Intervijas. sarunas

Par mūsu zinātnieku konkurētspēju

 Turpinājums

no 1.lpp.

Ivars Biļinskis:

Un tad parādās iespēja ar diskrētām metodēm strādāt uz daudz daudz augstākām frekvencēm, nekā to pieļauj klasiskā teorija.

Šī sistēma, kas tika apbalvota Briselē un veic konkrētus uzdevumus un funkcijas, manā uztverē ir krietni nozīmīgāka, jo pirmo reizi pasaulē eksperimentāli parāda iespēju pārkāpt slieksni, kas joprojām tiek pieņemts kā ierobežojums. Mēs parādījām, ka varam sekmīgi pilnīgi diskrētā veidā apstrādāt signālus ar 30 reižu augstākām frekvencēm, nekā to pieļauj klasiskā teorija. Lūk, tas ir pats būtiskākais.

Šajā virzienā mēs strādājam vairāk nekā 20 gadu. Un ne jau tikai mēs. Sešdesmitajos gados par šo novirzienu parādījās saasināta interese, bija virkne nopietnu amerikāņu teorētiķu darbu, kas ļoti abstraktā veidā pieļāva iespēju strādāt uz ļoti augstām frekvencēm. Bet tas tika pasniegts tik vispārīgi, ka inženiertehniski to nevarēja realizēt. Mūsu laboratorija, pētnieciskā grupa institūtā arvien paralēli risināja gan teorētiskos pētījumus, gan inženierizstrādi. Šajos gados mēs esam radījuši daudz ko. Ne viss aizgājis dzīvē, bet netrūkst arī tādu lietu. Mums ir neliels muzejiņš, kur redzama virkne izstrādņu, kas tapušas pirmoreiz pasaulē. Bet neapšaubāmi pavisam citā kvalitātē ir sistēma, kas tika radīta starptautiskās laboratorijas ietvaros, kopā darbojoties mūsu grupai un Vestminsteras universitātei Anglijā. Daudz kas tika darīts tur, bet strādājām arī šeit. Mēs radījām modernu sistēmu uz datoriem, ko var parādīt. Un tas tika ievērots, atzīts un prēmēts.

Tātad tas ir galvenais, ka esam radījuši teoriju un metodes, arī speciālas integrālās shēmas un zinām, kā to visu veikt.

Secinājums — arī Latvijā iespējams radīt konkurētspējīgu produkciju informācijas tehnoloģijā. Šo tēzi es spītīgi cenšos izvirzīt un atkārtot. Konkurētspējīgas produkcijas radīšanu mēs ielikām virsrakstā valsts nozīmes projektam. Tas ir pieņemts un no valdības puses tiek visai pieticīgi finansēts. Protams, par to naudiņu, kas tur tiek iedalīta, neko nopietnu, apjomīgu nevar izdarīt — tā ir tikai tāda neliela piedeva. Bet es neesmu noskaņots lamāt valdību, jo saprotu, ka valsts budžets mums ir vārgs. Un man ir neomulīgi, ja cenšos dabūt projektam ko vairāk, jo saprotu, ka atrauju pensionāriem... Es uzskatu: lai cik nepatīkami tas būtu, ir jāgādā arī nauda no avotiem ārpus mūsu valsts — no Eiropas vai vēl no citurienes. Ar to mēs arī darbojamies. Un tas diemžēl paņem ļoti daudz laika, ko varētu veltīt darbam.

Es svēti ticu — ja Latvijā ir kaut kādas iespējas atjaunot radiotehnisko rūpniecību, kas savulaik neapšaubāmi bija ļoti labā līmenī, to, manuprāt, var izdarīt tikai tad, ja ražojam konkurētspējīgu produkciju, kas balstīta uz nopietnu, oriģinālu zinātnisko pētījumu rezultātiem. Mūsu darbs jau nav vienīgais. Sekmīgi strādā arī mūsu kolēģi. Es nevaru un nemēģināšu aptvert stāvokli kopumā, bet minēšu tikai profesoru Jāni Bārzdiņu, kura grupa strādā tā sauktās software engineering jeb programmnodrošinājuma nozarē pie programmatūras radīšanas un ir izstrādājusi oriģinālu programmatūru, kuras pamatā ir ļoti nopietna zinātne. Tā manā uztverē ir ļoti cienījama lieta, jo nav saistīta ar dzelžiem, bet tikai ar prātu. Mēs esam diskrēto signālu apstrādes jomā nopietna grupa, ir vēl šis tas...

Tādu es redzu principiālo iespēju strādāt nopietnā līmenī. Ja mēs vienkārši mēģināsim taisīt kaut ko ar tradicionālām metodēm, tad jāiegulda milzu nauda modernajā tehnoloģijā. Bet kur lai to ņem? Kļūt par lielu firmu piedēkli? Tas nozīmē, ka te tiek darīts slikti apmaksāts papildu darbs un tā ir nabadzība uz ilgiem gadiem. Varbūt ir jādara arī tas, bet labāk tomēr izmantot zinātnes sasniegumus un uz tiem būvēt un radīt konkurētspējīgu produkciju, kas varētu atrast savu vietu kādā tirgus nišā. To tad arī mēs mēģinām darīt, tas ir loģisks turpinājums iesāktajam. Pašlaik savas iestrādes, tehniku un inženiermetodes mēs virzām uz to, lai sagatavotu izstrādnes, kas atbilst tirgus prasībām, un ceram izvērst ražošanu. No paša sākuma to darām, starptautiski sadarbojoties. Bet vienlaikus lielā mērā rēķināmies ar mūsu cilvēkiem, iespējām utt. Latvija, Latvijas cilvēki neapšaubāmi var radīt un ražot konkurētspējīgu produkciju — tam es svēti ticu, un uz to mums ir jāiet.

— Cik saprotu, šīs ražotnes un ražošanas iespējas tiek meklētas ārpus Latvijas, jo pie mums nav finansējuma.

— Domāju, ka jūs drusku pārpratāt. Mēs sadarbojamies starptautiski un joprojām to darīsim, un tikai tā tas ir jādara. Jā, mēs meklējam naudu, lai iegūtu finansējumu mūsu pētījumiem un izstrādnēm, jo Latvijā tādu naudu ir gandrīz neiespējami atrast. Kas attiecas uz ražošanu kaut kādā pārskatāmi tuvā nākotnē, tad ir vēlēšanās to bāzēt šeit.

Bet ko nozīmē moderna ražošana high–tech jeb elektronikas jomā? Tas neizskatās gluži tā, kā pierasts, ka ir milzīgas ēkas un gari skursteņi, dūmi kūp... Nekā tamlīdzīga. Tagad modernas rūpnīcas nodarbojas ar automatizētu projektēšanu — tātad liels daudzums datoru un dārgas tehnikas, kas ļauj ātrā tempā un līmenī radīt to, kas vajadzīgs. Tas ir mūsu darbs, tur vajadzīga nauda, bet tas ir jādara. Pēc tam kad tas ir radīts, pasūta un iepērk visu to, ko var pasūtīt un iepirkt. Jo nav iespējams un ir muļķīgi mēģināt konkurēt ar augsti automatizētām ražotnēm, kas, teiksim, specializējas spiesto plākšņu ražošanā un daudz kur citur. Tātad visai plaši uz dažādām zemēm, kur tas ekonomiski visizdevīgāk, tiek izsūtīti pasūtījumi. Tas viss sanāk kopā atpakaļ, tiek saskrūvēts, testēts un pārdots.

Pēdējais — pārdošana — ir ārkārtīgi nozīmīga lieta, ko nevar darīt izolēti Latvijā, tur ir nepieciešami visplašākie sakari. Mārketings ir starptautiska un ļoti dārga lieta. Ir zināms, ka lielas firmas, piemēram “Hewlett Packard”, visas strādā šādā stilā, kā es stāstīju. Mārketingam “Hewlett Packard” tērē sešdesmit procentu no saviem līdzekļiem.

Tas ir tas, kā mums šobrīd trūkst. Ir neiedomājami risināt šīs problēmas atrautībā no ārzemēm — no Eiropas un no Amerikas, arī pārējās pasaules. Tāpēc pilnīgi nepieciešams strādāt starptautiski un nenorobežojoties. Tikai šādā veidā var ko panākt. Un es vēlreiz uzsveru: mūsu cilvēki ir spējīgi strādāt līmenī. Mums tikai vajag atsperties, ieskrieties, uzsākt. Domāju, ka zinātnei te ir milzīga loma — visam pamatā jābūt oriģināliem risinājumiem. Mums jāvar kaut ko izdarīt labāk nekā citiem. Ja mēs to nevaram, tad nespējam konkurēt. Un tad mēs esam nabagi — tas ir tik vienkārši.

Visai asas konkurences apstākļos Briselē mēs parādījām, ko spējam, — bijām starp 25 labākajiem. Mēs nedabūjām “Grand prix”, bet nebijām arī pēdējie. Atklāti runājot, ja būtu bijis vairāk iespēju pastrādāt ar žūriju... Viens no galvenās balvas ieguvējiem tiešām bija solīdu, ilgstošu un apjomīgu zinātnisku pētījumu rezultāts, bet divi nākamie nebūt tādi nebija. Viena skaista ideja un normāls inženiertehniskais risinājums. Un viss. Smuki, izskatīgi darbiņi, bet pamatā nekā fundamentāla.

Tātad mēs spējam konkurēt. To mēs, protams, arī darām, kad sūtām projektu pieteikumus un dabūjam finansējumus. Tas ir ļoti smags process. Ne vienmēr mēs gūstam panākumus, biežāk saņemam atteikumus nekā pozitīvas atbildes. Ja mēs vēl eksistējam un kaut ko darām, tad tikai tāpēc, ka mums ir izdevies arī šajā konkurencē vinnēt. Mums par laimi tas izdevās jau 1992. gadā, citādi mūsu vienkārši te nebūtu.

— Zinātniskais pamats jūsu izstrādnēm Latvijā tagad ir. Kas vēl vajadzīgs, lai blakus šim pamatam kaut kas sāktu atdzimt, celties?

— Gribētos, protams, lai būtu zināms atbalsts. Es to izsaku kā vēlmi. Saprotu — būtu naivi domāt, ka mēs varētu dabūt atbalstu finansējuma veidā no tā paša pieticīgā valsts budžeta, es nerunāju par to. Bet atbalsts neapšaubāmi būtu vajadzīgs. Un tāpēc es runāju arī ar jums. Jo jūs darāt labu darbu — popularizējat un stāstāt par šīm lietām. Starp citu, pirms mūsu tikšanās es nebiju redzējis “Latvijas Vēstneša” 24. decembra publikāciju. Tas ir pirmais apjomīgais raksts par šo problēmu.

Gribas, lai agrāk vai vēlāk arī valdības aprindās saprastu, ko es te mēģinu teikt. Ka ir iespējams kaut ko darīt. Un tad tās atbildes varētu būt dažādas. Piemēram, Eiropas Savienība nāk ar saviem līdzekļiem PHARE programmas ietvaros. Šāda sākotnējā ražotnes attīstības stadija būtu pilnīgi iespējama, atbalstīta ar kaut kādiem PHARE līdzekļiem. Mērķis būtu radīt iedīgli, kur pamatā ir zinātne un ārā nāk konkurētspējīga produkcija, kas tik tiešām būtu Latvijas tautsaimniecības labā. Uz šāda veida atbalstu var cerēt tikai tad, ja cilvēki, arī politiķi, valdības locekļi, Saeimas deputāti būs informēti un pamazām sāks pierast pie domas, ka Latvijā var ražot ne tikai šprotes, bet neapšaubāmi izdevīgāk ir ražot informācijas tehnoloģijas produkciju. Eiropā tas ir izprasts jau krietni sen. Trešā daļa no līdzekļiem, ko Eiropā atvēl zinātnei, aiziet informātikai. Arī milzīgā konference un izstāde, kas katru gadu novembrī notiek Briselē un kur arvien personīgi piedalās arī Eiropas Komisijas prezidents, skaidri un gaiši liecina, kādu vietu Eiropā ieņem informātika — tā ir ļoti nozīmīga tautsaimniecības nozare. Latvijā tā vēl nav. Te ar informātiku saprot kaut kādas triviālas lietas, kaut kādu tekstu rakstīšanu utt. Arī tas ir vajadzīgs, un ļoti labi, ka datori ir stabili ienākuši daudzās jomās. Bet tur varētu būt vēl daudz kas vairāk, un tas varētu izvērsties par nopietnu mūsu tautsaimniecības sektoru, kas Latvijai būtu visai izdevīgs. Ne tikai tranzīts un ostas var dod peļņu, arī informātika.

Mums ir pagrūti vienlaikus izcīnīt un atrast finanses, virzīt uz priekšu zinātni, visu komercializēt. Es visā šajā procesā esmu pa vidu. Nav viegli strādāt septiņas dienas nedēļā, daudz braukāt apkārt un būt šeit daudz retāk, nekā pašam to gribētos.

— Nav bijis skaidras atbildes, kā jūsu izstrādne tiks pielāgota praktiskiem mērķiem. Iespējams, ka pasaulē valdošās konkurences apstākļos jūs to arī nedrīkstat atklāt. Lai gan, šķiet, jums tādu īstu konkurentu nemaz nav...

— Tā gluži nav — konkurence, protams, ir. Šī konkrētā sistēma ir tā sauktie virtuālie mērinstrumenti — pilnīgi diskrēto virtuālo mērinstrumentu sistēma. Virtuālie tāpēc, ka tie ir programmatūras veidā, kas ļauj signālus analizēt, daudzējādā veidā apstrādāt un mērīt ļoti plašā frekvenču apjomā pilnīgi diskrētā formā. Ir mērinstrumentu sistēmas, kas veic to pašu. Starpība tā, ka tie nav pilnīgi diskrēti šajā frekvenču apgabalā, bet ir analogi—diskrēti, un ir krietni vien dārgāki. Tāpēc konkurētspēja, ko es te atkārtoti minu, šinī gadījumā ir tas, ka mēs ceram piedāvāt tikpat labus un kvalitatīvus instrumentus, bet krietni vien lētākus. Tālāk vēl ir speciālā pielietojamība, par ko man varbūt nav vērts runāt, jo tas jau ir pārlieku specifiski.

Ja mūsu sistēma ir tāda, kas vairāk it kā domāta laboratorijas apstākļiem, tad pašlaik strādājam pie tā, lai šī sistēma varētu tikt likta lietā arī telekomunikācijās un citur reālu sistēmu darbībā reālā laikā. Tā tas šobrīd attīstās. Mēs darbojamies un meklējam tajā virzienā, kas mums šķiet perspektīvāks no tirgus pieprasījuma viedokļa. Arī tas ir jāpēta. Jo visur jau ir kaut kāda konkurence. Tas, ka mēs spējam izdarīt tehniski citādi, automātiski nenozīmē, ka mēs esam neaizsniedzami. Es ne visai konkrēti atbildēju uz jūsu jautājumu, bet stāvoklis arī ir tāds — mēs tātad virzāmies uz telekomunikāciju sistēmām, bet ne tikai, arī uz ražošanas automatizācijas jeb testu sistēmas izveidošanu ražošanas ciklā.

— Sarunā decembrī tika minēta signālu apstrāde diskrētā veidā radiouztvērējos. Cik noprotu, ciparu jeb diskrēto signālu radio pasaulē jau ir.

— Tiesa. Ja jūs runājat par ciparu radio, tad jūs domājat tos radiouztvērējus, ko lieto mājās, bet, ja jūs paņemtu mobilo telefonu, tas arī ir ciparu radio. Taču ne gluži ciparu. No antenas, kur nāk signāls iekšā, liels posms ir analogā daļa, un tikai pēc tam nāk ciparu daļa. Visā pasaulē notiek cīņa par tehnisko attīstību, lai ciparu daļu piebīdītu arvien tuvāk antenai — lai samazinātu analogo posmu un paplašinātu diskrēto. Mēs piedalāmies šajā procesā ar saviem darbiem, attīstām metodes, lai mobilos sakarus padarītu vairāk diskrētus nekā līdz šim. Šajā jomā strādā ļoti spēcīgas firmas. Protams, mūsu stāvoklis ir grūts, un mēs sadarbojamies arī ar firmām. Kas attiecas uz teoriju, jūtamies normāli, pat komfortabli, jo zinām, ka strādājam līmenī. Pārējās iespējas gan mums ir krietni mazākas nekā tiem, kas strādā lielās firmās. Bet mēs sadarbojamies, jo spējam piedāvāt to, ko citi nevar. Un ar to mēs dzīvojam.

— Varbūt mazliet dīvains jautājums laikmetā, kad gandrīz neko nozīmīgu vairs nevar atklāt vienatnē: cik pamatīgi zinātnē tiek aizsargātas idejas? Jūsu oriģinālie atradumi tiek publicēti, parādīti pasaulei, bagātina to. Bet vai tajā pašā brīdī jūsu domu, jūsu atrasto nevar pievākt kāds cits, neko par to nemaksājot?

— Tas ir ļoti būtisks jautājums — intelektuālā īpašuma aizsardzība. Tam ir daudz dažādu aspektu: patentēšana, licencēšana, autortiesības, tas viss ir jāņem vērā. Kā zināms, zinātnieka it kā darbības kritērijs ir viņa publikācijas. Ļoti vienkāršota shēma: zinātnieks, pētnieks strādā un to, ko ir izpētījis, apraksta un publicē. Bet, ja cenšas radīt kādu jaunu izstrādājumu, tad šādi rīkoties vienkārši nedrīkst. Taču, ja strādājam un nepublicējam, tad mūs sāk apbērt ar pārmetumiem: sak, kas jūs par zinātniekiem, ja pēdējā gadā nav bijis nevienas jēdzīgas publikācijas...

Tas ir stāvoklis, kādā mēs patlaban atrodamies: mums ir jāpublicējas, bet mēs nedrīkstam publicēt. Tāpēc mēs lavierējam. Publicējam un stāstām, ko mēs varam izdarīt. Un huligāniski nestāstām, kā mēs to varam izdarīt.

Patentēšana ir laba lieta, bet tā nav visu problēmu atslēga. Jo tā it kā aizsargā, lai kāda firma nenokopē jūsu tehniskos risinājumus. Bet patentējot ir pienākums norisi izstāstīt tik smalki, lai to visu var izdarīt. Un vismaz informācijas tehnoloģijā, ja jūs man sīkumos atklāsit ideju un izrakstīsit patentu, deviņos gadījumos no desmit es izdarīšu drusku savādāk, apiešu jūsu patentu, bet paņemšu jūsu ideju. Un tāpēc viens atsevišķs patents — tās ir manas personīgās domas — informācijas tehnoloģijas nozarē maz ko dod. Atklāti sakot, no tā var celties lielāks sliktums nekā labums. Šī darbība sāk dot augļus tad, ja var patentēt kaut kādu kopu, kādu grupu — tad šī lieta ir labi aizsargāta. Taču, lai to izdarītu, vajadzīga liela nauda, jo tas krietni maksā. Un nav nekādas jēgas patentēt Latvijā — ir jāpatentē Eiropā, Amerikā, Japānā. Lai to visu noklātu, vajadzīga milzīga nauda un arī laiks — apmēram trīs gadi.

Jau teicu, ka daudz no tā, kas neapšaubāmi ir jāpatentē, līdz šim vēl neesam patentējuši. Tas nozīmē, ka esam spiesti par daudz ko klusēt, tādējādi sevi aizsargājot. Paldies Dievam, ka ir vēl tāda lieta kā know how — vienkārši zināšanas un pieredze, kas mūs aizsargā vislabāk. Jo, ja mēs arī pateiktu, kā tas tiek darīts, lai viņi atkārtotu to pašu, ir jāizstrādā milzīgs darbs. Jo grūtības šajā ceļā ir pietiekami lielas un nopietnas. Un, ja nav zināšanu, kā šos šķēršļus apiet... Tāpēc mēs jūtamies samērā labi aizsargāti, bet mēs maksājam par to ar nepublicēšanos jeb sliktu publicēšanos. Un bieži vien, neizprotot šo stāvokli, mums par to ir jāsaņem pārmetumi, kas varbūt nav gluži pelnīti. Bet tāda ir dzīve.

— Zinātnieki nebūvē sapņu pilis un strādā konkrētā nozarē, tomēr arī jums var gribēties ielūkoties nākotnē. Ko varbūt pēc gadiem trim jūs redzat no savām iecerēm īstenotu tepat Latvijā?

— Gribētu, lai tuvākā gada vai mazliet garākā laikā šeit sāktos tiešām konkurētspējīgas produkcijas ražošana un tās realizācija. Varbūt sākumā pat pieticīgā apjomā, bet lai būtu šāds iedīglis.

Varbūt tas ir priekšlaikus, bet es varu pateikt — mēs esam iesnieguši pieteikumu NATO programmai “Science for Peace” — “Zinātne mieram”. Mūsu īsais pieteikums (projekts notiek divos posmos) ir pieņemts. Ir piešķirts mazliet naudas, lai izstrādātu šāda projekta plānu. Ja mēs to izstrādāsim labu, ja mācēsim to aizstāvēt NATO galvenajā mītnē Briselē, tad būs projekts, kur sadarbojas Vestminsteras universitāte Londonā un mūsu institūts. Un tā visa rezultātā Latvijā divos uzņēmumos — vienā mazajā un vienā enerģētikas jomā — vajadzētu sākties modernas elektroniskas produkcijas ražošanai, kopā ar angļiem mums vajadzētu šīs izstrādnes radīt un ieviest ražošanā.

Kā redzat, es visu laiku ar dažādiem veidiem un paņēmieniem velku šo iespēju uz Latviju, lai to lietu finansētu. Arī šo NATO projektu, kur finansēšana ir paredzēta krietni vien būtiskāka, bet tur arī ir visādi ierobežojumi, piemēram, nedrīkst izmaksāt naudu darba algās, kas mums ārkārtīgi spiež, jo tas ir tieši tas, kam mums vajadzīga nauda.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors