Runas. Referāti

Par mūsu ģimenes optimālo lielumu

Dr.habil.phys. Andrejs Siliņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Īsreferāts Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē 1998.gada 23.janvārī, apspriežot tēmu “Latvijas iedzīvotāju ataudze”.

Katra pašregulējošās sistēma dabā cenšas ieņemt optimālo (izdevīgāko) stāvokli. Optimums ir tad, kad slodze minimāla. Arī ģimene (dzimta) ir saprātīga pašregulējošās sistēma. Iekšējo slodzi uz šīs sistēmas (ģimenes) darbspējas vecuma locekļiem veido rūpes par virsdarbaspējas vecuma locekļiem ( vecākiem ) un līdzdarbaspējas vecuma locekļiem (bērniem). Uz optimumu ģimene tiecas, izvēloties noteiktu bērnu skaitu ģimenē. Ja valsts neiejaucas, tad šis optimālais bērnu skaits ir atkarīgs no ģimenes (dzimtas) attieksmes pret aprūpējamiem. Ja katrs bērns saņem tikpat lielu rūpju devu RB ( gan materiālā , gan morālā veidā ) kā vecāks RV , tad slodze S1 (rūpju [ R ] vienībās) ģimenēm (dzimtām) ar noteiktām tradīcijām atkarībā no bērnu skaita n (piem., vairākās paaudzēs vienbērna (n=1), divbērnu (n=2) utt.) ir izsakāma ar šādu formulu:

S1 = 2/n + n/2. (1)

Formulas pirmais saskaitāmais (n/2) raksturo rūpes par vecākiem, jo katram ģimenes loceklim (bijušajam bērnam) darbspēju vecuma laikā ir jārūpējas par saviem diviem vecākiem. ķimenēs (dzimtās) ar vairāku bērnu tradīcijām rūpes par vecākiem proporcionāli sadalās un tāpēc katrs darbspēju vecuma ģimenes loceklis tās attiecīgi mazāk izjūt. Formulas (1) otrais saskaitāmais (n/2) raksturo rūpes par bērniem. Katram bērnam ir divi vecāki. Katram no vecākiem rūpju lielums savā darbspēju vecuma laikā ir proporcionāls bērnu skaitam ģimenē. Formula (1) raksturo slodzi uz katru no ģimenes (dzimtas) locekļiem viņa darbspējas vecuma laikā. Šīs slodzes atkarību no bērnu skaita ģimenē raksturo 1. zīmējuma 1. līkne. No šīs līknes ir izteikti redzams, ka minimālā slodze ir divbērnu ģimenēm. Tā nedaudz pieaug trīs bērnu ģimenēm. Tā ir vienāda vienbērna un četru bērnu ģimenēm un diezgan strauji pieaug vairākbērnu ģimenēm. Bezbērnu ģimenēm slodze tiecas uz bezgalību, kas raksturo dzimtas izzušanu. Skaidrs, ka ģimenes (dzimtas) laika gaitā tieksies uz optimumu un izvēlēsies divus līdz trīs bērnus. Tas arī nodrošina normālu ataudzi.

Diemžēl ne vienmēr ģimenes (dzimtas) velta vienādas rūpes bērniem un vecākiem. Nabadzīgajās valstīs bieži vien bērniem tiek veltīta ļoti niecīga uzmanība. Tas ir raksturīgs arī nabadzīgām, pareizāk — nelabvēlīgām, ģimenēm jebkurā sabiedrībā, kur ģimene nerūpējas par bērniem, piemēram, nesūta tos skolā. Ja rūpju daļa starp vecākiem un bērniem sadalās nevienlīdzīgi, piemēram, vecāks saņem trīs reizes vairāk rūpes nekā bērns (RV = 3RB), tad slodzes (S2) formula pārveidojas šādi:

S2 = 2/n + n/6. (2)

Formulas (2) pirmais loceklis, tāpat kā formulā (1), raksturo rūpes par vecākiem. Formulas (2) otrais loceklis raksturo rūpes par bērniem, un tas atšķiras no 1. formulas otrā locekļa ar reizinātāju 1/3, jo šajās ģimenēs bērniem velta trīs reizes mazāk rūpju. Šajā gadījumā slodzes atkarību no bērnu skaita ģimenē raksturo 1. zīmējuma otrā līkne. No šīs līknes redzams, ka minimālā slodze ir 3 un 4 bērnu ģimenēm. Slodze ļoti lēni pieaug, palielinoties bērnu skaitam ģimenē. Toties slodze strauji pieaug, pamazinoties bērnu skaitam ģimenē, un tāpat tiecas uz bezgalību bezbērnu ģimenēs. No šīs līknes izskata ir skaidrs, ka nabadzīgās valstīs vai nelabvēlīgās (nabadzīgās) ģimenēs laika gaitā bērnu skaits pieaug uz 3 līdz 4 vai pat vairāk.

Ja ģimenes (dzimtas) pašregulējošā darbībā iejaucas valsts ar noteiktu nodokļu politiku, tad optimuma noteikumi (slodzi raksturojošās formulas) mainās. Pašreiz Latvijā valsts ar sociālā nodokļa politikas palīdzību galvenokārt cenšas atrisināt vecāku (pensionāru) jautājumu. Citiem vārdiem — valsts uzliek visiem darbspēju vecuma ģimenes locekļiem (neatkarīgi no ģimenes tipa ) vienādu slodzi (resp., slodze ir proporcionāla algai — sociālais nodoklis) un pēc tam saņemtos līdzekļus sadala pensionāriem (vecākiem) proporcionāli iepriekšējam ieguldījumam. Līdz ar to ģimenēm, kur par bērniem rūpējas tikpat kā par vecākiem, pašregulāciju raksturojošā formula kļūst šāda:

S3 = 1+ n/2. (3)

Šajā gadījumā formulas (3) pirmais loceklis (vieninieks) raksturo valsts uzlikto slodzi (sociālā nodokļa veidā) uz katru darbspēju vecuma ģimenes locekli. ķimenei formāli vairs nav jārūpējas par vecākiem (viņi saņem pensijas). Paliek rūpes par bērniem, un tās raksturo formulas (3) 2. loceklis, kurš ir tāds pats kā formulā (1). Šajā gadījumā slodzes atkarību no bērnu skaita ģimenē raksturo 1. zīmējuma 3. līkne (taisne). No šīs taisnes ir pilnīgi nepārprotami redzams, ka šādas valsts iejaukšanās gadījumā visoptimālākās ir bezbērnu ģimenes, jo šajā gadījumā slodze ir minimāla. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pēdējos gados bērnu skaits ģimenēs (visizteiktāk — dzimstība) Latvijā nepārtaukti samazinās. To veicina pašreizējais Latvijas valsts iejaukšanās veids (sociālā nodokļa politika) ģimeņu (dzimtu) pašregulējošos mehānismos. Līdzīgu iespaidu tas rada arī uz nelabvēlīgām (nabadzīgām) ģimenēm, kuru slodzi šādā valsts iejaukšanās gadījumā raksturo šāda formula:

S4 = 1 + n/6. (4)

Šajā formulā ( 4 ) pirmais loceklis “vieninieks” atkal raksturo konstanto (valsts noteikto) slodzi, bet 2. loceklis raksturo rūpes par bērniem un ir tāds pats kā 2. formulā. Slodzes atkarību no bērnu skaita šim gadījumam raksturo 1. zīmējuma 4. līkne (taisne). Skatoties uz šo taisni, ir atkal redzams, ka visoptimālākā arī šajā gadījumā ir bezbērnu ģimene. Tomēr, palielinoties bērnu skaitam, slodze pieaug daudz lēnāk nekā līdzsvaroto rūpju ģimenēs (RV =RB).

Līdz ar to pašreizējā valsts politika vājāk stimulē bērnu skaita samazināšanos nelabvēlīgās (nabadzīgās) ģimenēs nekā ģimenēs, kur bērniem velta daudz vairāk rūpju, piemēram, atbalstot to izglītošanos.

Var arī novērtēt, kāda tipa ģimenes (dzimtas) Latvijas valsts pašreizējās sociālās politikas rezultātā saņem papildu līdzekļus un kādas ir zaudētājas. Ja starpība starp rūpju lielumu ģimenē bez valsts iejaukšanās un ar valsts iejaukšanos ir pozitīva, tad tādam ģimeņu tipam daļu rūpes nosedz valsts, un šīm ģimenēm konkrēta valsts sociālā politika ir izdevīga. Starpība starp slodzi formulā (3) un formulā (1) ir attēlota 1. zīmējuma 5. līknē. Redzams, ka izdevīga ( pozitīvs efekts ) valsts pašreizējā sociālā politika ir vienbērnu un jo sevišķi bezbērnu ģimenēm, bet jau divbērnu ģimenes no šīs politikas neko negūst (nulles efekts). Toties, pieaugot bērnu skaitam ģimenēs, efekts kļūst arvien negatīvāks. Tātad Latvijas pašreizējās sociālās politikas rezultātā ģimenes ar trīs un vairāk bērniem ir spiestas daļēji nosegt vienbērna un bezbērnu ģimeņu slodzi, respektīvi, daudzbērnu ģimenes zināmā mērā uztur vienbērna un bezbērnu ģimenes.

Interesanti atzīmēt, ka arī nelabvēlīgo (nabadzīgo) ģimeņu gadījumā starpība starp pašregulējošo situāciju (2. formula) un valsts politikas iespaidoto situāciju (4. formula) ir tieši tāda pati kā līdzsvaroto rūpju ģimeņu gadījumā, un to arī attēlo 1. zīm. 5. līkne. Līdz ar to arī nelabvēlīgās (nabadzīgās) ģimenēs ir izdevīgi būt vienam vai nevienam bērnam, un arī šīs ģimenes trīs un vairāk bērnu gadījumā ir spiestas daļēji apgādāt kā bagātās, tā nabagās vienbērna un bezbērnu ģimenes. Tomēr jāteic, ka nelabvēlīgo (nabadzīgo) ģimeņu darbspējas vecuma locekļi bieži vien nepakļaujas valsts sociālajai politikai (ir bezdarbnieki vai invalīdi) kopējās slodzes uzņemšanās aspektā, bet bieži, tieši otrādi, pārtiek no valsts sociālajiem pabalstiem. Līdz ar to šādās ģimenēs valsts pašreizējā sociālā politika nestimulē samazināt bērnu skaitu, bet tieši otrādi — stimulē to palielināt, jo aptuveni darbojas 2. formula. Tātad īstenībā pašreiz Latvijā esošās sociālās politikas rezultātā līdzsvaroto rūpju ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk bērnu, ir jāuzņemas papildu slodze, lai radītu labvēlīgus apstākļus vienbērna un bezbērnu ģimenēm un bieži vien arī nodrošinātu nelabvēlīgo ģimeņu eksistenci.

Ja tomēr rastos izpratne un sāktos vēlēšanās palielināt bērnu skaitu ģimenēs, tad ir svarīgi zināt, kā bērnu skaita izmaiņa ietekmē slodzi. Apskatīsim divus gadījumus : a) bērnu skaits ģimenēs katrā nākamajā paaudzē pieaug par vienu, b) bērnu skaits katrā nākamajā paaudzē samazinās par vienu. Analizēsim ģimenes, kurās tiek veltītas vienāda lieluma rūpes viena vecāka un viena bērna uzturēšanai (līdzsvaroto rūpju ģimenes), jo šāda tipa ģimenes nodrošina normālu sabiedrības attīstību.

Otrajā zīmējumā 1. līkne ir 1. zīmējuma 1. līknes kopija un šajā analīzē kalpo par bāzes līkni (1. formulas rezultāti). Ja bērnu skaits katrā nākamajā paaudzē ģimenē pieaug par vienu un ģimenes (dzimtas) dzīvi neietekmē valsts sociālā politika, tad slodzi raksturo šāda formula:

S5 = 2/n + (n+1)/2. (5)

Šajā formulā (5) pirmais loceklis raksturo rūpes par vecākiem un ir tāds pats kā 1. formulā, bet otrais loceklis raksturo rūpes par bērniem. Slodzi, kas rodas, šajā gadījumā attēlo 2. zīm. 2. līkne. Redzam, ka šīs līknes veids ir identisks ar 1. līkni, tikai tā ir nobīdīta par 0,5 rūpju vienībām uz augšu. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē, ja ir vēlēšanās, lai nākamajā paaudzē būtu par vienu bērnu vairāk, jebkurai ģimenei ir jāuzņemas papildu rūpes (+0,5 rūpju vienības). Pāreja no divu bērnu ģimenes uz trīs bērnu ģimeni prasa daudz vairāk resursu (+0,5 rūpju vienības) nekā stabilas trīsbērnu ģimenes (dzimtas) uzturēšana salīdzinājumā ar stabilas divbērnu ģimenes (dzimtas) uzturēšanu (+0,17 rūpju vienības). Tātad varam secināt, ka no ārpuses ( valsts sociālās politikas maiņa) daudz vieglāk ir saglabāt tradīcijas trīsbērnu ģimenēs (dzimtās) nekā stimulēt trešā bērna dzimšanu divbērnu ģimenē (tas ir trīs reizes dārgāk).

Ja valsts politika, kā tas diemžēl ir pašlaik, nestimulē daudzbērnu ģimeņu saglabāšanu, tad bērnu skaits katrā nākamajā paaudzē krītas. Līdz ar to slodzes lielums, protams, samazinās. Gadījumu, kad bērnu skaits katrā nākamajā paaudzē pamazinās par vienu, ataino šāda formula:

S6 = 2/n + (n—1)/2. (6)

Arī šajā formulā (6) pirmais loceklis raksturo rūpes par vecākiem, bet otrais loceklis — rūpes par bērniem. Slodzi, kas rodas šajā gadījumā, attēlo 2. zīm. 3. līkne. Redzam, ka neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē, ja nākamajā paaudzē ir par vienu bērnu mazāk, slodze krītas par 0,5 rūpju vienībām. Tātad ģimenēm ir izdevīgi samazināt bērnu skaitu nākamajās paaudzēs, izņemot gadījumu, kad tas tiek samazināts zem diviem bērniem. 2. zīm. trešās un pirmās līknes salīdzināšana rāda, ka, pārejot no divbērnu ģimenes tipa uz vienbērna ģimenes tipu, ieguvums ir tikai vienai paaudzei (tai, kura samazina bērnu skaitu), bet, ja dzimta turpina vienbērna ģimenes tipu, tad jau nākamajā paaudzē šis ieguvums tiek zaudēts, jo vienbērna ģimenes slodze ir tieši par 0,5 rūpju vienībām lielāka. Līdz ar to pāreja no divbērna ģimenes uz vienbērnu ģimeni ilgākā laika periodā rada šajā dzimtā zaudējumus. Uzskatāmības labad 2. zīmējumā ir parādītas slodžu starpības gadījumam, kad tiek samazināts bērnu skaits — 4. līkne (taisne), un gadījumam, kad tiek palielināts bērnu skaits — 5. līkne (taisne). Pozitīvās vērtības rāda ieguvumu, bet negatīvās — zaudējumu.

Nupat veiktā situāciju analīze rāda tos stimulus, kuri veicina pāreju uz optimālo (divu līdz trīs) bērnu skaitu ģimenē, ja notiek normāla pašregulācija. Mēs jau iepriekš redzējām, ka pašreizējā Latvijas valsts sociālā politika stimulē pāreju uz viena bērna vai bezbērnu ģimenēm, jo šo ģimeņu slodzi lielā mērā sedz trīs un vairāk bērnu ģimenes (dzimtas). Domāju, ka beidzot valsts līmenī vajadzētu rasties izpratnei, ka šāda sociālā politika noved pie tautas iznīkšanas. Apskatītie modeļi ļauj izteikt argumentētus priekšlikumus sociālās politikas maiņai, lai novērstu tautas izmiršanu.

Var teikt, ka sociālā nodokļa iegūtie resursi ir jāveltī arī rūpēm par bērniem. Kādai būtu jābūt proporcijai starp to sociālā nodokļa daļu, kuru izmanto rūpēm par bērniem, un to daļu, kuru izmanto rūpēm par vecākiem (pensijām)? Apskatīsim divus gadījumus: a) rūpēm par bērniem tiek izlietoti 25% sociālā nodokļa resursu un b) rūpēm par bērniem tiek izlietoti 50% sociālā nodokļa resursu. Pirmajā gadījumā (a) modificēto slodzi apraksta formula:

S7 = 1+ 1/(2n) + 3n/8. (7)

Šajā formulā (7) pirmais loceklis “vieninieks” raksturo konstanto sociālā nodokļa slodzi uz ikvienu ģimenes locekli darbspēju vecuma laikā (tāpat kā 3. formulā). Otrais loceklis formulā (7) raksturo nelielās palikušās rūpes par vecākiem. Tās sastāda vienu ceturto daļu no rūpēm valsts neiespaidotā ģimenē, resp., 1. formulas 1. loceklis jādala ar četri. Formulas (7) trešais loceklis raksturo rūpes par bērniem, un tās ir trīs ceturtdaļas no rūpēm neiespaidotā ģimenē, jo 25% no slodzes sedz valsts no sociālā nodokļa resursiem. Šīs formulas (7) atbilstošā līkne attēlota 3. zīmējumā (3. līkne). Ilustrācijai 3. zīmējumā no 1. zīmējuma ir parādīta slodze neiespaidotai ģimenei (1. līkne), pašreizējās sociālās politikas inducētā līkne (taisne) (2. līkne), kā arī starpība starp pirmo un 2. līkni (4. līkne). Redzam, ka 25% sociālā nodokļa resursu atvēlēšana bērniem mīkstina tieksmi samazināt bērnu skaitu ģimenē (3. līkne ir daudz lēzenāka nekā 2. līkne (taisne )), bet minimālā slodze (optimums) vienalga ir viena (vēl vairāk) bezbērnu ģimenēm. Tomēr ir arī dažas papildu īpatnības, un tās vislabāk redzamas starpībā starp pirmo un trešo līkni (5. līkne), kura raksturo valsts sociālās politikas inducēto izdevīgumu.

Atkal redzam, ka šāda politika ir izdevīga viena un sevišķi bezbērna ģimenēm, jo šīm ģimenēm slodze ievērojami tiek kompensēta. Neizdevīga šī politika ir divu līdz sešu bērnu ģimenēm, jo tām apskatāmā valsts sociālā politika slodzi palielina. Tomēr ģimenēm ar bērnu skaitu, lielāku par seši, apskatāmā sociālā politika slodzi samazina. Un tas var radīt stimulu ļoti lielu ģimeņu veidošanai.

Beidzot apskatīsim gadījumu (b), kad valsts pusi no sociālā nodokļa resursiem velta rūpēm par bērniem. Šo gadījumu aprakstošā formula ir šāda:

S8 = 1+1/n + n/4. (8)

Šajā formulā (8) pirmais loceklis “vieninieks” atkal raksturo konstanto sociālā nodokļa slodzi. Otrais loceklis raksturo rūpes par vecākiem, kuras ir uz pusi mazākas nekā neiespaidotā ģimenē, jo 50% no šīm rūpēm sedz valsts. Trešais loceklis raksturo rūpes par bērniem, un arī tās ir uz pusi mazākas nekā neiespaidotā ģimenē (sk. 7. formulu). Slodzes lielumu atkarībā no bērnu skaita ģimenē šajā gadījumā raksturo 3. zīmējuma 6. līkne. Redzam, ka beidzot optimālais bērnu skaits ir divi līdz trīs, turklāt trīs bērni rada tikai nedaudz lielāku slodzi nekā divi bērni (mazāk nekā neatkarīgas ģimenes gadījumā — 1. līkne). Viena un sevišķi bezbērnu ģimenes ir neizdevīgas. Daudzbērnu (trīs un vairāk) ģimenes ir vieglāk uzturēt (rada mazāku slodzi), salīdzinot ar neiespaidotas ģimenes gadījumu. Izdevīgumu raksturo starpība starp pirmo un sesto līkni, un to attēlo septītā līkne. Redzam, ka tāda valsts sociālā politika, kur puse no sociālā nodokļa resursiem tiek izlietota rūpēm par vecākiem (pensijām), bet otra puse rūpēm par bērniem, ir izdevīga ģimenēm ar dažādu bērnu skaitu, izņemot divu bērnu ģimenes, kuras tā neietekmē. Respektīvi, šāda sociālā politika mīkstina slodzes sadalījumu. Jāatzīmē, ka divbērnu ģimenēm slodze ir minimāla un to pamazināt nav iemesla. Ja Latvijā būtu iespējams realizēt šādu sociālo politiku, tad tiktu ne tikai apturēta dzimstības krišanās, bet arī panākts, ka ģimenēs ir divi līdz trīs bērni, un tauta sāktu atveseļoties.

Tātad: sociālā nodokļa resursu simetriska sadalīšana, rūpējoties par vecākiem un rūpējoties par bērniem (50% : 50%), ir loģiska un pilnīgi nepieciešama. Lai pašreizējiem darbspējas vecuma cilvēkiem, kuri maksā sociālo nodokli, būtu garantijas, ka vecumdienās viņus valsts spēs nodrošināt ar pensijām, ir nepieciešama normāla paaudžu nomaiņa. Ja paaudžu nomaiņai nepieciešamais bērnu skaits ( virs divi ģimenē ) netiks nodrošināts, tad pēc gadiem, kad pašreizējie sociālā nodokļa maksātāji vēlēsies saņemt pensijas, viņiem nebūs kur tās dabūt. Regulāras nopelnīto pensiju izmaksāšanas vienīgā garantija ir noteikts sociālā nodokļa maksātāju skaits. Ja šis skaits nākotnē ievērojami sarūk, — un tas ir pilnīgi sagaidāms pašreizējās ļoti zemās dzimstības dēļ, — tad tagadējiem sociālā nodokļa maksātājiem nav nekādu cerību, ka vecumdienās viņi saņems normālas pensijas, kaut arī savā laikā būs cītīgi maksājuši sociālo nodokli un it kā veidojuši savu pensiju fondu. Tāpēc visiem pašreizējiem sociālā nodokļa maksātājiem pirmām kārtām ir jābūt vitāli ieinteresētiem dzimstības līmeņa paaugstināšanā.