Vēlreiz par “Latvenergo” privatizāciju

Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa un priekšsēdētāja biedra Andra Amerika tēzes

Turpinājums no 1.lpp.

4. Mēs nevaram piekrist “Latvenergo” privatizācijai, iepriekš sadalot vienoto uzņēmumu sastāvdaļās, pirms šo plānu autori nebūs atbildējuši uz jautājumu, kā pie šāda privatizācijas varianta mainīsies elektroenerģijas tarifi dažādos valsts apvidos vai kādi būs valsts vai pašvaldību izdevumi, lai izlīdzinātu šos tarifus un uzturētu kārtībā elektrosadales tīklus?

Ļoti apšaubāmi, vai kāds maz vēlēsies privatizēt elektrosadales tīklus, kas apkalpo lauku apvidus, ja viņam neļaus ievērojami paaugstināt patērētājiem pievadāmās elektroenerģijas tarifus.

5. Pilnīgi sadomāts ir arguments, ka “Latvenergo” sadalīšana novērsīšot monopolstāvokli elektroenerģētikas nozarē un veicināšot konkurenci. Katra vienotās energosistēmas sastāvdaļa izpilda savu funkciju, un tāpēc konkurence to starpā nav iespējama. Jājautā, vai kāds patiešām domā, ka pēc privatizācijas tiks būvēti paralēli elektrosadales tīkli, kas konkurēs savā starpā?

6. “Latvenergo” privatizācijā jāļauj piedalīties vietējiem investoriem un Latvijas elektroenerģijas stratēģiskajiem patērētājiem, dodot tiem iespēju izsolēs iegādāties daļu “Latvenergo” akciju.

“Latvenergo” vai šīs sabiedrības atsevišķu sastāvdaļu nodošana ārzemju stratēģisko investoru rokās neizbēgami novedīs pie valsts monopola aizstāšanas ar privāto monopolu, kas līdzīgi tam, kā tas šodien jau notiek telekomunikāciju jomā, diktēs savus noteikumus. Ir naivi domāt, ka ārzemju investori būs ieinteresēti elektroenerģijas tarifu samazināšanā. Gluži otrādi, jebkurš ārzemju investors ir un būs ieinteresēts saņemt maksimālo peļņu un izvest ievērojamu šīs peļņas daļu no Latvijas uz savu valsti.

Tādējādi ārzemju investīcijas no sākuma gan uzlabo valsts maksājumu bilanci, bet tālākajā perspektīvā to pasliktina. Šo momentu nedrīkst ignorēt, īpaši izšķirot jautājumu par dabīgo monopoluzņēmumu nodošanu ārzemnieku rokās.

7. Nevar piekrist tēzei, ka Latvijā neesot pietiekami finansu resursi, ar kuriem būtu iespējams piedalīties “Latvenergo” privatizācijā. Šeit nav runa tikai par Ventspils uzņēmumu grupu, kuras atbalstīšanā Toča kungs apvaino Demokrātisko partiju “Saimnieks”. Uzskatām, ka “Latvenergo” privatizācijā būtu iesaistāmas arī Latvijas bankas, kuru aktīvi pagājušajā gadā ir pieauguši par 63%. Bankām līdz šim diemžēl nav bijis iespējams atrast šiem aktīviem pietiekoši drošu un efektīvu pielietojumu Latvijā. Tāpēc ievērojama to daļa tiek izmantota ārpus Latvijas gan Rietumu, gan arī Austrumu virzienā.

8. Vispirms būtu nepieciešams risināt jautājumu, kā piesaistīt Latvijas banku resursus, lai izpirktu Latvijai neizdevīgās kredītsaistības ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku. Šis, pēc vairāku autoritatīvu enerģētikas speciālistu domām, Latvijai pilnīgi nevajadzīgais kredīts, kas tika ņemts it kā Pļaviņu hidroelektrostacijas rekonstrukcijai, ir paņemts uz pārmērīgi augstiem procentiem (7,9% gadā), un bez tam kredītlīgumā ir fiksēti vairāki Latvijas pusei bīstami nosacījumi, kuru rezultātā Latvijas energosistēmas rentablākās sastāvdaļas — hidroelektrostacijas — var nonākt ERAB rokās. Tādā gadījumā Latvija pilnīgi zaudēs kontroli pār savu energosistēmu.

Jāatzīmē, ka š.g. 25.janvārī bijušais enerģētikas valsts ministrs un tagadējais Ministru prezidenta padomnieks J.Ozoliņa kungs televīzijas intervijā pats atzina, ka kredīts patiešām ņemts uz ļoti augstiem procentiem un ka tagad to varētu dabūt lētāk, bet toreiz, lūk, neesot bijis citas izejas. Mums gan nav skaidrs, kas tik ļoti ir mainījies kredītresursu tirgū kopš 1996.gada pavasara un kāpēc toreiz vajadzēja tik ļoti steigties.

Jāpiezīmē, ka minēto kredītu līdz ar neizdevīgajiem kredītlīguma nosacījumiem 1996.gada pavasarī “Latvenergo” uzspieda toreizējā valdība, pie kam ministri, kas valdībā pārstāvēja demokrātisko partiju “Saimnieks”, balsoja pret šī kredīta ņemšanu.

Protestējot pret nevajadzīgā un Latvijai neizdevīgā kredīta ņemšanu, no augsti apmaksātiem amatiem atkāpās divi no pieciem “Latvenergo” valdes locekļiem.

9. Uzskatām, ka tā sauktā “Latvenergo” privatizācijas pamatnostādņu jaunā redakcija, kuru Privatizācijas aģentūra ir datējusi ar š.g. 21.janvāri, salīdzinājumā ar iepriekš presē izskatītajiem variantiem nesatur nekā principiāli jauna un tāpēc nav pieņemama.

10. Šajā variantā ir paredzēta vienas privātas akciju sabiedrības izveidošana elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai Rīgas termoelektrostacijās.

Šāda privāta monopola izveidošana neapšaubāmi izraisīs jau tagad nesamērīgi augsto siltumenerģijas tarifu tālāku sadārdzinājumu Rīgas pilsētā, kas smagi skars pilsētas iedzīvotāju maciņus.

Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa un priekšsēdētāja biedra Andra Amerika komentāri

Vispirms preses konferencē runāja Alfreds Čepānis:

— Gribu teikt, ka mana un Andra Amerika iniciatīva neradās pēkšņi vienas dienas laikā, tā nav saistīta ar politisko populismu. Pirms tam mums bija vairākas tikšanās ar “Latvenergo” vadītājiem un arī ar tiem, kas “Latvenergo” sistēmā strādā jau daudzus gadus un labi zina visas šīs problēmas. Kad pagājušā gada beigās valsts prezidents Ulmaņa kungs tikās ar mūsu partijas valdi, viņam arī tika izteikts mūsu partijas viedoklis. Kad mēs abi ar Amerika kungu bijām sagatavojuši visus ekonomiskos aprēķinus un apsvērumus un bijām simtprocentīgi par tiem pārliecināti, tikai tad tapa tas paziņojums.

Varu pateikt, ka piektdien Gulbenes rajonā tikos ar enerģētiķiem, pēc tam biju Madonas rajonā un Preiļu rajonā. Vismaz šajos trīs rajonos “Latvenergo” augsta ranga speciālisti un elektrisko tīklu vadītāji ir pilnīgi vienisprātis ar mūsu izklāstīto viedokli “Latvenergo” privatizācijas jautājumā. Tas vēl vairāk nostiprina manu un Amerika kunga pārliecību, ka esam aizskāruši un mēģināsim labot visai valstij un visiem valsts iedzīvotājiem aktuālu lietu.

Andris Ameriks turpināja:

— Bez šaubām, ar savu pirmo paziņojumu mēs gribējām rosināt diskusiju par šo jautājumu. Uzskatu, ka tagad pats būtiskākais ir konkrētu skaitļu un informācijas analīze.

Jo, nenoliedzami, “Latvenergo” turpmākā darbība skar katru no mums — gan uzņēmēju, gan patērētāju.

Atsauksmes uz mūsu paziņojumu lielākoties ir bijušas bez argumentācijas. Nav sniegušas argumentus atbildīgas amatpersonas Privatizācijas aģentūrā un arī valdībā. Mēs lūdzām atbildes uz četriem jautājumiem, bet līdz šim brīdim tās tā arī nav saņemtas. Vienkārši ir pateikts, ka privatizācija turpināsies un viss ir pareizi.

Kādā veidā mēs varam nodrošināt energouzņēmumu darbībā konkurenci, kas, protams, visumā ir atbalstāma? Vai tas nozīmē ievilkt paralēlus elektrības vadus? Vai uzbūvēt paralēlas hidroelektrostacijas uz Daugavas? Jebkurš jautājums, kas pašlaik tiek izvirzīts sakarā ar konkurenci, ir saistīts ar viena monopola sadalīšanu piecos. Nupat mēs saņēmām valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” privatizācijas nostādnes jaunā redakcijā. Bet tās paredz to pašu — no viena monopola izveidot piecus monopolus.

Mēs Latvijā saražojam pusi no patērētās elektroenerģijas, un to galvenokārt ražo hidroelektrostacijas. Bet šīs elektroenerģijas pašizmaksa ir 0,2 santīmi par vienu kilovatu. Iepirktā elektroenerģija pagājušajā gadā maksāja 1,32 santīmus par kilovatu, bet šogad “Latvenergo” to paredz iepirkt par 1,7 santīmiem.

Mēs gribam rosināt diskusiju par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) piešķirto kredītu, kas patiešām ir neizdevīgs Latvijai. To ir atzinušas pat tās personas, kas piedalījušās šo kredītu sagatavošanā un ņemšanā. Domājams, ka pašlaik Latvijā, ņemot vērā Latvijas Bankas un komercbanku informāciju, pietiek savu kredītresursu, lai pārkreditētu šo ERAB kredītu. Jo vairāk tāpēc, ka viens procents praktiski ir vairāk nekā 7 miljoni dolāru. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas piedāvātā ļoti augstā likme ir 7,9 procenti. Latvijā kredītresursi tiek doti ar zemākiem procentiem.

Saeimas deputāti Leopolds Ozoliņš, Gundars Valdmanis un Andris Rubins

Vakar, 27. janvārī, Saeimas deputāti Leopolds Ozoliņš, Andris Rubins un Gundars Valdmanis, kuri pārstāv Tautas kopu “Brīvība”, rīkoja preses konferenci — par Latvijai stratēģiski svarīgāko objektu privatizācijas gaitu.

Deputāti apgalvoja, ka Latvijā valdot kriminālelementi, ka notiekot valsts īpašumu izputināšana un izlaupīšana. Gundars Valdmanis sacīja, ka tagad valsts stratēģiski svarīgāko objektu privatizācija esot masveidīga tautas apzagšana. Kā piemērs tika minēta valsts akciju sabiedrība “Latvenergo”, “Latvijas kuģniecība”, “Ventspils nafta”. Leopolds Ozoliņš un arī Andris Rubins iestājās par vietējo uzņēmēju interešu aizstāvēšanu visos lielo uzņēmumu privatizācijas gadījumos.

Asi tika kritizēta Privatizācijas aģentūra, kas radot lielus zaudējumus valsts budžetam. Pirms privatizācijas daudzi ienesīgi un uzņēmējdarbībai izdevīgi uzņēmumi, pēc deputātu domām, tiekot apzināti izputināti. Turpmāk Saeimai, nevis valdībai jāuzņemoties atbildība un uzraudzība pār stratēģiski svarīgajiem un peļņu nesošajiem objektiem. Jo tad lielāka ietekme privatizācijas jautājumos varētu būt arī opozīcijas pārstāvjiem.

Mintauts Ducmanis,

Saeimas un valdības lietu redaktors

Arodbiedrību semināra dalībnieki

21. un 22. janvārī Jūrmalā Latvijas arodu savienība “Enerģija”, kurā apvienojušies enerģētikas uzņēmumos strādājošie arodbiedrības biedri, bija sarīkojusi semināru “Eiropas valstu pieredze enerģētikas uzņēmumu privatizācijā”. Uz to bija uzaicināti gan pašmāju arodbiedrību līderi, gan viņu kolēģi no tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm, kā arī darba devēju pārstāvji, galvenokārt “Latvenergo” uzņēmumu un filiāļu vadītāji. Kā semināra atklāšanā uzsvēra LAS “Enerģija” priekšsēdētājs Jānis Garaissils, privatizācijas procesi norisinās ne tikai pie mums Latvijā, bet visā pasaulē un jo sevišķi aktīvi Austrumeiropas valstīs. Tāpēc ir lietderīgi uzzināt citu valstu pieredzi enerģētikas uzņēmumu privatizācijā, iespēju robežās pārņemt visu derīgo un pozitīvo un arī mācīties no kolēģu pieļautajām kļūdām.

Centrālo ziņojumu par tematu “Revolūcija pasaules enerģētikas sektorā” nolasīja Pasaules enerģētiķu arodapvienības (ICEM) galvenais speciālists enerģētikas jautājumos Jurki Raina. Viņš semināra dalībniekiem sniedza ļoti interesantu informāciju par energokompāniju privatizācijas galvenajām fāzēm, arodbiedrību lomu un uzdevumiem darba ņēmēju interešu aizsardzībā un arī par privatizācijas procesa negatīvajiem aspektiem. Piemēram, tirdzniecības robežu atvēršana krietni vien apgrūtina konkrētās valsts nacionālās enerģētikas politikas īstenošanu un ierobežo vietējo resursu izmantošanu enerģijas ražošanā, vecie uzņēmumi bieži vien nespēj konkurēt ar jaunizveidotajiem, un rezultātā tiek slēgti, samazinās nozarē nodarbināto skaits. Arī izmaiņas elektroenerģijas tarifos ne vienmēr ir labvēlīgas patērētājiem. Privatizācijas rezultātā parasti iegūst lielie industriālie patērētāji, taču maza apjoma patērētājiem un tiem, kas atrodas tālāk no centra, nākas maksāt reālo tirgus cenu. Tieši privatizācijas procesa negatīvie aspekti liek arodbiedrībām aktīvi sekot līdzi visiem energokompānijās notiekošajiem pārkārtojumiem un iestāties pret sasteigtu un nepārdomātu privatizāciju. Kā spilgtu “mežonīgās privatizācijas” piemēru Jurki Raina minēja Lielbritāniju, kur Tečeres valdības laikā valsts energouzņēmumi tika pārveidoti par privātām kompānijām.

Semināra otrajā dienā ar situāciju savu valstu enerģētikas sektorā un gūto pieredzi energouzņēmumu privatizācijā iepazīstināja Zviedrijas, Vācijas, Dānijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas pārstāvji. Savukārt par jaunākajām nostādnēm attiecībā uz “Latvenergo” privatizāciju informēja Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Aleksandrs Ošs.

Kā varēja pārliecināties semināra dalībnieki, pašreizējā situācija enerģētikas nozarē pat Baltijas jūras reģiona valstu vidū ir ļoti neviendabīga. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā enerģētikas uzņēmumu privatizācijā tiek sperti tikai pirmie soļi. Vācijā vērojams zināms centralizācijas process, un noteicošā loma ir 3–4 lielām energokompānijām. Zviedrijā enerģētikas nozarē ir pilnīgi deregulēts tirgus, kas plaši atvērts konkurencei. Savukārt firma “Vattenfall” ir reģistrējusi savus uzņēmumus valstīs visapkārt Baltijas jūrai. Somijā privatizācijas gaitā enerģētikas uzņēmumos ir krasi samazinājušās darba vietas un simtiem elektriķu palikuši bez darba.

Visnotaļ atbalstot enerģētikas sektora privatizāciju, semināra dalībnieki bija vienisprātis, ka energokompāniju privatizācija ir jāveic ļoti apdomīgi, ņemot vērā ne tikai valdības vēlmes privatizācijas rezultātā ātri tikt pie naudas, bet arī izsverot patērētāju un pašu enerģētiķu iespējamos ieguvumus un zaudējumus.

Latvijas Brīvo arodu savienības priekšsēdētājs Agris Olmanis atzina, ka šis seminārs bijis pirmais mēģinājums uz privatizāciju un ar to saistītajiem procesiem paraudzīties no darba ņēmēju viedokļa.

Ieva Jākobsone,

“Latvenergo” preses sekretāre