PROJEKTI

Likumprojekts Bērna tiesību aizsardzības likums

Saeimas dok.nr.3557; likumprojekts nr.985

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas,

Budžeta un finsansu (nodokļu) komisijas, Sociālo un darba lietu komisijas

un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

atbalstīts un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iesniegts

(22.01.1998.) izskatīšanai Saeimā 1.lasījumā

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

(1) Šā likuma mērķis ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.

(2) Šis likums regulē arī pamatnosacījumus bērna uzvedības kontrolei un atbildībai, nosaka vecāku un citu fizisko un juridisko personu pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, kā arī nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un darbības tiesiskos principus.

2.pants. Bērns

Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kurām likumā noteiktajā kārtībā pilngadība piešķirta pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas vai kuras likumā noteiktā kārtībā stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

3.pants. Bērna tiesību aizsardzības mērķis

Bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus:

1) sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnos un jauniešos;

2) bērnu orientācija uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;

3) bērnu orientācija uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām;

4) bērnu orientāciju uz veselīgu dzīves veidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu;

5) maksimāla bērna veselības un dzīvības aizsardzība masu pasākumu laikā, bruņotu konfliktu, ugunsnelaimes, plūdu vai citas dabas stihijas laikā.

4.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjekti un objekti

(1) Bērna tiesību aizsardzību valstī nodrošina:

1) bērna vecāki (adoptētāji), audžuvecāki un aizbildņi;

2) izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un kultūras iestādes;

3) valsts un pašvaldību institūcijas;

4) sabiedriskās organizācijas, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem.

(2) Bērna tiesību aizsardzības objekti ir bērns, bērnu apvienības un organizācijas, valsts bērnu kopums, kā arī ģimene.

5.pants. Bērnu tiesību aizsardzības princips

(1) Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

(2) Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes, pašvaldības, nevalstiskas organizācijas, citas juridiskās vai fiziskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi un audzināšanu, kā arī tiesas un administratīvās iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses.

(3) Bērna tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties valsts iestādēm, pašvaldību iestādēm un nevalstiskajām organizācijām.

(4) Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem līdzekļiem, dzīvesvietas, aprūpes, aizbildnības) vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.

II nodaļa. Bērna tiesības

6.pants. Bērna tiesības uz dzīvību un attīstību

(1) Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.

(2) Zinātniskie un cita veida eksperimenti ar bērniem ir aizliegti.

7.pants. Bērna tiesības uz individualitāti

Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu un uzvārdu, tautību, pilsonību un citām vērtībām, kuras ir saistītas ar bērna identitāti un tās saglabāšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam tūlīt pēc dzimšanas.

8.pants. Bērna tiesības uz privāto dzīvi,

personas neaizskaramību un brīvību

(1) Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, biedrošanos, personas neaizskaramību un brīvību.

(2) Bērnu nedrīkst mocīt, fiziski sodīt, viņa cieņu un godu nedrīkst aizskart, pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi.

9.pants. Bērna tiesības uz normāliem dzīves apstākļiem

(1) Bērnam ir tiesības uz dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina viņa fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem ēdiens, apģērbs, pajumte, siltums un tīrs dzeramais ūdens.

(2) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

(3) Minimālo labklājības līmeni valstī nosaka likums un Ministru kabineta noteikumi.

10.pants. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi

(1) Valsts nodrošina katram bērnam tiesības uz vienādām iespējām iegūt izglītību.

(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas vispārējo vidējo izglītību.

(3) Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.

11.pants. Bērna sociālās tiesības

(1) Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu.

(2) Bērnam ir tiesības uz visaugstvērtīgāko pieejamo bezmaksas medicīnisko apkalpošanu, ko nosaka valsts programma.

(3) Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību.

(4) Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina vienādus materiālos apstākļus neatkarīgi no ārpusģimenes aprūpes veida.

12.pants. Bērna tiesības uz apziņas brīvību

(1) Bērnam ir tiesības uz vārda, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības būt uzklausītam, izteikt savu viedokli un to aizstāvēt, iegūt informāciju un to izplatīt.

(2) Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim atkarībā no viņa vecuma un brieduma veltāma pienācīga vērtība.

13.pants. Bērna tiesības uz savu īpašumu

(1) Bērnam ir tiesības uz savu īpašumu.

(2) Bērnam ir tiesības atkarībā no viņa vecuma pašam vai ar likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības.

14.pants. Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas

(1) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no viņa nodarbināšanas bīstamos apstākļos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.

(2) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, arī no seksuālās ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkādi varētu viņam kaitēt.

15.pants. Bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku

Bērnam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kas atbilst viņa vecumam, kā arī tiesības piedalīties kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.

16.pants. Latvijas mazākumtautību bērnu tiesības

Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši likumam, kā arī attīstīt savu valodu, kultūru un tradīcijas.

17.pants. Bērna tiesības piedalīties

bērnu tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā

Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērnu tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā.

18.pants. Citas bērna tiesības

Bērnam ir tiesības izmantot visas cilvēka tiesības un brīvības, kuras tiek noteiktas likumos un citos normatīvajos aktos.

III nodaļa. Bērna tiesību garantijas

un tiesību ierobežojumi

19.pants. Bērnu tiesību garantijas

Bērnu tiesību garantijas noteiktas šajā likumā, Izglītības likumā, Ārstniecības likumā, likumā “Par sociālo drošību”, likumā “Par sociālo palīdzību”, likumā “Par pašvaldībām”, Civillikumā, likumā “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” un citos likumos.

20.pants. Informācija par bērna tiesībām

(1) Valsts nodrošina iespēju katram bērnam apgūt pamatzināšanas par bērna tiesībām pamatskolā un vidusskolā vai tai pielīdzināmā mācību iestādē saskaņā ar Izglītības likumu.

(2) Valsts informē sabiedrību par šā likuma un citu likumu, un normatīvo aktu bērnu tiesību aizsardzības jomā noteikumiem, kā arī par starptautisko tiesību principiem šajā jomā.

21.pants. Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana

(1) Valsts nodrošina, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatītu speciālisti, kuriem ir attiecīga kompetence bērnu tiesību jomā.

(2) Lietas, kuras ir saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, vai lietas sakarā ar bērna izdarītu likumpārkāpumu izskatāmas pēc iespējas ātrāk, īpaši gadījumos, kad lietas savlaicīga neizskatīšana būtiski kaitē bērna likumīgajām interesēm.

(3) Bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar bērnu saistītās iztiesāšanās vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgās institūcijas starpniecību atbilstoši likumā noteiktajām procesuālajām normām.

22.pants. Bērna tiesību ierobežojumi

Bērna tiesību īstenošanu var pakļaut tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumiskuma un veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

IV nodaļa. Bērna pienākumi

23.pants. Bērna pienākumi ģimenē

(1) Bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam sevi apkopt un piedalīties mājas darbos bez atlīdzības, ja vien tā viņiem nav noteikti apsolīta.

(2) Bērnam jāizturas ar cieņu pret vecākiem vai adoptētājiem un citiem ģimenes locekļiem.

24.pants. Bērna pienākumi pret sabiedrību

(1) Bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.

(2) Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši Izglītības likuma prasībām. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.

(3) Bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību.

(4) Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.

(5) Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi.

25.pants. Bērns un līdzcilvēki

(1) Bērnam jāizturas ar cieņu pret līdzcilvēkiem.

(2) Izmantojot savas tiesības, bērnam nav tiesību pārkāpt citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.

V nodaļa. Bērns un ģimene

26.pants. Vecāku pienākumi pret bērniem

(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par sava bērna dzīvību un labklājību, sagādāt viņam uzturu, t.i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot.

(2) Vecāku pienākums ir pilnīgi sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un tieksmes.

(3) Vecāki ir bērna likumiskie pārstāvji. Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās instances.

(4) Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai ļaunprātīgu vecāku varas izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret bērnu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.

27.pants. Vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības

(1) Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai:

1) nodrošinātu paša bērna attīstību;

2) aizsargātu tiesisko kārtību, tikumību un veselību;

3) aizsargātu citas personas vai ģimenes labo vārdu, ja bērna darības ir kļūdainas vai ļaunprātīgas.

(2) Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā (pagasttiesā), ja vecāki, pēc viņa domām, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.

28.pants. Valsts un pašvaldības palīdzība ģimenei

(1) ķimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvadība atbalsta ģimeni un sniedz tai palīdzību.

(2) Ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi, pašvaldība palīdz ģimenei ar psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, nozīmē bērnam uzticības personu vai atbalsta ģimeni, kura sniedz palīdzību bērna un vecāku savstarpējo attiecību noregulēšanā.

(3) Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodapmācībā, darba un dzīvokļa meklējumos.

(4) Valsts un pašvaldība atbalsta ģimenes atpūtas namus un sanatorijas, atpūtas un veselības klubus, kā arī izveido nepieciešamās iestādes, lai veicinātu bērnu fizisko attīstību un radošo darbību, un sniedz citus pakalpojumus, kuri veicina bērna pilnveidošanos un palīdz bērna audzināšanai ģimenē.

29.pants. Bērnu šķiršana no ģimenes

(1) Bērnu var šķirt no ģimenes, ja:

1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;

2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību ar alkoholu, narkotiskajām vai toksiskajām vielām;

3) bērns ir izdarījis sabiedriski bīstamas darbības.

(2) Šā panta pirmās daļas 1. un 2. punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, bērnam paliekot ģimenē.

(3) Šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai arī bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē.

(4) Ja ārpusģimenes aprūpe tiek noteikta sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā norādītajiem apstākļiem:

1) vienas ģimenes bērni nav šķirami, izņemot īpašus gadījumus, kad tas ir bērna interesēs;

2) izvēloties ārpusģimenes aprūpes veidu, uzklausāms bērna viedoklis.

30.pants. Vacāku varas izbeigšanas vai pārtraukšanas kārtība

(1) Vecāku varas izbeigšanas un pārtraukšanas kārtību nosaka Civillikums.

(2) Šā likuma 29.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā nolēmumu pieņem tiesa.

31.pants. Bērna ārpusģimenes aprūpe pēc vecāku lūguma

(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) nodrošina bērnam ārpusģimenes aprūpi pēc vecāku lūguma, ja viņi sakarā ar ārstēšanos, darba apstākļiem vai citiem apstākļiem nevar bērnu aprūpēt.

(2) Ārpusģimenes aprūpē pēc bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmuma tiek ņemti arī bērni, no kuriem vecāki ir atteikušies dzemdību namā vai vēlāk.

32.pants. Maksa par bērna ārpusģimenes aprūpi

(1) Vecākiem ir pienākums apmaksāt ārpusģimenes aprūpes pakalpojumus tādā apmērā, kādā vecāku pienākums uzturēt bērnu noteikts Civillikumā.

(2) Tas apstāklis, ka vecāki nevar samaksāt par bērna aprūpi ārpus ģimenes, nevar būt par pamatu bērna atstāšanai ģimenē. Maksa par pakalpojumu šajos gadījumos tiek segta attiecīgi no valsts vai pašvaldības budžeta un pēc tam piedzenama no vecākiem tiesas ceļā.

(3) Bērna un ģimenes pabalsti ārpusģimenes aprūpes laikā vecākiem netiek izmaksāti.

33.pants. Adopcija

(1) Lai nodrošinātu bērnu attīstībai ģimenisku vidi, tiek atbalstīta bērnu, bāreņu adopcija.

(2) Adopcijas tiesiskos pamatus un kārtību nosaka Civillikums un Ministru kabineta izdoti adopcijas noteikumi.

(3) Likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalstīm, ja Latvijai ir noslēgts ar šo valsti savstarpējs līgums bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai.

VI nodaļa. Ārpusģimenes aprūpe

34.pants. Ārpusģimenes aprūpes mērķis

Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnā aizsargātības sajūtu, radīt apstākļus bērna attīstībai un labklājībai, atbalstīt viņa centienus būt patstāvīgam.

35.pants. Ārpusģimenes aprūpē ņemta bērna saskarsme ar vecākiem

(1) Bērnam, kurš nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē, ir tiesības satikties ar vecākiem un tuviem radiniekiem, izņemot gadījumus, kad:

1) tikšanās kaitē bērna veselībai un attīstībai;

2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes un audzināšanas iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem.

(2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa (pagasttiesa) vai cita institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un tuviem radiniekiem bērna atrašanās vietu.

(3) Ieinteresētās personas lēmumu par satikšanās aizliegumu var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

36.pants. Bērna informēšana par viņa vecākiem

(1) Aizbildnim, audžuģimenei vai aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājam, ņemot vērā bērna vecumu un attīstības līmeni, ir jāpaziņo bērnam, kāpēc viņš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī jāsniedz ziņas par viņa ģimeni.

37.pants. Aizbildnībā esoša bērna aprūpe

Aizbildņa iecelšanas kārtību un viņa pienākumus attiecībā pret bērnu nosaka Civillikums.

38.pants. Bērna aprūpe audžuģimenē

(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem piešķir audžuģimenes statusu, gādā par tās apmācību un līguma slēgšanu par bērna aprūpi.

(2) Katra audžuģimene var vienlaikus aprūpēt un audzināt ne vairāk kā četrus bērnus, ieskaitot ģimenes pašas pirmsskolas un skolas vecuma bērnus. Izņēmumu var pieļaut, ja audžuģimenes aprūpē tiek nodoti vienas ģimenes bērni vai arī citi īpaši iemesli.

(3) Pašvaldība audžuģimenēm palīdz bērnu audzināšanā un nodrošina nepieciešamos sociālos pakalpojumus.

(4) Bērna un audžuģimenes tiesiskās attiecības nosaka Ministru kabineta noteikumi.

39.pants. Vispārējās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes

(1) Vispārējās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes ir bērnunami, internātskolas, bērnu patversmes un citas iestādes, kuras izveidotas bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes un audzināšanas nodrošināšanai.

(2) Vispārējās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes nolikumu apstiprina tās dibinātājs.

(3) Vispārējā bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē bērnu ievieto pēc bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmuma vai bāriņtiesas (pagasttiesas) priekšsēdētāja rīkojuma.

(4) Vispārējā bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē arī pēc policijas rīkojuma. Šādā gadījumā par bērna ņemšanu aprūpē jāpaziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) ne vēlāk kā nākamajā dienā.

(5) Bērnu patversme nedrīkst atteikties pieņemt aprūpē bērnu, ja pēc palīdzības griežas viņš pats vai viņa uzņemšanu prasa persona, kas konstatējusi, ka bērns atstāts bez aprūpes.

40.pants. Īpašās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes

(1) Īpašās bērnu aprūpes iestādes ir speciālās mācību un pāraudzināšanas iestādes, kā arī komūnas, mājas un tamlīdzīgas iestādes, kurās bērni tiek ārstēti no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas vai tiek ievietoti sakarā ar likumpārkāpumu izdarīšanu, izņemot brīvības atņemšanas vietas.

(2) Bērnu var ievietot speciālā mācību un pāraudzināšanas iestādē ar tiesas nolēmumu atbilstoši likumam “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem”.

(3) Ievietot bērnu citā īpašā aprūpes un audzināšanas iestādē alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas ārstēšanai var ar bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu, kurš apstiprināms tiesā gadījumos, ja vecāki vai pats bērns nepiekrīt viņa ievietošanai šādā iestādē.

41.pants. Bērna statuss ārpusģimenes aprūpē

(1) Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu.

(2) Atrodoties ārpusģimenes aprūpē, bērnam ir jāsniedz informācija par to, cik ilgi viņš tur atradīsies.

(3) Ārpusģimenes aprūpes laikā jāveido bērna uzvedības, personīgās higiēnas un kulturālas saskarsmes prasme, jārada apstākļi vispārējās izglītības iegūšanai un aroda apgūšanai.

(4) Aprūpes un audzināšanas iestādēs jābūt bērna attīstībai nepieciešamām telpām un to aprīkojumam, kvalificētam medicīnas un citam personālam. Kvalificētā personāla skaitu un nepieciešamo aprīkojumu nosaka Ministru kabinets (variants: valsts standarts).

42.pants. Sankcijas un ierobežojumi

(1) Ja aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājam, aizbildnim, audžuģimenei ir pamatotas aizdomas par to, ka bērnam ir alkohols, narkotiskas vai toksiskas vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, bērnu var pārmeklēt.

(2) Ja ir pamatotas aizdomas, ka bērnam adresētais pasts un sūtījumi satur alkoholu, narkotiskas un toksiskas vielas vai ierīces to lietošanai, vai kaut ko citu, kas bērnam var būt bīstams, aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājs, aizbildnis vai audžuģimene var pārbaudīt bērna pastu un sūtījumus.

43.pants. Īpašie ierobežojumi

(1) Bērnam var uz noteiktu laika posmu liegt atstāt māju vai arī ierobežot viņa pārvietošanās brīvību, ja tas ir nepieciešams bērna aprūpei vai atbilst viņa labklājības interesēm gadījumos, kad:

1) bērnam ārpusģimenes aprūpe piemērota tādēļ, ka viņš nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskas vai toksiskas vielas, izdarījis noziedzīgu nodarījumu vai citas līdzīgas uzvedības dēļ;

2) ir īpaši apstākļi, lai uzskatītu šādu ierobežojumu par nepieciešamu.

(2) Bērnu var izolēt no citiem bērniem mājā, ja bērns ir bīstams pats sev vai arī tā ir nepieciešama bērna aprūpei.

(3) Izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 24 stundas, un turpināt izolēt bērnu no pārējiem drīkst tikai īpašos gadījumos. Kopējais izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 48 stundas.

(4) Izolācijas laikā nodrošināma bērna uzraudzība.

(5) Bērna izolācijas apstākļus un tās piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

44.pants. Ārpusģimenes aprūpes izbeigšana

(1) Ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes un audzināšanas iestādē pieļaujama, ja bērnam ir jāpabeidz mācību iestāde vai ārstēšanās kurss.

(2) Lēmumu par vecāku varas atjaunošanu pieņem tiesa vai bāriņtiesa (pagasttiesa) likumā noteiktajā kārtībā.

45.pants. Palīdzības sniegšana bērnam

pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanas

(1) Izbeidzoties aizbildnībai, beidzoties bērna aprūpei audžuģimenē vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē, pašvaldība pēc bērna pastāvīgās dzīvesvietas atbilstoši likumam “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” nodrošina bāreni vai bērnu, kurš bija atstāts bez vecāku aprūpes, arī pēc 18 gadu sasniegšanas, ar dzīvojamo platību un sniedz citu likumā paredzēto sociālo palīdzību.

(2) Bāreni un bērnu, kurš atstāts bez vecāku aprūpes, nevar izlikt no dzīvojamās telpas, neierādot līdzvērtīgu dzīvojamo telpu.

46.pants. Darbs ar vecākiem bērna ārpusģimenes aprūpes laikā

(1) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldības sniedz izglītojošu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai radītu apstākļus ģimenes aprūpes atjaunošanai.

(2) Audžuģimenes un bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanos.

47.pants. Privāti ievietoto bērnu aprūpes uzraudzība

(1) Par bērnu, kurš ir ievietots uz laiku, kas ilgāks par 3 mēnešiem, citā ģimenē vai privātā bērnu iestādē, nekavējoties jāziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) pēc šīs ģimenes dzīvesvietas vai iestādes atrašanās vietas.

(2) Saņēmusi minēto informāciju, bāriņtiesa (pagasttiesa) lemj, vai šajā ģimenē vai iestādē ir pietiekama bērna aprūpe un vai persona, kura ir atbildīga par aprūpi, ir spējīga bērnu pieskatīt, un vai šāda ievietošana atbilst bērna interesēm.

(3) Ja šajā ģimenē vai aprūpes iestādē sniegtā aprūpe un audzināšana tiek atzīta par nepiemērotu, pašvaldība nodrošina situācijas uzlabošanos. Ja tas nav iespējams, bāriņtiesai (pagasttiesai) ir jāaizliedz šai ģimenei vai iestādei rūpēties par bērnu. Ja bērna atgriešanās pie vecākiem nav iespējama, bāriņtiesa (pagasttiesa) lemj par bērna ārpusģimenes aprūpi.

VII nodaļa. Bērns un viņa dzīves vide

48.pants. Bērna tiesības uz tīru dzīves vidi

(1) Visām personām un institūcijām ir pienākums izvairīties no kaitējuma nodarīšanas apkārtējai videi, lai nepārkāptu arī bērnu, arī vēl nedzimušu bērnu, tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, veselību un attīstību.

(2) Valsts nodrošina uzraudzību pār kaitīgo faktoru un slimību izsaucēju novēršanu, kuri var negatīvi ietekmēt bērna veselību.

49.pants. Bērnu uzturs

(1) Bērnam nodrošināma iespēja lietot tīru dzeramo ūdeni, kā arī viņa attīstībai nepieciešamais uztura daudzums un kvalitāte, kas atbilst valsts standartam. Bērnam ir jābūt iespējai ieturēt speciālu diētu.

(2) Uz bērnu produktu iesaiņojuma norādāms tā precīzs sastāvs un kaloritāte, kā arī iespējamās pretindikācijas.

(3) ķimenei atbilstoši likumam “Par sociālo palīdzību” piešķirama nepieciešamā palīdzība šā panta pirmajā daļā noteiktā bērna uztura iegādei, ja ģimenes materiālie apstākļi nav pietiekami.

50.pants. Pamatnoteikumi bērna aizsardzībai

no negatīvās sociālās vides ietekmes

(1) Valsts institūcijām un pašvaldībām, fiziskajām un juridikajām personām ir jāaizsargā bērns no negatīvās sociālās vides ietekmes.

(2) Valsts sociālo politiku un darbību raksturo veselīga dzīves veida propagandēšana, kam ir atvēlēti speciāli līdzekļi valsts budžetā.

(3) Sabiedriskais radio un televīzija nacionālā pasūtījuma ietvaros ik gadu veido veselīga dzīves veida propagandēšanai veltītas programmas.

51.pants. Bērna aizsardzība no smēķēšanas

un alkoholisko dzērienu kaitīgās ietekmes

(1) Bērns ir aizsargājams no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes.

(2) Bērnos ir jārada negatīva attieksme pret smēķēšanu un alkoholisko dzērienu lietošanu. Bērnam nav atļauts strādāt darbus, kuri saistīti ar alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, kā arī tirdzniecību vai reklāmu.

(3) Bērnam nedrīkst pārdot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus.

(4) Par bērna iesaistīšanu dzeršanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(5) Bērnam, kurš ir saslimis no alkoholisku dzērienu pārmērīgas lietošanas, nodrošināma speciāla ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā, kam valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi.

52.pants. Bērna aizsardzība no narkotisko, toksisko

un citu stipri iedarbīgo vielu iedarbības

(1) Bērns ir aizsargājams no narkotisko, toksisko vielu un citu tādu stipri iedarbīgo vielu lietošanas, kurām ir negatīva ietekme uz organismu šādu vielu izgatavošanas, tirdzniecības un jebkāda veida izplatīšanas.

(2) Par bērna pamudināšanu vai iesaistīšanu narkotisko, toksisko vai citu stipri iedarbīgo vielu lietošanā vai izplatīšanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(3) Bērnam, kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām stipri iedarbīgajām vielām, nodrošināma speciāla ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā, kam valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi.

53.pants. Bērns un spēles, filmas, masu informācijas līdzekļi

(1) Aizliegts bērniem demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un video ierakstus, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kas propagandē cietsirdīgu uzvedību, vardarbību, erotiku, pornogrāfiju un rada draudus bērna garīgajai attīstībai.

(2) Ierobežojumus radio un televīzijas programmās bērnu tiesību aizsardzības nolūkā nosaka Radio un televīzijas likums.

(3) Bērnam aizliegts atrasties vietās, kur izgatavo vai demonstrē erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālus.

(4) Bērnu aizliegts iesaistīt erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanā un publiskā demonstrēšanā.

(5) Erotiska un pornogrāfiska rakstura materiāla izplatīšanas un reklāmas ierobežojumus nosaka Ministru kabinets.

(6) Par šajā pantā minēto aizliegumu un ierobežojumu pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

54.pants. Bērna aizsardzība no prettiesiskām darbībām

(1) Par vardarbību pret bērnu, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā, kā arī par bērna iesaistīšanu pornogrāfisku un erotisku materiālu ražošanā vai izplatīšanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(2) Bērnam, kurš ir nozieguma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas darbības upuris, bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai bērns atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Šādai izdziedēšanai un reintegrēšanai jānotiek bērna veselībai, pašcieņai un godam labvēlīgā vidē, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu.

(3) Katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu noziegumu pret bērnu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

55.pants. Bērns — vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris

(1) Vardarbībā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumi par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju piedzenami no vainīgām personām.

(2) Bērnam, kurš ir saslimis ar seksuāli transmisīvām slimībām, jāpiemēro speciāla ārstēšana. Pieaugušie, kuri vainīgi bērna saslimšanā, saucami pie likumā noteiktās atbildības un viņiem jāatlīdzina bērna ārstēšanas izdevumi.

(3) Bērnu, kurš kļuvis par vardarbības (prettiesisku darbību) upuri:

1) aizliegts atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un šo izvēli par pareizu atzīst psihologs;

2) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes;

3) konfrontēt ar iespējamo vardarbības (prettiesiskas darbības) izdarītāju, kamēr bērns nav pietiekami psiholoģiski sagatavots šādai konfrontācijai;

4) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanai vai citā nolūkā.

(4) Bērnam, kurš ir cietis no vardarbības (prettiesiskām darbībām) savā ģimenē, vai arī bērnam pastāv reāli vardarbības draudi, nekavējoties nodrošināma ārpusģimenes aprūpe, ja nav iespējams izolēt vainīgās personas no bērna.

VIII nodaļa. Bērni invalīdi

56.pants. Bērna invalīda jēdziens

Bērns invalīds ir bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kuram likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte.

57.pants. Bērna invalīda tiesības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

Bērnam invalīdam ir tādas pašas tiesības kā jebkuram citam bērnam uz aktīvu dzīvi, tiesības attīstīties un iegūt vispārējo un profesionālo izglītību atbilstoši savām fiziskajām un garīgajām spējām un vēlmēm, kā arī tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

58.pants. Bērna invalīda īpašā aprūpe

(1) Ņemot vērā bērna invalīda īpašās vajadzības, viņam ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi.

(2) Valsts un pašvaldība sniedz palīdzību bērna invalīda integrācijas veicināšanai sabiedrībā un nodrošina viņam medicīniskos un sociālos pakalpojumus atbilstoši likumam “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”.

(3) Bērns invalīds, kura aprūpi ģimenē nevar nodrošināt, ņemams pilnā valsts aprūpē.

(4) Nododot bērnu invalīdu adoptēšanai, adoptētājiem jādara zināms bērna veselības stāvoklis, attīstības īpatnības un tās sekas, kā arī bērna aprūpes īpatnības.

59.pants. Pedagoģisko un sociālo darbinieku sagatavošana

darbam ar bērniem invalīdiem

Pedagoģiskajiem un sociālajiem darbiniekiem jāsaņem īpaša apmācība darbam ar bērniem invalīdiem. Šim nolūkam Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija izstrādā speciālas apmācību programmas.

IX nodaļa. Bērnu tiesību garantijas bērniem,

kuri izdarījuši tiesībpārkāpumus

60.pants. Bērna aizturēšana, arests un brīvības atņemšana

(1) Par bērna aizturēšanu vai arestu nekavējoties paziņo bērna vecākiem (adoptētājiem, audžuģimenei, aizbildnim) vai aprūpes un audzināšanas iestādei, kurā bērns atradies.

(2) Aizturēšanas vai aresta laikā nodrošināma humāna apiešanās ar bērnu un pret viņu necienīgi nedrīkst izturēties. Viņu nedrīkst pakļaut jebkādai fiziskai vai psihiskai iespaidošanai, nedrīkst viņu piespiest liecināt pret sevi un atzīt vainu.

(3) Aizturēšanas un brīvības atņemšanas laikā bērnu nedrīkst turēt kopā ar pieaugušajiem un viņam jānodrošina uzturēšanās apstākļi un ēdināšana, ievērojot attiecīgā vecuma personas vajadzības.

(4) Aizturētam bērnam jānodrošina tiesības brīvi tikties ar vecākiem (adoptētājiem, audžuvecākiem, aizbildni) vai aprūpes un audzināšanas iestādes pārstāvi.

(5) Katram bērnam, kuram atņemta brīvība, jānodrošina iespēja saņemt tūlītēju juridisku, psiholoģisku un medicīnisku palīdzību.

(6) Par bērnu iesaistīšanu noziegumā vai citās prettiesiskās darbībās vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

61.pants. Bērnu aizturēšana sabiedriskajās vietās

(1) Bērnu vecumā līdz 16 gadiem, kurš pametis dzīvesvietu vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādi, policija aiztur uz laiku līdz trim stundām un kārto bērna nodošanu vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādei.

(2) Ja trīs stundu laikā nav iespējams bērnu nodot vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādei, kuru viņš pametis, policija par to ziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) un ievieto bērnu kādā no bērnu aprūpes iestādēm vai audžuģimenēm.

(3) Ja bērnam nepieciešama medicīniskā palīdzība, policija bērnu iekārto ārstniecības iestādē vai gādā par ambulatorās medicīniskās palīdzības sniegšanu.

62.pants. Palīdzība bērnam, kurš atbrīvots no kriminālatbildības

vai soda vai notiesāts ar nosacītu sodu

(1) Par bērnu, kurš izdarījis noziedzīgu nodarījumu, bet atbrīvots no kriminālatbildības vai soda vai arī notiesāts ar nosacītu sodu, vai arī atgriezies no soda izciešanas vietas, policijas iestāde ziņo bāriņtiesai (pagasttiesai).

(2)Bāriņtiesa (pagasttiesa) kopā ar policijas nepilngadīgo lietu inspektoru izstrādā šādam bērnam sociālo programmu viņa integrācijai sabiedrībā un, ja nepieciešams, nodrošina bērna ārpusģimenes aprūpi.

X nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības organizācija

63.pants. Ministru kabineta kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā

Ministru kabinets:

1) izstrādā bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus un izdod nepieciešamos noteikumus;

2) apstiprina ikgadējo programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai valstī;

3) nodrošina bērnu tiesību aizsardzību valstī un lemj par bērnu tiesību nodrošināšanai nepieciešamo valsts institūciju izveidošanu.

64.pants. Labklājības ministrijas kompetence

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektu bērnu sociālās drošības un veselības aizsardzības jomā un organizē apstiprināto projektu izpildi;

2) risina pusaudžu nodarbinātības un ar bezdarbu saistītās problēmas;

3) risina bērnu sociālās apdrošināšanas un sociālās nodrošināšanas jautājumus;

65.pants. Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence

(1) Izglītības un zinātnes ministrija:

1) izstrādā valsts bērnu izglītības un sporta politikas projektus un organizē apstiprināto projektu izpildi;

2) nodrošina izglītības kvalitāti;

3) izstrādā bērna tiesību aizsardzības izglītošanas programmas;

4) nodrošina veselības mācību kā obligātu mācību priekšmetu;

5) organizē izglītības darbiniekiem izvirzāmo kvalifikācijas prasību izstrādi un veicina izglītības darbinieku kvalifikācijas līmeņa celšanu;

6) izstrādā valsts programmu sociālo pedagogu sagatavošanai;

7) uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērnu tiesību aizsardzības jomā;

8) koordinē valsts un pašvaldību institūciju darbību bērnu tiesību aizsardzības jomā;

9) kopā ar Labklājības ministriju izstrādā programmas un organizē pedagoģiskajiem un sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem un sociālajiem pedagogiem īpašas apmācības darbam ar bērniem invalīdiem un bērniem, kuriem nepieciešamas sociālās un pedagoģiskās korekcijas, kā arī šo bērnu ģimenēm;

10) kopā ar Tieslietu ministriju un Labklājības ministriju organizē bāriņtiesu un pagasttiesu locekļu apmācību.

(2) Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā likumu izpildes uzraudzībai un bērna tiesību aizsardzības darba koordinācijai un metodiskai vadīšanai darbojas Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs.

66.pants. Iekšlietu ministrijas kompetence

Iekšlietu ministrija:

1) izstrādā un īsteno bērnu noziedzības novēršanas programmas;

2) nodrošina policijas darbiniekiem speciālu apmācību darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un nepilngadīgajiem nozieguma upuriem.

67.pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs

(1) Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs uzrauga un analizē bērnu tiesību aizsardzības procesa kvalitāti, izstrādā ikgadēju valsts programmas projektu bērnu stāvokļa uzlabošanai un vienu reizi piecos gados sagatavo un iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību komitejai ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai.

(2) Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra pakļautībā tiek izveidoti rajonu (pilsētu) bērnu tiesību aizsardzības centri, kuru pienākums ir koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu, sabiedrisko organizāciju un privāto iestāžu darbību bērnu tiesību aizsardzībā un uzraudzīt likumu izpildīšanu šajā jomā attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

(3) Rajona (pilsētas) bērnu tiesību aizsardzības centram ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras pašvaldības vai valsts iestādes, nevalstiskās organizācijas vai fiziskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, kā arī pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju šajā jomā.

(4) Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra nolikumu, kā arī rajona (pilsētas) bērnu tiesību aizsardzības centru paraugnolikumu apstiprina Ministru kabinets.

68.pants. Pašvaldību kompetence bērnu tiesību aizsardzībā

(1) Pagasta un pilsētas pašvaldība veic situācijas analīzi par bērnu tiesību stāvokli un izstrādā, un realizē bērna tiesību aizsardzības programmu pilsētas vai pagasta administratīvajā teritorijā.

(2) Pašvaldība atbilstoši likumam:

1) sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam, un veselības stāvoklim atbilstošu ēdienu;

2) nodrošina ārpusģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē;

3) nodrošina bērna tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību un sniedz viņiem palīdzību arodapmācībā;

4) organizē mātes un bērna primāro veselības aprūpi;

5) organizē vecāku izglītošanu;

6) gādā par pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestādēm, tautas bibliotēkām, bērnu atpūtas organizēšanu;

7) veic citus pasākumus bērna tiesību nodrošināšanā.

(3) Pilsētu bāriņtiesas (pagasttiesas) kā aizbildnības iestādes nodrošina bērnu personisko un mantisko tiesību aizsardzību.

(4) Bērnu tiesību nodrošināšanā pašvaldība iesaista sabiedrību, kā arī koordinē sabiedrisko organizāciju darbību bērnu tiesību nodrošināšanā.

69.pants. Pašvaldību kompetences norobežošana

(1) Par bērna tiesību aizsardzību atbild pagasta un pilsētas pašvaldība pēc bērna dzīvesvietas. Pagasta un pilsētas pašvaldība ņem uzskaitē katru tās teritorijā dzīvojošu bērnu.

(2) Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku dzīvesvieta.

(3) Ja bērna vecāki dzīvo dažādās administratīvās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma mātes dzīvesvieta, ja vien ar tiesas spriedumu bērna dzīvesvieta nav noteikta pie tēva vai vecāki par to nav savstarpēji vienojušies.

(4) Gadījumos, kad bērns atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamos apstākļos, palīdzību sniedz pašvaldības un valsts iestādes pēc bērna atrašanās vietas. Par bērna dzīvībai un veselībai bīstamiem apstākļiem uzskatāms pajumtes, siltuma, apģērba un bērna vecumam un veselības stāvoklim atbilstoša ēdiena trūkums, kā arī vardarbība pret bērnu.

(5) Ja bērns viens pats vai kopā ar vecākiem atrodas pagaidu dzīvesvietā, palīdzību un atbalstu bērnam sniedz pašvaldības iestādes pēc pagaidu dzīves vietas uz tās pašvaldības rēķina, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta atbilstoši likumam “Par sociālo palīdzību”.

(6) Strīdus starp pašvaldībām bērnu tiesību aizsardzības jautājumos izšķir Labklājības ministrija (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai tiesa).

70.pants. Bērnu aprūpes, audzināšanas un mācību iestāžu kompetence

(1) Bērnu aprūpes, audzināšanas un mācību iestādes (bērnudārzi, bērnu nami, skolas, veselības aprūpes iestādes, nometnes u. tml.) bērna tiesības nodrošina savos statūtos vai nolikumos noteiktās kompetences ietvaros.

(2) Disciplīnas uzturēšana šajās iestādēs nodrošināma ar metodēm, kuras neaizskar bērna pašcieņu un atbilst likuma noteikumiem.

71.pants. Sabiedrisko un reliģisko organizāciju piedalīšanās

bērnu tiesību nodrošināšanā

(1) Sabiedriskās organizācijas un reliģiskās organizācijas īsteno savas programmas vecāku un bērnu izglītošanā, ģimenes nostiprināšanā, atpūtas organizēšanā un citos savos statūtos paredzētajos jautājumos, organizē sabiedrības atbalstu bērnu tiesību aizsardzībai, kā arī likumā noteiktajā kārtībā realizē sabiedrisko kontroli pār bērna tiesību aizsardzību kopumā vai atsevišķās bērna tiesību aizsardzības jomās.

(2) Valsts un pašvaldība budžeta ietvaros sniedz sabiedriskajām organizācijām finansiālu atbalstu ģimenes un bērnu interesēm veltītu programmu īstenošanai.

XI nodaļa. Atbildība par bērna tiesību neievērošanu

72. pants. Bērna tiesību aizsardzības subjektu pienākumi

(1) Visu bērna tiesību aizsardzības subjektu pienākums ir jebkurā gadījumā sniegt palīdzību bērnam, kuram tā ir nepieciešama.

(2) Bērnam pašam un citām personām ir tiesības griezties pēc palīdzības bērna tiesību aizsardzības institūcijās, tiesībsargājošās institūcijās un citās valsts un pašvaldību institūcijās, kuras veic likumā paredzētās darbības, ja bērna tēvs, māte vai cits likumiskais pārstāvis, bērnu aprūpes, audzināšanas un mācību iestādes darbinieks pārkāpj bērna tiesības, izturas pret bērnu cietsirdīgi vai kādā citā veidā neievēro bērna tiesības.

73. pants. Informācijas par bērnu izplatīšanas aizliegums

(1) Informācija, kuru par bērnu ieguvis bērnu aprūpes un audzināšanas, izglītības, sociālās palīdzības iestādes vai citas iestādes darbinieks vai valsts, vai pašvaldības institūcijas darbinieks, pildot amata pienākumus, ir konfidenciāla, un ziņas, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai viņa psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, nav izpaužamas.

(2) Aizliegts izplatīt personīgi iegūto informāciju par bērnu, kurš kļuvis par nozieguma upuri vai liecinieku, kā arī tādu informāciju, kura bērnam varētu kaitēt uzreiz vai tālākā nākotnē.

(3) Aizliegts izmantot bērna sniegto informāciju savtīgos nolūkos.

(4) Aizliegts intervēt bērnu un izplatīt presē un citos sabiedrības saziņas līdzekļos informāciju par bērnu, kas izdarījis likumpārkāpumu, kļuvis par prettiesiskas darbības upuri vai liecinieku, izņemot gadījumu, ja bērns pats izsaka vēlēšanos pārdzīvoto izpaust atklātībai, tam piekrīt bērna vecāki vai citi likumiskie pārstāvji, un neiebilst procesa virzītājs izziņas vai izmeklēšanas laikā vai tiesa.

(5) Par informācijas neatļautu izmantošanu vai izplatīšanu vainīgās personas saucamas pie disciplinārās atbildības vai citas likumā noteiktās atbildības.

74. pants. Bērnu iestāžu darbinieku un pasākumu organizatoru atbildība

(1) Bērnu aprūpes un audzināšanas, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības iestāžu un citu tādu iestāžu vadītāji un darbinieki, kurās uzturas bērni, un bērnu pasākumu organizatori ir atbildīgi par to, lai bērns būtu drošībā, viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un tiktu ievērotas citas viņa tiesības.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās personas par izdarītajiem pārkāpumiem saucamas pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.

(3) Par bērnu aprūpes un audzināšanas, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības iestāžu un citu tādu iestāžu vadītājiem un darbiniekiem, kurās uzturas bērni, nevar strādāt personas, kuras:

1) pieļāvušas šā likuma un citu bērnu tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumus;

2) pieļāvušas amorālu uzvedību darbā vai ārpus darba;

3) sodītas par noziegumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret personu.

(4) Pieņemot darbā šā panta pirmajā daļā minētās personas, prasāma informācija par viņu iepriekšējo darbību, kompetenci un pieredzi.

75. pants. Iedzīvotāju pienākumi bērna tiesību aizsardzībā

(1) Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai (pagasttiesai) vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu vai citādu viņa apdraudējumu vai viņa tiesību pārkāpumu.

(2) Veselības aprūpes, pedagoģiskie, sociālie vai policijas darbinieki, kā arī vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas, kurām kļuvis zināms par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

XII nodaļa. Nobeiguma noteikumi

76. pants. Bēglis

(1) Gadījumā, ja pēc starptautiskajām vai nacionālajām tiesībām bērns ir bēglis, viņš saņem aizsardzību un palīdzību neatkarīgi no tā, vai viņš ir kopā ar vecākiem vai citiem pieaugušajiem, vai nē.

(2) Bāriņtiesa (pagasttiesa) kopā ar pašvaldības sociālo dienestu un imigrācijas iestādēm veic pasākumus, lai sameklētu bērna vecākus un noskaidrotu iespējas bērnam atgriezties.

(3) Ja bērna vecākus neizdodas atrast, bērnam bēglim tiek nodrošināta tāda palīdzība kā jebkuram bērnam, kas palicis bez vecāku gādības.

77. pants. Bērna tikšanās ar dažādās valstīs dzīvojošiem vecākiem

(1) Bērnam, kura vecāki dzīvo citā valstī, ir tiesības regulāri, izņemot īpašus apstākļus, uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus (ar viņiem tikties). Attiecībā uz tiesībām vecākiem iebraukt vai izbraukt no valsts ir spēkā tikai tādi ierobežojumi, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības un tikumiskuma vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

(2) Mātei vai tēvam, kurš dzīvo citā valstī, ir tiesības noteiktā kārtībā iebraukt Latvijā ģimenes apvienošanas nolūkā.

Pārejas noteikumi

1. Ministru kabinets līdz 1998. gada ....... iesniedz Saeimā likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos.

2. Šā likuma 33.panta noteikums, kas ierobežo bērnu adopciju uz ārvalstīm, stājas spēkā 1999. gada 1. janvārī.