No ministra skatpunkta

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš:

“Zemnieka galvenais darbarīks ir galva”

Referāts “Aktuālais lauksaimniecībā šodien un uzdevumi zinātniekiem” nolasīts LLU Lauksaimniecības fakultātes 135 gadu atceres konferencē 1998. gada 4. februārī

Cienījamās konferences dalībnieces un godājamie dalībnieki!

Es gribu sveikt augsti godātos Lauksaimniecības fakultātes mācībspēkus, visu akadēmisko un palīgpersonālu fakultātes pirmsākumu atceres gadadienā! Izmantojot man parādīto godu šodien jūs uzrunāt, es gribu izteikt sevišķu atzinību fakultātes zinātniskajam personālam par jūsu darbu Latvijas lauksaimniecības attīstības potenciāla veidošanā.

Jūsu pētnieciskais darbs valsts finansēto grantu tēmu, valsts nozīmes pētniecisko programmu un Zemkopības ministrijas pasūtīto pētījumu izpildē ir plašs un daudzveidīgs. Bet to lietišķo nozīmīgumu un efektivitāti nosaka jūsu prasme uz veikto pētījumu pamata izstrādāt praktiski noderīgus projektus un priekšlikumus. Fakultātei ir sava loma arī tiešā lauksaimniecības procesu vadīšanā un kontrolē.

Atsevišķi lauksaimniecības sektori, virzieni atrodas Lauksaimniecības fakultātes mācībspēku pilnīgā vai līdzdalības zinātniskā, metodiskā un agrotehnoloģiskā pārziņā. Un tādas jomas ir:

— kultūraugu un mājdzīvnieku selekcijas darbs,

— Latvijā radīto un ieviesto šķirņu izvērtēšana un to sastāva veidošana Latvijā,

— sēklaudzēšanas sistēmas metodiska veidošana,

— nozares standartu un tehnisko normatīvu izstrāde,

— zemes pārraudzība un procesu analīze,

— citi sektori vai virzieni, kam kopumā ir ļoti liels īpatsvars nozares intelektuālā, zinātniskā, profesionālā un saimnieciskā potenciāla veidošanā.

Domāju, ka sekmīgi ritošais institūtu integrācijas sarežģītais process pamazām dos būtisku pozitīvu labumu zinātnei, izglītībai un ražošanai.

Runājot par šīsdienas procesiem visplašākā spektrā un zinātnieku lomu, vajadzētu atklāti teikt, ka citur mums netrūkst arī tādu mācībspēku un zinātnieku, kuri vienmēr atrodas destruktīvā opozīcijā visam, ko dara valdība, kas notiek Latvijā, viņi stāsta Latvijas cilvēkiem tikai vienu — cik bezcerīgs ir stāvoklis laukos visu citu vainas dēļ. Rezultātā krājas dažādu konferenču vai sapulču rezolūcijas, kurām nav ne zinātniska, nedz praktiska svara.

Runājot par Lauksaimniecības un citu LLU fakultāšu zinātnieku darbību un lomu, gribas pasvītrot, ka akadēmiskā personāla publikācijās uz eksperimentālu pētījumu objektīviem datiem balstās lietišķi ieteikumi tieši pašiem lauksaimniekiem, speciālistiem, kā arī valsts un pašvaldību institūciju ierēdņiem. Gribu pateikt, ka Zemkopības ministrijas speciālisti, pildot savas valstiskās funkcijas, daudz balstās uz agronomijas zinātnes ieteikumiem un jūsu objektīvo pētījumu datiem.

Es izmantošu man doto iespēju pārrunāt ar jums dažas problēmas, kuras Zemkopības ministrija uzskata par aktuālām un cenšas tās risināt. Gribu piebilst, ka par lauku aktualitātēm var runāt no dažādiem skatpunktiem un no dažādām pozīcijām.

Nav tālu aprīlis, kad Saeimā jāliek priekšā lauku attīstības koncepcija. Lauksaimniecības attīstības politika ir izstrādāta, galvenie attīstības virzieni noteikti. Jāveic programmatiskā izstrāde. Šajā dokumentā galvenais uzdevums ir radīt konkurētspējīgu tirgus produkciju.

Par pirmo aktualitāti es gribētu nosaukt mūsu lauksaimnieku — zemnieku un citu zemes apsaimniekotāju — profesionālo izglītošanu.

Nespēja un neprasme izmantot racionālas zemkopības sistēmas visus komponentus un elementus, neprasme agrotehnoloģiski pareizi un precīzi veikt darbus izslēdz iespēju zemniekam efektīvi izmantot visus dabas resursus un faktorus un materiālos pērkamos resursus. Tas nodara milzīgus zaudējumus katram zemes lietotājam un visai lauksaimniecībai.

Vērojot tīrumos redzamo, tiekoties zemnieku sētās un analizējot pārskatu datus, visu to salīdzinot ar ilggadīgu lauku izmēģinājumu datiem, jāsecina, ka lielas daļas zemes izmantotāju iegūstamās nožēlojami zemās labību, kartupeļu un siena hektāra ražas taču ir krietni zemākas par tādām ražām, ko var iegūt.

Profesionālo zināšanu un prasmes trūkuma dēļ daudzi nevar lietderīgi izmantot arī valsts atbalsta pasākumus.

Lielu ļaunumu zemniekiem nodara populisti, kuri nemitīgi cenšas iestāstīt, ka jūs (zemnieki) jau visu protat un mākat, visu zināt un pārzināt, bet ka jums neļauj labi pelnīt un dzīvot tikai tās sliktās valdības, kuras nedod naudu un nemitīgi grauj lauksaimniecību.

Tāpēc patīkami ir dzirdēt sarunās un lasīt presē patiesi profesionālu lauksaimnieku, lauku uzņēmēju vērtējumus, kuri neatlaidīgi un konsekventi mācās tālāk un attīsta savas saimniecības vai uzņēmumus.

Nesen presē viena saimniece rakstīja tā: “Zemniekam tomēr galvenais darbarīks ir galva. Tu vari līdz sirmam vecumam to vienu govi dīdīt, bet, ar galvu strādājot, tu lopiem nodrošināsi tos labākos apstākļus augšanai un ražošanai, bet pats savus spēkus un laiku taupīsi.”

Interesanti, ka šo mūsu problēmu — profesionālas strādātprasmes trūkumu — spilgti uztvēruši arī ārvalstu uzņēmēji un investori, kas darbojas Latvijā.

Un ļoti trāpīgi un tieši raksturo šo problēmu dāņu uzņēmēji — brāļi Rasmuseni, kuri Raiskuma pusē apsaimnieko 130 ha pēdējos gados aizlaistās zemes. Viņi novērojuši un apstiprina to, ko jau vairākkārt akcentējuši daži mūsu pašu lauksaimniecības zinātnieki: “Latvijā ir daudz labu mehanizatoru, kuri labi pārzina traktoru un prot lieliski braukt, bet nezina, kāpēc brauc uz tīruma. Tā ir lielākā problēma — kā savienot tehniskās zināšanas ar lauksaimniecības teoriju un biznesmeņa domāšanu.”

Ceru, ka nopietns šīs problēmas risinājums sākās šoziem, kad mēs to sasaistījām ar subsīdijām. Izstrādātās apmācības pamatzināšanu programmas un projektus Zemkopības ministrija apstiprināja jau 1997. gada novembrī. Pašreiz tiek izstrādāti noteikumi 2. un 3. kvalifikācijas līmeņa iegūšanai.

Varētu teikt, ka daudz lauku bērnu mācās lauksaimniecības skolās. Un tā ir mūsu kopīgā problēma, ka šajās skolās finansu trūkuma un citu iemeslu dēļ nespējam dot mūsdienām atbilstošu profesionālo izglītību. Esam uzsākuši darbu pie arodizglītības sistēmas reformas, kurā, manuprāt, ir jābūt saiknei, ciešai saiknei starp universitāti, arodskolām, institūtiem un izmēģinājumu centriem. Lai mēs sevi nesaskaldītu, bet virzītos ar lielāku spēku uz galveno — Latvijas lauksaimniecību kā konkurētspējīgu tautsaimniecības nozari.

Protams, naturālās saimniecībās sevi apgādā daudz ģimeņu. Bet citiem ir jāstrādā tur, kur ir darbs.

Par otro aktuālo problēmu, kas jārisina Zemkopības ministrijas ierēdņiem ar LLU zinātnieku palīdzību, es gribētu nosaukt augšņu kultūrtehnisko vai agrotehnoloģisko ielabošanu.

Te ir veicami divi lieli darbi, kuriem, mūsuprāt, nepieciešams valsts budžeta atbalsts. Tie ir meliorācijas sistēmu sakārtošana un augšņu vides reakcijas optimizācija.

Zemkopības degradācijas procesi, kas turpinās jau 10 gadu, kļuvuši par otru būtiskāko faktoru, kas krasi pazemina visu resursu atmaksāšanos, sadārdzina ražošanu un dažviet dzen zemnieku izmisumā.

Pēc speciālistu vērtējuma, meliorācijas sistēmu pašreizējā vērtība ir 2 miljardi latu nacionālās bagātības, bet 250–300 tūkstošiem hektāru nepieciešama rekonstrukcija vai remonts. Ar valsts subsīdiju lielu līdzdalību šī situācija krasi jāmaina. Arī augšņu kaļķošanas darbu izmaksu lielāko daļu (70–90%) segs valsts budžeta subsīdijas, kaut gan kopumā nelielās platībās. Ar zinātnieku palīdzību šie pasākumi un projekti jāpadara kvalitatīvāki, efektīvāki.

Trešais, visaktuālāk risināmais jautājums ir investīcijas. Speciālistiem, sadarbojoties šajā virzienā, jau iezīmējušies vienlaikus ejami vairāki ceļi.

Viens ceļš ir lauku kredītu garantiju fonda attīstīšana. Zemkopības ministrija jau otro gadu iegulda tajā relatīvi lielas summas no valsts subsīdijām.

Otrs ceļš ir prasme izmantot — piesaistīt ārvalstu ilgtermiņa investīcijas kredītu vai līdzfinansējuma veidā. Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, ārvalstu ilgtermiņa investīciju summa visā tautsaimniecībā 1997. gada pirmajā pusē jau bija sasniegusi 162 miljonus latu pret 131 miljonu latu visā 1996. gadā.

Jāpalīdz aktīviem lauku uzņēmējiem izveidot ārvalstu investorus interesējošus projektus. Šeit īpaša uzmanība jāveltī PHARE projektiem un ES strukturālajiem fondiem.

Trešais ceļš — pasaules banku jaunās kredītlīnijas izmantošana.

Ceturtais — pilnīga to iespēju izmantošana, kas paredzēta Latvijas likumdošanā uzņēmēju netiešam atbalstam — nodokļu atlaižu veidā. Šīs iespējas tiek izmantotas apmēram par 30 procentiem.

Bet, analizējot pagājušā gada budžeta izpildes pārskatu, daži skaitļi rada bažas par to, vai arī starp agrāro nozaru uzņēmējiem nav tādi, kuri neprot pilnībā izmantot savā labā nodokļu likumos iestrādātās konceptuālās un stratēģiskās normas, kuras tieši paredzētas investīciju sakarā.

Runa ir par uzņēmumu ienākuma nodokli, kuru maksā spēcīgi lauku uzņēmēji un uzņēmējsabiedrības, jo absolūtais zemnieku vairākums to nemaksā vispār. Zināms, ka šī nodokļa likumā ir noteikas augstas un vēl dubultotas amortizācijas atskaitījumu normas un noteikti īsi to nolietojuma periodi ar stratēģisku mērķi — vairāk peļņas atstāt investēšanai.

Bet šī nodokļa plānotie ieņēmumi valsts pamatbudžetā pārpildīti par 30 procentiem jeb par 28 miljoniem latu! Labi, protams, ir tas, ka šie skaitļi raksturo uzņēmējdarbības attīstību, straujāku par prognozēto, bet nav prātīgi, ja kāds uzņēmums pilnībā neizmanto visas likumīgās iespējas savā labā.

Piektais ceļš — valsts subsīdiju izmantošanas programmā paredzēto kapitālieguldījumu līdzfinansēšana, tā ir, kā jau zināt, tehniskā parka atjaunošana, papildināšana un modernizācija, ražošanas objektu būvniecība ar modernu tehnoloģiju un citi pasākumi.

Nākamā aktuālā problēma ir zemes tirgus attīstības veicināšana.

Gribu tikai konstatēt, ka agrārās reformas pirmā daļa — zemes īpašumu restitūcija — ir beigusies. Zemes īpašumu tiesības atguvušo vidū ir daudz mazmeitiņu, kam zeme ir tikai lieka klapata, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem aizejot māja un zeme pāriet citā statusā. Tā ir realitāte, ka gandrīz katrā pagastā ik gadu kādas mājas paliek tukšas.

Kā rīkoties? Acīmredzot ir divi varianti. Viens variants, ko daži neatlaidīgi iesaka, ir saglabāt jeb, pareizāk sakot, vēlēties un censties saglabāt Latvijas lauksaimniecību divdesmitajos gados izveidotajā un tagad atjaunotajā sīkīpašumu sastāvā un struktūrā. Šim nolūkam kavēt vai aizliegt zemes tirgu, tad valsts atbalsta subsīdijas sadalīt visiem 300 tūkstošiem ģimeņu. Tad iznāks sociālistiski taisnīgi 15 santīmi dienā katrai lauku ģimenei. Otrais variants — atbrīvot un veicināt zemes tirgu, veicināt zemes nokļūšanu talantīgu, profesionālu, spēcīgu lauku uzņēmēju rokās, kas sekmētu konkurētspējīgu lauksaimniecības uzņēmumu veidošanos un efektīvu saimniekošanu, uz ārējo tirgu un eksportu orientētu attīstību.

Zemes tirgus attīstības kavēšanās kavē hipotekārās kredītsistēmas veidošanos, kredītu likmju jeb to cenas pazemināšanos, kavē ārvalstu investīciju un tehnoloģiju ieplūšanu.

No populisma brīva, zinātniski argumentēta LLU zinātnieku izteiktāka pozīcija varētu attīstību ļoti veicināt.

Un, neapšaubāmi, esam dilemmas priekšā. Ir jāatrod loģiska un optimāla kopsakarība starp kvalitatīvas konkurētspējīgas produkcijas ražošanu un nodarbinātību laukos. Un šeit bez citu nodarbinātības veidu ienākšanas dzīves līmeni un labklājību veidot būs grūti.

Par piekto aktuālo problēmu es gribētu nosaukt produkcijas kvalitātes vadīšanu, pirmkārt piena kvalitāti, kas ekonomiski smagi un tieši skar lielāko daļu no tām zemnieku, piemājas un palīgsaimniecībām, kuras pārdod pienu pārstrādes uzņēmumiem.

Faktisko pārstrādei pārdotā piena cenu vienkārša analīze rāda, ka tās svārstās ļoti plašās robežās atkarībā no piena kvalitātes. Par zemas kvalitātes 2. šķiras pienu nereti tā ražotājs saņem tikai 4–5 santīmus par kilogramu.

Un šī atšķirība pirmām kārtām izpaužas cenu starpībā par sliktāko pienu: vieni maksā 4–5 santīmus, citi — 6–7 santīmus, bet “Rīgas piensaimnieks” — pat 8 santīmus. Šā “Rīgas piensaimnieka” samaksā par vislabāko bāzes pienu un 2. šķiras pienu starpība ir tikai 3 santīmi! Turpretī Rūjienā un Valmierā šī starpība ir divkārša un pat trīskārša. Vai te nebūtu lietderīgi īpaši pētījumi par šādas ļoti atšķirīgas rīcības motīviem un cēloņiem, kā arī iespējamām sekām?

Kā veidosies Latvijas piensaimniecības nākotne, tās kvalitatīvā attīstība, konkurētspējas attīstība pasaules tirgū, ja piena ražotāji nejutīs spēcīgu stimulu un motivāciju ražot visādā ziņā augstas kvalitātes pienu? Bet vai tradicionālās lopu turēšanas un ēdināšanas metodes, tehnoloģijas un lopkopības sistēmas kopumā ir labākās mūsu lauksaimniekiem arī rītdienai? Un tomēr 1997. gads raksturojas ar nelielu tautsaimniecības atjaunošanu.

Un nobeigumā iedrošinos vēl izteikt vēlmi: zemkopības ministrs, tās administratīvais vadītājs — valsts sekretārs, viņa vietnieki, departamentu direktori gaida no jums, godājamie zinātnieki, objektīvus priekšlikumus, kas mērķēti attīstībai, nevis tikai esošo struktūru stutēšanai. Gaida priekšlikumus, kuros būs konkrēti, objektīvi, zinātniski pamatoti ieteikumi un projekti, ko darīt vienlaikus un secīgi visos līmeņos un virzienos: mācību procesā augstskolā; zinātniskajā pētniecībā; konsultāciju dienesta sistēmā; pēcdiploma praktisko lauksaimnieku nemitīgā apmācībā; kas darāms pašiem zemniekiem un kas darāms ministrijai.