Problēmas

Par mūsu ģimeņu rūpju sadalīšanu

Dr. habil. oec. Oļģerts Krastiņš,

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Rakstā “Par mūsu ģimenes optimālo lielumu” (“LV” 1998.g. 29. janvārī) akadēmiķis Andrejs Siliņš, izmantojot formulas un līknes, ir centies pamatot optimālo bērnu skaitu ģimenē. “Optimums ir tad, kad slodze minimāla. [..] Iekšējo slodzi uz šīs sistēmas (ģimenes) darbspējas vecuma locekļiem veido rūpes par virsdarbspējas vecuma locekļiem (vecākiem) un līdzdarbspējas vecuma locekļiem (bērniem).” Pamatvariantā minimālā slodze iznāk divu bērnu ģimenei.

Raksts ir interesants un rosina tālākiem pētījumiem. Tomēr noslēguma secinājums, ka “... sociālā nodokļa resursu simetriska sadalīšana, rūpējoties par vecākiem un rūpējoties par bērniem (50%:50%), ir loģiska un pilnīgi nepieciešama”, jāvērtē kā pārsteidzīgs. Šīs prasības izpilde nozīmētu kārtējo pensiju likuma radikālu izmaiņu un vecuma pensiju samazināšanu par apmēram 45%, kuras vairumam tāpat jau izdzīvošanai nepietiekamas. Ja gribētu pamatot kādu jaunu attiecību, kā dalīt sociālā nodokļa resursus starp bērniem un pensionāriem, būtu jāveic plašs demogrāfiski ekonomisks pētījums par konkrētu valsti (Latviju), izpētot dažādu demogrāfisko grupu dzīves un labklājības apstākļus un ģimeņu tradīcijas.

Modelis un realitāte

Minētajā A.Siliņa rakstā optimālais bērnu skaits ģimenē ir vērtēts pēc 8 formulām, kuras var uzlūkot par sociālekonomiskiem modeļiem. Par modeli sauc reālu vai izdomātu objektu, kas līdzīgs kādam neizzinātam objektam un tiek izmantots, lai iegūtu jaunas zināšanas par vēl neizzināto objektu. Modelim jābūt vienkāršākam par modelējamo objektu. Tomēr modelis nedrīkst būt tiktāl vienkāršots, ka tas neatspoguļo kādas būtiskas modelējamā objekta īpašības. Tālāk pilnveidojot un izpētot minētos modeļus, pēc mūsu domām, vajadzētu ievērot vismaz šādus apsvērumus.

Bērns un pieaugušais

nepatērē vienādi

Rūpes par aizejošo un atnākošo paaudzi nav atkarīgas vienīgi no darbspējīgās paaudzes un sociālo fondu sadalītāju gribas un mīlestības, bet arī no objektīvas nepieciešamības. Par nepieciešamo rūpju daudzumu ļauj spriest ekvivalences skala, ko lieto, nosakot t.s. patērētāju vienības. Pašreiz lietotā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skala paredz, ka bērni līdz 14 gadiem sastāda 0,5 no pieauguša patērētāja vienības (Mājsaimniecības budžets 1996. gadā. R.:VSK, 1997, 126.lpp.). Trīsdesmitajos gados Latvijas statistika izmantoja detalizētāku skalu, ņemot vērā bērnu vecumu. Piemēram, bērns līdz 2 gadu vecumuka vērtēts ar 0,3 pieauguša patērētāja vienībām, 12—13 gadus vecs vīrietis ar 0,7, sieviete — 0,6 patērētāja vienībām (ķimeņu budžeti 1936./37.g. R.: VSP, 1940, 17. lpp.).

Kaut arī šīs skalas, cik mums zināms, nav īpaši dziļi zinātniski pamatotas, tomēr tās bez būtiskām izmaiņām ir izturējušas gadsimta pārbaudi un tādēļ vērtējamas kā visumā objektīvas.

Rūpes ģimenē un ārpus tās

Darbspējīgo rūpes par bērniem un darbnespējīgiem vecākiem būtu vieglāk salīdzināmas un sadalāmas, ja dzīve ritētu patriarhālās vai matriarhālās ģimenēs, kur vienā mājoklī dzīvo trīs paaudzes, no kurām vidējā ir darbspējīgā. Latvijas laukos šādas ģimenes sāka izirt jau gadsimta sākumā (R.Blaumaņa “Indrāni” u.c. darbi), pilsētās — vēl agrāk.

Pēc 1994. gada reprezentatīvās dzīves apstākļu aptaujas rezultātiem, no visām apdzīvojamām telpām Latvijā 65% bija divistabu un vienistabas dzīvokļi, kas nav piemēroti trīs paaudžu ģimenēm. Pilsētās mazajiem dzīvokļiem ir vēl lielāks īpatsvars. Četru un vairāk istabu mājokļu, kas būtu piemēroti trīs paaudžu ģimenēm, bija mazāk nekā 10% (Dzīves apstākļi Latvijā. R.: 1996, 89.lpp.).

Pēc mājsaimniecību budžetu izlasveida pētījumiem, 1996. gadā mājsaimniecībās, kuras veido precēts pāris ar bērniem (-u) līdz 15 gadu vecumam un citiem mājsaimniecības locekļiem, dzīvoja ap 12% iedzīvotāju. Tās visas vēl nav trīs paaudžu ģimenes, jo kā “cits” mājsaimniecības loceklis tika uzlūkots arī par 15 gadiem vecāks jaunietis, ģimenes kodola bērns (tas ir ļoti raksturīgi), kāda precētā brālis vai māsa (mazāk raksturīgi). Kamēr nav precīzāku datu, var vērtēt, ka trīs paaudžu ģimenēs Latvijā dzīvo ne vairāk kā 5—7% iedzīvotāju.

Tātad gan mājokļu apstākļu, gan tradīciju dēļ darbspējīgie dzīvo kopā ar darbnespējīgiem bērniem, bet šķirti no darbnespējīgiem vecākiem. Ja kopdzīves apstākļos bērnu aprūpe notiek ik dienu, tad vecāku aprūpe ir neregulāra, apciemojumu biežums atkarīgs no mājokļu attāluma un saticības.