Intervijas. Sarunas

Par mūsu zinātnieku konkurētspēju

Ivars Biļinskis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis,

Latvijas Universitātes Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Pērnā gada nogalē Latvijas Universitātes Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnieki iepazīstināja ar savu pētījumu par neregulāro signālu apstrādi diskrētā formā — šī tehnoloģija ieguvusi ļoti augstu starptautisku novērtējumu, saņemot Eiropas Savienības balvu (“LV” Nr. 341., 1997. g. 24. dec.). Toreiz sarunā klāt nevarēja būt projekta vadītājs Ivars Biļinskis, jo atradās ārzemēs. Kad akadēmiķis uz dažām dienām bija Latvijā, īsi pirms došanās kārtējā komandējumā viņš izbrīvēja laiku intervijai “Latvijas Vēstnesim”.

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Ivars Biļinskis (attēlā pirmais pa kreisi) ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žaka Santēra parakstīto Eiropas Infor-mācijas tehnoloģijas izstādes autoritatīvo diplomu savu Eiropas kolēģu vidū

— Kas notiks turpmāk ar Eiropas informācijas tehnoloģijas balvu izstādē rādīto projektu? Vai jūsu vadītās grupas izstrādne tiks pilnveidota un pielāgota praktiskiem uzdevumiem?

— Tagad jau diezgan plaša sabiedrības daļa zina, ka diskrētās metodes telefonijā, radiotehnikā un daudz kur citur sadzīvē ir krietni progresīvākas un labākas par analogajām. Piemēram, telefonija pāriet uz diskrēto formu, līdz ar to neapšaubāmi aug sakaru kvalitāte, rodas jaunas funkcionālās iespējas. Pavisam drīz signālu diskrētā apstrādes forma būs televīzijā ar daudz labāku attēla kvalitāti. Es negribu par to plaši runāt, īsumā savelkot, var teikt: priekšrocības lielā mērā dod tas, ka rodas iespējas likt lietā tehniku, metodes un līdzekļus, ko lieto datoros. Tātad ir runa par informātikas pāreju uz diskrētām metodēm, t.i., uz tehniku, kas ir tipiska datoriem.

Zinātnes un tehnikas un radiotehnikas vēsturē vispirms, protams, bija tā sauktās analogās metodes. Un diskrētā ēra faktiski sākās četrdesmitajos gados, kara laikā, Amerikā, Padomju Savienībā un daudzviet citur. Tajā laikā tika izdarīti pietiekami nopietni zinātniski pētījumi, iegūti rezultāti un ielikti visi diskrētās teorijas un tehnikas zinātniskie pamati.

Pēc tam notika daudz kas: sešdesmitajos gados parādījās tranzistors, radās pusvadītāju tehnika, integrālās shēmas — tehnoloģija pārvērtās līdz nepazīšanai. Tas viss norisinājās mūsu acu priekšā.

Pašlaik progress ir milzīgs. Bet diskrētās radiotehnikas zinātniskie pamati, kas, atkārtoju, tika ielikti četrdesmitajos gados, lai cik tas būtu jocīgi, saglabājas joprojām un tiek ekspluatēti visā pasaulē.

Tas ir gan labi, gan slikti. Labi tāpēc, ka parāda šī virziena lielās potences, bet slikti tālab, ka, ja tā var izteikties, tur kļūst par šauru. Jo ar diskrētām metodēm nepieciešams strādāt arvien uz augstākām frekvencēm, piemēram, mobilajos sakaros. Klasiskās pieejas ir ielikušas būtiskus un pirmajā acu uzmetienā nepārvaramus ierobežojumus. Ar šiem ierobežojumiem visā pasaulē joprojām samierinās. Bet tajā pašā laikā ir iespēja pārskatīt pamatatziņas, kas radītas pirms piecdesmit gadiem, un risināt problēmas citādi. Principiāli citādi.