Problēmas

Lai patērētāja papēdī nedurtos nagla

Turpinājums

no 1.lpp.

Tikko kā vienai pircējai izveidojusies konflikta situācija ar apavu tirgošanas firmu “Euroskor”. It kā solīda un laba firma, taču — ir to skaitā, par kuru visvairāk sūdzību. Un diemžēl firmas vadība Latvijā ir tik stūrgalvīga, ka negrib atzīt par defektu pat to, kas ir acīm redzams. Un sākas nebeidzamas diskusijas un redzamā fakta pierādīšanas vairāku stundu un pat dienu garumā... Muļķīgi un — negodīgi. No visādiem viedokļiem, tajā skaitā arī no morālā. Šajā ziņā varētu uzteikt firmu “Gerkens un Co”, par kuru arī ir sūdzības, taču nekvalitatīvā prece bez vārda runas tiek samainīta vai nauda atdota.

— Tādēļ mums ir jāsāk jau ar pašu pirmsākumu: kādas un kas tās ir par precēm, ko pārdod Latvijā, no kuras vietas tās nāk, vai tiešām šīs preces atbilst uzrakstiem un deklarācijām,— saka TPKC vadītājs.— Vai tiešām preces, ko tirgo kā ekskluzīvās, šai kategorijai atbilst, vai vienmēr preces cena atbilst tās kvalitātei un vēl, un vēl dažādas nianses, par kurām pircējam patstāvīgi tikt skaidrībā ir neiespējami.

Pašlaik visvairāk sūdzību ir par apavu kvalitāti. Un kurš gan var raksturot apavus labāk nekā to remontētāji? Tādēļ TPKC darbinieki šobrīd apzina pilnīgi visas apavu remonta darbnīcas Rīgā un izdala aptaujas lapas, lai noskaidrotu ar apaviem saistītus “sīkumus” — par valstīm, par firmām, par raksturīgākajiem defektiem, par pagrīdes ražojumiem utt.

Šādā veidā varbūt būs iespējams ierobežot “ekskluzīvo brāķu” tirgošanu. Jo — ja visam ļaus iet savu gaitu, tad mūsu tirgus, uzskata Kārlis Freimanis, pārvērtīsies par īstu atkritumu izgāztuvi. Kā var mētelim vai uzvalkam mēneša laikā sašķīst odere? Tātad šī prece jau ir gadiem stāvējusi noliktavā. Un vai par nopietnu var uzskatīt tādu apģērbu, kuram kopšanas simbolu nav vispār vai to vietā ir uzspiests kaut kāds mistisks cipariņš?

— Tātad šeit atkal jāsastopas ar kāda tirgotāju ķēdes posma negodīgu rīcību,— secina TPKC vadītājs.— To skaidri pasaka arī ķīmisko tīrītavu un veļas mazgātavu darbinieki Rīgā, kuras mēs, līdzīgi kā apavu darbnīcas, esam jau apzinājuši. TPKC gatavo sarakstus, kur tās atrodas, kādus pakalpojumus sniedz, kāda ir maksa. Tā ir informācija, ko jau tagad varam sniegt mūsu patērētājiem. Līdz ar to viņiem būs vieglāk izvēlēties sev nepieciešamo un makam atbilstošo pakalpojumu. Jā, tas pagaidām vēl nav daudz, taču tas ir sākums ļoti nepieciešamai lietai — rūpēm par ne pārāk labi situēto Latvijas “vidējo” patērētāju, kuram lats vai divi lati nozīmē pietiekami, lai šo naudu neizmestu par nekvalitatīvu preci vai pakalpojumu. Un tas jau ir nākamais mūsu darbības solis: ne tikai pateikt, kurā vietā var saņemt vajadzīgo lietu, bet arī to, kur pakalpojums vai pirkums būs ar garantiju un — kuram veikalam, darbnīcai vai ateljē mest līkumu, jo pakalpojums sola gan materiālu, gan morālu zaudējumu.

TPKC vēl nav nedz tik plaša, nedz arī tik bagāta organizācijai, lai līdzīgi kā Vācijā izdotu katalogus — “Patērētāju ceļvežus” — preču grupām un pakalpojumiem pēc dažādiem rādītājiem, kādi un kurā vietā mūsu valstī pieejami. Taču, lai šādi bukleti pamazām taptu, notiek sadarbība ar RTU Tekstilizstrādājumu katedru un ar Vācijas kolēģiem (tiesa, vācu kolēģu budžets ir krietni vien pilnāks — aptuveni 65 miljonus vācu marku atvēl federālais budžets un tikpat arī atsevišķo pavalstu budžeti. TPKC gada laikā no valsts budžeta tiek atvēlēti 139 000 latu). Sākums ir, bet, lai sasniegtu tik augstu līmeni, kāds šajā ziņā ir Vācijā, paies ne viens gads vien. Un pašlaik tās visas ir valsts, nevis sabiedrisko organizāciju funkcijas, uzskata Kārlis Freimanis. Tirgotāji jebkuru sabiedrisko organizāciju, kas sāks aizstāvēt patērētāju tiesības, labākajā gadījumā neņems vērā.

— Lielus katalogus mēs vēl nespējam nedz sagatavot, nedz iespiest,— stāsta TPKC vadītājs.— Mēs sāksim ar nelieliem bukletiņiem, ar informāciju presē, televīzijā un radio. Esam jau sagatavojuši vairākas publikācijas un raidījumus, un šādi arī turpināsim strādāt. Ceram, ka ar laiku preses izdevumi atvēlēs mums nelielu sleju un elektroniskie masu saziņas līdzekļi — dažas minūtes, lai cilvēki pierastu, ka tieši šeit var saņemt sev noderīgu padomu. Mūsu iestādei ir jākļūst par tādu, kas skaidro patērētājiem viņu tiesības — sākot no pirkšanas, nomas, kredīta, galvojuma vai kāda cita pakalpojuma līguma parakstīšanas (kas līgumā, it īpaši daudzpusējā, acīgi būtu jāpamana) līdz pat brīdim, kad tiek kompensēts konstatētais brāķis. Un daudzos gadījumos caur tirgotāju, pasta pakalpojumu vai reklāmu masu informācijas līdzekļos nemaz nav iespējams atrast to firmu, kura sniedz patērētājam konkrēto pakalpojumu. Mēs vēlamies pamatīgi izzināt Latvijas tirgu, lai sniegtu cilvēkiem salīdzinošu informāciju, kur, ko, par cik un kādā kvalitātē var iegūt. Līdz ar to patērētājam būs vieglāk orientēties pēc vienas vai citas pazīmes pagaidām haotiskajā piedāvājumu jūklī. Tādēļ mums ir objektīva nepieciešamība izveidot patērētāju konsultāciju centrus arī ārpus Rīgas — vismaz pa vienam katrā reģionā. Jo daudzos gadījumos šīs sūdzības nenonāk līdz mums: Rīga ir tālu. Taču, ja kaut vai viens cilvēks, pie kura varētu doties patērētāji, būtu, piemēram, Daugavpilī, tad no Preiļiem pie viņa arī aizbrauktu. Tādēļ ļoti svarīgi ir izveidot reģionālos konsultāciju centrus, kuros patērētāji saņemtu aizstāvību tieši no valsts. Un — lai mazāk būtu kontrolēšanas, bet vairāk būtu konsultēšana. Šeit, TPKC telpās, divas reizes nedēļā — otrdienās un ceturtdienās no pulksten 10 līdz 14 — patērētājus konsultē speciālisti apavu, apģērbu, elektropreču jautājumos (bez maksas). Cilvēki nāk, lai noskaidrotu, kas vainīgs pie defekta — viņi vai ražotāji (tirgotāji) un kam būs jāmaksā par veicamo nepieciešamo ekspertīzi. Līdz ar to cilvēki ieekonomē gan finanses, gan arī pasaudzē savus nervus. Daudzi zvana pa tālruni un lūdz padomu. No pagājušā gada aprīļa, kad sākām konsultācijas pa tālruni reģistrēt, līdz gada beigām tās ir saņēmuši 1416 patērētāji. Bet kopš jūlija, kad ieviesām klātienes ekspertu konsultācijas, tās šeit ir ieguvuši 156 apmeklētāji. Tātad šāda veida pakalpojums ir nepieciešams. Jo negodīgums ir neiedomājami izplatīts, un tas vissmagāk skar tieši mazturīgo iedzīvotāju slāni. Pagājušajā gadā ar TPKC palīdzību patērētājiem tika atmaksāta nauda vai apmainītas preces par 33 402 latiem. Turklāt — cilvēkiem, kuri atnāca pie mums vai piezvanīja un kuri zina, ka šeit var meklēt konsultāciju. Cik tādu Latvijā ir? Un — kāds naudas daudzums sasummētos, ja visi, kas nopirkuši nekvalitatīvu preci vai pakalpojumu, arī neatmestu ar roku, bet censtos velti samaksāto arī atgūt? Tādēļ ir jābūt tādai institūcijai, kas ievieš korektas attiecības starp preču un pakalpojumu patērētājiem un piedāvātājiem.

Ministru kabinetā 1997. gada 20. maijā tika akceptēta Tirgus uzraudzības nacionālās programmas koncepcija, kurā atbalstīta Patērētāju tiesību aizsardzības centra izveidošana uz TPKC bāzes. Šī programma ir iekļauta nacionālo programmu skaitā, tās vadītājs ir ekonomikas ministrs Atis Sausnītis. Apstiprināšanā ministrijās pēc valsts sekretāru sanāksmes ir rīkojuma projekts par Patērētāju tiesību aizsardzības centra izveidi un centra nolikuma projekts, kā arī “Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” projekts. Šiem projektiem vēl jāiziet savs ceļš — līdz Saeimai vai Ministru kabinetam.

Taču, kamēr likumi un lēmumi iet savu ceļu, TPKC dara savu — kļūst par patērētāju konsultantu un vajadzības gadījumā — arī aizstāvi.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības redaktore