Valsts prezidents Guntis Ulmanis: “Mūsu kopīgo darbu izvērtēs laiks”

Intervijā Latvijas Valsts radiofonam aizvakar, 26. janvārī, raidījumā “Pusdiena” pulksten 12.35

— Pusdienas studijā šobrīd ir Aidis Tomsons, un, kā jau esam solījuši, nu jau gandrīz pēc mēneša studijā ir mūsu Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien! Acīmredzot par pašu svarīgāko, kas mums līdz šim ir bijis, tātad — Baltijas jūras valstu padomes sēde un tikšanās šeit, Rīgā. Droši vien vispirms vispārīgi, kādi ir praktiskākie ieguvumi no sanāksmes.

— Jā, tā nu ir iznācis, cienījamie radioklausītāji, ka janvāra sākums ir bijis ļoti aktīvs ārpolitikā: hartas parakstīšana, saruna ar lielāko un plašāk pārstāvēto ebreju biedrību Amerikas Savienotajās Valstīs un tās pašas nedēļas otrajā pusē Baltijas jūras valstu vadītāju sanāksme Rīgā. Par pēdējo. Neapšaubāmi, tas ir viens no lielākajiem Latvijas ārpolitiskajiem notikumiem pēcatmodas laikā, es teiktu, kopš 1991. gada. Tas ir notikums, kurā atspoguļojas Baltijas jūras valstu vadītāju vēlme sadarboties un veidot Baltijas jūras reģionu stiprāku, vienotāku, savstarpēji izprotošāku, tas bija arī mēģinājums veidot tālāk jaunās ekonomiskās, politiskās konstrukcijas šī reģiona uzbūvē, kuras bija iesāktas pirms diviem gadiem Visbijā. Un, ja pirms diviem gadiem Visbijā to varētu nosaukt par tādu kautrīgu mēģinājumu, tad tagad, pēc diviem gadiem, tas jau bija ļoti nopietns turpinājums, kas pieteicis sevi kopējā pasaules politiskajā arēnā. Tai pašā laikā, nevērtēdams par zemu šo sanāksmi, es to gribētu vienlaikus nosaukt arī par neizmantoto iespēju sanāksmi. Neizmantoto iespēju sanāksmi varbūt tīri no Latvijas viedokļa, jo acīmredzot katra valsts, dodoties uz tādu sanāksmi, vai valsts, kas organizē šo sanāksmi, izvirza konkrētus mērķus un uzdevumus, turklāt pašus maksimālākos, ko šai sanāksmē varētu panākt. Un gan Vācijas kanclera, gan Krievijas premjerministra divu dienu atrašanos Latvijā, manuprāt, valdībai vajadzēja izmantot daudz aktīvāk, konkrētāk un enerģiskāk, lai iestrādātu un veiktu tās sarunas, kas būtu ļoti vajadzīgas mūsu tālākās ekonomikas un politikas attīstībā. Es nevarētu varbūt piekrist šai domai, ka Krievijas premjers gribēja runāt par vispārīgām lietām, bet negribēja runāt par konkrētām. Domāju, ka šāda terminoloģija diez vai būtu pareiza. Ir runa — vai viņš vēlējās un varēja runāt par ekonomiskām vai politiskām lietām. Un jebkura vispārīga lieta neapšaubāmi no valsts mēroga ir politiska lieta, un par šīm politiskām lietām vajadzēja runāt un par ekonomiskām lietām vajadzēja runāt. Un es nevaru rast apmierinājumu pēc sanāksmes tāpēc vien, ka Igaunijas premjers, Lietuvas premjers norunāja vizīti Maskavā, diemžēl ar mūsu valdību šādas sarunas un pat mēģinājumi sarunāties nenotika, un par to vēlreiz es teiktu — neizmantoto iespēju sanāksme. Jo diez vai Krievijas premjeram Krievijas situācijā, kas pašreiz ir, manuprāt, ļoti asa un problēmu pilna, radīsies tuvākā laikā iespēja ierasties Rīgā un runāt atkal par šīm lietām, par nerunātajām lietām.