par valsts un pašvaldību pasūtījuma ieviešanu, šādas pieejas realizēšanai atsevišķi būs jāparedz kārtība par šo pasūtījumu finansēšanu.

Pasažieru regulārajiem pārvadājumiem ir nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts arī nodokļu politikā. Ir nepieciešams veikt pētījumus par dažādu pieeju nodokļu politikā ietekmi uz pasažieru pārvadājumu attīstību.

Koncepcijas realizēšanai nepieciešamais tiesiskais nodrošinājums

Lai realizētu Satiksmes ministrijas piedāvāto pieeju pasažieru pārvadājumu sistēmas reorganizēšanā ir nepieciešams:

• izdarīt grozījumus Ministru kabineta 1996.gada 25.jūnija noteikumos nr.229 “Noteikumi par pasažieru regulāro komercpārvadājumu maršrutu atklāšanas, grozīšanas, slēgšanas un atļauju izsniegšanas kārtību “;

• izdarīt grozījumus 1995.gada 23.augustā Saeimā pieņemtajā “Autopārvadājumu likumāī;

• izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par pārvadātāju atbilstības novērtēšanu;

• izstrādāt Pasažieru pārvadājumu likumu;

• izdarīt grozījumus Ministru kabineta 1996.gada 10.septembra noteikumos nr.350 “Kārtība, kādā dotējami pasažieru regulārie pārvadājumi ar autobusiem lauku apvidūī;

• izdarīt grozījumus Administratīvajā kodeksā;

• izdarīt grozījumus Ministru kabineta 1996.gada 20.jūnija noteikumos nr.222 “Noteikumi par kontroles kārtību autopārvadājumu jomāī;

• izdarīt grozījumus Ministru kabineta 1994.gada 5.aprīļa noteikumos nr.90 “Par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportāī.

Nosaukto tiesību aktu izstrādāšanai vairumā gadījumu papildus finansējums no Valsts budžeta nav nepieciešams, izmaksas ietvertas Satiksmes ministrijas budžeta vispārējās vadības programmā.

Satiksmes ministrs V.Krištopans

1.pielikums

Esošās situācijas apraksts

Autotransports

Likumdošana šobrīd nosaka, ka pasažieru regulārie iekšzemes pārvadājumi ar autotransportu, pamatojoties uz valsts administratīvi—teritoriālo iedalījumu, tiek iedalīti tālsatiksmes, rajonu un pilsētu satiksmes maršrutos.

Lai operators piekļūtu regulāro pārvadājumu tirgum, jāveic divpakāpju procedūra t.i., jāsaņem licence, kas aplieciena pārvadātāja spēju un tiesības veikt attiecīgu uzņēmējdarbību, kā arī atļauja konkrēta regulāro pārvadājumu maršruta apkalpošanai, pie kam likumdevējs nosaka dalītu valsts un pašvaldību atbildību regulāro pārvadājumu organizēšanā un licencēšanas procedūrā.

Kopš 1996.gada otrā pusgada ir uzsākta pārvadājumu ar autobusiem lauku apvidū dotēšana. Par tādiem uzskatāmi pārvadājumi rajona un tālsatiksmes maršrutos. Taču situācijā, kad primārais pārvadājumu organizēšanas iniciators un plānotājs ir pārvadātājs, ne vienmēr ir iespējams nodrošināt visaugstāko dotāciju izlietošanas efektivitāti. Likumdošanā nav pilnībā reglamentēta tā pārvadājumu organizēšanas un administrēšanas puse, kas saistīta ar maršruta īpašumtiesībām. Šis ir galvenais cēlonis, kādēļ atsevišķos pārvadājumos netiek sasniegta visefektīvākā līdzekļu izlietošana un pasažieru interešu aizsardzība. Bez tam rodas neveselīgi konkurences apstākļi, jo pārvadātāji konkurē pašos pārvadājumos, nevis šo pārvadājumu tirgus iegūšanas procesa laikā.

Autopārvadājumu likums nosaka, ka par sabiedriskā transporta organizēšanu pilsētās atbild republikas pilsētu vai rajonu pašvaldības. Šobrīd pilsētas sabiedriskā transporta pakalpojumi ir pieejami 22 Latvijas pilsētās. Pilsētu sabiedrisko transportu veido pārvadājumi ar autotransportu un pilsētas elektrotransportu, lai gan liela loma, it īpaši Rīgā pilsētas robežās, ir pārvadājumiem ar dzelzceļa transportu. Līdzīgi kā pārvadājumos lauku apvidos, arī šeit pārvadājumu organizēšanas iniciators un plānotājs galvenokārt ir pārvadātājs, lai gan dažās pilsētās pašvaldības sāk uzņemties plānotāja funkcijas. Taču šī uzdevuma realizēšanai pašvaldībām trūkst iemaņu, tiesiskās bāzes un resursu. Šāda pašvaldību rīcība ir solis uz progresīvu pārvadājumu organizēšanas modeli, taču pašreizējā likumdošanā ir jāparedz grozījumi, kā arī jāievieš citi jauninājumi, kas kardināli mainītu pašreizējos stereotipus pasažieru regulārajos pārvadājumos pilsētās. Lai realizētu progresīvu pārvadājumu administrēšanas modeli, arī pilsētu sabiedriskajā transportā ir nepieciešams sakārtot jautājumu par maršruta īpašumtiesībām.Vēl viens ļoti svarīgs faktors ir sabiedriskā transporta patiesā pieprasījuma noteikšana un tā nodrošinājuma analīze.

Dzelzceļš

Pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu Latvijas teritorijā nodrošina valsts akciju sabiedrība “Latvijas dzelzceļšī. Līdz šim ir saglabājies pārvadājumu iedalījums piepilsētas un vietējā satiksmē, ko vēl PSRS laikā noteica šādi: pārvadājumi attālumā līdz 150 km — piepilsētas, pārējie iekšzemē — vietējie. Diemžēl, pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu netiek dotēti, un pārvadājumu pasūtītājs un izpildītājs šobrīd ir vienā personā — VAS “Latvijas dzelzceļšī. Tādējādi ir radusies situācija, ka uzņēmējsabiedrībai vairs nav iespēju veikt šķērsdotācijas un uzturēt nerentablos pasažieru pārvadājumus. Līdz ar to uzņēmums bija spiests slēgt atsevišķus dzelzceļa iecirkņus pasažieru pārvadājumiem. Pārvadājumu slēgšanas cēlonis ir ne tikai uzņēmuma resursu trūkums pārvadājumu organizēšanas izdevumu segšanai, bet arī resursu trūkums sliežu ceļu uzturēšanai, it īpaši iecirkņos ar mazu pārvadājumu intensitāti, kur dominē pasažieru pārvadājumi. Tā rezultātā tika slēgta pasažieru satiksme iecirkņos Ventspils—Liepāja, Priekule—Skoda, Limbaži—Aloja—Rūjiena—Ipiķi, Liepāja—Vaiņode. Šobrīd satiksme iecirknī Liepāja—Vaiņode ir atjaunota, pateicoties piešķirtajai dotācijai, taču atvēlētie līdzekļi ir nepietiekoši pārvadājumu ilglaicīgai nodrošināšanai.

Tuvākajā laikā jāizstrādā transporta veida nomaiņas vai saglabāšanas programmas atsevišķiem dzelzceļa iecirkņiem ar mazu pasažieru skaitu — Rēzekne—Kārsava, Rēzekne—Ludza—Zilupe, Daugavpils—Indra, Pļaviņas—Gulbene—Vecumi, Gulbene—Alūksne, Ieriķi—Gulbene, Rīga—Ērgļi, Jelgava—Reņģe.

Viens no galvenajiem jautājumiem, kas šobrīd ir aktuāls un traucē attīstīties pasažieru pārvadājumiem, ir nesakārtotā likumdošana dzelzceļa jomā. Noteiktā kārtībā un Valdības deklarācijas noteiktos termiņos Saeimā ir iesniegts Dzelceļa likums, kas palīdzētu risināt daudzas šobrīd pastāvošās problēmas pasažieru pārvadājumos pa dzelzceļu.

2.pielikums

Pasažieru pārvadājumu sistēmas reorganizācijas etapi

Lai realizētu pāreju uz Satiksmes ministrijas piedāvāto pieeju pasažieru pārvadājumu sistēmas pārvaldei jāveic pakāpeniska reforma pa etapiem.

1.etaps. 1998. — 1999.

•īPasažieru pārvadājumu likumaī izstrādāšana;

• maršrutu atļauju izsniegšana uz 5 gadiem

Pagarināt pārvadātājiem maršrutu apkalpošanas tiesības uz laiku līdz 2.etapa pabeigšanai. Paredzot pietiekamu pārejas periodu, pārvadātājiem tiks nodrošināta iespēja nokārtot jau uzņemtās kredīts aistības un sagatavoties jaunajiem konkurences apstākļiem.

• izmaiņas maršrutu klasifikācijā;

• maršruta īpašuma definēšana;

Ieviest pārvadājumu plānošanu veicinošu instrumentu, kas nodrošinātu intelektulā īpašuma aizsardzību, kā arī sakārtotu jautājumu par maršrutu tīkla un tā atsevišķu sastāvdaļu īpašumtiesībām.

• pārvadātāju atbilstības novērtēšanas procedūras ieviešana;

• vienotas braukšanas maksas politikas izstrādāšana un ieviešana (diferencējot pakalpojuma pieejamību atkarībā no patiesā sabiedriskā pasūtījuma);

• VAS “Latvijas dzelzceļšī restrukturizācija;

Neatkarīgu pasažieru pārvadātāju operatoru izveidošana. Pakalpojumu pasūtījuma ieviešana.

• dažādu transporta veidu prioritāšu noteikšana;

Pārvadājumi tiek organizēti daļēji ieviešot pasūtījuma principus, atsevišķi valstiski ekonomiski nepamatoti un nenodrošināti pārvadājumi tiek aizstāti ar ekonomiski izdevīgāku pārvadājumu vai transporta veidu. Šie nosacījumi netiek attiecināti uz pārvadājumiem ārpus pasūtījuma.

2.etaps. 2000. — 2002.

• aģentūru veidošana

Tiek uzsākta aģentūru veidošana pilsētās, kā arī tālsatiksmes pārvadājumos. Aģentūras slēdz līgumus ar pārvadātājiem par pārvadājumu veikšanu. Galvenais aģentūru uzdevums šajā posmā ir apzināt reālo pieprasījumu, slēgt apkalpošanas līgumus, kā arī veikt pētījumus par iespējamo dažādu transporta veidu koordinētu darbību un izstrādāt jaunu maršrutu tīklu.

3.etaps. no 2003.

• valsts pasūtījuma pilnīga ieviešana

Valsts un pašvaldību pasūtījumu realizē tikai aģentūras, kuras veic maršrutu tīkla veidošanas un kustības intensitātes noteikšanas funkcijas un slēdz attiecīgus līgumus ar pārvadātājiem.

3.pielikums

Pamatnostādnes

“Pasažieru pārvadājumu likumaī projektam

Koncepcijā deklarēto nostādņu sekmīgai realizēšanai ir nepieciešams izstrādāt un attiecīgi arī pieņemt vairākus tiesību aktus, saskaņā ar kuriem tiktu reglamentētas attiecības iekšzemes pasažieru pārvadājumu jomā. Kā prioritāte šo tiesību aktu izstrādes sistēmā noteikti ir ierādāma likumprojekta “Pasažieru pārvadājumu likumsī izstrādei.

Šajā likuma projektā ir atspoguļojami tādi jautājumi kā vispārīgie pasažieru pārvadājumus regulējošie noteikumi, valsts pārvalde pasažieru pārvadājumu jomā un piekļuves pie pārvadājumu tirgus principi, regulāro un neregulāro pārvadājumu organizēšana, pasažieru pārvadājumu līguma noslēgšanas priekšnoteikumi, pretenziju un prasību iesniegšanas kārtība, kā arī pārejas noteikumi.

Minētie punkti, kā galvenās likumprojekta izstrādes vadlīnijas būtu sadalāmi atsevišķās nodaļās:

1. Nodaļā “Vispārīgie noteikumiī būtu atspoguļojami tādi punkti kā terminu skaidrojums, likuma mērķis, kas konkretizētu, uz kādu attiecību loku ir attiecināms Pasažieru pārvadājumu likums, pārvadājumu klasifikācija, kurā ietilptu arī nosacījums, ka likums attiecas tikai uz pārvadājumiem ar sabiedriskajiem sauszemes transporta līdzekļiem (t.i., dzelzceļu, autotransportu un pilsētas elektrotransportu), kā arī konkretizētu likuma subjektu loku;

2. Nodaļa “Valsts pārvalde pasažieru pārvadājumu jomā un piekļuves pie pārvadājumu tirgus principiī noteiktu to institūciju (Satiksmes ministrijas, tās pakļautībā, pārraudzībā vai pārziņā esošo institūciju, pašvaldību, vai iespējams kādu citu veidojumu (aģentūras)), kuras realizētu pārvaldi (sākot ar tiesību aktu izdošanu un beidzot ar kontroli u.t.t.) pasažieru pārvadājumu jomā, kompetences apjomus.

Tāpat tiktu reglamentēta piekļuves pasažieru pārvadājumu tirgum iespēja. Respektīvi, kam, kādos gadījumos un kādas atļaujas, licences, sertifikāti, reģistrācijas u.tml. būtu nepieciešamas, lai veiktu pasažieru pārvadājumus. Minētās normas būtu iezīmētas kā vispārējās vadlīnijas, saskaņā ar kurām ir jāizstrādā likumpakārtoti tiesību akti, kuros šie jautājumi būtu noteikti detalizēti.

Vienlaicīgi nodaļā būtu paredzams valsts vai pašvaldību sociālais pasūtījums, kas paredzētu, ka pārvadājums kā jebkurš pakalpojums, ja tas ir nepieciešams sabiedrībai, ir pasūtāms un attiecīgi arī apmaksājams;

3. Nodaļa “Regulāro pārvadājumu organizēšanaī paredzētu, ka pārvadājumi noris pa noteiktiem maršrutiem (ietverot ideju par maršrutu organizēšanu un plānošanu, kuru veic jau konkrēti, nevis administratīvi, bet saimnieciski veidojumi), konkrētos reisos, kā arī, saskaņojot kustības sarakstus. Detalizēti šos jautājumus regulēs Ministru kabineta noteikumi.

Nodaļā būtu paredzēta arī tādu atšķirīgu pārvadājumu veidu kā pārvadājumu lauku apvidos, kā arī starppilsētu pārvadājumu, pārvadājumu pilsētās, pārvadājumu Rīgas pilsētā un aglomerācijā, un starptautisko pārvadājumu īpaša pieeja sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas reglamentācijā. Arī šajā gadījumā minēto pārvadājumu detalizētāks regulēšanas mehānisms tiktu atspoguļots, izstrādājot attiecīgus (Ministru kabineta, pašvaldību) likumpakārtotus tiesību aktus;

4. Nodaļa “Neregulāro pārvadājumu organizēšanaī noteiktu neregulāro pasažieru pārvadājumu galvenos organizēšanas principus;

Nodaļā apskatīti taksometru pakalpojumu un `'čarterreisu'' pārvadājumu organizēšanas principi.

5. Nodaļā “Pasažieru pārvadājumu līgumsī būtu jānosaka pasažieru pārvadājumu līguma dalībniekus, kā arī citus līguma būtiskos elementus, piemēram, līguma forma biļetes cena, biļetes rekvizīti, derīguma termiņš, u.t.t.

Tāpat nodaļā ir jāparedz pasažieru pārvadājuma līguma pušu tiesības un pienākumi, kurā detalizēti būtu atspoguļots jautājums gan par pārvadātāja, gan pasažiera saistībām, stājoties šajās līgumiskajās attiecībās.

Īpaši izdalāma no pušu tiesību un pienākumu apjoma būs pārvadātāja atbildība, tās apjomi, atbildības iestāšanās gadījumi un citi ar pārvadātāja pastiprinātu atbildību saistīti jautājumi;

6. Nodaļā “Pretenzijas un prasībasī būtu paredzama aizskarto pušu pretenziju un prasību iesniegšanas un izskatīšanas kārtība;

Atsevišķi jautājumi, kuru noregulējumam būs nepieciešams ilgāks laiks un zināms pārejas periods, lai pārorientētos no iedibinātās uz jauno pārvadājumu organizēšanas sistēmu, tiks iekļauti nodaļā “Pārejas noteikumiī.

4.pielikums

Aģentūru pamatfunkcijas un veicamie uzdevumi:

Izstrādāt maršrutu tīklu

apkopot datus par sabiedrisko pārvadājumu pieprasījumu;

izstrādāt pārvadājumu pieprasījuma modeli;

attīstīt un optimizēt maršrutu tīklu;

izstrādāt izmaksu un ieņēmumu prognozes;

izstrādāt maršrutus un kustības sarakstus;

Noslēgt maršrutu apkalpošanas līgumus:

organizēt konkursus par tiesībām apkalpot maršrutus;

noslēgt līgumus un regulēt līgumu noteikumus;

kontrolēt līgumu izpildi;

Nodrošināt pakalpojumu kvalitāti:

noteikt pakalpojumu standartus;

kontrolēt pakalpojumu standartu ievērošanu pārvadājumos;

Uzlabot un pilnveidot ar pārvadājumiem saistītās izstrādes:

analizēt pārvadājumu tirgu un prasības;

tarifu un cenu struktūru;

braukšanas biļešu un pārvadājumu reklamēšanas stratēģiju;

Organizēt ar pārvadājumiem saistītus pakalpojumus:

izveidot pasažieru informācijas sistēmas;

izveidot biļešu pasūtīšanas un rezervēšanas sistēmas;

izveidot ar dažādiem transporta veidiem integrētas biļešu pārdošanas sistēmas;

sadarboties ar līnijbūvju īpašniekiem;

veicināt dažādu papildus pakalpojumu attīstību un organizēt reklāmu.

5.pielikums

Atbildība par ieņēmumu risku (pieeju salīdzinājums)

Ja pasažieru pārvadājumos notiek pāreja uz pasūtījuma principu, tā neatņemama sastāvdaļa ir līgums. Turpmāk tiks apskatīti līguma bez ieņēmumu riska pozitīvās un negatīvās iezīmes.

1.Līgumu bez ieņēmumu riska pozitīvās iezīmes (ieņēmumu risku uzņemas aģentūras)

1.1. Maksimizē papildu ekonomisko vērtību

Vērtības lielums, ko jebkurš pārvadātājs saistīs ar uzņēmējdarbības iespējām, ir atkarīgs no drošības vai pārliecības pakāpes saistībā ar izredzēm nākotnē.

Ja pārvadātājs zinās, ka viņa noteikto cenu konkurents var viegli pārspēt, tad cena par noteiktā maršruta apkalpošanu netiks noteikta nesamērīgi liela. Tajā pašā laikā nedrošību par inflācijas ietekmi uz ieguldītajām investīcijām var likvidēt, ietverot līgumā precīzu formulu to pilnīgai atgūšanai. Visbeidzot, tā kā vienīgais veids kā pārvadātājs var paaugstināt savu rentabilitāti (izslēdzot pārvadājumu kvalitātes pazemināšanās iespējamību, kas ir kontrolējama) ir paaugstināt darba ražīgumu uzņēmuma iekšienē, tad viņš centīsies rīkoties saskaņā ar šo mērķi, un no tā iegūs visa nozare.

1.2. dod iespēju koordinēt ieņēmumu aizsardzību

Izmantojot variantu, kad atbildība par ieņēmumu aizsardzību atrodas aģentūras kompetencē, viens kontrolieris dienā varētu pārbaudīt lielāku skaitu transporta līdzekļu. Bez tam, ja viņš pārstāv atsevišķu aģentūru, slepenas norunas iespēja ievērojami samazinās un neparedzētas kontroles efekts būs daudz lielāks. Tajā pašā laikā varētu tikt ieviests papildu mehānisms, kad no pārvadātāja tiek iekasēts sods par to, ka kādā no viņa autobusiem tiek pārvadāti pasažieri bez derīgas biļetes, kā arī pasažieriem netiek izsniegtas biļetes. Ja šāda veida sodi tiks piemēroti dažādos darbības līmeņos, uzņēmēji pievērsīs lielāku uzmanību, lai nodrošinātu disciplīnu šajā jomā.

1.3. veicina biļešu pārdošanu līdz brauciena galamērķim un vietu pasūtīšanu

Pašlaik, ja viena brauciena laikā nepieciešams izmantot vairāku pārvadātāju pakalpojumus, brauciena galamērķa sasniegšanai nepieciešamās biļetes pirms brauciena uzsākšanas iegādāties nevar, un vairākums gadījumu nav iespējams pasūtīt biļetes atpakaļ braucienam pat tad, ja to plānots veikt, izmantojot tā paša pārvadātāja pakalpojumus. No pasažiera viedokļa šāda situācija ir absolūti neapmierinoša, jo viņš nav pārliecināts, vai pārsēšanās vietā būs biļetes brauciena turpināšanai.

Daļēji šī iemesla dēļ īpaši tālsatiksmes pasažieru pārvadājumu tīkls veidots tā, ka katrs pārvadātājs piedāvā tiešās satiksmes reisus ar ļoti ierobežotu pārsēšanās punktu skaitu (vai iespējām pāriet uz citu transporta veidu). Rezultātā šāda maršrutu tīkla lielākā daļā reisu autobusos ir daudz brīvu vietu, un tāpēc izmaksu segšanai nepieciešams noteikt nepamatoti augstāku tarifu.

Ja aģentūra būtu atbildīga par gūtajiem ieņēmumiem visā sektorā, tad biļetes varētu pārdot aģentūras vārdā (par to saņemot komisijas naudu) un tās būtu derīgas visos tajos maršrutos, ko apkalpo pārvadātāji, ar kuriem ir noslēgts līgums. Tādējādi nerastos problēmas, kas saistītas ar ieņēmumu sadali starp pārvadātājiem, kas iesaistīti brauciena veikšanā. Tajā pašā laikā maršrutu tīkla aģentūrai būs iespējams biļešu pārdošanas vietās ieviest savstarpēji saistītu datu tīklu, ar kura palīdzību varēs konkrētam pasažierim sniegt informāciju par brīvu vietu esamību visos attiecīgā brauciena posmos un pieņemt pasūtījumu par vietu rezervēšanu šajā biļešu pārdošanas punktā.

1.4. nodrošina detalizētu informāciju maršrutu tīkla plānošanas vajadzībām

Ja visa biļešu pārdošanas un ieņēmumu no pasažieru pārvadājumiem uzskaite ir plānošanas aģentūras pārziņā, tad plānotāju rīcībā nonāks nepārtraukti precizēti dati par pasažieru pieprasījumu, un tā rezultātā darbs maršrutu tīklā būs daudz precīzāks un elastīgāks. Bez tam ar šo datu palīdzību būs iespējams paredzēt sastrēgumus sistēmā un, lai to nepieļautu, plānotāji īsam laika periodam varēs noīrēt papildus autobusus.

1.5. tirgus zināšanu trūkums vairs nav šķērslis darbības uzsākšanai pārvadājumu nozarē

Ja līgumā par maršruta apkalpošanu ir ietverti tikai nosacījumi par pakalpojumu sniegšanu bez ienākumu riska, tad jebkuram pārvadātājam, kura rīcībā ir attiecīgi autotransporta līdzekļi, ir iespējams piedalīties konkursā. Tā kā ekspluatācijas izmaksas prognozēt ir daudz vieglāk nekā ienākumus no pasažieriem, tad riska apjoms, ar ko jāsastopas jaunienācējam tirgū, vairākkārtīgi samazinās, un tāpēc šis uzņēmējdarbības veids kļūst pievilcīgāks.

2. Līgumu bez ieņēmumu riska negatīvās iezīmes

2.1. prasa plašāku centrālo administratīvo aparātu

Ja plānošanas aģentūra uzņemas atbildību par ienākumiem, tad tai arī jānodrošina šo procesu vadība un kontrole. Tas iespējams palielina centrālā aparāta izmaksas un pamazina tās vērtības apjomu, ko plānošanas aģentūra varētu ieguldīt maršrutu tīklā.

Tomēr no maršrutu tīkla darbības plānotā sistēmā izriet aspekts, kas iespējams kompensē administratīvā sloga palielināšanos un samazina ar to saistīto izmaksu ietekmi. Plānošanas process lielā mērā veicina pieeju visiem datiem par ienākumiem no pasažieru pārvadājumiem un tas, savukārt, samazina nepieciešamību veikt pētījumus, kuriem, ja vēlas iegūt nozīmīgus datus, ir jābūt diezgan apjomīgiem, un tāpēc tas izmaksā diezgan dārgi.

2.2. samazina stimulu pārvadātājiem rūpēties par pārvadājumu kvalitāti un jauninājumiem šajā jomā

Ja pārvadājumu veicējs ir atbildīgs tikai par pārvadājumu nodrošināšanu, pastāv draudi, ka viņš zaudēs interesi par pasažieru ērtībām un par pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu. Palielinot pārvadājumu kvalitātes kontroles apjomu, palielinās arī administratīvā aparāta slogs.

Jāatzīst, ka apstāklī, kad pārvadātājs nepārtraukti nejūt tirgus spiedienu, slēpjas vislielākie draudi transporta sistēmas regulēšanai. Ņemot to vērā, līgumā par maršruta apkalpošanu jāiestrādā tādi stimulējošie mehānismi, lai nodrošinātu, ka pārvadātāja darbības motivācija ir saistīta ar viņa pasažieru interesēm, kā rezultātā nepārtraukti tiek uzlabota pārvadājumu kvalitāte. Ieteiktie mehānismi ir sekojoši:

• Līgumā par maršrutu apkalpošanu ietvert minimālās prasības attiecībā uz līdzekļu specifikācijām, vecumu un tehnisko stāvokli ar piebildi, ka pārvadātājiem, kuru transporta līdzekļi līguma slēgšanas brīdī pilnībā neatbilst noteiktajiem standartiem, tiek dota iespēja tos uzlabot līguma darbības laikā. Tas novērsīs situāciju, kad, ja transporta līdzeklis pilnībā neatbilst noteiktajiem standartiem, tas kļūst par šķērsli darbības uzsākšanai šajā jomā, kā arī nodrošinās to, ka tiek uzlabots pasažieru pārvadājumu līmenis.

• Slēgt līgumu uz pieciem gadiem, pilnībā kompensējot izmaksu, kas saistītas ar vienas transporta līdzekļa vienības uzturēšanu, nenovēršamu pieaugumu. Tādējādi pārvadātājam būs iespējams pilnībā iegūt nolīgto darba samaksu, un viņa rīcībā būs pietiekami ilgs periods, lai atgūtu ritošā sastāva atjaunošanā ieguldītos līdzekļus, kas nepieciešams minēto ienākumu nodrošināšanai.

• Ietvert līgumā nosacījumu par prēmijas izmaksu, ja faktiskie ieņēmumi gadu no gada palielinās. Tādējādi pārvadātāji tiks pakļauti tirgus nosacījumu ietekmei, taču tas nebūs tik tieši kā gadījumā, ja viņi uzņemtos ieņēmumu risku pilnībā, un tiks nodrošināta motivācija pārvadājumu kvalitātes uzlabošanai, kas savukārt piesaistītu papildus pastāvīgo klientūru.

• Atļaut jebkuram pārvadātājam piedāvāt pārvadājumus, kas papildina plānoto maršrutu tīklu, piešķirot ekskluzīvās tiesības tiem, kas visa parastā līguma laikā ir apliecinājuši savu spēju šajā jomā sekmīgi darboties. Pārvadājumu veikšanas pieteikumi, ar kuru palīdzību paredzēts gūt ienākumus no jau esošiem maršrutiem (pieņemot, ka maksimums ne vairāk kā par noteiktiem % no maršruta pārklājas) nav atbalstāmi, bet jebkādas citas iniciatīvas maršrutu izstrādē vajadzētu atbalstīt.

• Atļaut jebkuram pārvadātājam piedāvāt pakalpojumus par augstāku samaksu papildus maršrutu tīklā noteiktajiem pārvadājumiem, balstoties tikai un vienīgi uz komercprincipiem (nav attiecināmas dotācijas) un, ievērojot noteikumu, ka pieprasītā braukšanas maksa ievērojami pārsniedz standarta tarifu (piemēram, par 50%). Tādējādi tiks veicināta pārvadājumu kvalitātes ievērojama uzlabošana tai ceļošanas tirgus daļai, kas par labākas kvalitātes pakalpojumiem ir gatavi maksāt vairāk, tajā pašā laikā aizsargājot iespēju ikvienam izmantot transporta pakalpojumus.

• Atļaut ikvienam, kas iesaistījies konkursā par līguma noslēgšanu, piedāvāt reisus, kuru veikšanas biežums pārsniedz plānoto, ar noteikumu, ka tiek nodrošināts saskaņotais laiks pārsēšanās punktos un kopējais vietu skaits, bet lielākā daļa papildus iekasēto ieņēmumu paliek pārvadātāja rīcībā. Atbalstāmi tādi jaunievedumi kā mikroautobusu reisi ar paaugstinātu kustības biežumu, saglabājot maršrutu tīkla integrāciju.