Katra jauna diena nāk ar jaunām domām un darbiem

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis

— ikmēneša sarunā “Latvijas Vēstnesim”

— Saeimas deputāti mēdz sacīt, ka tagad atjaunotajā, pamatīgi izremontētajā un modernizētajā Lielajā sēžu zālē esot labāki apstākļi auglīgam un mūsdienīgam parlamentārajam darbam. Vai arī jums, raugoties no Saeimas Prezidija paaugstinājuma, rodas šāds iespaids?

— Jā, arī man rodas tāds iespaids. Pirmās divas plenārsēdes, ko nupat janvārī esam aizvadījuši šajā atjaunotajā telpā, liecina, ka pati gaisotne, izskats vai kas cits mudina deputātus strādāt ražīgāk. 15. janvārī mēs paguvām izskatīt visu darba kārtību, nepaliekot parādos, bet pēdējā, 22. janvāra, sēdē mēs pat līdz pusdienlaikam paspējām izskatīt visus jautājumus. Tagad skatos, kas ir paredzēts 29. janvārī. Liekas, ja konstruktīvi strādāsim, atkal varēsim izskatīt visus jautājumus. Tātad vismaz pagaidām šis deputātu apgalvojums, ka var strādāt labāk un ražīgāk, apstiprinās. Lai Dievs dod, ka arī turpmāk tā būtu.

— Bet vai visas frakcijas, visi deputāti ir apmierināti ar pašreizējo deputātu vietu izkārtojumu?

— Pirms mēs katram deputātam noteicām un apzīmējām viņa vietu, bija Frakciju padomes sēde. Tajā piedalījās visi Prezidija locekļi un visu Saeimā pārstāvēto frakciju vadītāji. Mēs toreiz no trijiem deputātu izvietojuma variantiem izvēlējāmies vienu — ar tādu mērķi, lai visi vienas frakcijas deputāti būtu pēc iespējas kompaktāk izvietoti. Lai vajadzības gadījumā frakcijas vadītājs vai kāds cits no frakcijas vadības varētu turpat ar tuvumā sēdošajiem pakonsultēties par to vai citu balsojumu vai jautājumu.

Pie frakcijām nepiederošie deputāti ir izvietoti tālāk — viņiem ir vietas pēdējās rindās. Bet es nedomāju, ka no tā, kur cilvēks sēž, ir atkarīgs viņa darba ražīgums. Ja deputāts grib strādāt, viņš to var darīt, gan sēžot Prezidijā, gan arī atrodoties pēdējā rindā.

Man šķiet, ka lielākā daļa deputātu ir apmierināti ar savām darba vietām un cilvēku izvietojumu plenārsēžu zālē.

Tagad mums ir mazliet mainīta arī citu sēdvietu novietojuma kārtība. Žurnālistiem ir atvēlētas vietas tā sauktajā viesu sektorā. Turklāt filmējošajiem un fotografējošajiem žurnālistiem ir iespēja pārvietoties plenārsēžu zāles aizmugurē. Mēs Prezidijā esam vienojušies, ka sevišķi svarīgos gadījumos, ja žurnālisti vēlēsies kādu uzņemt videolentē tuvplānā vai kaut kā citādi, viņi noteiktu laiku varēs izmantot arī tās ejas, kas ir Lielās sēžu zāles abās pusēs — pa labi un pa kreisi no Prezidija.

Ir cilvēks, kas sēž pie barjeras starp viesu sektoru un deputātu darba telpu un tagad uztur kontaktus starp tiem cilvēkiem, kas atnes kādu dokumentu uz plenārsēžu zāli, un deputātiem. Arī apsardzes cilvēki vairs nav plenārsēžu zālē, bet atrodas un pilda savus pienākumus aiz tās durvīm. Domāju, ka tāda kārtība vairāk vai mazāk visus apmierina. Arī mani personīgi tā apmierina.

Protams, man bija jāpatrenējas strādāt ar datoru. Nekā briesmīgi sarežģīta tur nav. Uz datora ekrāna var izlasīt balsojumu rezultātus. Tagad man pašam ar datora palīdzību tālāk jāpabīda izskatītie darba kārtības jautājumi. Esam panākuši, ka tie vispār tiek dzēsti no ekrāna, lai nejauc galvu. Tātad darbs ir kļuvis racionālāks.

Runājot par racionālu darbu, izteikšu cerību uz grozījumiem Saeimas Kārtības rullī. Tie arī varētu padarīt darbu operatīvāku un ražīgāku. Bija diskusijas par grozījumiem Kārtības rullī un attiecīgā likumprojekta nodošanu Saeimas komisijām. Deputāti nolēma, ka tas nododams visām komisijām. Bet tas jau ir normāls parlamenta darba process. Tad, kad visi deputāti gan komisijās, gan individuāli būs izteikuši savu viedokli, ceru, ka deputātu vairākums šos grozījumus Kārtības rullī atbalstīs. Es ļoti ceru uz to. Tas šajā priekšvēlēšanu gadā varētu padarīt Saeimas darbu vismaz mazliet ražīgāku.

Esmu jau vairākkārt “LV” lasītājiem teicis — ja cilvēkam ir ko sacīt, viņš to var pietiekami īsi, kodolīgi un saprotami pateikt daudz īsākā laikā.

— Laikam būtiskākie grozījumi Kārtības rullī varētu attiekties uz runāšanas ilguma laiku un runāšanu no vietas?

— Spriežot par runāšanu no vietas, mēs, Prezidija locekļi, konsultējāmies gan ar Saeimas Juridiskā biroja darbiniekiem, gan ar citiem speciālistiem un secinājām, ka jebkurā gadījumā, runājot par likuma vai Saeimas lēmuma projektu, būtu tomēr jārunā no tribīnes. Jo, ja cilvēks runā ar citiem, viņam vajadzētu vismaz skatīties acīs tiem. Tādēļ runāšana no vietas atbilstīgi mūsu ierosinātajiem grozījumiem ir paredzēta tikai trīs gadījumos: par Kārtības ruļļa pārkāpumiem; par to, kā lieta tālāk virzāma (abas šīs normas ir noteiktas Kārtības ruļļa 66. pantā); sniedzot dažādus paziņojumus, piemēram, par kādas frakcijas vai komisijas sēdi. Citos gadījumos tomēr būtu jārunā no tribīnes.

Viens no ļoti būtiskiem grozījumiem — redzēsim, vai deputāti to atbalstīs, — proti, lai ierobežotu jebkura deputāta vai opozīcijas destruktīvu darbību, uzsveru — destruktīvu —, pēdējais balsojums par jebkuru jautājumu vienlaikus būs arī reģistrācija. Un pēc tam atsevišķa reģistrācija vairs netiks organizēta. Ja cilvēks kādu politisku vai citu apsvērumu dēļ nebūs piedalījies balsošanā, viņa dēļ reģistrācija vairs netiks rīkota. Un līdz ar to viņš kā nereģistrējies tiks materiāli ietekmēts, atvelkot 20 procentus no viņa algas. Es pats esmu svēti pārliecināts — un ceru, ka to sapratīs un atbalstīs arī lielākā daļa deputātu, — ka deputāts ir ievēlēts Saeimā tālab, lai viņš te strādātu. Un viņam tomēr jāizvēlas viena no trim pozīcijām: “par”, “pret” vai “atturas”. Nevar taču balsot “ar kājām”, kā tas šad tad ir darīts, vai nemaz nepiedaloties sēdes darbā. Bet, kad tiek rīkota reģistrācija, itin visi deputāti, protams, reģistrējas, lai pēcāk saņemtu pilnu algu. Tad nu tagad acīmredzot būs tāda Kārtības ruļļa norma, pēc kuras atsevišķa reģistrācija netiks veikta. Ja deputāts nebūs piedalījies balsošanā, viņam vajadzēs rēķināties ar to, ka zināmu naudas summu nāksies atstāt uz nodokļu maksātāju “altāra”.

— Bet te izvirzās sensenais jautājums par opozīcijas un pozīcijas savstarpējām attiecībām. Cik lielā mērā tomēr būtu ņemami vērā opozīcijas viedokļi un vēlmes? Pašlaik Saeimā tikai apmēram ceturtā daļa deputātu pārstāv opozīciju.

— Jebkura deputāta, vienalga, pozīcijas vai opozīcijas, viedoklis ir jāuzklausa. Un opozīcija to pilnā mērā izmanto. Viņi visvairāk runā — vairāk vai mazāk konstruktīvi. Opozīcijai nekad netiek liegts vārds. Bet, vai opozīcijas deputātu viedoklis tiek ņemts vērā balsojot, te nu tā parlamentārā demokrātija izpaužas. Tomēr vairākums pieņem lēmumus.

Bet nav jau tā, ka opozīcija neko nespēj ietekmēt. Ir vairākas likumu normas, ko iesniegusi opozīciju pārstāvošā Tautas kustība “Latvijai”, tāpat bijušās Sociālistiskās partijas vai Tautas saskaņas partijas deputāti, un, ja priekšlikumi ir konstruktīvi, nav politizēti, bet virzīti lietas labā, deputāti tos pieņem. Vienalga, kas tos ir iesniedzis. Tiesa gan, bieži vien, tikai izlasot likumprojekta autoru vārdus, tiek nobalsots pret to — tikai tāpēc, ka to ir iesniegusi opozīcija. Bet opozīcija pati tiktāl ir politizējusi savu darbību, ka nereti tā kļūst destruktīva jeb parlamenta normālu darbu traucējoša.

Cik gan reižu mēs nevarējām izdarīt grozījumus Satversmē un Saeimas vēlēšanu likumā tikai tādēļ, ka opozīcijas viedoklis bija klaji negatīvs pret tiem! Tāpēc mums sešas reizes nekas neiznāca.

— Kāds varētu būt labākais risinājums attiecībā uz barikāžu dalībnieku piemiņas zīmēm? Vai tās beidzot pēc diviem gadiem iegūs valsts apbalvojuma statusu?

— 1996. gada vasarā, kad mēs atcerējāmies augusta puča notikumus, tepat Saeimā šo projektu atbalstīja arī toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Kreituses kundze. Arī es kā Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda valdes loceklis, par ko tiku ievēlēts, būdams vēl Demokrātiskās partijas deputāts. Toreiz atradām līdzekļus, valdībai un Rīgas Domei parādot pretimnākšanu, kaut ko atrodot no Saeimas iespējām, lai tiktu izgatavotas šīs piemiņas medaļas. Un daudziem bijušās Augstākās padomes deputātiem un barikāžu dalībniekiem šīs piemiņas zīmes svinīgi tika pasniegtas. Pagājušā gada beigās Barikāžu atbalsta fonds ar vairāku deputātu, tai skaitā manis, starpniecību ierosināja, ka šai piemiņas medaļai ir jāpiešķir valsts apbalvojuma statuss. Un, tā kā šo ideju atbalsta arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, pagājušajā ceturtdienā jau pirmajā lasījumā likumprojekts par piemiņas medaļu atzīšanu par valsts apbalvojumu tika pieņemts.

Ir noteikts termiņš, līdz kuram ir jāiesniedz grozījumi otrajam lasījumam. Šo piemiņas medaļas “valstiskošanu” atbalstīja arī opozīcija. Ceru, ka šī piemiņas medaļa varētu kļūt par valsts apbalvojumu. Bija vairāki konstruktīvi priekšlikumi, proti, kas var ierosināt apbalvošanu, kas var pasniegt piemiņas medaļas, kuriem valsts institūciju pārstāvjiem vajadzētu būt Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda valdē. Bet tas viss ir pieņemami. Domāju, ka cilvēki, kas veicinājuši Latvijas neatkarības atjaunošanu, ar gandarījumu un lepnumu pieņems šos apbalvojumus.

Kā zināms, patlaban vienīgais valsts apbalvojums ir Triju Zvaigžņu ordenis, kura piešķiršanu nosaka šī ordeņa dome. Tagad acīmredzot būs vēl viens valsts apbalvojums. Likumprojektā gan teikts, ka tas nedod nekādas privilēģijas — ne pensiju, ne algu nosakot. Bet tas vismaz būs morāls gandarījums cilvēkiem, kas pašaizliedzīgi aizstāvējuši Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu un nostiprināšanu.

— Mūsu iepriekšējā sarunā decembrī jūs izteicāt cerību, ka pavisam drīz varētu tikt parakstīts līgums par Latvijas un Krievijas robežu. Kā jūs uz šo iespēju raugāties tagad — pēc Krievijas premjerministra Černomirdina ierašanās Rīgā?

— Es tagad to vērtēju reālistiski. Kā man zināms, Černomirdina kungs nebija plānojis un paredzējis divpusējas sarunas ar mūsu premjeru Krasta kungu. Šādi divpusēji kontakti viņam bija ar Valsts prezidentu. Bet tas vien jau norāda, ka Krievijas politiķi, ieskaitot Černomirdina kungu, ir diezgan negatīvi noskaņoti pret Latviju. Un šī robežlīguma parakstīšana vai neparakstīšana ir viens no visai precīziem rādītājiem, to varētu uzskatīt gluži vai par lakmusa papīriņu faktiskajām Krievijas vēlmēm uzlabot attiecības ar Latviju vai joprojām Krievijas puse krievvalodīgo cilvēku stāvokli Latvijā izmantos kā savu politisko karogu, kā tas ir darīts līdz šim. Te nu mēs redzēsim, vai Krievijas puse patiešām vēlas uzlabot un normalizēt attiecības ar Latviju vai tikai vārdos un ne darbos to grib.

Es tomēr joprojām optimistiski raugos uz to. Jā, es cerēju, ka robežlīgums varētu tikt parakstīts, Černomirdinam tagad ierodoties Rīgā. Bet, kā es sapratu no Krievijas politiķu teiktā, Černomirdins nav bijis Latvijā. Viņš ir bijis Rīgā, lai tiktos ar Baltijas jūras reģiona valstu premjerministriem, šī tikšanās noritēja Rīgā. Bet Latvijā Černomirdins oficiāli nav bijis. Tas parāda Černomirdina kunga patieso nostāju un pozīciju attieksmē pret Latviju.

Domāju, ka tagad par robežlīgumu Černomirdina kungs un Krasta kungs varēja vienoties. Es cerēju, ka varēja notikt līguma parafēšana. Vai vismaz Krasts un Černomirdins varētu vienoties par laiku, pozīcijām un parafēšanas jeb parakstīšanas procedūrām. Bet, kā man zināms, par to nekāda runa nav bijusi. Skumji, taču tā tas ir.